Šodienas svētrunas nosaukums ir „Cīņa ceļā uz tavu sapni”. Uzreiz precizēšu, ka runa nav par sapņiem, ko tu sapņo pa nakti. Kad mēs no rītiem satiekamies, stāstam par saviem sapņiem, ko katrs sapņojis, kādam suns uzbrucis, citiem veseli seriāli iet sapņos. Būs runa par sapni, ko Dievs tev ir ielicis, ar kuru tu esi piedzimis, ar kuru tu esi audzis, ar lietām, pie kurām ir bijusi tava sirds, kaut kādas vēlmes. Kad es gatavoju šo svētrunu, es domāju, kad tu esi gados jaunāks, tev ir tava bērnība, skolas gadi, tad mēs vairāk atļaujamies sapņot. Kad mēs paliekam vecāki, tad ir kaut kāds dzīves ritenis, esi bijis jau aplauzies un vairs īpaši diži necenties sapņot. Droši vien katrs no jums atceras, ka bērnībā, skolas vecumā bija kaut kādas lietas, par ko jūs sapņojāt, ka darīsiet to un to, kļūsiet tas un tas. Īpaši svarīgi ir tie sapņi, kad tu iepazīsti Dievu, tad kādi sapņi nāk tavā sirdī, ko tad tu vēlies. Kad ir tā Dieva apziņa, tad varbūt tavi sapņi var iegūt citu mērogu, citu lielumu. Par šādiem sapņiem es vēlos arī runāt.

Cilvēkiem ir raksturīgi sapņot. Mums var būt viens liels sapnis, mums var būt daudzi mazāki sapņi, bet, ja mēs neko nedarām tajā virzienā, tad tie sapņi paši pie mums neatnāks, neiekritīs mums klēpī. Tas no mums prasa kaut kādus soļus, rīcību no mūsu puses. Mēs sapņojam kaut ko labu, bet kāpēc mēs to nedarām, neejam uz to? Šeit minēšu dažus iemeslus, kāpēc mēs neejam. Jo mēs baidāmies, mums ir kaut kāda nedrošība, un tas attur no iešanas, no uzdrīkstēšanās iet un cīnīties un paņemt savu sapni. Varbūt arī kādas pagātnes lietas, kas var tevi atturēt no tā, ka tu dodies tālāk, kaut kādas vilšanās, kaut kas nav sanācis. Kādreiz skolā bija jālec augstlēkšana, un tev likās, ka tu tūlīt pārleksi, bet tu pieskrien pie stieņa, tūlīt leksi un pēkšņi apstājies un nepārlec, pēc tam ielaid sevī kaut kādas bailes, ka tu, nākamo reizi skrienot, atkal apstājies un nepārlec, un tev liekas, ka tu nevari pārlekt. Tev liekas, ka lecot pārlauzīsi muguru, dažādas muļķības nāk prātā. Tas varbūt tāds virspusējs piemērs, bet ir kaut kādas lietas, ko mēs pieļaujam, kur mēs zaudējam, tad tās pagātnes lietas velkas pakaļ un liekas, ka tas nav iespējams, doties tajā sapnī, ko vēlos – citiem, jā, bet ne man. Tāpat varbūt arī kriticisms, no tavas pašas puses, ka tu pats sevi nokritizē, ka tu kaut ko tādu esi iedomājies darīt, vai arī tavi vecāki ir teikuši, ka ne jau tu varēsi, varbūt tu esi salīdzināts ar citiem bērniem un viņu varēšanām. Tad tu pieaudz un turpini sevi kritizēt ar tādām pašām balsīm, kā tevi ir kritizējis tētis, mamma, skolotāja vai kādi citi ir teikuši par tevi. Tu iedomājies, ka kaut ko gribi darīt un tev galvā atskan balss (šeit nedomāju par slimību, kad balsis skan galvā) no pagātnes, kad piedzīvota kāda lieta. Varbūt tev ir arī kāds sapnis, ja tu uz to iesi, tad tas var izraisīt konfliktus ar kādiem cilvēkiem, vai ar taviem vecākiem, vai ar ģimenes locekļiem, vīru, sievu vai bērniem un tu arī sevi apslāpē un neej. Tu neatver grupiņu, aizbildinoties – tāpēc, ka tāpēc, tāpēc. Īstenībā tu tā gribētu rūpēties par cilvēkiem, bet tev ir – tāpēc, ka man ir tas un tas.

Ja sapņu sasniegšana būtu viegla, tad ikviens to varētu izdarīt, nospļaujies un sapnis rokās. Vienmēr sapnim ir cena, kas ir jāmaksā, vienmēr ir darbs un pūles, kas ir jāpieliek, lai tu redzētu savu sapni īstenojamies. Kāpēc Dievs atļauj un pieļauj, ka mums ir jācīnās par sapni? Kad notiek šis te process, tu cīnies, ka neatkāpies, nepadodies un vienalga ej uz savu sapni, caur asarām, caur sviedriem, tu iekšēji mainies.

Kā mēs zinām, Dievam ir svarīga mūsu paradigma, mūsu domāšana, tas, kā mēs par sevi domājam. Dievam tas ir ļoti svarīgi, ka mēs maināmies iekšēji. Jā, mēs viss kaut ko varam izdarīt. Dažādu motīvu dēļ mēs varam visādus panākumus sasniegt, bet, ja tu iekšēji nebūsi izmainījies, tad kāds tu aiziesi uz debesīm? Dievam ir svarīgi, ka tu šajā laikā virs zemes strādā pie savas sirds, pie sava rakstura, kad tu ej uz savu sapni, mērķi, kad tev priekšā ir šķēršļi, cīņas un problēmas. Ar šīm lietām cīnoties, tu veidojies, tu mainies, tu iegūsti stipru raksturu, disciplīnu, tu vari pastāvēt. Bībelē rakstīts, ka neesam kā tie mākoņi, kas ir šaubīgi turp un šurp, kur vējš pūš, tur arī aizpūš. Ja tu būsi tāds, tad nekad uz savu sapni neaiziesi. Kad kāds vējš, problēma uzpūtīs, tu būsi atkal kādā citā krastā. Dievam ir ļoti svarīgi, par ko tu veidojies, par ko tu kļūsti, ejot savā ceļā uz sapni.

Mēs visai šai svētrunai cauri salīdzināsim savu dzīvi ar Jēkabu. Mēs parunāsim par Jēkabu, kas ir ļoti foršs varonis Bībelē. Kas viņam ir tāds specifisks? Viņš bēga no Dieva, viņš bēga no savas ģimenes, no sava brāļa, no sava sievas tēva. Viņa paradigma bija skraidīt, kā kaut kas ne tā, tā projām – ja problēmu ir par daudz, tad es laižos. Kādā dienā Dievs apturēja Jēkaba skriešanu, Viņš deva sapni par varenu svētību. Pēc šī sapņa saņemšanas viņam arī nāca šīs te cīņas, kur viņam vajadzēja izveidoties par to, kurš var to sapni paņemt, kurš var būt tajā sapnī, var rīkoties ar sapni. Šajā cīņā būs četras fāzes, to mēs varam pie savas dzīves ieraudzīt un savilkt paralēlas. Četras fāzes, kurām mēs izejam cauri cīņā uz sapni, Dieva doto sapni. Šeit vārda tiešā nozīmē, Dievs dod Jēkabam sapni.

Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: “Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis.” Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: “Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.” Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza. Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: “Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1. Mozus grāmata 28:11-22)

Jēkabs gulēja uz akmens un savā sapnī viņš redzēja debesīs trepes, pa kurām augšā un lejā staigāja eņģeli. Trepju galā bija Dievs, un Viņš runāja uz Jēkabu. Viņam tika dots milzīgs apsolījums, ne tikai par to, ka viņam būs ēst, dzert un kur dzīvot, bet bija runa par veselu zemi, par veselu tautu, ka tas notiks caur Jēkabu. Kad Jēkabs pamodās, viņš nosauca to vietu par Bēteli. Mēs zinām, ka Amerikā ir tāda baznīca Bētele, “Bethel Church”. Šis nosaukums ir cēlies no šī notikuma. Jēkabs deva svinīgus solījumus, apsolījumu Dievam, ka ja Dievs būs ar viņu, svētīs un sargās, tad Dievs būs Jēkaba Dievs un viņš arī svētīs ar to, ko Dievs būs devis viņam, tad Jēkabs dalīsies ar Dievu. Šī ir sapņa aizraujošā daļa. Mēs visi vienmēr sapņojam, ka mums pravietos, kaut ko pateiks: tu būsi sludinātājs, tu kalpotājs, kalposi tautām. Agrāk, pirms šīs draudzes, man likās, ka pats galvenais ir braukt kaut kur pa pasauli, skriet ar ugunīgu lāpu, ka tu esi tas Dieva vēstnesis. Ar to visu bija aizrautība un likās, ka visas tautas mani gaida un es skriešu pie viņām un sludināšu, un ar bariem atgriezīsies cilvēki, viss notiksies. Tā ir tā aizraujošā daļa, un tev liekas, ka tu esi gatavs. Tad, kad tev patiešām jākļūst gatavam, tu nokļūsti tajā procesā, tad ļoti liela daļa laižas lapās no procesa, jo tas ir nepatīkami, sāpīgi un tev tas nav ērti, komfortabli.

Jēkabs saņēma šo sapni, šo Dieva apsolījumu, bet viņš vēl iekšēji nebija gatavs tam. Viņš saņem, viņš zina, uz ko Dievs viņu aicina, bet viņa priekšā stāv šī te cīņa, sagatavošanās posms, lai viņš varētu iet, lai viņš varētu būt atbilstošs iekšēji savā personībā, lai viņš būtu atbilstošs un varētu darboties vīzijā, ko Dievs dod sapnī. Kā ir ar mums? Dievam tāpat mūs ir jāsagatavo, lai mēs būtu gatavi saņemt to sapni, ko Viņš mums grib dot. Iespējams, ka Viņš tikai tev vēl dos to sapni. Varbūt tu vēl neesi aizdomājies par to, ko Dievs grib, lai tu dari tuvākajā gadā, tuvākajā piecgadē, tuvākajā desmitgadē vai vispār savā dzīvē. Ko tieši Dievs vēlas, lai tu dari? Varbūt jau Dievs kaut kādas norādes jau ir devis. Ja tu esi kopā ar Dievu, tad noteikti tā jau ir, jo Dievs tavu sirdi uz kaut ko vairāk vērš. Tu jūti, uz kuru pusi ir vairāk tās vilkmes, kur tu vari kalpot, kur ir tas Dieva dotais sapnis. Tāpat Dievs vedīs mūs cauri šīm četrām cīņas fāzēm kā Jēkabu, un darīs mūs gatavus tām svētībām, kuras Dievam ir priekš mums. Lai tu dabūtu to sapni, tev būs cīņas, pārbaudījumi, grūtības, kas tevi veidos, kas tevi darīs gatavu, kas tevi koriģēs. Es arī domāju par mūsu draudzi, kad mācītājam Dievs deva sapni jeb vīziju par to, ka būs šī draudze Rīgā. Līdz šai dienai nav bijis tā, ka viss iet pa sviestu – ir labāki brīži un ir sliktāki brīži. Visu, kas notiek mācītāja prātā un sirdī, mēs arī nezinām, kādiem iekšējiem pārbaudījumiem viņš ir gājis cauri. Mēs zinām, ka mums ir sūtītas visādas pārbaudes, mums ir bijuši visādi dusmīgi radinieki. Atceros, ka viens solījās spridzināt visu draudzi, tas bija pašā draudzes sākumā. Tāds nopietns cilvēks it kā vispār bija. Mums tika sūtītas dažādas pārbaudes, televīzija un, beigu beigās, pat raidījums „Aizliegtais paņēmiens”. Kad nāk dažādi pārbaudījumi, cilvēks var vienkārši padoties un padomāt, ka nav vērts, jātaisa ciet. Līdzīgi kā Covid laikos, kad mūsu draudzi fiziski vēlējās aiztaisīt ciet. Tās ir cīņas un posmi, kuri dara stiprāku gan mācītāju kā vadītāju, gan mūs visus kā draudzi. Mēs kļūstam stiprāki, un Dievs var dot lielākus sapņus un uzdevumus, ja esam mobilāki, saliedētāki un vairāk izprotam, kā lietas darbojas. Tātad nekas lielisks nenotiek tāpat vien – aiz visiem lielajiem un brīnišķīgajiem sapņiem ir cīņa.

Ķersimies pie četrām fāzēm, kurām ikkatram ir jāiet cauri. Tās nav elektrības fāzes, bet gan cīņas fāzes.

1. Krīzes fāze.

Šis vārds izsaka visu – kad cilvēkam ir krīze, viņš zina, ka tā viņam ir. Tādā gadījumā cilvēks nelēkā un neskrien pa mākoņiem, jo viņam ir problēmas un krīze. Kas notiek krīzes periodā? Cīņa ar Dievu un apkārtējiem. Fokuss ir nevis uz pašu cilvēku, bet gan problēmas iemesls tiek saskatīts kur citur. Ja šobrīd esi krīzē, tad varu tevi apsveikt, jo Dievs gatavo tevi tavam sapnim. Ja šobrīd tev ir problēmas un grūtības, vari slavēt Dievu, jo tu gatavojies kam labam. Vai zināt, kā podnieks gatavoto māla priekšmetus? Māls tiek mīcīts, spaidīts un veidots uz ripas. Neatceros visus soļus pēc kārtas, bet tā ir smalka padarīšana. Pēc veidošanas seko dedzināšana, apkrāsošana un vēl citi procesi. Ir pat tāda grāmata – „Podnieka nams”. Tas ir vesels process, kā Dievs cilvēku veido. Tas nav tā – uzpūš un ir gatavs perfekts un ideāls cilvēks, kalpotājs Dievam. Tas ir process, un bieži vien šis process iet cauri krīzēm.

Kādas var būt šīs krīzes? Piemēram, personīga iekšējā krīze ar iekšējām problēmām un jautājumiem – „Kas es esmu?” un „Kur es eju?”. Tie ir ļoti svarīgi jautājumi. Tā var būt arī finansiāla krīze, piemēram, kad parādu piedzinēji nāk virsū, radot spiedienu finansiālajā jomā. Tās var būt arī attiecību krīzes ar cilvēkiem, kurus mīli, tādējādi radot konfliktus. Tādas krīzes var būt ģimenē, draudzē, grupiņā vai darbā. Tā var būt arī emocionāla vai mentāla personiska krīze, piemēram, depresija vai dažādi citi uzbrukumi. Tikpat labi tā var būt arī fiziskās veselības krīze. Varbūt tieši tu cīnies ar kādu no šīm problēmām un esi kādā no šīm krīzēm? Atceries – Dievs tevi gatavo tavam sapnim! Ar tevi viss ir kārtībā, un tu šobrīd atrodies procesā. Kad cilvēks iet caur krīzi, tas ir Dieva veids, kā Viņš pievērš tavu uzmanību Sev. Zināt, arī mazi bērni skraida šurpu turpu, gāž un ņemas, un tad vecākam kaut kas ir jāizdara, lai pievērstu bērna uzmanību un liktu apstāties. Lūk, dažkārt krīzes, problēmas un grūtības ir lietas, ar ko Dievs pievērš uzmanību Sev, jo mēs vienkārši skrienam kā dulli pa savām dzīvēm, un visu ko citu darām, skatāmies, mūsu uzmanība ir uz visām pusēm. Bet Dievs grib, lai pievēršam uzmanību Viņam, tāpēc šīs problēmas nav kaut kas ārpus paredzamā, kas var notikt. Jēkabs visu savu dzīvi skraida apkārt, viņš cīnās, un viņam ir dvīņu brālis Ēsavs. Un sanāca tā, ka Ēsavs pirmais piedzima, bet jau mātes klēpī Jēkabs bija cīnījies ar brāli un satvēris viņa papēdi. Arī vēlāk viņš cīnās ar savu brāli, grib iegūt svētību, kas ir paredzēta Ēsavam, apmānīja brāli un savu tēvu, jo viņš bija vecs un labi neredzēja. Vārdu sakot, ar viltu dabūja mantojumu, kas bija paredzēts brālim. Protams, rezultātā ir milzīgs konflikts ar ģimeni un brāli. Varbūt arī tavā dzīvē vai ģimenē ar kādiem radiniekiem un tuviem cilvēkiem ir konfliktsituācija šobrīd. Lai arī viņam it kā bija konflikts ar radiniekiem, patiesībā, Jēkaba lielākais konflikts bija ar Dievu.

[..] bet viņš pa nakti palika nometnē. Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam. Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja. Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. (1. Mozus grāmata 32:22-25)

Ir rakstīts, ka “kāds”, bet kļūst skaidrs, ka tas nav cilvēks, bet tas ir pats Dievs, kas cīnās ar Jēkabu. No tā izriet, ka arī tava lielākā cīņa ir ar Dievu.

