Evita ir jauna sieviete, kurai ir gādīgs vīrs un maza meitiņa. 
Ģimene jau vairākus gadus apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un piedalās visos tās rīkotajos pasākumos. Pavisam nesen viņi negaidīti tika pie jauna auto. Evita notikušo uzskata par Dieva svētību un Viņa dāvanu.
Evita stāsta: „Dzīvojam 35 kilometrus ārpus Rīgas. Tuvākā autobusa pietura ir 5 kilometrus tālu, tāpēc ir sarežģīti pārvietoties, īpaši ziemas laikā. Abi ar vīru strādājam Rīgā; mums ir arī mazs bērns, un automašīna mums ir nepieciešama.
Lai gan mums bija divi auto, tie bija ražoti deviņdesmito gadu sākumā un pastāvīgi bija jāremontē. Tas viss prasīja laiku un naudu, tāpēc bieži lietošanā bija tikai viens auto. Mums nācās rēķināties vienam ar otru un nolemt, kurš brauks ar mašīnu, kurš – ar autobusu. Tajās dienās, kad abiem bija darīšanas Rīgā, braucām kopā, bet man nācās celties krietni agrāk vīra dēļ, jo viņam darbs sākās ātrāk. Vakaros gaidīju, kamēr vīram beidzas darbs pilsētā, pirms ar mašīnu braucu mājās no saviem darbiem, lai viņam nebūtu jāmēro garais ceļš no pieturas. Tā tika zaudēts daudz laika. Turklāt automobiļus ziemas laikā bija grūti iedarbināt un lāgā apsildīt, kā dēļ sasedzāmies ar sedziņām. Ar mašīnām saistīto problēmu dēļ mums sāka pietrūkt laika pašiem sev un draudzei.”
Neraugoties uz to, ka bieži automobiļi apgrūtināja būt punktuāliem, Evita un vīrs Vitālijs par prioritāti nolika Dieva lietas. Jau vairākus gadus Vitālijs kalpo draudzes slavēšanas grupā, režisē draudzes teātra iestudējumus un iesaistās evaņģelizācijā, bet Evitai jau otro gadu ir sava mājas grupa draudzē, viņa piedalās slavēšanas aktivitātēs, kopā ar vīru apmeklē Bībeles un Līderu skolu un kalpo cilvēkiem.
„Kad pirms vairākiem gadiem ienācu draudzē, sapratu, ka vēlos no sirds izprast un iepazīt Dievu. Jēzus izmainīja manu domāšanu, par svarīgāko dzīvē kļuva garīgās lietas un materiālie jautājumi atvirzījās otrajā plānā. Šodien es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez attiecībām ar Dievu, bez lūgšanām un Viņa vadības. Jau no paša sākuma izlēmu dot Dievam 10. daļu no savas algas, turklāt bieži vien ziedoju arī vēl vairāk. Šā gada sākumā kopā ar vīru nolēmām, ka dosim divas desmitās, kopā 20% no visiem mūsu ienākumiem. Negribēju, lai man kaut kā būtu žēl Dievam, jo esmu laimīga, ka šādā veidā varu pateikties Viņam par to, ka esmu glābta un mana dzīve ir izmainīta.
Pilnībā paļaujoties uz Dievu, mēs ar vīru bijām laimīgi par tiem pašiem vecajiem spēkratiem un pat prātā nenāca lūgt par jaunu mašīnu. Atceros, kā reiz kādā no Bībeles skolas nodarbībām mācītājs negaidīti pravietoja, ka kādi draudzes locekļi nopelnīs jaunām mašīnām ar savu darbu, taču dažiem auto nokritīs kā no debesīm. Toreiz padomāju: tikai ne mums, jo ģimenē jau ir divas mašīnas un par to nemaz nedomāju.
Drīz vien aizbraucu ciemos pie saviem vecākiem un viens no maniem radiniekiem, zinādams, ka mums ir divi stipri lietoti auto, ieminējās, ka mums vajadzētu jaunu automobīli. Biju pārsteigta par viņa jautājumu, taču atzinu, ka vēlētos, lai gan mēs to nevaram atļauties. Tad mans radinieks piedāvāja no savas puses iedot vairākus tūkstošus latu jauna spēkrata iegādei. Tobrīd nespēju tam noticēt, taču jau pēc dažām dienām mēs braucām jaunā limuzīna klases BMW automašīnā. Uzreiz varējām nomaksāt visu cenu bez kredīta ņemšanas, kā arī dot 10. tiesu no uzdāvinātās summas.
Braucot izjūtam lielu komfortu un ērtības. Jauno automašīnu nevar salīdzināt ar iepriekšējām, tai ir labi apsildāms salons un nav jāsedzas ar segām. Vairs nav jārisina pastāvīgās ķibeles ar remontiem un servisiem. Esam kļuvuši efektīvāki caur to, ka nav jāvadā vienam otru un nav nepieciešams stundām gaidīt, kamēr vienam beigsies darbs. Laiku, ko esam ieekonomējuši, izmantojam Dieva lietās. Vīrs ir atvēris savu mājas grupiņu un vairāk pievērsies evaņģelizācijai. Ar vienu auto būtu praktiski neiespējami katram vadīt savu mājas grupu Rīgā.
Mūsu jaunais auto kalpo arī kā savdabīgs evaņģelizācijas instruments – caur to liecinām, ka Tas Kungs mūs ir svētījis, jo nolikām Dieva lietas pirmajā vietā. Mēs nelūdzām pēc auto, bet Viņš mūs svētīja. Ticu, ka Dievs bija Tas, kurš ielika radiniekam sirdī mums nopirkt mašīnu,” nobeidz Evita, un novēl ikvienam, kurš iepazinies ar viņu brīnumu, nevis gremdēties raizēs par to, kā trūkst, bet dzīties vispirms pēc Dieva valstības.
„Vēlos sacīt, ka Dievs ir uzticams Savā vārdā: dzenieties pēc Debesu valstības un tad pārējais jums taps piemests. Kā Viņš saka, tā tas ir. Ja mēs noliekam Dievu pirmajā vietā, nevis dzenamies vispirms pēc labāka darba, mašīnas un komforta, tad Dievs piemetīs to, kas mums patiesi ir vajadzīgs!”
Evitas Lucas liecību pierakstīja Rihards Krūkliņš
