Daināram ilgus gadus bija nepiedošana Dievam un cilvēkiem.
Daudzu sāpīgu notikumu virkne nocietināja viņa sirdi, bet pēc Jēzus pieņemšanas savā sirdī un lēmuma sekot
Viņam viss ir mainījies. Tālāk stāsta pats Dainārs. “Dieva žēlastība ir pārveidojusi visu manu dzīvi, tā ir mainījusies. Pirms iepazinu Jēzu, biju cilvēks, kuru vadīja dusmas un agresija. “Skaldi un valdi” ļoti bieži bija sauklis, pēc kura biju pieradis dzīvot un veidot attiecības. Agri bērnībā sirdī atnāca atstumtība, nepiedošana, rūgtums un dusmas uz savu tēvu un arī Dievu. Bieži bērnībā lūdzu Dievu par saviem vecākiem, lai vairs nav strīdu un lamāšanās, bet tas nemainījās. Jutos bezpalīdzīgs, tas bija ļoti smagi.
Pieaugot izvēlējos dienēt armijā, biju kājinieku bataljonā. 2005. gadā mūs aizsūtīja uz miera misiju Irākā. Tur redzētais mani ietekmēja un raisīja daudzus jautājumus par Dievu un dzīvi. Redzēju nabadzību un reliģisko fanātismu darbībā. Par korāna likumu neievērošanu bez liekām ceremonijām pārgriež rīkli. Pastāvīgi atradāmies zem ienaidnieka uguns. Kādā no regulārajiem patruļas braucieniem piedzīvojām nopietnu uzbrukumu – sprāga uz ceļa paslēpta mīna un divi mani dienesta biedri zaudēja dzīvības. Vaicāju Dievam, kāpēc tā notika, kāpēc aiziet labi cilvēki? Es nepazinu Dievu tajā laikā un nezināju, ka ne jau Dievs ir tas, kas atņem dzīvības.
Dusmas un agresija bija lietas, ar kurām cilvēki mani asociēja. Bieži konfliktēju, aicināju uz kautiņiem, biju agresīvs. Pat izaicināju vairākus cilvēkus kauties pret sevi vienu. Neskaitot šīs negatīvās lietas, man bija arī vairākas atkarības un vissmagākā bija azartspēles. Tas viss kopā akmeni uz manas sirds padarīja aizvien smagāku un smagāku, tomēr mana sirds juta, ka jābūt kam vairāk par šādu dzīvi, ir jābūt citādāk. Mana sieva bija kļuvusi ticīga un apmeklēja “Kristus Pasaulei “ dievkalpojumus un mājas grupiņu. Pats biju skeptiski noskaņots pret draudzi un domāju to pašu, ko citi- ka tā ir vieta, kur “zombē” cilvēkus un izkrāpj naudu. Taču sievas lūgšanu rezultātā notika iekšējas pārmaiņas, un es piekritu aiziet uz dievkalpojumu, kur piedzīvoju brīnumu – reāli sajutu, ka ar mani notika kaut kas pārdabisks, Dievs aizskāra mani. Par mani lūdza Dievu gan sieva, gan grupiņas vadītāja. Sāku redzēt, kā Dieva žēlastība darbojas un notiek pozitīvas pārmaiņas. Ļoti daudz man deva draudzes trīs dienu seminārs “inkaunters”. Tajā spēju piedot tēvam un pateikt, ka es viņu mīlu, un pats lielākais brīnums ir tas, ka arī viņš man spēja pateikt, ka mīl mani. Tas ir neticami, jo ar tēvu nekad agrāk par to nebijām runājuši. Iepazinu arī Dieva mīlestību un sapratu, ka Viņš grib glāb cilvēkus, nevis sūtīt kāda nelaimes.
Pēc tam, kad nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu, Dievs mani pārveidoja par citu cilvēku. Man vairs nav nevienas atkarības un cilvēki nespēj noticēt, ka tas esmu es. Dieva žēlastība ir izmainījusi manu sirdi. Esmu nodevies kalpošanai draudzes “Kristus Pasaulei” filiālē Liepājā – kalpoju slavēšanā, spēlēju sintezatoru. Stāstu cilvēkiem par Jēzu nekautrējoties. Sākumā bija mazliet neērti, bet tagad to daru bez šaubīšanās. Liecinu visiem – gan draugiem, gan kolēģiem. Kā māca mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, tas ir mūsu, kristiešu, pienākums. Vienā no nesenajiem sprediķiem tika runāts par to, ka Dievs pats neatnāks un nedarīs, ja mēs paši nedarīsim. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Dažreiz ir sāpīgi, ka tu sludini un draugi novēršas no tevis, bet es nepārmetu un nedusmojos. Manī nav agresijas un vēlmes kādam uzbrukt. Dievs manī ir aizdedzis kalpošanas uguni un mīlestību pret cilvēkiem. Sirdī vairs nav lepnības, bet ir pazemība. Gribu kalpot cilvēkiem, gribu redzēt, kā mainās viņu dzīves. Septembrī plānoju atvērt savu mājas grupu. Dievs ir svētījis arī manu laulību. Iepriekš ar sieviņu daudzus gadus bijām dzīvojuši kopā neprecēti. Iepazīstot Dievu, sapratu, ka Viņš mūs aicina uzņemties atbildību par savām attiecībām, ģimeni un cilvēkiem sev apkārt. Tāpēc mēs nolēmām laulāties Dieva un cilvēku priekšā. Redzu, kā mana sieviņa pēc šī lēmuma ir uzplaukusi, viņa jūtas drošībā un pasargāta kopā ar mani laulībā. Draudzē daudz runā par attiecībām, tas mums palīdz. Mēs vairs nekašķējamies par sīkumiem, bet spējam redzēt tālāk, pāri nebūtiskiem niekiem. Dzīvojam pēc Dieva principiem un Viņa gribā.
Tiem, kuri lasa šo manu liecību, novēlu – pirmkārt, piedzimt no augšienes, tas nozīmē nožēlot grēkus un lūgt Jēzu, lai Viņš ienāk Jūsu sirdī un ir dzīves Kungs. Dievam nav neiespējamu lietu! Viņš novēla tik ļoti smago nastu no manis, Viņš to izdarīs arī Jums.
Ļaujiet Dievam jūs vadīt, atdodiet Viņam to, kas nospiež Jūsu sirdis. Lai Dieva žēlastība valda Jūsu dzīvēs!”
Daināra Djablova liecību pierakstīja Haralds Austriņšstīja Haralds Austriņš
