Ir brīži dzīvē, kas mums liek apstāties un pārdomāt lietas. Ināras ikdiena pagāja, strādājot aktīvā kultūras vidē, kur apkārt viss kustās un mainās. Viņa nekad nevarēja iedomāties, ka tas kādreiz varētu arī nebūt, līdz mirklim, kad sākās problēmas ar redzi. Viņai tika konstatēta redzes nervu atmiršana, kā rezultātā Ināra zaudēja redzi un beigās draudēja arī acs izņemšana. Šajā smagajā posmā tomēr ir kāds notikums, kas deva cerību – Ināra iepazina Dievu, kurš viņu dziedināja, un operācija nebija vajadzīga!

„Pirmie simptomi parādījās pirms 14 gadiem. Mazgājot acis, šķita, ka redzu melnus veidojumus sev apkārt.. Toreiz mani tas pamatīgi nobiedēja, sāku domāt, ka varbūt man nav kaut kas kārtībā ar nerviem. Pēc laika devos pie nervu ārsta, lai noskaidrotu savu veselības stāvokli. Veicot izmeklējumus, ārsts konstatēja, ka problēma nav saistīta ar nerviem, bet gan ar acīm un nosūtīja mani pie acu daktera. Izrādījās, ka tas ir radzenes plīsums. Mediķi apgalvoja, ka man ir distrofija jeb redzes nervu atmiršana. Cēloni īsti neviens noteikt nevarēja un risinājumu sniegt arī nē. Lietoju pilienus, taču īpaši daudz tas nelīdzēja. Kopumā man ir veiktas 5 operācijas, taču rezultātā es pilnībā pazaudēju redzi. Tas bija tāds trieciens, ka vienīgais, ko es tobrīd varēju darīt, bija stāvēt pie savas gultas un kliegt, raudāt pilnā balsī. Visu mūžu esmu bijusi kultūras darbiniece – piedalījos teātrī, dziedāju, mana dzīve bija ļoti aktīva. Taču pēc šī notikuma šķita, ka tā apgriezās kājām gaisā, pilnīgi viss apstājās. Sāku domāt par pašnāvību, kā pakārties vai noindēties. Bet bija jāsāk dzīvot no jauna – Juglas neredzīgo rehabilitācijas centrā mani mācīja samierināties un pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Mācījos arī lasīt neredzīgajiem cilvēkiem domātos burtus. Sāku mācīties pat adīt, neredzot, ko daru. Pirmie adījumi bija ar lieliem caurumiem, taču vēlāk izdevās kvalitatīvāki darbi. Centos pieņemt faktu, ka arī es esmu pilnvērtīgs cilvēks.

Kādu reizi viena paziņa uzaicināja mani uz mājas grupiņu Birzgalē. Un vēlāk piedāvāja aizbraukt uz dziedināšanas dievkalpojumu Jēkabpilī, ko organizēja draudze „Kristus Pasaulei”. Ļoti uzrunāja šis dievkalpojums un viss, ko mācītājs stāstīja. Lai gan agrāk Dievam neticēju, taču, sākot apmeklēt mājas grupiņas, ticība sāka augt, un tas ir saistīts ar kādu notikumu. Jau kādu laiku sāku just, ka asaro un grauž aci, jo traucēja neskaitāmie pēc operāciju rētaudi. Manas acis bija pilnas ar sarkanām dzīsliņām. Tā kā ārsti vairs neko nevarēja palīdzēt, devos pie kāda profesora, cerēju, ka šoreiz man sniegs kādu atbildi un risinājumu. Taču mediķis paziņoja, ka, izrādās, man ir acs iekaisums un ka vienīgais risinājums ir izoperēt aci ārā. Tas man bija liels šoks, ar kuru negribēju samierināties. Biju ļoti noraizējusies un pastāstīju par to savai mājas grupas vadītājai, kura mani mierināja: ”Neuztraucies, lūgsim Dievu par to, Viņam nav nekas neiespējams!” Par mani lūdza visa mājas grupa, un arī es pati mājās sāku meklēt Dievu lūgšanās. Nekad to iepriekš nebiju darījusi. Es nezināju, ka Dievs var reāli atbildēt uz lūgšanām un dziedināt. Es negribēju pieļaut pat domu, ka acs būs jāpazaudē pavisam. Tādēļ izmisīgi sāku cīnīties lūgšanā. Apmeklēju katru grupiņu un arī dievkalpojumus Rīgā. Biju aizbraukusi arī uz 3 dienu draudzes semināru inkaunteru, kurā par mani aizlūdza. Tā laikā biju pamanījusi kaut ko neparastu – acīs rādījās gaismas pleķītis naglas galvas lielumā, kā arī pēc kāda laika sāku redzēt ēnas no savu roku kustībām. Es zināju, ka Dievs sāka dziedināt manas acis!

Laikam ejot, pamanīju, ka asarošana un graušana ir pazudusi. Tas bija patīkams atklājums, kad aizbraucu pie ārsta, man paziņoja, ka iekaisuma vairs nav un acs nebūs jāņem ārā! Tajā mirklī es zināju, ka tas ir Dieva brīnums! Es biju tik priecīga, to uzzinot!

Viņš ir apturējis acs iekaisumu, kuru mediķi atrisināt nevarēja, un, ja ne Viņš, man būtu jāveic ķirurģiska iejaukšanās, lai izgrieztu aci. Taču šobrīd es esmu dziedināta! Kādā dievkalpojumā mani ļoti uzrunāja mācītāja teiktais: „Ja pats necentīsies, nelūgsi un neticēsi, nekas nenotiks.” Un tieši to es arī piedzīvoju savā dzīvē. Paskatoties atpakaļ, es redzu visu to, kas ir pārciests, bet Dievs to ir vērsis par labu – Viņš ir parādījis savu varenību! Esmu kļuvusi daudz mierīgāka un dzīves sarežģījumus uztveru savādāk. Ja agrāk, sastopoties ar problēmām, es „gāju pa gaisu”, tagad es zinu, ka Dievs dziedina un man ir, uz ko paļauties. Par pašnāvību vai noindēšanos vairs nedomāju. Dievs ir devis manai dzīvei patiesu jēgu un piepildījumu!”

Šodien Ināra ir pilna dzīvesprieka un entuziasma, parunājot ar šo cilvēku, pat neticas, ka stāstītais ir realitāte. Tiešām, Dievs spēj veikt neticamas lietas!

Ināras Gricaites liecību pierakstīja Kristīne Krapāne