Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos! (Psalms 84:11)
Ceru, ka es neaizņemšu jums daudz laika. Tā ir rakstīts Dieva vārdā, un man personīgi tā ir. Es ļoti daudz esmu braukājis, kalpojis dažādās valstīs un man ir tāda īpašība, kas bija redzama arī nesen. Šobrīd es ciemojos reti, neesmu parasts cilvēks, politika, bizness, bet ir tādi normāli cilvēki, kuri mani kādreiz kaut kur paaicina un izrādās, ka kaut arī kāds laiks ir pagājis, nekas nav mainījies: es palieku viens no pēdējiem telpā, kur notiek pasākums. Vienmēr man tā ir, vai tā ir kāda konference, vai kāds cits pasākums, es tā nevaru aiziet un palieku līdz beigām, un reizēm ir tā, ka tieši pašās beigās notiek arī kaut kas labs, kāda laba iepazīšanās, laba saruna, labs jauns virziens. Šī psalma ilustrācija arī uz to attiecās. Mans teiciens: “Ceru, ka neaizņemšu daudz laika,” laikam nav vietā, man nebūtu jāinteresē, cik laika es tev aizņemu, gribi sēdi, negribi – nesēdi. Man būtu jābūt vienalga, vai tu šeit esi, vai nē, kāpēc?
Es paskaidrošu. Nē, nu man nav vienalga, esmu cilvēks, es arī pierodu, arī mīlu, bet būtu jābūt kaut kādā mērā arī vienalga. Kā to saprast? It kā nav vienalga un tomēr ir jābūt vienalga? “Ja tu mīli, tad atlaid.” Un tie pat nav mani vārdi, tā ir pārliecība, kas ir manā sirdī, bet tie nav tikai mani vārdi. Kaut kur es to paņēmu, bet es atceros šo citātu: “Ja tu mīli, tad atlaid, un ja viņi pēc tam pie tevis atgriežas, tad viņi ir tavi, ja neatgriežas, viņi nekad nav bijuši tavi.” Ja atgriežas, tad bija tavējie, jūs patiešām vienoja normālas saites, uz brīvprātību balstītas. Es domāju, ka tā ir ļoti liela problēma, ka mēs nemākam atlaist, un šī nemācēšana atlaist ir saistīta ar egoismu, ar cilvēka iekšējo programmu. Tā cilvēks ir uzbūvēts, viņš ir līdzīgs zīdītājdzīvniekam. Reptilās smadzenes, zemapziņa – tie ir instinkti, tu pat nedomājot rīkojies attiecīgā situācijā saskaņā ar šiem instinktiem. Tu gribi ēst, bēgt, sist, tas viss ir tā kā mazam bērnam, tas ir programmā jau kopš dzimšanas kā dzīvniekam. Vēlāk gan, cilvēkam jau augot, viņš programmējas. No saviem vecākiem līdz septiņu gadu vecumam bērna smadzenes ir pilnīgi atvērtas, viņš ir pilnīgi neaizsargāts. Ja vecāki domā, ka bērni viņu neklausa un viņš nevar savus bērnus kontrolēt, nevar ietekmēt, tad viņi melo. Viņi nesaprot vienu lietu, ka bērni vispār neklausās, ko tu tur runā, viņi kopē to, ko tu dari un ko tu jūti. Tā mazs bērns ir ieprogrammēts. Katrs bērns, visi viņi ir vienādi, tie paši hormoni, tās pašas vielas ir katrā bērnā, katrā cilvēkā un diemžēl arī hormoni ir pat amēbai. Kas ir hormoni? Laimes hormoni ir tie, kas izraisa šīs sajūtas, ka tu mīli, ka tev patīk, tu priecājies, tās ir ķīmiskas reakcijas cilvēka smadzenēs, kas izdalās uz noteiktiem kairinājumiem un nevis no paša kairinājuma, bet kā tu to redzi. Jo cilvēks var redzēt vienu un to pašu lietu un dažādi uztvert. Viņš uztver caur to, kas līdz septiņu gadu vecumam viņā ir ielikts, caur to viņš redz pasauli. Labā ziņa ir tā, ka var mainīties, bet, jo gadi iet uz priekšu, jo grūtāk tas paliek, jo smadzenes zaudē plasticitāti.
Labā ziņa ir tā, ka ikviens pats ir savas dzīves laimes kalējs un katrs var mainīties. Esi gan jau dzirdējis: “Atrodi sevi, dari to, kas tev patīk,” bet vai tu esi padomājis, kāpēc tev kaut kas patīk? Tu esi iedziļinājies vai tu vienkārši sekli lasi Bībeli, kaut kādas rakstvietas izrauj no konteksta, vispār neiedziļinoties, kāpēc tev kaut kas patīk? Piemērs, meitenei brīdī, kad kāds cilvēks smejas, tas viņā izraisa paniku, viņa var krist bezmaz vai zemē. Tas ir normāli, ka tev nepatīk prieks? Tu nevari komēdiju paskatīties, jo nepatīk, ka kāds priecājās. Tāda dzīve kaut kādā mērā ir kroplīga. Bet šādas lietas mūsu iekšējā programmā jeb sirdī, kas ir iegūts bērnībā, ir tūkstošiem un mēs nezinām, kāpēc un bieži vien, ja tev nav savu mērķu, ja tu pats neizvēlies savu konkrēto vidi, kāda tev ir nepieciešama, tavas smadzenes tevi programmē un tevi arī vada. Interesanti ir tas, ir pierādīts arī psiholoģijā, ka signāli no acīm uz smadzenēm ir 10 reizes vājāki nekā signāls no smadzenēm uz acīm. Ko tas nozīmē? Neironi, kas ir iesaistīti no smadzenēm uz acīm, ir desmit reižu vairāk nekā tie neironi, kas ir iesaistīti, lai nodotu signālu no acīm uz smadzenēm. Un ko tas nozīmē? To, ka smadzenes tev pasaka, ko tev redzēt. Divi, trīs cilvēki skatās uz vienu un to pašu parādību, un viņi domā citādi, un tur nav vērts strīdēties, viņi ir pārliecināti, viņi tam tic. Viņi saka, ka tā nav, bet ir tā. Šī dziesma nepatīk, šis cilvēks nepatīk, bet tu pat nezini, kāpēc tev nepatīk. Tāpēc cilvēkam ir ne tikai reptilās smadzenes un limbiskā sistēma, bet arī smadzeņu garoza, ar kurām viņš var domāt, iztēloties, pieņemt lēmumus. Dzīvniekiem tas ir ļoti attīstīts, citiem vispār nav. Cilvēkam ir ļoti attīstīta tieši intelekts, smadzeņu garoza, ar kurām viņš pieņem lēmumus, bet tāda garlaicīga ziņa būs tā, ka tikai ar smadzeņu garozu tu vari pieņemt lēmumu, nevis to, kā šodien rīkoties, bet to, kas būs tavā sirdī, tavās smadzenēs, kas liek tev redzēt pasauli tādu, kādu tu vēlies. Tu pats nolem, kā tu gribi, kā lai smadzenes uztver to, kas notiek tev apkārt. Kāds ir pārāk kašķīgs, tu jau nezini, kāpēc tas ir tā noticis, kāpēc tev tā ir, kāpēc tu nevari ciest kādus cilvēkus, kāpēc tu tā reaģēji, kāpēc tu uzsprāgsti. Visticamāk tev bērnībā vecākiem bija problēma, jo tajā vecumā tu esi pilnīgi neaizsargāts. Tu nevari šodien pieņemt lēmumu: “Es būšu tāds, es būšu savādāks,” bet tu vari pieņemt lēmumu: “Es šodien mainīšos.” Ko tas nozīmē? Nevis censties vienkārši izdarīt to, ko tu nevari izdarīt, bet sākt mainīt to, kas ir tavā sirds saturā. Tas ir saistīts arī ar smadzenēm, kas no smadzeņu garozas nonāk tavos instinktos jeb tavā zemapziņā, kas arī nosaka to, ko tu redzi un kā tu rīkojies, kas virza tavu dzīvi. Bieži vien cilvēki saka: “Mani Dievs vada,” patiesībā nekāds Dievs tevi nevada, tevi vada iepriekšējā pieredze smadzenēs. Cilvēks vienmēr izvēlas vieglāko ceļu, smadzenēs domas un visi impulsi no acīm, no maņu orgāniem plūst pa vieglākajiem ceļiem un visbiežāk, kas ir izstrādājušies bērnībā. Tu sajūti to, ko tu sajūti un to, ko tu sajūti, tā tu arī rīkojies. Smadzenes tiecas pēc komforta, pēc vidusceļa. Tāpēc viss, ko tu redzi: “Šis ir pareizas. Man Dievs teica,” patiesībā tie ir vienkārši parasti neirona ceļi tavās smadzenēs, kas arī pasaka, kur un kādā gadījumā tu vieglāk jūties, un pēc tā tu nosaki, kā rīkosies. Un tur neko nevari darīt, tā tu arī rīkosies, bet tu vari mainīt to, kas atrodas tavā sirdī. Salamans saka:
Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)
No kurienes rosās dzīvība? No sirds, no iekšpuses. Nevis no tā, ka es tagad kaut ko ieraudzīju un es tāds būšu, nē, tev paies ilgs laiks, kamēr tu spēsi mainīties. Dievs, maini manu sirdi – nav nepareizi un ir nepareizi teikt. Dievs nemainīs tavu sirdi, kamēr tu pats nedarīsi to, kas Bībelē ir teikts. Tu esi pieņēmis Kristu kā savu glābēju, un Bībelē ir teikts:
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Kāds jauns cilvēks? Kur viņš ir? Visam šim ir turpinājums, kas arī ir Bībelē:
Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:22-24)
Tas nozīmē domāšanas maiņu. Galvenokārt par savu smadzeņu garozu domājot, kam tur ir jāatrodas un tad darot šīs lietas, cenšoties šīs lietas, arī tad, kad tu nevari tās izdarīt, bet saprotot, ka tas prasīs laiku pilnīgām izmaiņām. Pirms dievkalpojuma man pienāca cilvēks un jautāja, kā lai tiek vaļā no atkarības, un recepte ir vienkārša. Pirmā lieta, kas ir jāsaprot, svētdienas ir dievkalpojuma dienas. Vienā dienā ļoti reti kaut kas mainās, nekas nemainās. Var mainīties dzīves filozofija, var mainīties virziens, bet ne tavs raksturs vienā dienā, ne tavas iekšējās iestrādnes, jo arī psiholoģijā ir divi veidi, kā mainās cilvēks. Pamatveids ir tāds, ka tu atkārto vienu un to pašu darbību, kamēr tā tev patīk. Atrast sevi nozīmē, atrast vieglākos ceļus sevī – to, kas patīk. Bet vai šie vieglākie ceļi ir pareizi un ved uz pilnību, uz harmoniju, vai ved uz debesīm, uz pilnvērtīgu dzīvi? Vai tomēr tie ir destruktīvi, vienkārši labāk patīk? Nevis sevi ir jāatrod, bet sevi ir jāveido, jāceļ, tev ir jārūpējas, kas būs tavā sirdī, un tāpēc dievkalpojums ir numur viens. Kad baudīsim vakarēdienu, tu vari domāt, ka būs saskarsmes punkts, baudīsi maizīti, glāzīti ar vīnogu sulu un caur to tev kaut kas notiks, bet es tev droši varu pateikt, ka tev nekas nenotiks. Būs tikai tas, ko tu izdomāsi savā galvā un mēģināsi kaut ko varbūt sajust, un, ja ļoti centīsies kaut ko sajust, tad arī sajutīsi, tā arī parasti notiek. Un, ja galīgi kaut ko nesajūti, tad ir problēma, kaut kas nav kārtībā citos cilvēkos, ne jau tevī, vai ne? Visos gadījumos kaut kas kārtībā nav nevis citos cilvēkos, bet visos gadījumos – tā ir tava pasaules uztvere. Cilvēks domā ne jau normāli ar galvu, bet parasti domā ar to, ko viņam pasaka priekšā iekšējā programma, kas ir uzkrāts sirdī. Vai tad nav rakstīts, ka no sirds pilnības mute runā?
Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā. (Lūkas evaņģēlijs 6:45)
Vai tad nav rakstīts, ka cilvēks mēli nevar savaldīt?
Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. (Jēkaba vēstule 3:8)
Kā tad tā? Ko gribu, to runāju? Nē, tā nav. Tu runā to, kas ir tavā sirdī, tas nāk ārā, tu to nevari savaldīt.
Jēzus saka farizejiem:
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Mateja evaņģēlijs 23:27)
No ārpuses izskaties labi, bet kas ir tavā sirdī? Jēzus saka, lai rūpējies vispirms par savu sirds saturu un tad, no sirds izejot, arī āriene būs pievilcīga. Nevis sākt ar ārieni, bet ar to, kas ir tavā sirdī. Un pirmais noteikums ir būt šādā vidē, jo tieši tāpat kā bērni kopē vecākus, tā arī ticīgie bērni, kuri piedzimst no augšienes, kopē tos, kuri ir draudzē, un arī tur ir jāizvēlas, ko tu kopē. Tad arī ir labi, ja priekšā stāv kāds cilvēks, kurā tu klausies, ka viņš ir tāds, kurš kaut ko var vispār parādīt, tas ir svarīgi. Pirmkārt, draudze. Otrkārt, ir Bībele, Dieva vārds, Viņa griba, Viņa principi, ka tu regulāri ņem Dieva vārdu un tev nav jāuztraucas par to, ka šodien nevari kaut ko pieveikt, nevari kaut ko sasniegt, šodien nevari kaut ko atmest, tev nav nekas jāatmet, tev ir jāaizvieto, ir jāsāk jauna dzīve, kamēr iepatiksies jaunā dzīve, tā vecā vairs nebūs interesanta. Savādāk cilvēki stresā, ka nevar no kaut kā tikt vaļā, nevar kaut ko atmest, bet tas viss ir process, bet ir izņēmuma gadījumi, kas nav pamatlikums, bet izņēmums.
Iepriekš runāju par meiteni, kurai nepatīk smiekli, viņa aizgāja pie psihiatra, nonāca līdz punktam par to, ka viņa ir cietusi auto avārijā, un tajā brīdī, kad viņa cieta auto avārijā, mašīnā aizgāja bojā viņas draugi, un brīdī, kad notika šī avārija, viņa smējās. Viņa to visu īsti neatceras, cilvēks šoka stāvoklī, bet cilvēkā momentāni izmainījās neirona ķēdes, kas nevar mainīties vienā dienā, tās mainās tikai ar pastāvīgiem atkārtojumiem, kad pastāvīgi mēģini darīt kādas lietas, pastāvīgi atkārto kādas lietas, pastāvīgi lasi Bībeli, centies kaut ko mainīt, tikai tādā veidā mainās tava sirds. Pastāvīgi klausoties sprediķus un pastāvīgi lasot Bībeli, tikai tā mainās mūsu ticība, tikai šādi aug, nekā savādāk. Bet meitenes gadījumā notika kā brīnums, kā kristieši mēdz teikt, pēkšņi izmainījās, bet izmainījās ne uz to labāko pusi, jo mēs jau nezinām, kādās situācijās kaut kas tur mainīsies, un viņai zemapziņa smieklus uztvēra ātrāk nekā prāts. Acīmredzot, bija neapzināta ķermeņa reakcija, smieklus smadzenes uztvēra tā, ka esi vainīgs avārijā, kaut kas tamlīdzīgs. Mūsos ir simtiem un tūkstošiem tādu lietu, ko mēs pat nezinām, kādēļ mēs tā jūtamies, tādēļ ļoti svarīgs ir šis “katliņš”. Paldies Dievam, mums ir dots “katliņš”! Mums ir dotas smadzenes, ne tikai sirdis, ne tikai tas, kas tur dziļi sirdī, ieradumi un tas, kādi esam piedzimuši.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..] (1. Pētera vēstule 2:5)
“Kā tikt vaļā no atkarības?” “Es gribētu redzēt tevi vēl dievkalpojumā.” Punkts! Es gribētu, ka tu lasi Bībeli katru dienu. Punkts. Es gribētu, ka tu uzņemies kādu kalpošanu draudzē. Punkts. Es gribētu, ka tu katru dienu salīdzini sevi ar Dieva vārdu, nevis ar cilvēkiem. Ka tu katru dienu lasi Dieva vārdu, ka pabeidz Bībeles skolu, ka apmeklē inkaunteru. Es gribētu, ka tu veselīgi studē un mācies Bībeli. Mācība, un nevis tikai kaut kādas atsevišķas Rakstu vietas, kuras pēc savas patikas kā pie zīlnieka izrauj, un tad nu pamato savu ticību uz vienu Rakstu vietu. Neviens tevi nevar izmainīt, es nevaru nevienu izmainīt. Tu nevari nākt pie manis kā pie brīnumdara, kurš izmainīs tavu dzīvi, es droši tā arī saku, arī reklāmā esmu teicis, ka es pacēlu cilvēkus, es esmu simtiem un tūkstošiem cilvēkus ietekmējis, es esmu to izdarījis, bet tajā kontekstā ir jāsaprot, ka es motivēju to darīt, es mācīju, bet pacelties varēja tikai pats šis cilvēks. Saproti? Tikai pats, ja viņš pats to vēlējās, pie sevis strādāja, pats darīja to, ko māca, ko Bībelē var izlasīt, to praktizēja un pats mainījās. Un tu nevari gaidīt Dievu, kad Viņš mainīs, tev ir jāmainās, tu vari būt laimīgs. Tu vari dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tu vari būt efektīvs savā kalpošanā, vari uzcelt savu biznesu (tiem, kas to vēlas, kam tas ir nepieciešams), tu vari savā darba vietā būt laimīgs, tu vari izdarīt kādas korekcijas un sakārtot dažādas labas lietas. Tu vari pilnvērtīgi dzīvot.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:47)
“Kas dzīvo un tic man, tam ir mūžīga dzīvība” – tā jau ir laba motivācija, kāpēc mainīties, kāpēc pielāgoties Dieva vārdam. Dieva vārds ir dzīvs. Dzīvs un spēcīgs kā abpusgriezīgs zobens. Tas ir dzīvs. Kad mēs Dieva vārdu lasām un lietojam, Viņa dzīvība ir mūsos. Viņa dzīvība mūsos darbojas, Viņš klāj mums galdu, mūsu ienaidniekiem redzot. Tas nenozīmē, ka tas notiek tā, ka Viņš pats to vienkārši uzklāj – mēs paši klājam šo galdu, kuru Viņš svētī. Bībeles leksika visa ir “Dievs”, “Dievs”, “Dievs”, “Dievs”, “Dievs”. Es pastāstīšu, kā tas ir.
Dāvida psalms. Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam! (Psalms 144:1)
Dāvida psalmi: Dievs man deva, Dievs man darīja stiprus manus pirkstus karam, stingrus un vingrus, paņēmienus mācīja karam, un kara mākslu mācīja Dievs. Interesanti, vai tiešām Dāvidam kara mākslu mācīja Dievs? Es pastāstīšu piemēru. Mūsu Miljonāru klubā ir bijuši divi miljonāri, pēdējais bija ievērojams miljonārs, un viņš dalījās ar mums ar saviem principiem. Abu šo cilvēku leksikā ir tādi teicieni kā “Dievs deva”, Dievs uzcēla man biznesu”, “manu biznesu vada Dievs”. Un tad cilvēks no malas, tāds kā mēs, skatās uz miljonāru, un domā: “Redz, kur ir tā atslēga, kā būt miljonāram!” Mācītājs kaut ko nesaprot, viņš tikai saka, ka pašam kaut kas jādara, pašam kaut kas jāmācās, pašam kaut kādās speciālā izglītība jāapgūst, pašam jāstrādā, pašam jāizprot psiholoģija un jābūt attiecīgā vidē, bet viņu biznesus Dievs dara. Viņi tā arī saka: “Es paprasu Dievam, un Dievs man pasaka.” Ar kādiem klientiem, kur tālāk? Viņš palūdz Dievu, Dievs pasaka, un tā viņi runā. Tāpēc ka viņi ir abi ir bijuši nelaimīgi miljonāri. Divi nelaimīgi miljonāri, kuri iepazina Kristu pēc tam, kad viņi jau bija miljonāri. Saproti atšķirību? Viņi no bērnības ir miljonāri, viņiem tēvi bija miljonāri, viņiem ir ieaudzināti visi šie principi kā paši par sevi saprotami, viņi nevar būt nabagi, viņi nevar būt nemiljonāri, viņi vienmēr būs uzņēmēji, viņi vienmēr būs uzņēmēji, jo viņiem līdz septiņu gadu vecumam tas viss ir iemācīts, viņi citādi nespēj dzīvot, viņi ir uzņēmēji no bērnības. Tas, ko tu mācies šodien, tas, kā tev nav, tas viņiem ir, un viņi iepazīst Dievu – tagad visu Dievs viņiem dod. Viņiem dod šie principi, kas bērnībā ir iemācīti, kas viņos darbojas, zemapziņā, sirdī, viņi vienkārši tādi ir. Iedod bomzim miljonu, viņš pēc nedēļas atkal būs bomzis, atņem miljonāram viņa miljonus, viņš atkal būs miljonārs. Viņi tādi ir, bet tā otra puse viņiem nav bijusi, tāpēc, kad cilvēki iepazīst Dievu, viņiem visu Dievs dod. Bet mums viss otrādi, cilvēkiem-kristiešiem, kas šos principus nav no bērnības ieguvuši visi, viņi ir ļoti garīgi, bet trūkst pamata virs zemes, tātad šie zemes principi, kā tad savu turību vairot vai kā pilnvērtīgi dzīvot. Tās ir divas dažādas lietas: vienkārši pazīt Kristu un pilnvērtīgi dzīvot, dažādas lietas. Ir jāmācās, kā dzīvot, mēs lasām Bībelē “tev nebūs to”, “tev nebūs šo”, viss ļoti vienkārši, bet ir dažādi paņēmieni un veidi, ko un kā darīt, lai mēs patiešām saprastu sevi, un lai patiešām būtu laimīgi un efektīvi. Efektīvi Kristum, Dievam par godu. Jo Dieva vārds saka, ka visu, ko dariet, dariet kā Tam Kungam, ne cilvēkiem.
Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. (1. Korintiešiem vēstule 10:31)
Tas ir ļoti labi, ticība ir super! Ir princips – kad tu ar galvu esi mākoņos, tu stāvi ar kājām uz zemes, un tas ir ļoti svarīgs princips. Ar galvu mākoņos, stāvi ar kājām uz zemes! Tāpat kā garīgajiem principiem ir jānonāk sirdī, tāpat arī šiem zemes principiem, kas nemaz nav zemes, tie ir Dieva radīti principi, tie ir Viņa likumi, kā viss darbojas.
Piemēram, vakar es mācīju to, ka tiekšanās pēc minimuma ir labāka nekā tiekšanās pēc maksimuma. Kāds cilvēks saņēma Nobela prēmiju par to, ka matemātiski pierādīja, ka tiekšanās pēc minimuma ir labāka nekā tiekšanās pēc maksimuma. Ja runa ir par cilvēka apmierinājumu jeb laimi, tad tiekšanās pēc minimuma ir labāka nekā tiekšanās pēc maksimuma. To sauc par ierobežoto racionalitāti, matemātiski tas ir pierādīts. Kā to saprast? Cilvēkos izstrādājas laimes hormoni, ko mēs saucam par laimi, pēc tā mēs vadāmies, arī dzīvnieki pēc tā vadās – kā viņi jūt, tā viņi dara. Ja sit, tad bēg un tamlīdzīgi, viņi vadās no sajūtām, visi tā dara, kad tu negribi to darīt, tu tik un tā to darīsi, kamēr nebūs izmainīts tavs skatiens uz dzīvi, kamēr sirds nav izmainīta. Tu to pats vari mainīt, tā ir labā ziņa. Tu to vari mainīt, un nevajadzētu paļauties uz to, ka būs kāds ekstra notikums, būs kāda avārija vai nezin kas, viss sabruks, kā šiem abiem miljonāriem arī bija. Viss sabruka: māja nodega, ģimene aizgāja, pilnīgākais bankrots un gribēja ar mašīnu braukt nost no tilta, izdarīt pašnāvību, un pēkšņi no nepazīstama numura īsziņa: “Kāds tevi mīl.” Tas viņu izglāba. Man bija līdzīgi, radio aparāts tas bija: “Piesauc Jēzus vārdu, tas izmainīs tavu dzīvi!” Tas izmainīja viņu, tā ir garīgā puse. Visi šie principi bez paša Dieva nedarbojas, miljonu dēļ tas nedarbojas. Nauda laimi nenes. Kāpēc minimums ir labāks nekā maksimums? Tāpēc ka laimes hormoni, piemēram, dopamīns, izdalās tikai tad, tu labi jūties tikai tad, kad tu tiec motivēts, kad tevi pārņem prieks par to, ko tu dari, un tu gribi vēl kaut ko, mācīties, vēl kaut ko sasniegt, tas ir dopamīns. Tas izdalās tad, kad tu ieraugi mērķi. Lauva ierauga gazeli, un izdalās dopamīns. Tas skrien un nezina, kāpēc skrien. Lauva izvēlas vājāko gazeli. Kāpēc? Lauvai vajag to balvu, visu dopamīna devu, viņš dabū šo vājāko – ja tas nenoķers, nebūs apbalvojuma par to visu. Un tā ir arī ar cilvēkiem, sasniegts mērķis un ceļš uz mērķi dod apmierinājuma sajūtu. Tad tu skaties uz kristiešiem, šeit mums tā nav, bet vispār ir, žēl, ka tā ir, bet tā ir liela problēma. “Mēs gaidām atmodu!” Nu gaidi. “Mēs gaidām atmodu!” Ko tu saproti ar vārdu “atmoda”? To, ka tu labi jutīsies, uguns kritīs no debesīm? Tas viss ir labi, Bībelē mums ir tādi precedenti, tādas lietas notiek, nav jau slikti. Bet ko tu sagaidi, ko tu redzi, kas ir atmoda? To, ka sanāks daudz cilvēku, pieplūdīs daudz cilvēku un aizplūdīs pēc tam daudz cilvēku, vienmēr tā notiek. Vienmēr visur tā notiek – pieplūst un pēc tam atplūst. Kaut kur kaut kas izveidojas, kaut kur – izbeidzas, nekas īpaši patiesībā nemainās, kā mainās tikai tas, ko cilvēki paši dara un strādā, ņemot kā pamatu šo garīgo atmodu.
Tik maz ir cilvēku, kas izmanto to, ka viņi kaut ko ir piedzīvojuši, kas izmanto to, lai ietu uz mērķiem, un viņi gaida kaut kādu nākamo piedzīvojumu. Ko tas nozīmē? Šīs atmodas jau nav, nav arī prieka, jo mērķis nav sasniegts. Tā cilvēks uzbūvēts ir. Nav jau prieka un nav motivācijas, jo dopamīns dod motivāciju, ja tas organismā tev izstrādājas, tad ir. Un tāpēc ceļā uz lielo atmodu tu jau vari sapņot, bet tā lielā atmoda ir jāsaprot tā, ka visas valsts mērogā viss mainās, es tā saprotu atmodu, gan izglītības sistēma, gan nodokļu sistēma, viss mainās caur šo atmodu tādā gadījumā. Viss tiek saskaņots ar Dieva vārdu atmodas rezultātā. Cilvēki mācās, strādā, iet un rīkojas. Tad, kad tev ir mazāki mērķi, katru dienu mazi mērķi ir tajā virzienā, arī zinot to, ka savas dzīves laikā vari nemaz nesasniegt šo gala mērķi, un, visticamāk, tā arī būs, to lielo mērķi sasniegt, reāli sasniedzami mazie mērķi katru dienu dara tevi laimīgu. “Es gaidu, kad Dievs dos!” Tas ir atliktās dzīves sindroms, fatālisms, nolemtībai, viss ir nolemts, un es tur neko nevaru mainīt, tā teica zīlniece, man dzīvē laimes nav. Viņai gan ir laime kabatā no tava maciņa, no muļķībām, ko viņa tur runā. Es nesaku, ka visi zīlnieki runā muļķības, es domāju, ka viņu vidū varētu būt arī kādi normāli, bet ļoti bieži tas ir vienkārši tā, ka kaut ko pasaka, ko izdomā. Ir arī tādi zīlnieki, kas psiholoģiju pārzina labi, kas kaut ko var arī ieteikt, es nesaku, ka tev tagad tur jāiet. Kāda jēga kaut ko darīt, sasniegt, ja viss ir nolemts, kāda laime var būt? Ja tev pateica, ka nav laimes, un nekas nav jādara. Mazie mērķi katru dienu! Un ja šie mazie mērķi ietilpst lielākā mērķī un kaut kādā kopībā, padarīt mūsu valsti labāku, padarīt draudzi efektīvāku, piemēram, ietilpst lielā mērķī, ietilpst tavā filozofijā par to, kāds ir Dievs, kāda ir mūžīgā dzīvība, un tu esi laimīgs cilvēks. Tu saproti? Bet no maziem mērķiem sasniedzamiem. Sasniedzamiem! Šie mazie mērķi, pa vidu vēl hobijs, un vēl kaut kas, kas tev patīk, laimīgie cilvēki rada panākumus! Vai tad ticīgie cilvēki ir citādi? Ticīgajiem cilvēkiem ir tādas privilēģijas, viņiem ir ticība mūžīgai dzīvībai! Mūžīgai dzīvībai, viņiem visi garīgie principi un arī zemes principi – visi ir Bībelē, ja vien studē, viņiem ir draudze – tas ir jaudīgs instruments! Draudze, kurā tu kaut ko ienes, un tā tev dod enerģiju un svaidījumu. Un arī katrs normāls psihologs tev pateiks, ka tieši līdzīgi domājoši cilvēki ir jauda. Bez Dieva cilvēki pārstāj dzert anonīmo alkoholiķu klubos, vienkārši, kopā esot vienādi bēdu brāļi. Un pārstāj dzert. Padomā, ka Tev ir Dievs. Viņš ir mūsu vidū! Ne tikai kaut kādas psiholoģiskas lietas, kas mums palīdz, bet mēs esam jauda. Mēs esam spēks. Apliecini sev, sakot: “Es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē! Visu, ko gribu, to es izdaru. Es mazos mērķus nolieku, ieraugu, laimīgs eju uz tiem! Un katru dienu laime.” Es esmu laimīgs cilvēks, ļoti laimīgs cilvēks!
Atgriezīšos pie tēmas, ko sākumā iesāku. Labprātība. Ja tu mīli, tad atlaid. Ja pie tevis atgriežas, tad tas ir tavs. Ja neatgriežas, tad nekad tas tavs nav bijis. Interesanti, vai ne? Protams, šeit var diskutēt, cik patiesi tas ir, bet mūsu būtība ir patiesa. Tas raksturo mīlestību, kas ir beznosacījuma, un tā ir uz labprātības un brīvprātības principa.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
No mīlestības, no laba prāta Pats, tā nav pavēle. No laba prāta. Mums ir jālīdzinās Viņam, Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli, dzīvniekiem nav izvēles, tie strādā pēc programmas. Arī cilvēkiem ir iekšēja programma, lai dzīvību saglabātu un dzīvotu, bet viņiem ir arī smadzeņu garoza un ļoti attīstīts intelekts, ar kuriem viņš pieņem lēmumus, un pats spēj mainīt savu iekšējo programmu. Pieskaņot to Dieva vārdam, neatkarīgi no tā, kas tur bērnībā nav bijis kā vajag. Viņš var to izdarīt, tas nav vienā dienā, bet ir iespējams. Tātad, katrs cilvēks, kurš saka, ka viņš nevar mainīties, viņš ir melis! Tie, kas saka – es nevaru, man nekad nekas nesanāks – tu esi melis. Katrs var mainīties. “Es esmu atradis sevi, tas neesmu es.” Tu esi tas, kas tu izvēlies būt. Protams, ka tu nevari iet, ja tu esi 1,50 m, tu nebūsi Porziņģa vietā. Tev ir kaut kas savs, stiprās puses, tā ir cita opera. Katrs var sasniegt, būt laimīgs, kalpot, pilnvērtīgi dzīvot, katrs var iemantot mūžīgo dzīvību. Apliecini sev: “Es varu mainīties!” Bet vai tu vēlies, to var redzēt pēc dievkalpojuma apmeklēšanas, elementārām lietām, nav garīgu pārmaiņu, nav garīgas izaugsmes.
Brīvprātība, galvenā doma, ko es šodien gribu pateikt, sakarā ar to, ka mēs baudīsim vakarēdienu, Kristus miesu, vīns – Viņa asinis, maize – Viņa miesa, Viņa upurjērs, kas tika pienests par mūsu grēkiem. Divi cilvēki – Jūda un Pēteris. Viņi abi nodeva Kristu. Jēzus teica, ka ies uz Jeruzālemi, vecajie kopā ar varām sitīs Viņu krustā. Pēteris teica, ka ies ar Viņu kopā nāvē, lai vai kas. Jēzus teica, ka gailis vēl šonakt, tūlīt tas būs, gailis nebūs dziedājis un Pēteris Jēzu trīs reizes nodos. Jūda nodeva vienu reizi, Pēteris – trīs reizes. Viņš nodeva, atteicās, tiklīdz sajuta briesmas savai dzīvībai, komfortam. Es pat nedomāju, ka viņa dzīvībai bija briesmas, bet viņš reaģēja tā instinktīvi kā dzīvnieki pasaulē, atkāpās. Jūda bija citāds. Jēzus teica viņam: “To ko tu dari, dari drīz.” Jūda bija nolemts, jo viņš aizgāja pie augstajiem priesteriem un teica tā: “Ko jūs man dosiet, ja es jums pateikšu, kur Viņš atrodas?” Lūk, ko nozīmē atlaist, nedomāt, ko tev dos. Ļauj cilvēkam pašam izlemt savu dzīvi, ļauj mīlēt cilvēkam brīvprātīgi, ja viņš to vēlas, tev nav šeit jānāk, jo tikai kāds tev teica te būt. Tas ir labi, ka teica, atgādināja, ka šeit ir labi, bet tam jābūt tavam brīvprātīgam lēmumam, jo Bībele min – tikai brīvprātīgu devēju jeb priecīgu devēju Dievs mīl.
Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. (2. Korintiešiem vēstule 9:7)
Jūda meklē savu labumu, pat tajā, ka Kristu pārdos. Starp citu, pirms tam neilgi, nebija grūti Kristum saprast, kurš ir nodevējs, nevajag visur redzēt pārdabisko. Bībelē ir ļoti dabiskas lietas, nevajag ticēt obligāti, ka Jona bija zivs vēderā, nu nereāli. Tā laika leģendas tika pievilktas kā ilustrācijas, bet būtība ir pareiza. Es neapšaubu, ka Jēzus darīja brīnumus, ir lietas, kuras nav jāuztver burtiski. Un arī ir lietas, kas nav jādara tieši precīzi tāpat, kā Jēzus to darīja. Ir jāsaprot būtība, kāpēc Jēzus, apustuļi to darīja, kādos apstākļos, kāda bija ģeogrāfija, ģeopolitika, kultūra, kāpēc viņi tā darīja, runāja attiecībā pret Dievu, un lai mēs saprastu savu laikmetu. Un tieši pirms Jēzum nebija grūti saprast, ka Jūda nodos, jo Jūda nebija vienīgais, kas tā domāja, bet Jūda tika izcelts Rakstos. Kad Marija svaidīja ar dārgu eļļu Jēzu spitālīgā Sīmaņa namā, un Jūda kurnēja, viņam nebija pieņemami, ka Jēzus neko nesaka, tik dārgu eļļu viņa vienkārši izlēja uz Jēzus. Pirmkārt, viņš parādīja, ka Jēzum nav vērtības priekš Jūda pašas, viņam žēl, ka tika kaut kas dārgāks, un bezjēdzīgi izlieta eļļa, kas no tā visa? To eļļu vajadzēja pārdod un izdalīt nabagiem. Iedomājies, kas Jūdam par domāšanu? Viņš vainoja sistēmu savās problēmās, zini, kas notiek ar cilvēkiem, kas vaino sistēmu? Viņi paši nevar mainīties, valdība ir vainīga. Kāpēc man nepatīk profilēt politikā, protams, es to daru, kur tas ir vajadzīgs, lai vairāk balsu būtu, popularitāte augtu. Tāds ceļš politikā ir ejams, bet tas nav tas, kas man patiktu vai varu no sirds tam ieslēgties. Man ir cita sirds programma. Es nevaru vainot šo sistēmu savās problēmas. Tu zini, kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Obligāti pēc kāda laika laimes hormoni nokrīt. Kāpēc? Tāda ir cilvēka iekšējā programma, lai viņš varētu padomāt tālāko rīcību. Kamēr viņš ir tajās rozajās brillēs, viņš neko nejēdz. Zini, kas notiek, kad tie hormoni nokrīt? Tie ir dabiski, fizioloģiski procesi, zini, ko viņi saka? Es apprecēju citu cilvēku, nē, tu apprecēji to cilvēku, tikai tu viņu savādāk redzi. Tā vietā, lai plānotu nākamos soļus, kopīgas lietas, mērķus. Principā jau satur kopā mērķi, nevis tikai vielas. Mājas grupiņai nav mērķu, beigas, draudzē nav mērķu, beigas, tāpat arī kalpošanā un citās lietās. Tev nav mērķu, tu nebūsi pilnvērtīgs, tā dzīve nebūs tik skaista, cik tai paredzēts būt, un nebūs arī tik gara, iespējams. Jūda vainoja, kāpēc nabagiem ir atņemts? Nabagiem nekas nav atņemts, katrs pats savas laimes kalējs. Ikkatrs no jums šodien var mainīties. Ne uzreiz visā pilnībā pārmaiņas, bet pastāvīgi un sāk gūt piepildījumu no paša ceļa un maziem mērķiem, uz kuriem tu ej un pats sevi apbalvo. Apbalvojums ir tas, Dievs ir iekārtojis, ka tev izstrādājas šī prieka sajūta, motivācija. Es taču laimīgs esmu, es taču nevaru normāli nomirt, cilvēks nevar normāli pat slimot. Tu esi dzīvs!
Es cik gadus lasu Bībeli, lieku mazos mērķus, praktizēju to, sapņoju par lieliem mērķiem – Dieva svētītu Latviju, uz kuru cilvēki brauc, ne bēg, par garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstošu valsti. Nav teikts, ka mainīsies cita vara un kaut kas mainīsies, tā kā mums ir jādzīvo šajā nepilnīgajā sistēmā un nav jāvaino šī sistēma vai cilvēki, savs vīrs, sieva, bērni, draudze, grupiņa. Tev pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi brīvprātīgi, neviens tevi nevar piespiest. Ja vēlies, nāc uz draudzi, es būšu priecīgs, jo es zinu, ka tad tev būs pārmaiņas, kaut minimālas. Es redzu šeit cilvēkus, kuriem ir ļoti nopietnas problēmas, tādas, kas nerisinās ātri un viegli, bet viņš zina, kur ir jābūt svētdienā. Un viņš mainās lēnām, no tā, ka viņš šeit ir un praktizē kaut ko. Tikai tu pats vari mainīties, praktizējot pamata lietas, sāc darīt, jo jauni ieradumi aizstāj vecos negatīvos, tikai lēnām darot. Nepatīk, nepatīk un tad sāk patikt. Tu esi tas, kas gribi būt. Ar sevis atrašanu ļoti prātīgi. Bet Jūda vainoja visus apkārt, Jēzus bija viens no tiem, Viņš taču teica, ka būs Mesija, visu sistēmu izmainīs, revolucionārs, es nezinu visu precīzi par Jūdu, bet es tā salīdzinu, tur bija arī zēlotu kustība, viņi ticēja, ka Jēzus būs karalis, Viņš mainīs šo sistēmu. Bet Jēzus neatnāca mainīt sistēmu, Viņš nāca no iekšpuses to mainīt. Ar bruņotu sacelšanos neko neizmainītu. Tāpat revolucionāri skolās mācījās, revolūcijas perēkļi bija fabrikās, kāpēc? Pilsētnieki, kas māk fabrikās darīt tikai vienu darbību, koncentrācijas nometnēs lika rakt grāvi un rakt ciet, tā uz riņķi, viņi nomira no tā, ka dara bezjēdzīgu lietu. Kā cilvēks var strādāt un būt laimīgs konservu fabrikā? Jaunietis vismaz kādu laiku tikai pastrādā konservu fabrikā, iemācījies vienu darbību, disciplīnu, uz kādu laiku tu vari sākt darīt, kāds Bolt kurjers, tu vari darīt to kādu laiku, bet ne jau visu mūžu, tev jāaug, jāattīstās, jābūt mazajiem mērķiem, nevis katru dienu viens un tas pats. Es nedomāju, ka pieaudzis vīrietis, kurš strādā par Bolt kurjeru, ir vesels domāšanā. Es 30 gados arī nebiju vesels, es strādāju jebko, bet tas bija pagaidām, es vienmēr esmu baudījis, ka varu pastrādāt, arī dažādu atalgojumu, tu baudi, esi laimīgs, viss ir kārtībā. Citi saka: tie tur brauc ceļojumos, un laimīgi tādi. Ko tu runā? Mēs ar sievu gājām staigāt, lai gan Limbažos vispār nav kur staigāt. Gājām pa zemes ceļu uz Katvariem, un bijām priecīgi. Tev vajag kā citiem? Nesalīdzini sevi ar citiem. Salīdzini sevi ar Dievu, tu esi tu, tev ir jāprot baudīt to dzīvi, kur tu esi, Jūda to neprata, viņš salīdzināja sevi ar citiem. Kāpēc šī eļļa nav pārdota un izdalīta nabagiem? Tad viņš iet pie augstiem priesteriem, sakot, ka nav taisnības šajā pasaulē. Cik jūs dosiet, ja es pateikšu, kur Viņš ir? Kaut ko grib nopelnīt, bet Pēteris teica, ka ies kopā ar Jēzu Kristu. Cietumā un nāvē ies, bet Jēzus redzēja, ka dārzā, kad jālūdz Dievs, guļat. Tu neesi pietiekami izaudzis, tu mani nodosi. Ko Jēzus redzēja Pēterī? “Tu esi Sīmanis, bet tevi sauks Pēteris-Klints uz kuras Es celšu Savu draudzi.” Aizbrauc uz Vatikānu un tur viņš esot, visi brauc pielūgt. Dievs redzēja, ka viņš to ļoti grib izdarīt, viņš mācās. Tāpat arī tu šodien, ne visu tu vari izdarīt, bet, ja ļoti gribi, tu pats esi savas laimes kalējs, viss ir tavās rokās. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Dažas rakstvietas: Jēzus nekad nav licis cilvēkiem ciest.
“Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” (Jāņa evaņģēlijs 21:18)
Jēzus saka: tu jauns pats jozies un gāji tur, kur tu gribēji, kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs, un vedīs tevi tur, kur tu negribi. Un tu domā, ka Jēzus nopravietoja, pateica viņam, ka viņam jāiet bojā mocekļa nāvē? Jo Jēzus nomira pie krusta, un arī Pēteris nomira pie krusta Nērona vajāšanu laikā. Mums šķiet, ka visi apustuļi ir gājuši bojā mocekļa nāvē, ka tas ir tas, ko Dievs no mums grib, ka mēs uzupurējamies tādā mērā, ka mums ir jābūt par mocekļiem. Dzelzs disciplīna, viss jāaizprot līdz pēdējam sīkumam, mums jābūt mocekļiem, sevi jāšausta, vainīgam jābūt, ka mēs visu neesam izdarījuši. Jēzus to nekad to nav teicis. Tieši otrādi – Jēzus piedeva Pēterim, jo Viņš redzēja, ka viņš vēlas, bet viņš neteica “tev jānomirst”, Viņš teica, ka tā notiks. Ko tad Jēzus redzēja Pēterī? Jēzus redzēja, ka Pēteris izaugs sevī, ticībā tāds Dieva vīrs, kurš nerēķināsies ne ar ko, pat nāvē ies savas pārliecības dēļ. Viņam pat neliksies vairs, ka tas būs kaut kas īpašs, nomirt Kristus dēļ, bet Jēzus nekad nav mums teicis, ka ir jāiet nāvē Viņa dēļ. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka Viņš nomira, lai mēs dzīvotu. Tu saproti? Tad, kad tu lasi Bībeli, nevajadzētu tā vieglprātīgi skatīties uz šīm rakstvietām: Redzi, tu paliksi vecs un tad tevi tur tevi jozīs. Bet to viņš izdarīja brīvprātīgi, piemēram, Pāvils aizgāja labprātīgi nomirt, zinādams, ka tas nenotiks uzreiz, bet, zinādams to, ka Jeruzālemē viņu gūstīs. Dievs caur praviešiem viņam teica, lai nedodas uz Jeruzālemi, jo viņu tur gūstīs, un tas var beigties letāli. Viņš atbildēja: “Ko jūs mani kārdināt? Es gribu, un es daru,” Pāvils gribēja to darīt, un ne tu labāks par to, kurš grib to darīt, ne sliktāks, kurš negrib to darīt, tev nav jāiet nomirt. Tev nav sevi jāšausta, Jēzus ir miris tavā vietā. Tikai brīvprātīgu, labprātīgu devēju Dievs mīl, mīlestība atlaiž. Ja cilvēki tev pārmet, tad lai viņi to dara. Tu pats zini savu vērtību Dieva priekšā, tu esi brīvprātīgs, tu esi personība. Un tu šodien mainies, ja tu esi uz ceļa, un baudi no paša ceļa, kad tu esi ceļā uz debesīm, uz pilnveidošanos, kur tu novelc veco cilvēku un uzvelc jauno.
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas [..]. (Jesajas grāmata 53:4)
Nav tev jācieš no Dieva uzsūtītām slimībām, tā nav Dieva griba, nu kā nu ir, tā ir katram, bet tas nenozīmē to, ka man Dievs ir nosūtījis kādas ciešanas. Cīnies vai samierinies, vienalga, bet tas nenozīmē, ka Dievs tev atsūtīja speciāli kādas slimības.
[..] un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. (Jesajas grāmata 53:4)
Mēs, cilvēki, sadomājamies to, ka Dievs Jēzu ir sodījis, lai cieš pie krusta, bet patiesībā Viņš nesa tavas sāpes, lai tu neciestu. Kā Jēzus saka:
“Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:29-30)
Un Pēterim kļuva tik viegla šī nasta, ka viņš domāja, kāda starpība, te vai tur būt, kā arī Pāvils teica: “Dzīvot man ir super, un mirt ieguvums, viss vienalga.” Tas ir līmenis, un tāpēc tajā līmenī arī bija tie brīnumi, viņam viss kas tik nenotika. Vai tu gribi tādu līmeni? Neviens neprasa no tevis tādu līmeni. Brīvprātība, cik gribi, tik tālu ej, tev ir mūžīgā dzīvība, tev ir Jēzus, draudze, cik gribi, tik arī dari, tikai tu pats un neviens cits tavā vietā. Tu saproti? Brīvprātība – tu pats visu vari, tas visu spēj, kas tic. Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, bet mēs Viņu uzskatījām par Dieva satriekto, nomocītu. Un tad skatās uz mums, nomocītiem, nokontrolētiem, kaut kādiem šādiem itin nekādiem. Tikai tu pats, ja tu vēlies, neviens tev neko nevar piespiest.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpuma dēļ, mūsu grēku dēļ satrieks, mūsu sods bija uzlikts viņam, mūsu atpestīšanas, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:5)
Brīnišķīgi!
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. (Jesajas grāmata 53:6)
Lai tu būtu brīvs, Viņš izcieta, lai tev nav jācieš. Vienmēr ir paša izvēle, cik tālu tu gribi iet savā ticībā, cik daudz tu gribi kalpot, bet tev pašam ir jāizsver, vai tas atbilst Dieva gribai vai nē, tās ir tavas paša personīgās attiecības ar Dievu. Es nevaru iekāpt tavās kurpēs, kas tev ir labāk, bet to atskaities Viņam, tu pats ar Viņu runā un nevis meklē sevi vai meklē atbildi sevī, ko Dievs teiks, bet tu paskaties Bībelē, ko Dievs saka, nevis ārpus, bet kontekstā, kāda ir tava dzīve. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – tās ir pamatlietas, bet šīs nav tās lietas, kuras tu tā labāk būtu eksperimentēt, kādā mērā tev vajadzētu, tas ir pamatu pamats, bet arī tā ir tava izvēle, tu esi brīvs cilvēks. Bet diemžēl, ja mēs savu brīvību izmantojam nepareizi, tad mūs saista un ne jau Dievs, bet mēs paši sevi un arī tumsas spēki, kā mēs tos saucam.
Ganiet Dieva ganāmo pulku [..]. (1. Pētera vēstule 5:2)
Daudzi šeit vada kādas kalpošanas. Tas nozīmē, ka mums ir vairāk par simts mājas grupām, visās šajās grupās ir vadītāji, ir dažādas kalpošanas, kas nozīmē, ka kalpo arī kā vadītāji. Kāpēc tu to dari? Mācītājam patīk, viņš tevi paslavē par to? Ja cilvēku paslavē, tad ķermenī izdalās, serotonīns. Tev pašam jāprot sevi paslavēt tad, kad tu saskaņo sevi ar Dieva gribu un sasniedz savus mērķus, nevis tikai kāds tevi paslavēja. Nē, tas ir normāli, slavēt vajag un pateikties, tas viss ir pareizi, bet vajag saprast, ka tikai uzslavas nevar nodrošināt patstāvīgu darbu pie sevis. Ja tevi nepaslavē, tad kaut kas nav kārtībā, bet tev pašam jāmācās.
Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds. (1. Pētera vēstule 5:2)
Nepiespiesti, bet labprātīgi, iedomājies – ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, Dievs grib, lai labprātīgi mēs to darām, nedz arī negodīgi bez peļņas dēļ, bet no sirds, tātad tas ir tava paša lēmums. Teiksi: es nejūtos, tas neesmu es, tas nav mans, bet tu pats rūpējies par to, kas ir tavā sirdī, lai no sirds to vari darīt, tava atbildība.
Bet paldies Dievam, kas Titam devis sirdī tādu pašu rūpību par jums. Viņš sekoja manam aicinājumam un, būdams uzcītīgs, pats labprātīgi nogāja pie jums. (2. Korintiešiem vēstule 8:16-17)
Redzi? Tits, Pāvila izsūtīts, kā Jēzus izsūtīja apustuļus. Pāvils uzsver, ka Tits aizgāja pie jums labprātīgi, nezinu, ko tas Titam maksāja, kāda bīstamība, kādu ceļu. Mums tikko viena māsa aizbrauca uz Kaliforniju, viņai nav vairs divdesmit gadi, arī viņa teica, ka šie pārbraucieni ir ļoti smagi. Es nezinu, kāds ir galamērķis šim braucieniem Titam, nemāku teikt, bet tas var būt ļoti bīstami, un apdraud arī dzīvību: slimības, laupīšana un vajāšanas. Jā, es nezinu, bet Pāvils uzslavē, ka labprātīgi to izdarīja. Pāvils aizsūtīja, vienkārši izpildīja, viņš labprātīgi paklausīja Pāvilu. Ja arī kaut ko mēs kopā organizējam, sadalām pienākumus, bet tu labprātīgi uzņemies, labprātīgi. Ja tu nolem, ka gribi būt komandā, kur ir disciplīna, lai kaut ko kopīgu sasniegtu, tad tur labprātīgi esi šajā komandā. Tu pakļaujies šai disciplīnai, bet tu labprātīgi esi tur, kā hokejists komandā paraksta līgumu, viņš nav viens spēlētājs, viņš spēlēs tā, kā treneri saka, lai komanda varētu uzvarēt, jo viens spēlētājs neredz visu laukumu, to redz tikai treneris. Un skatītāji visu zina, tie visu redz, kā vajadzēja, kā nevajadzēja. Tālāk runa ir par ziedošanu.
Tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu. (2. Korintiešiem vēstule 8:3)
Pat ziedošana draudzē ir labprātīga. Tas ir labprātības akts, tev nav jāskatās uz citiem, pūļa efekts, ja citi cilvēki iet ziedot, tad tev arī tā jādara, tu jau no Dieva to nenoslēpsi. Brīvprātīgi un labprātīgi tiem, kas grib un kas izprot šo mehānismu, cik tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi, protams, bet tas nevar būt uzspiests, tikai brīvprātīgi. Mūsu draudzē tā nav, bet ir draudzes, kur tas draudzes locekļiem ir obligāti pēc statūtiem, bet arī tad, ja tu būtu tādā vietā, kur tas ir obligāti, tad tā ir tava labprātīgā izvēle, ja tu piedalies kaut kādā finanšu kopējā budžetā, lai veicinātu izaugsmi un ietekmētu, lai pats saņemtu svētības. Labprātīgu devēju Dievs mīl. Tu esi kādreiz kādam sludinājis evaņģēliju?
Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. (1. Korintiešiem vēstule 9:16-17)
Dabūtu algu un lai nepazaudētu savu pensiju, atkal kandidēt kaut kur, iekārtoties nākamajā amatā, lai paliktu sistēmā, bet ko tā sistēma dod? Kā tikai atalgojumu un varu. Es nedomāju par visiem deputātiem, bet nu pamatā es tādu problēmu redzu, bet tādēļ, ka tur ir tāda sistēma, vai tagad man nedzīvot? Es labprātīgi esmu tur, es labprātīgi esmu draudzē, labprātīgi sludinu. Tas ir mans dzīves stils, es to daru ar prieku. Es gribu sludināt, vēlos jau no pirmās dienas mainīt Latviju. Pirmkārt es zinu, ka tā ir Dieva griba, tas ir atrodams Dieva vārdā: ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Bībelē ir rakstīts, ka katra kristieša pienākums ir piedalīties pasaules pārmaiņu veidošanā, mūžīgās dzīvības cilvēku mešanā. Kā Pāvils saka, ka esam dzīvības smarža, dzīvības smarža tiem, kas tiek izglābti, un nāve smarža tiem, kas noraida.
Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs? (2. Korintiešiem vēstule 2:15-16)
Mēs ejam, daži pieņem, citi noraida, bet mēs esam šī smarža.
Ja sāls nederīga, tad tā ārā metam, ļaudīm kājām saminama [..]. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
To viņš saka par draudzi. Kā arī Jāņa Atklāsmes grāmatā teikts: labāk ka būtu bijis auksts, jeb karsts, bet tu esi remdens, tāpēc izspļaušu no savas mutes.
Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:15-16)
Viņš neatstāj to kā nolemtību, viņš saka: iekarsies un atgriezies, parūpējies par to, lai tava sirds deg.
[..] tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)
Es tev saku, ne par vēlu, bet labprātīgi gribi, es tevi motivēju: dari tā ar savu galvu, lai tava sirds deg par Dieva lietām! Lai tu patiešām sasniedz mūžīgās dzīvības balvu, tev vienu lietu vajag saprast, ja skatās Bībelē nevis pavirši, bet tā konkrēti, tad mums ir nevis mūžīgā dzīvība, bet mūžīgās dzīvības apsolījums. Pareizāk būtu teikt apsolījums, jā, šodien tev tas ir, bet apsolījums, tikai tad, ja tu aiziesi līdz galam. Jēzus ļoti manipulēja ar cilvēkiem, mācekļi nāk, un Jēzus manipulēja tā veselīgi, pareizi. Viņš labi atbildēja mācekļiem uz jautājumu: kad tu nāksi otrreiz, kad nāks tava valstība, kad beigsies šīs ciešanas, kad mēs sēdēsim viens pa labai rokai un otrs pa kreisai rokai sēdēsim, kad mēs valdīsim pār divpadsmit ciltīm – kad tas būs? Kas ar Jeruzālemi notiks? Kā viss notiks?
Jēzus saka:
Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:7-8)
Viņš uzmanību vērš uz mūsu pašu atbildību šodien, uz šodienu. Pēc šī jautājuma seko vesela virkne ar līdzībām, piemēram, par desmit jaunavām. Kāds sakars ar desmit jaunavām, kas par lukturiem? Bija piecas muļķīgās jeb ģeķīgās, un piecas gudrās jaunavas.
Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. (Mateja evaņģēlijs 25:1-4)
Kāzās bija savas tradīcijas, tur gan viss bija otrādi. Tur bija jābūt līgavaiņiem, un jaunavas tiek salīdzinātas ar draudzi. Un viņas gāja sagaidīt līgavaini, tas ir domāts Jēzus, un piecām bija eļļa līdzi, un otrām, muļķīgajām, nebija līdzi. Un tagad pienāca tā diena, un tās ir muļķīgas teica: dodiet mums eļļu, mums nepietiek. Un tad arī Jēzus skaidroja, tikai tu pats šodien, tu nezini to dienu, kad tā nāks, bet, kad tā nāks, jābūt ir eļļai lukturī šodien, saproti – šodien ir jābūt. Tajā dienā vai naktī divas mals, viena paņems, otru atmetīs. Tev šodien ir jābūt gatavam.
Tālāk Viņš par kalpotājiem runā, grupu vadītājiem, viņš runā par mācītājiem: ja kādu Kungs ir atstājis valdībā savu namu, un, ja viņš gaidīs Kungu nākam un gaidīs, gaidīs, bet nenāk un nenāk Viņš, un sāks sist kalpus. Šeit ir runa par to, ka viņš pārstās rūpēties par garīgo izaugsmi, draudzi, par to, kas mācītājam ir jādara. Ja viņš to pārtrauc, viņam būs alga tajā brīdī, kad viņš to negaidīs, bet kopā ar neticīgajiem. Iedomājies, ka tie ir Jēzu vārdi, tie nav mani vārdi. Zaglis nāk tanī stundā, kad to neviens negaida, ir izplānojis. Un Jēzus skaidro, ja jau cilvēks, saimnieks zinātu, kad zaglis nāks, tad cilvēks sagatavotos. Bet tā kā viņš nezina, viņam vienmēr jābūt gatavam. Tu saproti, ko Jēzus runā par to, kad nāks Viņa valstība? Viņš saka – tev vienmēr jābūt gatavam. Tev vienmēr jābūt gatavam ir šodien, esi vienmēr uz ceļa šodien, izmanto tos instrumentus, ko draudze tev dod, lai tu šodien būtu uz ceļa – mūžīgās dzīvības apsolījum. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Brīvprātība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