Bet ar Jūdu Tas Kungs ies tiesā un piemeklēs Jēkabu saskaņā ar viņa ceļiem, un atmaksās viņam pēc viņa darbiem. (Hozejas grāmata 12:3)

Principā Dievam nākas ar mums cīnīties, jo mēs sakām: “Nē, es negribu! Šitā ir pareizi, nav tā, kā Tu saki!” Padomā tagad par savu lielāko problēmu vai konfliktu, ar ko tu saskaries tieši tagad. Neatkarīgi no tavas problēmas vai konflikta, ir divas lietas jeb rīcības, kas seko: vai tu paklausīsi Dievam un darīsi pareizās lietas un izvēles šajā situācijā, kurā esi nokļuvis, un otrs – vai tu uzticēsies Dievam, ka Viņš parūpēsies par šo situāciju? Nav tikai – Dievs, Dievs, atrisini! Tev pašam jārīkojas, jādara pareizās lietas, ko visdrīzāk vispār negribi darīt. Tad ir jautājums, ko izvēlēsies, vai darīsi pareizās lietas, un pēc tam uzticēsies, ka Dievs tālāk kārtos un vadīs. Reizēm šie lēmumi ir ļoti nopietni un liekas, ka pēc tam viss, dzīve beigsies, bet ir jāuzticas, ka Dievs nedomā – dzīve beigsies, bet varbūt tikai sāksies. Visu mūsu problēmu sakne ir mūsu katra cīņa ar Dievu, jo mēs gribam visu kontrolēt, mēs gribam būt kā Dievs. Un ar to jau Ēdenes dārzā čūska kārdināja, sakot, ka cilvēks būs kā Dievs. Taču īstenībā mēs esam Dieva draugi un Dievs visu Savu tēlu mūsos ir ielicis. Bet ko nozīmē, ka gribi būt kā Dievs? Gribi pieņemt labo kā slikto, balto par melnu – tu pats gribi noteikt. Un tev nepietiek ar Dieva noteikto, vēlies pats izdomāt savus noteikumus. Jā, mēs esam savas dzīves un likteņa kalēji, bet mēs nevaram noteikt likumus, kas stāv virs mums, ko arī mācītājs māca – principi ir nemainīgi, tos nevar ietekmēt un izmainīt, jo Dievs tos ir ielicis no sākta gala. Vari spirināties un spurināties, bet tie ir Dieva principi, kas ir nemainīgi. Un kad gribi tēlot Dievu, tad sākas tava cīņa ar Dievu, jo gribi ieņemt Viņa vietu. Tas ir neiespējami. Caur šo krīzi Dievs izceļ gaismā tieši to problēmu, jo varbūt dzīvo tādā mieriņā, problēma ir kaut kur noslēpta. Arī kā ar slimībām mēdz būt, ka dzīvojam un nezinām par tādu, un tad slimība kaut kad izlien ārā. Arī šeit caur krīzi problēma izlien ārā un varam kopā ar Dievu to atrisināt. Jēkabs cīnās jeb cīkstās ar Dievu. Papētīju, kāds ir cīkstēšanās jeb reslinga mērķis – uzvarēt pretinieku, noliekot to uz lāpstiņām, nomest pretinieku zemē, piespiest pie paklāja. Un tad pretinieks sauc – es padodos! Jēkaba gadījumā – Dievs cīnījās ar viņu, lai Jēkabs visu kontroli pār savu dzīvi nodotu Dieva rokās. Bija tāds moments, ka viņi cīnījās visu nakti, bez rezultāta. Un ir rakstīts:

Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt. [..] (1. Mozus grāmata 32:26)

Tā ir kaut kāda situācija, kas ievelkas, īsti nav risinājuma, rit stundas un nav risinājuma. Padomā, vai aiz bezizejas situācijas kaut kas stāv? Stāv Dievs. Kā jau minēju, Dievs bieži lieto krīzes, lai pievērstu mūsu uzmanību. Kad esam priecīgos laikos, tad Dievu klusiņām dzirdam kaut kur tālumā, kaut ko čukst, viss labi, bet kad ir problēmas, tad Dieva balsi daudz skaidrāk un dzidrāk dzirdam, var teikt, ka Viņš skaļi sauc, bet patiesībā mums no ausīm tiek izņemti aizbāžņi un spējam sadzirdēt. Mēs nemaināmies, kad redzam gaismu, bet maināmies, kad jūtam karstumu. Kad piedursi roku pie uguns vai plīts, tad uzreiz atrausi to nost, neļausi rokai degt. Arī kad tev ir kādas sāpīgas grūtības, tu uzreiz reaģē uz to. Varbūt teiksi – bet Dievs taču mani mīl, kāpēc man ir jāpiedzīvo tādas problēmas, sāpes un ciešanas? Protams, ka Dievs tevi mīl un tieši tādu, kāds esi, bet ir tāda lieta, ka Dievs mīl vēl vairāk un grib, lai mainies, grib, lai dodies uz priekšu, lai dzīvē notiek izmaiņas, lai nepaliec uz vietas un rutīnā. Tas viss ir arī Viņa mīlestības dēļ, Dievs spiež tevi cauri šai krīzei, šim cīkstēšanās mačam, cīnoties ar dažāda veida problēmām. Dievs savā veidā piespiež, ka sākam tās risināt. Mēs ļoti reti maināmies, līdz mūsu sāpes nekļūst lielākas nekā bailes no pārmaiņām. Vienas no lielākajām bailēm cilvēkiem ir – bailes no pārmaiņām. Cilvēki dziļākajā būtībā negrib pārmaiņas. Kad savas problēmas tik ļoti smeļas mutē, tad arī vairs nav bail no pārmaiņām, tad vienkārši dodies tajās. Tas neizbēgami notiek caur krīzēm.

2. Pārbaudīšanas jeb testēšanas fāze.

Dievs ir devis apsolījumus un sapni, aicinājumu, un Viņš pārbauda, cik tu ļoti tam esi pieķēries, cik ļoti tajā turies. Dievs Jēkabam bija teicis, ka svētīs viņu, dos zemi, vairos paaudzēs un Jēkabs kļūs par varenu tautu, viņa cilvēki svētīs visu pasauli, jo viņi ir izredzēti ļaudis. Šādus milzīgus apsolījumus Dievs bija devis Jēkabam, un Viņš pārbaudīja Jēkaba ticību. Tāpat Dievs pārbauda arī mūsu ticību par tām lietām, ko mums ir apsolījis. Un kā ir rakstīts, ka Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai – tas ir ļoti ilgs laiks. Šī krīze, kurā atrodies, tā nebūs ātri pārejoša, neviens nevar pateikt, vai būs vienu dienu vai divas, mēnesi, gadu vai vairākus gadus. Dievs pārbaudīja Jēkaba pacietību, ticību un uzticēšanos.

Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” (1. Mozus grāmata 32:26-27)

Interesanti, te divi cīnās un cīnās, laužas, un pēkšņi viens saka, ka neatlaidīs, kamēr viņš to nesvētīs, parasti cīņās citus vārdus lieto, bet šeit ir savādāk. Tātad Jēkabs bija sapratis, ka viņš necīnās ar kaut ko cilvēcisku, ka tas ir pārdabisks, kaut kas lielāks par cilvēku, tas ir Dievs, kas ar viņu cīnās. Viņš zina, ka var dabūt no Dieva svētību. Tev ir svarīgi atcerēties, kad tu cīnies pret Dievu un tu saki: “Es negribu šo un to, es negribu darīt Tavu gribu, Dievs, man nepatīk tas, es gribu darīt tā, kā es gribu.” Tu cīnies ar Dievu, negribi pildīt Viņa likumus, ziedot, negribi uzticēties, negribi pildīt attiecīgos likumus saistībā ar pretējo dzimumu, negribi piedot, negribi būt laipns pret tiem, kas pret tevi nav forši, mīlēt tos, kuri tevi vajā vai ļauni izturas. Un tu pretojies Dievam, Dieva vārds saka kaut ko vienu, bet tu saki – nē – un cīnies ar Dievu, īstenībā tas ir tas pats Dievs, kas tev grib dot svētību, tavu sapni, bet tu kamēr esi šajā pretošanās attieksmē, tu nevari tikt tālāk.

Dievs nav šeit, lai tev atņemtu to sapni, kuru ir devis, bet lai tevi darītu gatavu priekš tā. Un kad tev ir šie problēmu brīži, laiki, tad atceries to, ka Viņš nav atnācis, lai tevi aplaupītu, lai darītu nabagu vai kaut kā savādāk, bet tieši otrādi, lai darītu brīvu, ka tu vari saņemt savu svētību. Mēs zinām, kad esam rokas saķēruši kopā, kaut ko turam, to iedomāto dārgumu, tad Dievs neko nevar iedot, jo rokas ir pilnas, ciet. Tikai tad, kad tu esi atvērts, tu esi vaļā pret Dievu, tad Dievs var dot.

Sanāk, ka Dievs cīnās ar Jēkabu. Vai tad Dievs nevarēja pārvarēt Jēkabu? Protams, varēja vienā sekundē pārvarēt. Un tāpat mēs domājam par Dievu, es te šo daru un to, bet tavas rociņas ir par īsu, lai tu boksētu Dievu, un tu nevari neko Viņam izdarīt, ja Viņš gribētu, tad vienā setā kā mušu vai kaut ko vēl mazāku varētu nolikt pie zemes. Dievs vienkārši pieļauj to, ka tu esi tajā procesā, caur to trenējies un kļūsti stiprāks caur šo maču. Tātad Dievs lieto krīzi, lai pievērstu tavu uzmanību. Viņš bieži vien to krīzi neatrisina momentā, kā tu sauc: “Dievs, palīgā!” Un tu domā, ka uzreiz atrisināsies, nekas neatrisinās vēl labu laiku, un tas periods ir ļoti grūts, un tu domā – kad beigsies? Tikai ar rītausmu. Caur šo pārbaudīšanas fāzi, kur mēs esam, Dievs grib redzēt, vai tu patiešām vēlies šo svētību? Vai tu patiešām esi Viņam pieķēries? Vai patiešām gribi to Dieva doto lietu vairāk nekā jebko citu? Kad tu saki: “Dievs, man to vajag, es nepadošos, līdz tu man nesvētīsi, es zinu Tavus mērķus, sapņus manai dzīvei un es tos gribu.” Tad Dievs saka: “Labi, tagad mēs varam sarunāties.” Kas būtu, ja Dievs atbildētu uz katru mūsu lūgšanu momentā? Mēs momentā izlaistos, nežēlīgi izlaistos. Mēs ietu pie Dieva kā tirdzniecības automāta, kur iemet savu kapeiciņu, nospied un, lūdzu, tev atbilde. Tāpat Dievs nav džins. Attaisi lielo pudeli un izlido liels džins, un izdara tavas vēlēšanās. Dievs nav arī zelta zivtiņa, kas izpilda trīs vēlēšanās, un Dievs arī nav tas, kas tavas vēlmes uztver kā komandas. Tās lietas, kur tu esi nokļuvis, jeb problēmas, kas tev ir, tas visbiežāk nav notikušas vienā dienā, tas ir prasījis kādu laiku, procesu, līdz esi nokļuvis tajā neforšajā vietā, juceklī. Piemēram, ja tas skar finanses, tu esi darījis daudz nepareizu lietu un esi nokļuvis parādu jūgā. Tas ir prasījis kaut ko, kamēr tu nonāc tur. Daudzi cilvēki palaiž garām Dieva labāko, un kāpēc? Jo viņi padodas pārāk ātri, nesagaida to rītausmu, neiztur pārbaudes procesu. Mēs lūdzam vienu reizi un tad nospriežam, ka Dievs neatbild uz lūgšanu un pietiks. Divas reizes palūdz un domā, ka nekas tur nerisināsies. Varbūt tu lūdz veselu mēnesi, bet Dievs neatbild uz lūgšanu, un nodomā, ka pietiek. Realitātē, tu palaid to lielo svētību garām, jo tu padodies pārāk ātri. To, cik ilgi tava cīņa notiks, zina tikai Dievs, tāpēc nepadodies un turpini.

Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. (Galatiešiem vēstule 6:9)

Turpini, cīnies, ej uz savu sapni. Dievs zina īsto laiku, nekad nav par vēlu, tāpēc nepadodies, turies, tas ir pārbaudījums. Visas tavas problēmas nerodas vienas nakts laikā, tās ir iesakņojušās mūsu paradigmā, mūsu domāšanas modeļos, bieži vien mūsu domas sakņojās bailēs, baiļu dēļ mēs kaut ko nedarām, nerīkojamies. Tāpēc Dievam bieži vien nākas ņemt nost no mums pa kārtai, tā kā sīpolam. Ja Viņš visu uzreiz noņems, tu vienkārši sabruksi, tu nevarēsi panest tādu transformāciju. Dažreiz tas prasa labu laiku, līdz mēs kļūstam pietiekoši gudri, lai atdotu šīs lietas Dievam.

Tātad atkārtosim, pirmā fāze – mēs cīnāmies, mēs esam krīzē mēs cīkstāmies par savām lietām, problēmām, mēs patiesībā cīnāmies ar Dievu, mēs gribām būt kā Dievs. Otra fāze – Dievs pārbauda mūsu apņemšanos, cik mēs esam gatavi iet līdz galam, cik esam gatavi pieķerties Dieva lietai, ko Viņš mums ir apsolījis mūsu dzīvēs, trešā fāze – atzīšanās.

3. Atzīšanās fāze.

Trešā lieta, ko Jēkabs izdarīja, viņš atzinās, ka pats ir sava lielākā problēma. Tas arī ir tad, kad tu atzīsti: Dievs, bāc, es pats esmu tas, kas sataisījis šīs problēmas, tur nav vainīgs ne mans grupas biedrs, ne līderis, ne mācītājs, ne mamma, tētis, vīrs, sieva, ne kāds cits radinieks. Tas esmu es, es pats esmu izraisījis šīs reakcijas savā dzīvē, es piesaistīju šīs problēmas savā dzīvē. Trešā fāze ir, kad tu atzīsti, ka pats esi vainīgs, jeb tu atbildi pats par savām rīcībām dzīvē. Šis ir ļoti svarīgs brīdis, tā ir izlaušanās arī tavā cīņā, tavā cīkstēšanās mačā, nevar būt uzvara, kamēr tu neatzīsti, ka tev ar sevi ir jāsāk.

Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Mozus grāmata 32:28-29)

Vai tas nav dīvaini, ka viņi visu nakti cīnās un pēkšņi Dievs prasa, kas tu esi, kā tevi sauc? Dievs patiesībā zināja, ka tas ir Jēkabs, ar ko Viņš cīnās. Kāpēc tas bija tik svarīgi, ka Jēkabs pasaka savu vārdu? Jo senos laikos, ja mēs kārtīgi palasām Bībeli, tad var redzēt, ka tur daudz cilvēkiem tiek doti vārdi un tur apakšā tiem vārdiem ir tulkojums, dažiem vārdiem tulkojums ir briesmīgs – Neapžēlotā, Nepieņemtā un citi. Izrādās, ka Vecajā Derībā vārds tika dots bērnam kā raksturs, kā viņa apraksts jeb birka, brends. Vārdam bija ļoti liela nozīme. Mūsdienās mēs vairāk labskaņas dēļ izvēlamies, kas labāk skan. Pasaulē ir tendence pēc labskaņas, nevis nozīmes. Jēkaba vārds tulkojumā no ebreju valodas nozīmē – melis, manipulators, krāpnieks. Jēkabs ir saņēmis šādu vārdu. Un kas viņam dzīvē notiek? Viņš dzīvo saskaņā ar savu vārdu, viņš krāpās, manipulēja, mānījās vispirms ar savu tēvu, pēc tam ar brāli un ar savu sievastēvu. Mums katram ir kāda vājā lieta, rakstura vājība, kura mums nepatīk, ar kuru mēs negribam baigi dalīties, mums nepatīk, ka mums pasaka: tu esi tāds un tāds. Ja tev būtu jāatzīst un tevi tagad nosauktu pēc tavas neglītās šķautnes, varbūt cilvēki tevi sauktu: “Čau, Rūgtais! Čau, Egoiste! Augstprātīgais iet! Čau, Tenku vācele! Hei, Iekārotāj, Mantkārīgais!” Vai arī – “Bailuli, neslēpies!” Tas ir līdzīgi kā Jēkabam, šis vārds arī nozīmē kaut ko negatīvu, mums visiem ir negatīvas iezīmes, mēs esam eņģelīši, pūkaini, bet mums visiem ir briesmīgas iezīmes. Ja mūs tā sauktu, tas nebūtu komfortabli. Jēkabam tika jautāts vārds, un viņš arī teica: “Jā, mani sauc Jēkabs, jā, es esmu krāpnieks un melis, manipulators.” Tas bija Jēkaba atzīšanās brīdis. Tev ir jāatzīst savs vājums, grēki Dievam, sev un citiem. Tu bez tā nevari ieiet Dieva sapnī, ja turies pie tā vecā, ja tēlo to, kas tu neesi. Neesi reāls, neesi autentisks, kādu tevi ir radījis Dievs – tu esi neīsts un viltots. Tava identitāte arī ir ļoti saistīta ar vājumu. Jā, mēs meklējam savas stiprās puses, bet mums ir arī jāzina savas vājās puses. Tās ir jāatzīst, nevis jānoliedz, ka tev tādu nav. Lai tu piepildītu savu Dieva doto sapni, ir jāpārtrauc aizbildināties, sevi attaisnot un savas vājības. Jābeidz vainot citus savās kļūdās, ko mums drausmīgi patīk darīt. Mums caur prātu jābeidz izskaidrot savas vājās puses un jābeidz shēmot. Tev jākļūst tīram no savām kļūdām un vājībām. Bībelē rakstīts:

[..] Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. (Jēkaba vēstule 4:6)

Tad, kad tu negribi savas kļūdas atzīt Dieva priekšā – tu esi lepns. Lai sasniegtu savu sapni, tev ir nepieciešama Dieva žēlastība, un Dieva vārds saka, ka Viņš dod žēlastību pazemīgajiem. Ko tu dari vai ko nedari, kas ir slikti un kas ir labi. Zini, ja tu atzīsies Dieva priekšā, tad Dievs nebūs šokēts. Ja tu Dievam teiksi, piemēram, ka esi tenkotājs, tad Viņš par to nebūs šokā, vai arī, kad teiksi, ka tu esi spītīgs, lepns, nāk virsū dusmu lēkmes, vai arī skaties pornogrāfiju un tev ir problēmas, Dievs tāpat neteiks: “Fuj, prom no manām acīm, Es par tevi biju labākās domās!” Dievs nebūs šokēts, jo Viņš pazīst cilvēku un tā dabu. Svarīgi, ka tu atzīsti tās lietas, kurās tu krīti cauri Dieva priekšā. Dievs pazina Jēkabu, Viņš zināja viņa vārdu, bet gribēja, lai Jēkabs pats atzīstas savās vājajās pusēs.

4. Pārvēršanas jeb transformācijas fāze.

Šī ir ļoti īpaša fāze, kad Dievs tev un man dot jaunu identitāti un sapni. Tu esi visam tam grūtajam, smagajam, nepatīkamajam izgājis cauri – šeit Dievs tevi maina.

Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Mozus grāmata 32:29)

Faktiski, tu esi sevi uzvarējis, jo esi atzinis savu vājību Dieva priekšā.

[..] Un Viņš to tur svētīja. (1. Mozus grāmata 32:30)

Tu neesi vairs vecais, bet gan jauna persona. Jēkabam Dievs teica: “Tu vairs nebūsi manipulators, tevi vairs neviens tā nesauks. Tagad tavs vārds būs Israēls.” Ko nozīmē Israēls? Tu esi Dieva cīnītājs jeb cīnītājs ar Dievu, jeb Dieva princis un princese. Iepriekš tu biji manipulators, krāpnieks, melis – tas ir kaut kas nicinošs, bet Dievs tev dot pilnīgi citu identitāti. Notiek milzīga transformācija, notiek paradigmas maiņa, prātā, attieksmē pret sevi.

Trīs lietas, kas mainās šajā transformācijas laikā.

1. Jēkabs iegūst pilnīgi jaunu identitāti, viņam ir jauns vārds. Tas ir līdzīgi, kā bija Jaunajā Derībā par Sīmani, kura vārds tulkojumā nozīmē niedre. Jēzus viņam teica, ka viņš būs Pēteris-klints, uz kura cels draudzi. Dievs iedeva jaunu vārdu. Tā nav pirmā reize, kad Dievs nomaina vārdu. Kad tu esi ar Dievu un esi atvērts, padevies, tad Dievs tev dot jaunu vārdu. Tev vairs nav uz sevis jāskatās tā kā uz to iepriekšējo, kur biji caurkritušais un sevi necienīji. Dievs redzēja Jēkaba potenciālu un skatījās uz šo nobijušos jauno puisi, kurš uzskatīja, ka viņam par visu dzīvē jācīnās, lai iegūtu vietu virs saules. Jācīnās pie galda, lai iegūtu mielastu, lai iegūtu savas tiesības. Bet Dievs skatījās uz viņu un neredzēja viņa grēkus. Dievs redzēja viņa potenciālu, uz ko viņš ir spējīgs, uz to, kā viņš pārvērtīsies, kad ies ceļā uz savu sapni. Viņš teica Jēkabam: “Zem visiem taviem emocionālajiem traucējumiem, problēmām un bailēm es redzu Dieva cīnītāju – princi.” Tāpat Dievs redz mūsos, ka mēs esam Dieva cīnītāji, kuram ir Dievs, kurš ir kopā ar Dievu. Tev ir jauna identiāte.

2. Jēkabs tika svētīts. Viņš Dievu neatlaida, kamēr netika svētīts. Ja tu nepadodies, tad Dievs tevi svētīs. Ja tu sagaidi savu rītausmu, ja tu paliec uzticams Dieva lietām, tad Dievs tevi bagātīgi svētīs.

3. Viņam tika dots atgādinājums par šo pieredzi. Kas notika? Viņam pieskārās ciskas kaulam un šis kauls izgriezās, un viņš kliboja.

Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ. (1. Mozus grāmata 32:32)

Interesanta lieta, ka Jēkabs vairs nekad nevarēja skriet un staigāt tā, kā viņš gāja līdz šim. Tad, kad ir pamatīga trauma kājā, tad tu vairs nevari tā skriet kā iepriekš, tad tu to kāju pievelc. Jēkaba problēma jau bija tā, ka viņš bija bēgulis un skraidulis. Tā bija viņa paradigma, kā viņam bija problēmas, tā viņš laidās lapās. Tāda bija viņa domāšana. Dievs tam pielika punktu – viņam vairs nebija jābēg un jāskraida prom. Kāda tam visam nozīme? Dievs izmaina viņa domāšanas modeli jeb paradigmu, viņš vairs nav tas, kurš neuzņemas atbildību, bet kļūst atbildīgs un nelaižas lapās. Tu nekad neatrisināsi problēmu, bēgot no tās prom. Tas bija ikdienas atgādinājums, ka viņam ir jābūt atkarīgam no Dieva. Interesanti, ka šis muskulis, kuru Dievs viņam aizskāra, bija visspēcīgākais viņa ķermenī. Dievs viņu aizskāra tajā vietā, kur viņš jutās visvarenākais. Tātad no visa šī procesa Jēkabs izkļūst vienlaicīgi gan stiprāks, gan vājāks. Vājāks tīri savā būšanā, bet Dievā viņš kļuva daudz, daudz spēcīgāks un ar jaunu identitāti. Dievs dara savu visdziļāko darbu tava dzīvē, kad Viņš maina tavu identitāti, tāpēc mēs tik ļoti daudz runājam par identitāti, paradigmu, par to, kas tu esi un kā tu uz sevis skaties, kā tu par sevi domā, un kāds ir tavs pašnovērtējums. Tas, kā tu esi domājis līdz šim, kā tu esi audzināts. Psihologi ir izpētījuši, ka bērniem vecumā no 5 līdz 7 gadiem viss tiek ielikts iekšā, viņa paradigma, bet tad, kad tu satiecies ar Dievu, visu vari mainīt, un Dievs vēlas tevi mainīt, jo tā var būt vislielākā problēma, kuras dēļ mēs neejam un neko nedarām, nekustamies un neņemam Dieva lietas. Mēs gaidām, ka kaut kāds brīnums nokritīs no debesīm. Tu vari rīkoties un iet pie Dieva, un mainīt savu identitāti. Dievs dara dziļu darbu pie tā, kā mēs sevi redzam, un tas ir process dzīves garumā. Bet sāc spert soļus tajā virzienā, jo tas nebūs vienas dienas darbs. Mācītājs teica, ka tas, ko mēs šobrīd darām draudzē, tas nebūs vienā gadā, tas vismaz paņems piecus gadus, kamēr mēs visā tajā pilnībā ieiesim, un tas skar katru vienu no mums, jo mēs katrs esam ar savu galviņu, ar savu paradigmu. Sāc sapņot Dieva lielos sapņus. Sāc uz sevis skatīties tā, kā Dievs uz tevis skatās, maini savu pašvērtējumu.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Tu esi jauns radījums, viss vecais ir prom – viss ir darīts jauns. Šis ir sākumposms tavam un Dieva sapnim tavā dzīvē.

Uzdod sev šos četrus jautājumus, izejot no šīm četrām fāzēm.

1. Kādās savas dzīves sfērās tu cīnies ar Dievu?

Kur tu negribi atzīt Dieva prātu, Viņa gribu? Kur tu zini, ka būtu pareizi rīkoties tā, kā saka Dievs, bet tu to nedari, tu to ignorē, ej ar līkumu? Piemēram, tu zini, ka Dievs gribētu, lai tu ar Viņu katru dienu pavadi laiku, bet tu izvairies no tā. Tu zini, ka Dievs grib, lai mēs piedodam tiem, kas mūs ir sāpinājuši, bet tev ļoti patīk savs aizvainojums, tu mīli savu aizvainojumu, tu ar to labāk danco apkārt nekā piedod. Tu turpini cīnīties ar Dievu tad, kad atsakies darīt to, ko Dievs grib.

2. Kādās tavas dzīves sfērās tu jūties tā, ka padodies?

Šobrīd liekas vieglāk no visa tā aizlaisties, aiziet prom. Tas var likties vieglāk, bet labāk pirms tam pajautāt Dievam, jo, aizejot prom, tu vari palaist garām vislabāko savā dzīvē. Jēkabs cīnījās līdz rītausmai.

[..] Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” (1. Mozus grāmata 32:27)

Ja tu ej cauri savai krīzei, savai problēmai, tad saki Dievam, ka tu Viņu neatlaidīsi, līdz Viņš tevi nesvētīs. Saki: “Es tevi neatlaidīšu līdz neatnāks risinājums manā naktī, kur es neredzu rītausmu!” Esi neatlaidīgs. Varbūt tu esi gatavs padoties: uzmest savu ģimeni, savu vīru vai sievu, savu darbu, varbūt tu domā pavisam ļaunas domas par sevi. Atdot visas šīs lietas, kuras tevi sāpina, Dievam, meklē pie Viņa palīdzību. Dieva vārds saka, ka Viņš ir tuvu katram, kurš Viņu meklē un sauc.

3. Kurās lietās tev vajag atzīties sev pašam?

Kāds ir dominējošais kopsaucējs visās tavās problēmās? Tu pats. Kuras ir tās lietas, uz kurām tu pats negribi skatīties, bet tev vajadzētu tajās atzīties, ne jau visai pasaulei, bet kādam, kuram tu uzticies.

Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. (Jēkaba vēstule 5:16)

Esi godīgs, esi īsts, jo nav neviena tāda, kurš nebūtu grēkojis.

4. Vai tu ļausi Kristum dot tev jaunu identitāti?

Nav svarīgi, ko citi cilvēki ir teikuši par tevi, vai tavi vecāki varbūt ir saukuši par mūžam lēno, neizdarīgo, sakot, ka neko tu nevarēsi sasniegt sava dzīvē, iespējams, tev ir pielipinātas visādas birciņas par to, kas un kāds tu esi. Varbūt skolā tevi ir ne pārāk jauki dēvējuši vai darba kolēģi, kā arī iespējams, tevi ģimenē sauc nejaukos vārdos, vai arī kādi profesionāļi par tevi ir izteikušies negatīvi, bet tev ir jāzina, kas tu esi Dievā, kas tu esi Jēzū Kristū. Ja tu pieķeries Dievam, tad tu esi cīnītājs ar Dievu, un tu esi Dieva cīnītājs, Dieva princis vai princese. Un mūsu draudzes lozungs šim gadam ir, ka ar Dievu nav nekā neiespējama. Tava problēma nav neiespējama Dievam, Dievs stāv aiz tavām bezizejām. Dievs ir tieši blakus tev, tuvāk, kā tu vari iedomāties. Pieņem to identitāti, ko Dievs tev un mums dod. Pieņem to domāšanas veidu, kā Dievs domā, un atmet to veco. Atmet bailes un visu, kas tevi kavē un tur, lai tu neietu uz priekšu. Dieva vārdā teikts, ka Viņam ir tūkstošiem brīnišķīgu domu par tevi un Viņš grib tevi svētīt, un vest uzvarā! Āmen!

Indras Kalniņas sprediķi “Cīņa ceļā uz tavu sapni” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija