Cena

Cena ir maksa par to, ko tu vēlies dabūt.
Tagad ir interneta laikmets. Mēs daudz laika pavadām internetā, tur iepērkamies, instalējam dažādas programmas, un bieži vien mūsu acu priekšā parādās uzraksts Free jeb „bez maksas”, taču patiesība ir tāda, ka nekas nav bez maksas. Ja tu savā datorā ielādē bezmaksas programmu, zini, ka tai ir arī maksas versija. Šī bezmaksas versija ir tikai un vienīgi izmēģinājuma versija, piemēram, uz vienu mēnesi. Protams, ir arī nelielas programmiņas, kas patiešām ir bez maksas, taču pārsvarā programmas par velti ir kā āķis, lai tu pēc tam iegādātos maksas produktu. Nekas šajā pasaulē nav par velti. Un ne tikai šajā pasaulē, bet arī Dieva valstībā, – tas ir Dieva princips, ka nekas nav bez maksas. Visam ir sava cena. Kad tu dodies iepirkties uz lielveikalu, tu redzi, ka attiecīgas kvalitātes drēbes ir par attiecīgu cenu. Zīmolu apģērbi ir par attiecīgu cenu. Ja runa ir par pārtikas produktiem, jo labāka kvalitāte ir tam, ko mēs ēdam, jo augstāka ir cena. Tātad tu vari ģērbties tā, cik tu vari samaksāt pat apģērbu. Bet samaksāt tu vari tik, cik daudz tu esi strādājis un nopelnījis, un strādājis ne tikai rokām un kājām, bet arī ar galvu. Darbs tikai ar roku vai kāju spēku ir pats primitīvākais darbs, tam daudz smadzenes nevajag, – šādā gadījumā parasti priekšnieks izdomā visu, ko padotajam darīt, piemēram, rakt grāvjus. Tu vari ēst tik labi, cik vari samaksāt par ēdienu. Bet, ja tu vēlēsies nelikumīgi pārkāpt šo likumu, iejauksies policija un valsts tiesu sistēma, un ar tevi ātri vien tiks galā. Jo nekas nav bez maksas. Katra cilvēka īpašums tiek aizsargāts. Tas pats attiecas arī uz grāmatām. Tev ir vajadzīgas zināšanas. Varbūt esi iesācis savu biznesu konkrētā sfērā vai vēlies to darīt, un tev ir vajadzīga informācija par šo tēmu, ir jālasa attiecīgas grāmatas, jāskolojas, un šīs grāmatas nav bez maksas. Arī par tām ir jāmaksā.

Pirms vairākiem mēnešiem es stāstīju par enerģijas nezūdamības likumu. Tas ir fizikas likums, kas definē to, ka enerģija nezūd, tā tikai pāriet no vienas formas citā. Kādā vietā enerģija var parādīties tikai tādā gadījumā, ja tu tajā esi ieguldījis pats savu enerģiju. Nauda ir papīra gabals, bet, lai nopelnītu naudu, tev ir jāiegulda savas pūles, jāstrādā, turklāt jāiegulda darbā gan garīgas, gan fiziskas pūles. Par savām pūlēm tu saņem naudu, ar kuru tu ej uz pārtikas veikalu, grāmatnīcu, skolu, elektronikas veikalu un iegādājies savu preci. Tu esi ieguldījis savas pūles, lai dabūtu kaut ko, ko citi cilvēki savukārt ir ieguldījuši. Jo nekādas pārtikas preces vai apģērbi nav paši no sevis radušies, – cilvēki ir ieguldījuši savu enerģiju, lai tas viss taptu. Ja tu gribi izmantot šo cilvēku darbu, arī tev ir jādod kaut kas pretī. Vienkārši sakot, to sauc par barteru. Kā mums māca vēsture, tajos laikos, kad nauda vēl nepastāvēja vai bija tikai ierobežotā daudzumā, notika barteri jeb maiņas darījumi. Ja cilvēks dzīvoja pilsētā, viņam vajadzēja produktus no laukiem un otrādi. Lauki piedāvāja gaļu, piena produktus, dārzeņus, bet pilsētas – savu fabriku ražojumus, saldumus, elektronikas preces u.c. Visam bija un joprojām ir sava cena. Es gribu, ka tu to saproti, – nekas nav par velti. Un šis likums nav nokritis no zila gaisa, tas ir Dieva iekārtots.

Komunisms nevarēja pastāvēt, jo ir utopija. Cilvēki, kas ticēja tam un cēla mūsu „gaišo nākotni” komunismā, beigu galā nonāca pie tā paša kapitālisma, tikai „citā mērcē”. Cilvēkam bija jāpieder pie partijas, un tik un tā bija šķiru sabiedrība – bagātie un nabagie. Un tā tas būs vienmēr. Tas, cik bagāts vai nabags būs cilvēks, ir atkarīgs no tā, cik daudz viņš spēj domāt ar galvu, pieņemt pareizus lēmumus un maksāt cenu jeb nodoties ceļā uz saviem mērķiem. Viss ir ļoti vienkārši. Visam ir sava cena. Tas pat nav atkarīgs no taviem iedzimtajiem talantiem. Talantiem ir liela nozīme, taču ne izšķirošā. Ja divi cilvēki darīs vienu un to pašu darbu, bet vienam būs talants, bet otram nē, tad, protams, talantīgais izdarīs vairāk vai labāk. Bet šī atšķirība nebūs ļoti būtiska. Turklāt ja cilvēkam nav talants vienā lietā, viņam būs talants citā lietā, jo Dievs katram ir piešķīris savas spējas, dotības un talantus. Talantam pašam par sevi nav lielas nozīmes, bet nozīme ir cenai, kādu mēs esam gatavi maksāt par to, ko mēs darām.

Šis likums ir Dieva likums, par to ir rakstīts Bībelē. Apustulis Pāvils saka:

„Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” (2. Korintiešiem 9:6)

„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:7-9)

Ko nozīmē „Dievs neļaujas apsmieties”? Ja cilvēks iedomājas, ka viņš var nesēt, bet var pļaut, tad šādā veidā viņš apsmej Dievu. Jo Dieva likumi ir nemainīgi, nezūdoši un darbojas ikdienā gadījumā. Tu nevari pļaut tur, kur neesi sējis. Varbūt tu skaties uz cilvēkiem, kuri savā dzīvē tiešām kaut ko ir sasnieguši, un domā, kā viņi to ir panākuši. Tie cilvēki, kuri neko savā dzīvē nav sasnieguši, negrib maksāt cenu un viņiem galvā ir skaidas, viņiem patīk gulēt un laiskoties. Tieši tie cilvēki, kuri savā dzīvē neko nav sasniegusi, pelēkā masa, rāda ar pirkstiem uz tiem cilvēkiem, kuri savā dzīvē kaut ko ir izdarījuši, un kritizē tos. Tu neesi dzirdējis cilvēkus sakām, ka mūsu valstī ar godīgu darbu nevar neko nopelnīt? Un tie, kas ir augšā, visu ir sazagušies, – izmantojuši savu stāvokli, ietekmi. Bet kā viņi nokļuva tur augšā? Vai viņus skolā izvēlējās un pateica – tu būsi prezidents, tu būsi ministrs, tu būsi direktors? Nē, tie ir cilvēki, kuri ir maksājuši cenu, lai būtu tur, kur ir šobrīd. Un, ja arī kāds cilvēks nejauši ir nonācis tur, kur viņam nav jābūt, ilgi viņš tur nepaliks. Tu zini, ka Latviešu virsnieki, kuri dienēja PSRS armijā, tika Staļina valdības izmantoti viņu izglītības un nodošanās dēļ, bet pēc tam, kad viņi vairs nebija vajadzīgi, viņus vienkārši nogalināja? Izsūtīja, nogalināja vai nobendēja cietumos.

Kas sīksti sēs, sīksti pļaus. Cik tu iesēsi, tik arī nopļausi. Ir svarīgi, kādi ir tavas dzīves mērķi, jo, kur tu iesēsi, tur tu nopļausi. Vakardienas lūgšanās ir sadzirdēju no Dieva, ka man ir jārunā par cenas maksāšanu. Un parādīja man Rakstu vietu, no kuras runāt:

„Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:1-11)

Jēzus nāca virs zemes cilvēka miesā, kaut Viņš bija Dievs. Viņš to izdarīja, neuzskatot to par apgrūtinājumu. Tas Viņam nebija par grūtu – glābt tevi, mani, visu pasauli! Dievs mīl visus cilvēkus. Un vienīgais veids, kā izpirkt cilvēkus no pazušanas, bija nākt Pašam cilvēka miesā, upurēt Savu Dēlu par mūsu grēkiem, izliet Savas asinis pie krusta un augšāmcelties. Ikviens, kurš tic Jēzum Kristum, tiek izglābts – iemanto mūžīgo dzīvību, kas netic – iemanto pazušanu. Dievs neturēja par laupījumu nākt cilvēka miesā virs zemes; Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Jēzus pazemojās, tapdams cilvēkiem līdzīgs. Ja tu esi redzējis filmu „Kristus ciešanas”, tu zini, ka Jēzum spļāva sejā, Viņu īpaši nežēlīgi sita, nodeva paša mācekļi, Viņš piedzīvoja ciešanas. Jesajas grāmatas 53. nodaļā ir rakstīts, ka Viņš ir Dieva Jērs, Kas nes pasaules grēku. Un tās ir mūsu ciešanas un mūsu grēks, ko Viņš nesa. Jēzum tās bija ne tikai fiziskas ciešanas, bet arī garīgas ciešanas. Kurš no mums kaut reizi ir Dieva spēkā dziedināts? Daudzi! Tās slimības, kas bija mums, Viņš nesa pie krusta. Un tā ir tikai mūsu draudze, – pasaulē ir miljoniem kristiešu, tāpat arī tie, kas ir debesīs, debesu draudze, šeit uz zemes dzīvodami, ir saņēmuši brīnumu no Dieva – dziedināšanu. Cik daudzi no viņiem bija grēcinieki? Visi. Kristus nes arī tavus grēkus pie krusta – tavas perversijas, atkarības, apsēstības un vēl daudz ko citu.

Vai tu zini, ka augstais Dieva priesteris Vecās Derības laikā reizi gadā iegāja Vissvētākajā vietā, un līdzi ņēma divus āžus? Vienu āzi nokāva, un ar viņa asinīm slacīja Dieva altāri Vissvētākajā vietā. Otram āzim priesteris uzlika savas rokas un uzkrāva visas tautas grēkus. Pēc tam šo āzi izdzina tuksnesī. Viņi ticēja, ka āzis nes visus israēliešu grēkus. Lūk, no kurienes ir radies teiciens grēkāzis. Šodien Jēzu ir tas, Kurš nes visus mūsu grēkus, Dieva Jērs, upurēts par mums. Jēzus ir grēkāzis, vistiešākajā veidā, krustā sists bez grēka par mums. Jēzus paņēma tavus grēkus, aiznesa tos pie krusta un paņēma tos prom. Ikviens, kurš tic uz Viņu, ir brīvs no grēkiem. Jēzus samaksāja cenu. Viņam bija mērķis izglābt tevi, un Jēzus nedomāja par Savu prestižu, Viņš nebija lepns. Jēzus nedomāja, ka ir Dievs, un tāpēc nevar pazemoties cilvēku priekšā, tikt pielīdzināts viņiem. Jēzus ļāva Sevi pazemot un piesist krustā. Jēzus Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu. Jēzus bija pazemīgs un paklausīgs līdz nāvei, tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstināja. Šodien un uz mūžību Jēzus Kristus Vārds ir pāri visiem vārdiem, Viņš ir augstākā autoritāte visā garīgajā pasaulē, Jēzus vārdā lokās visi ceļi debesīs, uz zemes un pazemē, un visi cilvēki agrāk vai vēlāk apliecina, ka Jēzus ir Kungs, Dievam Tēvam par godu. Kāpēc Jēzus ir tik ļoti paaugstināts? Jo Viņš samaksāja cenu. Un, ja mēs gribam līdzināties Viņam, tikt paaugstinātiem, mums ir jāprot pazemoties un maksāt cenu. Jēzus samaksāja pilnu cenu. Ne tikai ar nāvi pie krusta, bet jau ar to, ka, Dievs būdams, Kuram nebūt tu nemaz neesi vajadzīgs, jo Dievs būtu Dievs arī, ja nebūtu radījis cilvēku, Viņš ir pašpietiekams, taču mīlestībā uz Savu radību, tevi un mani, Viņš pieņēma cilvēka veidolu un atnāca virs zemes.

Vai tu zini, kā tas ir – būt Dievam? Vai tu zini, kā ir debesīs? Es pašlaik gatavoju tēmu par debesīm, man jau sāk gribēties tur nokļūt. Es zinu, ka cilvēki, kuri tur ir pabijuši, nav gribējuši atpakaļ, un, esmu pārliecināts, ka viņi nav bijuši pašās debesīs, bet tikai priekštelpās, sagaidīšanas telpās jeb priekštelpās. Dievs ir atklājis tikai kādu daļu no debesīm, taču debesis ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Jēzus nāca no debesīm miesā uz zemes, bet farizeji jeb tā laika reliģiskie līderi Viņu apvainoja un apsmēja.

Es zinu, ka debesīs tev nevajadzēs iet uz tualeti. Ja tu gribēsi ēst, varēsi ēst visgaršīgāko ēdienu, kāds uz zemes nav sastopams, baudīt to. Bet tu varēsi ēst un varēsi arī neēst, jo bez ēdiena varēsi arī iztikt, jo debesīs nav nāves. Ēdiens, kuru tu apēdīsi, nemanāmā veidā iztvaikos no tevis. Vai nav forši? Ja tu būtu debesīs un skatītos no augšas uz zemi, tu domātu: „Ārprāts! Elle! Es negribu tur būt!” Debesīs nav slimības, atkarības, bēdas vai skumjas. Tur tev nebūs sevi jāpiespiež slavēt Dievu, to tu tur gribēsi darīt nepārtraukti!

Un Dievs, esot debesīs, nāca uz zemes kā cilvēks un dzīvoja šeit, ar visām cilvēka vajadzībām un kārdinājumiem. Jēzum bija visi kārdinājumi tādi paši, kā tev, tikai atšķirība ir tāda, ka Viņš ne reizi nesagrēkoja. Tie bija gan seksuāli kārdinājumi, gan kārdinājumi pārēsties, un pie krusta Jēzum bija bailes un Viņš lūdza, lai šis kauss iet garām. Un tomēr – lai Dieva prāts notiek! Lūk, kāpēc Viņš varēja saprast Pēteri, kurš Viņu noliedza, un Jūdu, kurš Viņu nodeva. Jēzus pacieta krusta nāvi, spīdzināšanu, pazemošanu un visus pasaules grēkus uz Saviem pleciem. Un tieši tāpēc Dievs Viņu ir paaugstinājis. Jēzus ir Kungs! To atzīs visi, arī tie, kuri šodien netic un zaimo Dievu. Viņi atzīs, ka Jēzus Kristus ir Kungs un pakļausies Viņam. Visi pakļausies Viņam, un katrs cilvēks pēc nāves ieņems to vietu, kādu ir nopelnījis dzīves laikā, ticot vai neticot uz Kristu. Jēzus ir Valdnieks, Numur Viens, neaprakstāms un ne ar ko salīdzināms. Dievu nav, ar ko salīdzināt. Mēs varam mēģināt to darīt, taču tas neizteiks Dieva slavu un godību. Jēzus ir pats labākais, kas jebkad ir bijis un būs. Mūsu prāts ir par šauru, lai to saprastu. Vienu es zinu – esmu izglābts, un Viņš mājo manī, esmu pilnīgs, caur Jēzus upuri darīt svēts. Man pieder uzvara!

Lai tu taptu paaugstināts, vispirms ir jāmaksā cena. Vispirms ir cena un pēc tam ir paaugstinājums, nevis paaugstinājums un pēc tam cena.

Viens no pasaulē dižākajiem māksliniekiem ir itālis Mikelandželo. Iespējams, ka tu esi bijis Siksta kapelā Romā. Mikelandželo dzīvoja apmēram pirms piecsimts gadiem, pagājušā gadu tūkstoša vidū. Viņš ir radījis daudzus šedevrus – gan skulptūras, gan mākslas darbus, gleznojumus. Trīsdesmit gadu vecumā Romas pāvests Jūlijs II aicināja Mikelandželo apgleznot mazu kapelu Vatikānā. Viņam bija jāuzglezno divpadsmit apustuļi, taču Mikelandželo savā darbā iekļāva 400 figūras dabīgā lielumā un 9 ainas no Bībeles. Četrus gadus mākslinieks gulēja uz muguras, lai apgleznotu griestus. Pēc tam, kad viņš bija pabeidzos šo darbu, Mikelandželo bija ļoti novājināts, un viņa redze bija sabojāta. Viņš teica: „Es jūtos tik vecs un noguris kā Jeremija. Man bija tikai trīsdesmit septiņi gadi, bet draugi nepazina mani tajā vecī, kas es biju kļuvis.” Visā šajā laikā, kurā Mikelandželo strādāja, viņš tā koncentrējās un veltījās tam, maksāja cenu, ka cieta viņa fiziskā veselība. Taču viņa darbs Siksta kapelā vēl šodien no visas pasaules pulcē tūristu tūkstošus. Šim mākslas darbam ir ļoti liela vērtība. Siksta kapelas apgleznojumi izmainīja mākslas novirzienu visā Eiropā. Mikelandželo ietekmēja arī tādu dižu mākslinieku kā Rafaēls, kurš pieņēma šo jauno virzienu un radīja daudzus šedevrus. Kad Mikelandželo jautāja, kāpēc no visām vietām kapelā, viņš īpaši rūpīgi darbojās vienā vistumšākajā stūrī, kur neviens neskatīsies, viņš atbildēja: „Dievs redzēs.” Kāpēc mēs šodien vispār vēl runājam par Mikelandželo? Tāpēc, ka šis cilvēks maksāja cenu. Nekas vērtīgs, ilgstošs, apbrīnojams un ietekmīgs nekad un nekur nav bijis un nebūs bez cenas maksāšanas. Starp citu, tas attiecas gan uz pozitīvām lietām, gan negatīvām lietām. Tikai atceries, ka labāk lietas dzīvos laikus laikos, bet negatīvās nē.

Hagaja grāmatā, 2. nodaļā no 1. panta ir rakstīts par to, ka jāmaksā cena par Dieva nama jeb Dieva draudzes celtniecību, par cilvēku glābšanu, par šī pasaules izmainīšanu, sludināšanu, evaņģelizāciju, grupiņu veidošanu. Ja tu nemaksā cenu, lai celtu draudzi, Dievs nesvētī ne tavas finanses, ne tavu ģimenes dzīvi, ne darbu, izglītību vai veselību. Dievs negrib svētīt un nedara to, ja tu pirmkārt neveltī savu darbu Viņa nama celtniecībai.

„Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestajā mēnesī, pirmā mēneša dienā, caur pravieti Hagaju atklājās Tā Kunga vārds Zerubābelam, Šealtiēla dēlam, Jūdas pārvaldniekam, un Jozuam, Jocadaka dēlam, augstajam priesterim, un tas skanēja tā: “Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu!” Un tad atklājās Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā. Tā saka Tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu Savu godību, saka Tas Kungs. Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā Tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darāmiem darbiem.” Tad Zerubābels, Šealtiēla dēls, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteris un visi, kas tur no tautas vēl bija, ar lielu uzmanību uzklausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsi un pravieša Hagaja vārdus, kuru Dievs Tas Kungs pie viņiem bija sūtījis, un tauta sajuta lielu bijību Tā Kunga priekšā. Tad Hagajs, Tā Kunga sūtnis, kura uzdevums bija Dieva vēstījumu tautai zināmu darīt, runāja šādus vārdus: “Es esmu ar jums! – tā saka Tas Kungs.” Un Tas Kungs lika pamosties Zerubābelā, Šealtiēla dēlā, Jūdas apgabala pārvaldniekā, un Jozuā, Jocadaka dēlā, augstajā priesterī, un visos no tautas atlikušajos jaunam garam, tā ka viņi nāca un uzsāka darbus gar Tā Kunga Cebaota, sava Dieva, namu sestā mēneša divdesmit ceturtajā dienā ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gadā.” (Hagaja 1:1-15)

Cilvēki teica, ka vēl nav laiks celt Dieva namu. Dieva griba bija skaidra – uzcelt templi, namu Dievam. Mūsdienu templis esam mēs paši – gan katrs individuāli, gan visa draudze kopā. Cilvēki ir jāglābj un jāved pie Dieva. Bet tur bija cilvēki, kas teica, ka nav laiks to darīt, vai mēs tā nesakām arī šodien? Vēl nav laiks atvērt mājas grupiņu? Vēl nav laiks sākt dzīvot svētu dzīvi? Vēl nav laiks atdot savu dzīvi Jēzum Kristum? Kad būs laiks? Tad, kad tu gribēsi to izdarīt, varbūt jau būs par vēlu. Vēl nav laiks sakārtot savu ģimenes dzīvi? Vēl nav laiks ģimenē ieņemt vīra vietu vai sievas vietu? Vēl nav laiks sākt savu biznesu, sākt normāli strādāt un pelnīt normālu naudu? Vēl nav laiks sākt lasīt tādu literatūru, kas palīdzēt uzcelt tavas finanses? Vēl nav laiks kaimiņiem stāstīt par Dievu, vēl nav laiks evaņģelizēt? Vēl nav laiks grupiņā uzņemties savu kalpošanu, kur nu vēl draudzē? Vēl nav laiks sākt pareizi, pēc Bībeles principiem audzināt savus bērnus? Citiem gan ir laiks to darīt. Pilna Rīga ir ar reklāmām, kas aicina bērniem zvanīt uz uzticības tālruni, ja vecāki liek mācīties vai traukus mazgāt. Un tev nav laiks veltīt savu laiku bērniem? Vai tavi bērni ir dievkalpojumā kopā ar tevi? Vai tu zini, kur šobrīd ir tavi bērni un ko viņi dara? Vēl nav laiks celt tā Kunga namu, teica Israēlieši. Un ko Dievs viņiem atbildēja? „Jums ir laiks strādāt, taisīt naudu un dzīvot zaļi!” Tas nekas, ja nāk virsū slimības, depresija un perversijas, galvenais, ka tu dari to, ko tu gribi un rūpējies par sevi. Bet kas rūpēsies par Dieva nama celtniecību? Tu domā, ka pietiek atnest piecīti uz draudzi, un tu esi izpildījis savu daļu? Daudz vairāk par tavu naudu Dievam interesē cilvēku dvēseles! Dieva namu ceļ no dzīviem akmeņiem, cilvēkiem, kuri ienāk Dieva valstībā. Dievs saka: „Palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” Tev it kā nauda ir, taču nepietiek. Tu ēd, bet neesi paēdis. Apģērbs nedod pietiekamu siltumu, un nauda birst caurā makā, jo ir kredīti un tu pērc nevajadzīgas lietas. Nav Dieva svētības. Kad Dievs parādīs Savu godību tavā dzīvē? Kad tu ēdīsi un paēdīsi, dzersi un padzersies, kad tu dzīvosi pilnībā? Kad tu pirmkārt parūpēsies par Dieva nama celtniecību. Vispirms Dieva nams, garīgās vajadzības un pēc tam fiziskās vajadzības. Pārlūko savas prioritātes! Pirmā prioritāte ir Dievs. Ir jāmaksā cena. „Jūs gan sagaidījāt daudz, un, redzi, iznāca maz,” saka Dievs. Kāpēc tā? Jo Dieva nams stāv drupās, un ikviens dzenas tikai pēc sava paša labuma. „Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus.” Ja tu ar pieciem eiro iesi uz lielveikalu pieēsties, apģērbties un vēl dāvanas nopirkt, vai tev pietiks? Tu gribi daudz, bet dabūsi maz. Tas nav zelta vērdiņš, kurš pats sevi pavairo. Cik tev būs kabatā, tik tu arī nopirksi. Un kabatā tev būs tik, cik nopelnīsi. Bet runa nav tikai par naudu, runa ir par visām lietām.

Mums tagad ir vairāk nekā divdesmit jaunie potenciālie mājas grupu vadītāji. Visi grib atvērt savu grupiņu! Kopā 33 cilvēki. Bet Dievs saka: „Jūs gan sagaidījāt daudz, un, redzi, iznāca maz.” Kāpēc tā? Jo ir jāmaksā cena. Ikvienam, kurš vēlas atvērt savu mājas grupiņu un veidot mācekļus, ir jāmaksā atbilstoša cena. Ja tu nesamaksāsi cenu, tev neveiksies. Jo cilvēks, kas nemaksā cenu, lai ietu uz saviem mērķiem, ir lūzeris jeb neveiksminieks. Atmodu tu gribi, naudu arī gribi, labi ģērbties gribi, labu mašīnu gribi un labu ģimeni arī gribi! Bet, ja tu nemaksāsi cenu, tas nebūs. Dieva likumi ir taisnīgi. Viņš skaidri saka: „Kas sīksti sēj, tas sīksti pļaus.” Un Dievs neļaujas apsmieties. Kādu cenu maksā, tādu preci arī dabū. Cik lielu cenu maksā, tik lielus mērķus arī sasniedz. Ikvienam, kurš izmantos Dieva nemainīgos, mūžīgos principus, būs tas, pēc kā viņš kāro. Vajag naudu? Noklausies sprediķi par veiksmīga biznesa pamatprincipiem. Ja tu to īstenosi dzīvē, maksājot cenu, līdzekļi tev būs pietiekami. No kurienes cilvēkiem ir skaidas galvā? No nevēlēšanās maksāt cenu. Vajag samainīt skaidas pret smadzenēm. Un ar smadzenēm vien nepietiek, saviem locekļiem ir jādod pareizas komandas. Pavēli savam ķermenim darīt to, kas ir pareizs! Ja tu maksāsi savu cenu, tu dabūsi savu preci – tas ir neizbēgami. Tas ir enerģijas nezūdamības likums. Tu ieguldi – tu saņem atpakaļ. Kā tev tas patīk?

Tu saki, ka cilvēki neklausās, kad tu viņiem stāsti par Dievu? Varbūt tikai vienam pastāstīji, tas neklausījās, un secināji, ka neviens neklausās, nav jēgas to darīt. Tevi sit, dara pāri, kolēģi apsmej? Par ko gan tevi var apsmiet? Par skaidām galvā? Ja tu esi kristietis ar stāju, citiem apsmiet tevi būs grūti. Un iesist arī tev būs grūti, jo ar tevi ir Kāds, kas ir stiprāks par to, kas ir pasaulē.

Vakar kādi no mūsējiem stāstīja, ka bija gājuši evaņģelizēt pa mājām, un tur kāda tante esot nākusi virsū ar grābekli, sakot, ka nav ko pa svešām mājām staigāt. Arī tā ir cenas maksāšana. Ja tu gribi evaņģelizēt, esi gatavs, ka tev var nākt virsū arī ar grābekli.

„Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. ” (Jēkaba 4:2)

Varbūt tu esi dabūjis kādu slimību, varbūt tev ir kāda atkarība, no kuras netiec vaļā, iespējams, ka tu nespēj ieņemt savu vietu ģimenē vai varbūt tevī ir ieperinājies kāds velns, un tu staigā apkārt, meklēdams palīdzību, bet to nespēj saņemt. Tas nozīmē, ka tu nemaksā cenu, bet tikai staigā apkārt gaidīdams, ka tevi kāds apvārdos, ka kāds par tevi lūgt un tā tālāk. Pirmkārt tev pašam ir jācīnās un jāmaksā cena, tev ir jālūdz Dievs, jābūt karstā un dzīvā draudzē un jāceļ Dieva nams. Kad tu sāksi Viņam kalpot, tev nebūs laiks slimot. Man nav laika slimot! Ir reizes, kad es jūtos slikti, bet, tiklīdz es aizeju aiz kanceles, es esmu pilnīgi vesels. Tad man vairs nekas nesāp un viss ir čikiniekā. Turpmāk visi varēsim teikt: „Viss ir čikiniekā, kad es kalpoju Dievam!” Kad es ceļu Dieva namu, Viņš palīdz man celt manējo, un viss šis darbs ir svētīts. Ja kādreiz ar milzīgām pūlēm tu knapi varēji nopelnīt kādu naudu, tad tagad, liekot lietā normālas pūles, tu vari nopelnīt tā, lai tev pietiek.

„ Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.”  Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:  “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: “Kam jūs tā domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto:  “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.” ” (Marka 2:3-12)

Šis ir kāds patiess stāsts no Evaņģēlija, kurā četri draugi nesa pie Jēzus savu paralizēto draugu. Jēzus bija Kapernaumā savā namā, un tur bija sanākuši tik daudz cilvēki, ka visa istaba bija pilna. Cilvēki pulcējās pat aiz durvīm, un paralizēto cilvēku nevarēja ienest iekšā. Viņa draugi ticēja, ka Jēzus šo cilvēku var dziedināt, viņi gribēja viņu ienest iekšā, jo viņš pats bija guļošs, taču nespēja pūļa dēļ. Izmēģinājuši šo ceļu, viņi uzkāpa uz jumta, uzplēsa to, kas tajā laikā bija gatavots no māla un salmiem, un nolaida cilvēku tieši pretī Jēzum. Iedomājies, ja mūsdienās tā būtu – no griestiem pēkšņi sāk birt apmetums, ir dzirdams, ka kāds skrāpējās, pēkšņi nokrīt ķieģeļi un tieši priekšā tiek nolaists cilvēks. Tad, kad Jēzus redzēja paralizētā draugu ticību, Viņš sacīja uz to: „Grēki tev ir piedoti.” Pēc tam, kad farizeji sāka uzklupt Jēzum, Viņš atbildēja viņiem: „Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā,” un Jēzus dziedināja paralizēto. Pēc šī notikuma visi slavēja Dievu un Dieva slava izpaudās. Šie četri cilvēki, kas viņu atnesa, domāja: „Pa durvīm iekšā netiekam, ejam caur jumtu!” Tā bija cena, ko viņi maksāja. Iedomājies kādu mūsdienu situāciju, kur pa jumtu kāds ielaužas svešā dzīvoklī – par to draud kriminālatbildība, būtu jāstājas likuma priekšā, tiktu sabojāts prestižs un tā tālāk. Viņi riskēja ar savām dzīvēm, jo bija viņa draugi, viņi maksāja cenu. Ja arī tu esi mēģinājis iet pa durvīm, bet neticis iekšā, varbūt tu esi evaņģelizējis un strādājis, bet nekas nav izdevies, tad kāp pa jumtu. Lūdz Dievu par to, jo tev ir vajadzīga Svētā Gara vadība, kas tev atklās, kā darboties un kā lūgt. Tev ir jāmaksā cena arī par lūgšanu, kas ir ne tikai par tevi, bet arī par Dieva nama celtniecību. Par cilvēkiem ir jālūdz Dievs.

Manā pašā pirmajā bukletiņā bija uzaicinājums uz evaņģelizācijas pasākumu Limbažu kultūras namā, kurā es biju uzaicinājis dažādus narkomānus, dzērājus un noziedzniekus, kuru dzīves bija izmainījis Dievs, lai viņi dalītos savās liecībās. Toreiz kultūras nama vadītāja man pat jautāja, vai nebūs vajadzīga apsardze. Mēs ar sievu šos bukletiņus abi sataisījām, mums tos izdrukāja, un mēs kopīgi tos griezām. Pēc tam, kad tie bija sagatavoti, mēs gājām un iemetām bukletiņus katrā pastkastītē. Toreiz mēs abi strādājām pilna laika darbu, es strādāju celtniecībā un mana sieva ziedu veikalā. Ja tev tagad liekas, ka mācītājs var padarīt vairāk, jo ir pilna laika kalpotājs, tad es gribu, lai tu zini, ka neatkarīgi no tā, vai es strādāju vai nestrādāju, tagad es esmu pilna laika kalpotājs, jo savā laikā es maksāju cenu par Dieva nama celtniecību. Toreiz mēs ēdām vārītus, ceptus un sutinātus kartupeļus, kas bieži vien nāca no manas mammas un patēva pagraba. Toreiz zāle bija pilna, un tur bija arī kāds cilvēks, kas šodien sēž šeit. Viņam sāpēja kāja, Dievs viņam pieskārās un viņu dziedināja, tomēr viņš turpināja dzīvot bezdievīgu, nejēdzīgu dzīvi, lietoja alkoholu. Tagad viņš ir glābts, smaidīgs un laimīgs. Arī pašam papīram un tintei ir cena. Toreiz mēs pat nezinājām, kas tas tāds printeris ir. Mēs nevarējām arī izīrēt pasta pakalpojumus, tāpēc divatā ar sieviņu un vēl ar kādiem cilvēkiem kopā gājām un metām pastkastītēs. Mēs paši visu organizējām, maksājām cenu un cilvēki atnāca. Pēc tam otrā evaņģelizācija atkal notika Limbažos.

„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu 1:8)

Sākot no Limbažiem, tā visā Vidzemē, Latvijā, Baltijā, Eiropā un līdz pat visām pasaules valstīm. Cilvēki ir jāsāk glābt no tās vietas, kurā tu atrodies. Visiem apkārt es jau par Dievu biju pastāstījis, un man vajadzēja vēl papildus cilvēkus, kam šo Vēsti nodot. Es stāstīju cilvēkiem viens pret viens, bet tad es sapratu, ka es tā pārāk maz varu izdarīt, tādēļ tapa šie pasākumi. Es lepojos, ka bukletiņā bija ierakstīts „Netradicionāls dievkalpojums”. Bija brīnišķīga mūzika, liecības, es pats sludināju, un cilvēki nāca priekšā skaitīt grēku nožēlas lūgšanu. Tajā laikā mēs vēl aizvien abi strādājām pilna laika darbu, taču, kad vajadzēja naudu kādam projektam, mana sieva nolēma, ka tam ziedos visu savu algu. Mēs pārtikām no tā, ko es nopelnīju, un no tā, ar ko dažkārt svētīja kādi cilvēki, kas mani atbalstīja, taču tas nebija pārāk daudz. Šie bukleti nebija pārāk skaisti, un tomēr daudz cilvēku nāca. Pēc kāda laika Limbažos man sāka kļūt par šauru, jo es uzstājos televīzijā, biju avīzēs un visādi maksāju cenu, veltīju savu laiku, lai celtu Dieva namu. Es varēju nedarīt to un mierīgi mājās gulēt, skatoties televizoru, taču šādus cilvēkus sauc par lūzeriem. Tas nav iespējams, ka tev visu laiku ir tik daudz laika, ka tu vari gulēt un neko nedarīt. Tā ir pazīme, ka tu esi lūzeris. Visi, kas savā dzīvē ko nopietnu izdara, maksā cenu un strādā ne tikai ar rokām un kājām, bet arī ar galvu. Nākamais bukletiņš tapa ar uzaicinājumu uz sešiem dievkalpojumiem – trīs Limbažos un trīs Cēsīs. Mēs paplašinājāmies, noturējām dievkalpojumus, notika reālas dziedināšanas un brīnumi, cilvēki nāca priekšā un skaitīja grēku nožēlas lūgšanu. Tad es vēl aizvien strādāju. Uz nākamā bukletiņa es uzliku „vilka pases” bildi. „Vilka pase” ir dokuments, kuru izdod pases vietā, ejot laukā no cietuma. Uz šī bukleta bija mana bilde, tad es jau biju mācītājs un evaņģēlists. Jēzus nekaunējās tikt pazemots, tādēļ Viņš tapa paaugstināts. Arī es maksāju cenu, uzliekot savu bildi uz bukleta, jo tas nozīmēja, ka Limbažos, vietā, kur es dzīvoju, visi mani pazīst un rāda uz mani ar pirkstu. Vēl joprojām Limbažos mani pazīst, un tie, kuri neatceras, sāk domāt, ka esmu kaut kur redzēts. Mums visas durvis bija atvērtas gan kultūras namos, gan domē un citur, un tas bija brīnums. Tas notika tāpēc, ka Dievs bija ar mani. Šajā bukletā parādījās jau vairākas vietas, kurās notika dievkalpojumi – Cēsis, Aizpute, Salacgrīva, Limbaži, Aloja un Staicele. Daži no šiem dievkalpojumiem ir arī pieejami internetā. Šiem bukletiem jau bija labāka kvalitāte, kas norāda uz to, ka mums sāka parādīties vairāk naudas. Arī bukletus es pats vairs nemetu, jo bija cilvēki, kas mums palīdzēja to darīt. Nākamais buklets tapa jau uz divām lapām, kurās bija rakstītas liecības, ko Dievs darījis caur mūsu kalpošanu. Vietas, kurās notika dievkalpojumi, bija Madona, Smiltene, Bauska, Alūksne, Valmiera, Jelgava, Durbe un Gulbene, un katrā no šīm pilsētām mēs pavadījām divas dienas. Manai ģimenei tas maksāja pastāvīgus izbraukumus neatkarīgi no tā, vai tā bija ziema vai vasara, karsts vai auksts. Tāpat mēs nevarējām strādāt laicīgo darbu pietiekamā daudzumā, jo visur braucām kopā, sieva bija ar mani vienmēr. Nākamais buklets ir ar Ukrainas pilsētu sarakstiem, kurās noturējām dievkalpojumus. Dažās pilsētās bija pa vienam dievkalpojumam, citās pa diviem. Tas maksāja četrus mēnešus prom no Latvijas nepārtrauktā braukšanā ar vecu, sarkanu piektās sērijas BMW. Lai Dievs svētī ukraiņus šodien, es esmu par viņiem, par brīvību. Tika iespiesti miljons bukleti, un tas daudz maksāja. Cena aug proporcionāli tam, kā es maksāju cenu par to, ko varu šodien. Esi uzticams pār mazumu un Dievs tevi iecels pār vairumu. Internetā ir daudz liecības no šiem dievkalpojumiem. Atbraucot no Ukrainas, tūlīt sekoja evaņģelizācija pa divdesmit Igaunijas pilsētām. Tad sekoja vēl viena Latvijas tūre ar nosaukumu „Lāstu salaušanas un dziedināšanas dievkalpojumi”. Visas Latvijas pilsētas es kopumā esmu izbraukājis trīs reizes, neskaitot dažas pilsētiņas, piemēram, Preiļus, kurā mums neko neļauj rīkot reliģiski cilvēki. Kad Rīgā Labās Vēsts telpās bija dievkalpojums, atnāca ap tūkstotis cilvēku. Priekšā skaitīt grēku nožēlas lūgšanu iznāca aptuveni divi simti cilvēku. Tur bija tāds Dieva spēks, ka dziedināšanas notika kā pa konveijeri. Vēl tagad ik pa laikam es dzirdu, ka tieši tur kāds ir saņēmis kādu dziedināšanu. Nākamais bukletiņš tika izmests pa visu Rīgu, tur atkal virsū bija mana seja, taču tad es vairs nebiju viens pats. Mēs bijām finansiāli izauguši, abi ar sievu bijām pilna laika kalpošanā. Šobrīd es vairs nebraukāju apkārt, jo man ir draudze un es jūs mīlu. Pirmkārt man ir jābūt šeit, taču šis „čemodānu noskaņojums” man ir visu laiku. Man gribās kaut kur izbraukt, taču pagaidām nevar, jo visām vietām vēl nav sagatavoti mācītāji. Tad, kad katrai pilsētai tiks sagatavoti mācītāji, mēs atkal brauksim un taisīsim evaņģelizācijas, un jūs vadīsiet draudzes šajās vietās, taču pagaidām ir jāmācās vadīt savas grupiņas. Draudzes mums atveras pašas no sevis, šodien Balvos ir pirmais dievkalpojums. Sākumā tā bija grupiņa, taču tad viņi paaugās un sāka dievkalpojumus.

Tas, ka mēs šodien šeit esam kopā, ka tik daudzi cilvēki ir izglābti, ka tik daudziem skaidas ir iemainītas pret smadzenēm, tas ir, pateicoties cenai. Tas ir pateicoties principiem, kuri darbosies pie katra, kas tos lietos. Es tos lietoju, maksāju cenu un rezultātā ir draudze „Kristus Pasaulei”. Taču man ar to nepietiek, man nekad mūžā nepietiks ar to, kas man ir tagad. Ja tu gribi vairāk par to, kas tev ir tagad, ir jāsamaksā lielāka cena. Sportā parasti notiek tā, ka sporta komanda uzvar turnīrā vienu sezonu, taču nākamajā sezonā vairs neuzvar. Tas notiek tāpēc, ka cilvēkiem ir tāda miesīga tendence maksāt cenu un sasniegt rezultātus, un domāt, ka arī nākamreiz viss tikpat viegli izdosies. Lai nākamreiz uzvarētu, ir jāsamaksā vēl lielāka cena. Ja kāds skatās hokeju, tad būsiet ievērojuši, ka mūsu komandai bija tāds niķis, ka pēdējā periodā, piemēram, kad viņiem bija 2:0 vai 2:1 uzvara, pēdējās piecās minūtēs viņi atslāba, jo domāja, ka jau ir uzvarējuši, un pretinieki pa to laiku iesita vārtus un uzvarēja. Viņi domāja, ka cena jau ir samaksāta, rezultāts ir 2:0, uzvara ir viņu un tad var atslābt, lai gan spēle vēl nav beigusies. Pretinieki to izmantoja un iesita golus. Ir jārīkojas tieši pretēji – par uzvaru beigās ir jāmaksā vēl lielāka cena nekā sākumā. Par to, kas tev ir tagad, tu esi maksājis cenu, taču, ja tu gribi vēl vairāk, maksā vēl lielāku cenu. Jēzus maksāja cenu, un, arī virs zemes būdams, Viņš pavadīja laiku ar cilvēkiem. Viņš sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem, jo Viņa mērķis bija izglābt viņus. Lai atrastu laiku, ko pavadīt ar cilvēkiem, kuriem ir jātop glābtiem, ir jāmaksā cena. Visi tie, kuri taisās atvērt grupiņas, jums ir jāmaksā cena, jāizbrīvē savs laiks, ko veltīt, lai satiktos ar cilvēkiem. Ja tu šo cenu nemaksāsi, tu paliksi tur pat, kur esi šobrīd. Filmā „Kristus ciešanas” attēlots brīdis, kad gan nav aprakstīts Bībelē, kad Ģetzemanes dārzā velns piestājās Jēzum un teica: „Tas nevienam nav iespējams, to neviens nekad nevarēs izdarīt.” Jēzus zināja, ka Viņš maksās cenu un to izdarīs. Ja tu nemaksā cenu, tad šie vārdi ir tev, ka tu nebūsi nekas un nesasniegsi neko. Visam ir sava cena. Šī sprediķa mērķis bija sagruzīt, bet ar tālāku mērķi, lai tu uzvarētu un iemantotu apsolījumus, sasniegtu neiespējamo. Dievs grib, ka tu esi glābts, brīvs, dziedināts, vesels un bagāts. Dievs grib, ka tu vairojies, ved cilvēkus pie Dieva un cel Dieva Valstību. Visās šajās lietās Dievs grib tevi svētīt.

Es tev pastāstīšu, kādu cenu maksāja apustuļi. Tie ir Jēzus mācekļi, kuri ir paveikuši neiedomājamu darbu un samaksājuši ļoti augstu cenu. Neskatoties uz visām tām grūtībām, ko viņi pārdzīvoja dzīves laikā, viņu gals bija šāds:

Jēkabs, Alfeja dēls

Viņš bija pirmais Jeruzālemes bīskaps un pirmais askēts. Viņš rakstīja, ka ticība bez darbiem ir mirusi. (Jēkaba 2:20) Pēc jūdu vēsturnieka Hegesipa rakstītā, 66.gadā mūsu ērā Jēkabu nogrūda no Tempļa torņa. Pēc kritiena viņš palika dzīvs, un jūdi viņu nogalināja ar vālēm.
Bērtulis

Pašaizliedzīgi sludināja Kristus mācību Etiopijā, Persijā, Indijā un Armēnijā. Iedomājies, ka es ar mašīnu braucu uz Ukrainu, bet viņš ar kājām no Jeruzālemes uz Indiju un Persiju! Armēnijā Bērtulim par Kristus mācības aizstāvēšanu dzīvam novilka ādu un tad nocirta galvu.

Tadejs (Levijs jeb Jūda, Alfeja dēls)

Pēc Kristus augšāmcelšanās Tadejs devās uz Mezopotāmiju, kur sludināja evaņģēliju, kristīja jūdus un pagānus, cēla baznīcas un darīja brīnumus. Viņš sludināja Palestīnā, Arābijā, Sīrijā, Mezopotāmijā, un nomira mocekļa nāvē Armēnijā. Viņa kaps, kā uzskata, atrodas armēņu Svētā Tadeja klosterī Irānas ziemeļrietumos.

Toms (pazīstams ar šaubām par Kristus augšāmcelšanos)

Toms sludināja evaņģēliju Indijā. Redzēdami draudus savai filozofijai, indusi apustuli Tomu ar šķēpu nogalināja pie Madras.

Matejs

Pirms Kristus aicinājuma viņš bija muitnieks, pēc Kristus aicinājuma viņš sludināja Etiopijā, Persijā, Maķedonijā, Sīrijā un pie Kaspijas jūras. Viņš ir autors Mateja evaņģēlijam. Pēc grieķu avotiem Mateju pienagloja pie krusta.

Sīmanis

Viņš sekmīgi konvertēja jūdus Jeruzālemē un pagānus Libānā un Sīrijā. Par to apustuli nonāvēja, pārzāģējot uz pusēm.

Jūda Iskariots

Viņš nodarbojās ar apustuļu finansēm, bija naudas kārs un zaglis, nodeva Kristu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Kad atdeva grašus, tūlīt izdarīja pašnāvību, pakaroties Sikomora kokā. Tas norāda uz to, ka tu nevari palikt dzīvs arī tad, kad atkāpies no Viņa.

Jānis

Viņš bija visjaunākais apustulis. Viņš redzēja Jēzus nāvi. Jānis dzīvoja Efezā, bet sludināja evaņģēliju visā Mazāzijā. Viņu nosūtīja izsūtījumā uz Patmosas salu, ap 95.gadu uzrakstīja Atklāsmes grāmatu, pēc tam evaņģēliju un vēstules. Vienīgi Jānis no visiem apustuļiem nomira dabīgā nāvē. Viņš bieži atgādināja: „Bērni, mīliet viens otru.”

Filips

Apustuļu vidū viņam bija daudz šaubu un jautājumu. Sludinot evaņģēliju, viņš nonāca Hiropolisā, tagadējā Turcijā, tur viņu piesita pie krista ar galvu uz leju. Krustā sišanas laikā pilsētā izcēlās zemestrīce, izbiedētie ļaudis cerēja, ka Filips varētu viņus glābt, taču svētais jau bija miris pie krusta.

Andrejs

Viņš sludināja evaņģēliju Skitijā, uzcēla krustu Kijevā un aizvirzījās līdz Novgorodai. Vēsturnieki pieļauj, ka svētā Andreja sludināšana nonāca arī Latgalē. Kad Andrejs atteicās pielūgt elkus, viņu piesēja pie X veida krusta, uz kura svētais mocījās divas dienas, slavējot Dievu un izskaidrojot Viņa mācību. Svētais Andrejs nomira 60.gada 30.novembrī. Neliela daļiņa svētā Andreja krusta glabājas Svētā Pētera bazilikā.

Pēteris

Jēzus uzticēja rūpes par baznīcas vadību Pēterim, kaut arī viņš bija Jēzu noliedzis. Pēc Jēzus Debeskāpšanas, Pēteris nekavējoties pārņēma baznīcas vadību. Kad Nerons, romiešu imperators, vajāja kristiešus, Pēteris steidzās uz Romu aizstāvēt viņam uzticēto ganāmpulku. Savā dusmu izvirdumā Nerons pavēlēja nogalināt Pēteri un Pāvilu. Bendes pienagloja Pēteri pie krusta ar kājām uz augšu. Tas notika 67.gadā. Pirms nāves viņš paspēja atgriezt pie ticības savus sargus.

Jēkabs, apustuļa Jāņa vecākais brālis

Viņš atnesa kristīgo ticību uz Spāniju. 44.gadā ķēniņš Hērods Agripa I pavēlēja viņu nogalināt. Jēkabs kļuva par pirmo apustuli mocekli.

Pāvils

Pāvilam nocirta galvu, nevis piesita krustā, jo viņš bija Romas pilsonis un Romas pilsoņus sodīja šādi. Tas notika Nerona laikā 64.gadā Romā. Dzīves laikā viņš izcieta daudz ciešanas evaņģēlija dēļ. Pāvila apbedījuma vietā mācekļi esot atstājuši zīmi, kas ļāva imperatoram Konstantīnam, kas bija kristietis, uzmeklēt šo vietu un uzcelt tur baznīcu San Paolo fuori le mura.

Tā ir Kristus sekotāju cena par Jēzus mācības izplatīšanu, par Dieva godināšanu, par savu ticību un arī par mums ar tevi. Jēzus absolūti paļāvās tikai uz saviem divpadsmit mācekļiem. Viņš trīsarpus gadus viņus mācīja, nostiprināja un mīlēja, un izsūtīja kalpot. Viņi visi atdeva savas dzīvības, izņemot Jāni, kurš nomira lielā vecumā dabīgā nāvē.

Mans aicinājums ir vienkāršs – pirmkārt maksā cenu par Dieva nama celtniecību, nevis ēku, bet gan cilvēku vešanu pie Kristus, par grupiņu veidošanu, par draudzes celšanu. Maksā cenu, lai ietu pie cilvēkiem un dzīvotu viņu dzīves kopā ar viņiem, ved viņus pie Kristus. Maksā cenu par savu Latviju. Man vienalga, kas te valda un kādi cilvēki kandidē uz mūsu zemi un mūsu tautu, tā ir mana Latvija, tā ir mana dzimtene. Arī par to ir jāmaksā cena. Es esmu gan Debesu Valstības patriots, gan Latvijas patriots. Atbilde ir tikai Jēzū Kristū. Nekas nespēs mainīt to, kas šeit notiek, kā tikai Jēzus Kristus un kā tikai tad, kad mēs maksāsim cenu.

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova