Kāda neveiksmīga vingrinājuma laikā sporta zālē Aivars ieguva smagu mugurkaula traumu, pēc kuras desmit dienas pavadīja slimnīcā. Ārstu prognozes nebija iepriecinošas un jaunajam cilvēkam bija gaidāms smags ārstēšanās un rehabilitācijas kurss vairāku gadu garumā, taču kāds draugs viņu uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Dziedināšanas dievkalpojumā Aivars piedzīvoja tūlītēju dziedināšanu no diska trūces un tagad atkal aktīvi sporto, par ko viņa treniņu biedri ir pārsteigti.

Par to, kā tas notika, Aivars stāsta: „Šī gada 27. februāris man bija diezgan traka diena. Zaudēju tiesas prāvā un biju pilns ar negatīvām emocijām. Parasti es tās izlādēju sportojot – vai nu skrienu, vai arī cilāju svarus sporta zālē. Tovakar izvēlējos svaru zāli. Nepietiekami iesildījos un cēlu no zemes 60 kg smagu svaru stieni. Pie tam koncentrējos nevis uz veicamo uzdevumu, bet gan uz negatīvajām lietām, kas bija notikušas pa dienu. Pēkšņi sajutu jostas daļā tādu kā klikšķi. Ķermenim cauri izgāja spēcīgas sāpes un augšstilbi notirpa. Centos staigāt, bet kājas bija vārgas un es nokritu. Stilbu augšdaļa kļuva nejūtīga, kā paralizēta. Treneris mani noguldīja uz grīdas un pēc divdesmit minūtēm atbrauca ātrās palīdzības brigāde. Mani piefiksēja pie speciāla dēļa, lai es gulētu nekustīgi un aiznesa no zāles līdz ātrās palīdzības mašīnai.

Slimnīcā mani pielika pie sistēmas un deva daudz pretsāpju medikamentus, jo sāpes bija nežēlīgas. Nākamajā dienā veica rentgenu un citus izmeklējumus, pēc tam ieradās ārsts un pateica sliktās ziņas – man ir mugurkaula diska trūce 1 cm lielumā. Dakteris teica, ka par nopietnu sportu vairākus gadus būs jāaizmirst. Nedrīkstēšu celt smagumus un skriet, ja ne visu mūžu, tad noteikti vairākus gadus. Viņi man piedāvāja operāciju, taču es atteicos, jo tas bija saistīts ar lielu risku kļūt paralizētam un nonākt invalīdu ratiņos. Vienīgais variants bija fizioterapija un daudz, daudz zāles. Mani brīdināja, ka šādas traumas parasti tiek ārstētas gadiem. Pēc desmit dienām mani izrakstīja no slimnīcas, mājās katru dienu bija jālieto ap 13 pretsāpju tabletēm. Sāku staigāt, taču tiklīdz pēda atdūrās pret cietu virsmu, sāpes atkal bija gandrīz neizturamas. Arī zāles neko daudz nelīdzēja. Mugura arvien sāpēja un kājās jutu vājumu.

Pirms muguras traumas es biju pilnībā neticīgs cilvēks, bet slimnīcā man bija desmit dienas laika pārdomāt savu dzīvi. Nodomāju – lūk, man tagad ir sagandēta mugura un es vairs nevarēšu sportot, bet tas man nozīmē gandrīz visu! Es vairāk eksistēšu, nekā dzīvošu. Vai vērts vispār to turpināt? Kādu brīdi apsvēru pat pašnāvības iespēju. Taču man ir draugs, kurš apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un jau agrāk vairākas reizes bija aicinājis uz dievkalpojumiem. Viņš man daudz stāstīja par Dievu un to, ka Viņš var izmainīt arī manu dzīvi. Bet es, kā jau neticīgais, uz to visu raudzījos skeptiski. Taču, pavērojot sava drauga dzīvi, redzēju izmaiņas un pārvērtības pie viņa, un tas gluži nevilšus lika arī man aizdomāties, ka laikam Dievs tomēr ir.

Nolēmu, kad iznākšu no slimnīcas, aiziešu viņam līdzi uz dievkalpojumu. Pirmo reizi ienākot draudzē „Kristus Pasaulei” šī gada martā, es biju pārsteigts, cik šeit ir atvērti un draudzīgi cilvēki. Slavēšanas laikā es sajutu Dievu. Kaut ko tādu nekad nebiju piedzīvojis! Kopš tās svētdienas sāku draudzi apmeklēt regulāri.

Aprīļa sākumā bija dziedināšanas dievkalpojums. Pēc svētrunas atsaucos mācītāja aicinājumam un iznācu uz aizlūgšanu. Tajā brīdī sajutu caur savu ķermeni izejam siltumu un mugura notirpa. Nodomāju, ka tās, droši vien, ir tikai manas emocijas. Taču, kad aizgāju atpakaļ savā vietā un apsēdos, sajutu, ka kaut kas ir citādāk, nekā pirms tam. Visas sāpes bija pilnīgi pazudušas! Mēģināju sevi pārbaudīt, sāku krēslā dīdīties un grozīt muguru, taču sāpju vairs nebija! Bija tikai patīkama siltuma sajūta. Dievkalpojuma beigās es nožēloju savu neticību, grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju.

Arī pēc dievkalpojuma mēģināju dažādas kustības, noliecos, vēzēju rokas pa labi un pa kreisi, taču sāpes bija pazudušas. Nākamajā dienā aizgāju uz sporta zāli. Ieejot zālē, cilvēki, kuri mani ieraudzīja, bija šokā. Viņi nespēja saprast, ko es te daru, jo pirms mēneša mani ātrā palīdzība iznesa ārā uz dēļa, bet tagad jau esmu atpakaļ. Mēģināju veikt kādus vingrinājumus. Es varēju cilāt tādus smagumus, ko ārsti, redzot, saķertu galvu, taču man nebija nekādu problēmu. Nejutu nekādas sāpes vai diskomforta mugurā. Tā es turpinu vingrot aizvien četras reizes nedēļā! Visus šos mēnešus man vairs nav nekādu muguras sāpju. Es skrienu, spēlēju volejbolu un futbolu, kaut gan pēc traumas man ārsti vispār aizliedza skriet. Visus šos četrus mēnešus sāpju vispār vairs nav.

Kalpojot Dievam, klausoties mācītāja svētrunas un pārrunājot tās mājas grupiņā, arī iekšēji esmu kļuvis daudz brīvāks, redzu savai dzīvei jēgu un piepildījumu. Pašlaik apmeklēju Bībeles skolu, esmu arī mājas grupiņā un kalpoju draudzē. Neizlaižu nevienu svētdienas dievkalpojumu.

Cilvēkiem, kas lasa šo liecību, es novēlētu ticēt tam, ka Dievs ir! Es noticēju, un mana dzīve ir mainījusies. Tas ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai muguras dziedināšana. Esmu brīvs no negatīvām domām, man vairs nav jādomā par pašnāvību vai neizmantotajām iespējām pagātnē. Novēlu arī citiem ticēt Dievam, jo Viņš tiešām maina dzīvi un dziedina no visām problēmām. Dievs pastāv, un es ne tikai jūtu, bet zinu, ka tas tā ir!”

Aivara Riherta liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums