Lai arī augu ģimenē, kurā alkoholisms nebija problēma,
tomēr pēc daudziem gadiem attapos šīs atkarības slazdā. Kas sākumā šķita kā nekaitīga iedzeršana, kura netraucē manu ikdienas dzīvi, beigās izrādījās nopietna problēma, ar kuru tiku galā, tikai pateicoties Dievam un Viņa spēkam, ko saņēmu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot, kā arī apmeklējot draudzi un mājas grupiņu.

No savas bērnības atceros, ka vecāki alkoholu lietoja tikai svētkos, tādēļ nebiju saskārusies ar dzeršanas radīto postu. Sākoties pusaudžu gadiem, arī es pamēģināju alkoholu, taču tas manī neizraisīja nekādu sajūsmu. Ballītēs iedzēru tikai kompānijas pēc un dažkārt „drosmei”. Pēc kāda laika es apprecējos, un manam vīram patika iedzert – lai arī sākumā tas notika tikai brīvdienās, ar laiku šī atkarība kļuva aizvien nopietnāka un būtiski ietekmēja mūsu ģimenes dzīvi. Mēs ļoti bieži strīdējāmies, mājās pastāvīgi bija nepatīkama atmosfēra, līdz pēc septiņu gadu kopdzīves un cīņas ar atkarības radītajām sekām mēs izšķīrāmies.

Šajā laikā es strādāju pie ļoti labi pelnoša privātā uzņēmēja, kurš darbinieku kolektīvam bieži vien uzsauca dažādās svinības un pasākumus, kuros, protams, alkohols bija pieejams teju neierobežotos daudzumos, un arī es to lietoju. Domāju: „Ja jau boss ļauj un pats vēl uzsauc, kāpēc tad ne?!” Tomēr to, ka man izveidojusies alkohola atkarība, ievēroju tikai tad, kad nomainīju darba vietu un sāku strādāt diennakts kafejnīcā, kur „ejošākās” preces bija grādīgie dzērieni un cigaretes. Strādājot tādā vidē, arī pati sāku iedzert. Jaucot kokteiļus klientiem, tos pagaršoju pati, turklāt pēc diennakts maiņas rituāls bija kafija ar balzāmu.

Tolaik sāku tikties ar kādu vīrieti, ar kuru pēcāk uzsākām kopdzīvi. Iepazīstot vienam otru tuvāk, atklāju, ka viņš aizraujas ar alkoholu, taču sākotnēji tas nesagādāja nekādas problēmas. Mūsu mājās aizvien biežāk sāka parādīties stiprie dzērieni, un mēs kopīgi tos lietojām. Katru reizi, kad viņš devās uz veikalu, es sacīju: „Atved kaut ko garšīgu,” taču ne jau konfektes es vēlējos, bet gan kārtējo pudeli. Saskaroties ar kādām problēmām, savu mierinājumu un palīdzību meklēju tieši dzeršanā. Ar laiku mūsu iedzeršanas bieži beidzās ar strīdiem, rupjiem vārdiem un pat roku palaišanu, līdz tas vairs nebija izturams un šīs attiecības tika pārtrauktas.

Darba dēļ negulētās naktis, alkohola lietošana un neveselīgais dzīvesveids bija atstājis redzamas sekas arī manā veselībā un izskatā. Man bija liekais svars, augsts asinsspiediens, sāpes locītavās un vispārējs nogurums. Līdz galam neapzinājos, ka man ir alkohola atkarība un domāju, ka tā netraucē man dzīvot, tādēļ pati nemaz necentos tikt galā.

To, kādā stāvoklī esmu patiesībā, ieraudzīju tikai tajā brīdī, kad 2015. gada nogalē mans dēls uzaicināja mani uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Mana iepriekšējā pieredze ar Dievu bija, kā jau lielākai daļai cilvēku – baznīcu apmeklēju divreiz gadā uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, tādēļ, dodoties uz šo draudzi, nezināju, ko sagaidīt. Tomēr dievkalpojuma laikā piedzīvoju Dieva klātbūtni, mani īpaši uzrunāja mācītāja svētruna, un, lai gan pati visu līdz galam vēl neizpratu, pēc aicinājuma nolēmu lūgt grēku piedošanas lūgšanu un pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Jau pēc šī pirmā dievkalpojuma, ieejot veikalā un ejot garām alkohola plauktiem, sapratu, ka man vairs nav vēlmes pēc stiprajiem dzērieniem un ka tas ir sākums kādām īpašām pārmaiņām. Es pieņēmu stingru lēmumu atsacīties no alkohola un nolēmu regulāri sākt pavadīt laiku ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot, tādējādi iegūstot spēku cīnīties pretim kārdinājumiem un pateikt „nē” šai postošajai atkarībai, kā arī apmeklēju mājas grupiņu un draudzi, kurā guvu atbalstu un uzmundrinājumu doties uz priekšu pretim savai brīvībai. Protams, es saskāros ar grūtībām, taču tieši iepriekš minētās lietas palīdzēja man tās uzvarēt. Tagad jau ilgu laiku es nelietoju grādīgos dzērienus un jūtos tik labi, kā vēl nekad agrāk! Alkohols man ir kļuvis pilnīgi vienaldzīgs, un arī tad, ja man kāds piedāvā iedzert, man vienmēr ir spēks atteikties un es protu izklaidēties arī bez iedzeršanas. Ja saskaros ar problēmām, tad mierinājumu es meklēju lūgšanā, nevis pudelē. Esmu sākusi dzīvot daudz veselīgāk – mans svars ir samazinājies par 15 kilogramiem, esmu izgulējusies, enerģijas pilna un ar skaidru galvu. Es jūtos labi gan emocionāli, gan fiziski. Esmu tik pateicīga Dievam, ka Viņš atvēra manas acis, palīdzēja ieraudzīt, cik postoša ir šī problēma un pilnībā atbrīvoja mani! Esmu brīva un laimīga!

Alkohols nodara lielu ļaunumu, un tas lēnām, taču pamatīgi iznīcina cilvēku un visu, kas tam apkārt. Ja arī tu esi šīs atkarības slazdā, tad ne mirkli nekavējies – Jēzus ir ceļš uz brīvību! Atzīsti savu problēmu, nāc ar to pie Dieva lūgšanā un piedzīvo savu brīnumu!”

Andas Blūmentāles liecību pierakstīja Monta Gulbe