Ralfa dzīvesstāsts ir līdzīgs kā daudziem no
mums – problēmas ģimenē, atstumšana skolā, depresija, atkarības, parādi un izmisīga cīņa, lai tiktu ārā no šī apburtā loka. Tomēr cilvēks pats nespēj sevi izglābt un tad, kad Ralfs to saprata, viņš nonāca lūzuma punktā un lūdza Dieva žēlastību. Dievs atsaucās un izglāba jauno puisi no dzīvesveida, kas ved uz nekurieni. Tagad Ralfs ir pilnībā izmainīts un arī viņa dzīve ir sakārtojusies. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, mana dzīve bija ļoti traka un vētraina. Lietoju daudz alkohola, vēlāk pievienojās arī narkotikas. Pīpēju “spaisu” un marihuānu. Biju ļoti viegli aizkaitināms un nesavaldīgs, slikti izturējos pat pret tuvākajiem cilvēkiem. Iemesli šādam dzīvesveidam varētu būt vairāki. Kad biju mazs, ļoti pārdzīvoju vecāku šķiršanos un to, ka mūs atstāja tēvs. Vēlāk skolā mani apcēla un iespaidoja arī fiziski. Vēlējos būt pieņemts savā vidē starp vienaudžiem, tāpēc gāju viņu pavadā.

Jau pusaudžu vecumā man parādījās garīgas problēmas. Tā bija nervu slimība, veģetatīvā distonija, vēlāk pievienojās arī trauksme, stress un uzmācīgas domas. Ar laiku tam pievienojās arī vajāšanas mānija, bailes komunicēt un bailes no cilvēkiem kopumā. Nevēlējos atrasties sabiedrībā, gribēju noslēgties un norobežoties no visiem. Gāju pie dažādiem ārstiem, lietoju arī antidepresantus, bet nekas nepalīdzēja. Ar katru gadu palika arvien sliktāk. Nevarēju pabeigt skolu, pēc tam nespēju noturēties nevienā darbā. Dzīve bija vienās problēmās. Lai iztiktu, ņēmu kredītus, un tā krājās parādi. Visbeidzot sāku domāt par pašnāvību.

Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga un, kad man bija desmit gadu, viņa mani ņēma līdzi uz savu draudzi. Līdz ar to es zināju, ka Dievs ir, tomēr pats pie Viņa vērsies lūgšanā es nebiju. Vēlāk manu mammu Dievs dziedināja no audzēja 4. stadijā, kad vairs cerību nebija nekādu. Šis notikums mani ļoti uzrunāja, tomēr es vēl nebiju gatavs atgriezties un pilnībā nodot savu dzīvi Dievam. Caur mammas dziedināšanu zināju, ka Dievs ir, manī arī bija apziņa, ka dzīvoju nepareizi, tomēr vairākus gadus manī pārsvaru ņēma bailes no manu draugu noraidījuma, atstumšanas un izsmiekla. Pāris reizes gan atnācu mammai līdzi uz draudzi “Kristus Pasaulei”, kuru viņa apmeklēja, taču tur notiekošais un sludinātais mani neuzrunāja, jo negribēju un nespēju vēl atvadīties no sava ierastā dzīvesveida.

Taču šovasar es nonācu lūzuma punktā. Tas sākās ar briesmīgu depresiju un pilnīgu bezizejas sajūtu. Nebija ne darba, ne finanses, tikai vieni parādi un kredīti. Pats sapratu, ka tā turpināt dzīvot vairs nevaru, jo aiziešu bojā vai pats izdarīšu sev galu. Mamma visu laiku lūdza par mani Dievu un aicināja pie sevis uz mājas grupiņu. Man pat nebija nekur jāiet, tikai jāpiedalās, jo grupiņas sapulces notika pie mums mājās.

Tad kādu dienu es pieņēmu lēmumu atdot savu dzīvi Dievam pilnībā. Atbraucu uz Rīgu, dievkalpojumā izgāju draudzes priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pēc tam biju draudzes “Kristus Pasaulei” triju dienu lūgšanu nometnē inkaunterā, kur savu lēmumu vēl vairāk nostiprināju un arī piedzīvoju reālas izmaiņas savā dzīvē. Tieši inkaunterā tiku atbrīvots no depresijas, trauksmes un nemiera. Kopš šīs lūgšanu nometnes vairs neesmu lietojis antidepresantus un apmeklējis nervu ārstus. Drīz ievēroju, ka man sāka riebties marihuāna un es pārstāju smēķēt “zālīti”. Pirms tam jau kādu laiku nelietoju arī cigaretes un alkoholu. Pamazām sāka sakārtoties arī manas naudas lietas. Atradu stabilu darbu un jau no pirmās algas sāku atmaksāt visus kredītus. Drīz jau būšu nomaksājis visus parādus pilnībā.

Arī mans emocionālais stāvoklis ir ļoti uzlabojies. Ja agrāk no rīta pamostoties, visu laiku izjutu nemieru, nedrošību un bailes sirdī, tad tagad no rītiem pieceļos ar drošību un pārliecību, ka Dievs ir ar mani. Viņš vada manu dzīvi un sargā. Attiecības ar mammu ir pilnībā mainījušās, jo tagad mums abiem ir viena ticība, draudze un vīzija par nākotni. Pamazām aizgāja arī noslēgtība un bailes no cilvēkiem. Par mani arvien daudz lūdz mamma un citi grupiņas cilvēki. Taču arī es pats ik dienas nāku Dieva priekšā lūgšanā un lasu Bībeli. Es vienmēr lūgšanā varu griezties pie Viņa, ja man ir kādas grūtības. Caur to esmu ieguvis drošības un stabilitātes sajūtu par rītdienu un nākotni.

Tagad piedalos katrā mājas grupiņā. Šeit man ir vairāki labi draugi, ar kuriem man ir kopīgas intereses. Vairs nesatraucos, ko par mani padomās apkārtējie cilvēki, jo zinu, ka nozīme ir tikai tam, ko domā Dievs, kurš mani ir izglābi. Lai vai kāda problēma man arī būtu, es to varu uzvarēt lūgšanā un Dieva spēkā. Saviem vienaudžiem, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es novēlu nepadoties, nebēgt no savām problēmām, cīnīties un risināt tās, bet kopdarbībā ar Dievu.

Novēlētu saviem vienaudžiem nākt pie Dieva un saprast, ka dzīvot var arī citādāk un daudz labāk kopā ar Dievu!”

Ralfa Fedoroviča liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums