Danielu jau no agras bērnības ir mocījušas bailes no tumšām, slēgtām telpām, 
bet, sākot regulāri apmeklēt „Kristus Pasaulei” mājas grupu un lūdzot par šo problēmu, viņa bailes ir pārgājušas.
Daniela mamma Anna stāsta: „Kad un kāpēc šāda problēma dēlam parādījās, nevaru pateikt. Iepriekš biju ievērojusi, ka viņam ne visai patīk tumšas telpas, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu. Taču pirms pusotra gada viss kļuva daudz nopietnāk. Situācija pasliktinājās pēc tam, kad Daniels kādu dienu bija palicis ar vecomammu, kura, taupot elektrību, pārpratuma dēļ bija izslēgusi gaismu tieši brīdī, kad mazdēls atradās tualetē. Pēc tam Daniela uzvedība krasi izmainījās un viņš sāka aizvien vairāk baidīties no tumsas. Istabā, kur viņš gulēja, pa nakti vienmēr bija jāatstāj ieslēgta naktslampiņa. Vakaros, kad satumsa, ikvienā telpā, kur Daniels gāja, bija jādeg gaismai, lai viņš varētu brīvi pārvietoties pa dzīvokli. Dēls raudāja, niķojās, un neparko negāja tumšajās telpās, lai arī kā viņam to gribētos. Nebija iespējams, ka Daniels pats aiz sevis varētu izslēgt apgaismojumu. Tam pievienojās arī bailes atrasties slēgtās telpās, tāpēc visām istabas durvīm vienmēr bija jābūt atvērtām. Savukārt dažreiz naktīs viņš cēlās pārbijies, trīcot un skaļi raudot. Rezultātā Daniels arī kļuva aizvien nervozāks un bija iesācis grauzt nagus – citreiz pat tik ļoti, ka pirkstu gali asiņoja.”
Anna, cik vien varēja, mēģināja atvieglot Daniela dzīvi, lai viņam pēc iespējas mazāk būtu jābaidās, gādājot, lai visas telpas būtu apgaismotas. Viņa pieņēma, ka tā ir tāda bērna īpatnība un tur neviens neko nevar īsti palīdzēt.
Tad Daniela mamma darbā iepazinās ar kādu sievieti, kura viņu uzaicināja atnākt uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Annai iepatikās tur satiktie cilvēki un dzirdētais vārds ļoti uzrunāja. Viņā pamodās vēlme mainīties un sākt dzīvot labāk, – pēc Dieva gribas un plāna. Ejot uz grupiņu, viņa ņēma līdz arī mazo Danielu, kurš pats labprāt aktīvi piedalījās šajā pasākumā.
Anna stāsta: „Danielam ļoti patīk apmeklēt mājas grupiņas. Vienā no reizēm viņš pats ieminējās mājas grupas vadītājai, ka viņam ir vajadzīgas lūgšanas par to, lai vairāk nebūtu jābaidās. Jau pāris nākamajās nedēļās bija redzams rezultāts. Es ievēroju būtiskas pārmaiņas dēla uzvedībā. Pirmkārt, bailes ir pazudušas. Mums vairs nav drudžaini jārūpējas, lai visā mājā degtu gaisma, pat uz nakti guļamistabā nav nepieciešams atstāt ieslēgtu nakts lampiņu. Viņš viens pats var ieiet tumšā istabā un ieslēgt gaismu, un pēc tam, ejot projām – izslēgt. Otrkārt, Daniels vairs nebaidās no slēgtām telpām un durvis vairs nav jāatstāj atvērtas. Turklāt viņš ir kļuvis mierīgāks un pārstājis grauzt nagus. Tagad dēla pirkstu gali ir sadzijuši un nadziņi glīti atauguši.
Pati esmu bezgala priecīga par šīm izmaiņām dēla uzvedībā. Tā ir mūsu priekšrocība, ka varam vērsties pie Dieva, kurš patiesi uzklausa un atbild. Esmu pateicīga draudzei „Kristus Pasaulei” un arī savai mājas grupiņai Saldū, kas lūdza par manu dēlu.”
Annas un Daniela Pagudu liecību pierakstīja Līga Paņina
