Lielākā daļa no mums, dzirdot vārdus
„Lai mūsu sirdis deg! Lai Dievs nāk un iztīra!”, gaida kādu emocionālu pamudinājumu, lai darītu pareizas lietas. Tu gaidi kādas sajūtas, uguni. Tu gaidi, ka tev parādīsies vēlme darīt Dieva gribu un aizies tās lietas, kas novērš tevi no Dieva plāna, un tu gaidi, ka tev būs lielā vēlme darīt Dieva prātu. Un tā ir tava kļūda. Tev nav jāgaida vēlme. Iekarsies un atgriezies! Dari to, kas ir pareizs! Negaidi kādu emocionālu motivāciju. Tā ir viena no lielākajām kristiešu kļūdām. Arī tādos gadījumos, kad ir tādi sprediķi, kad emocionāli tiek pasniegts Dieva vārds, kad sajūtam Dieva klātbūtni un mēs iznākam priekšā, jo mums bija emocionāls pamudinājums to darīt. Dievs atklāj mūsos mūsu trūkumus, mūsu remdenību un tajā brīdī mēs emocionāli kaut ko vēlamies mainīt, bet pēc pāris dienām vai pat tikai pāris stundu pēc dievkalpojuma tu veic kādas ierastas darbības, un tu vairs nevēlies neko domāt un atcerēties.

Vienkārši dari to, kas ir pareizi. Tas nozīmē – paklausi Dieva vārdam, neskatoties uz sekām, neskatoties uz to, kas pēc tam būs. Tu vari izdarīt daudz vairāk, nekā tu domā, ja nedomā par sekām, kas būs, ja paklausīsi Dieva vārdam. Tas, kas mūs attur darīt Dieva gribu, ir domas par to, kas būs, ja mēs paklausīsim Dievam savā konkrētajā situācijā. Tas var būt attiecībā pret ģimeni vai pret bērniem, attiecībā pret grupiņu, pret tuvākajiem cilvēkiem, darba devēju vai ņēmēju, galu galā attiecībā pret sevi. „Kas būs, ja es paklausīšu Dieva Vārdam?” Varbūt tu baidies paklausīt Dieva Vārdam kādā konkrētā jomā, konkrētās lietās? Tu zini Dieva vārdu, Dieva gribu, bet tev ir bailes. Tev pat nav tik daudz baiļu no tā, ka jāpaklausa Dievam, cik no sekām, kas būs, ja paklausīsi. Bailēm ir lielas acis. Mēs redzam ne to, ko Dievs ir apsolījis, bet mēs cilvēcīgi domājam par to, kas mums būs no cilvēkiem, kalpotājiem, tuvākajiem, grupas cilvēkiem, domājam, ka zudīs kaut kāda komforta daļa no dzīves, ja tu paklausīsi Dieva vārdam. Ļoti vienkāršs piemērs – kas būs, ja es sākšu dot desmito tiesu, ja desmito daļu no saviem ienākumiem sākšu dot Dievam? Un tev vēl nav īstas pārliecības, kā mācītājs, kā draudzes vadība šīs finanses izlietos. Vai nav bail dot un spert šo soli? Personīgi man, kad es pirmo reizi devu desmito tiesu, bija bail no sekām, – ka man būs mazāk naudas. Bet Dieva vārds saka, ka ir tieši otrādi – tad, kad dosi, kas Viņam pienākas, tad Dievs padzīs to postītājkukaini no tava dārza – no tava biznesa un maka. Bībelē ir skaidri teikts: „Dodiet, tad jums taps dots.” Taču mēs mazāk gribam dzirdēt to, ko Dievs saka, bet vairāk klausāmies un dzirdam sevi, savu ego – zudīs mans komforts, zudīs mani līdzekļi.

Tāda veida piemērus mēs varam sākt uzskaitīt, piemēram, bērnu audzināšana. Tu zini, kā Dievs grib, lai tu audzini savus bērnus. Bībelē ir rakstīts par to, kā ir jāaudzina bērni – mīlestībā, un arī jāmāca būt paklausīgiem saviem vecākiem. Tu zini, kā audzināt, bet tev ir daudz baiļu. Tev ir daudzas pasakas par to, kas būs, ja tu audzināsi bērnus tā, kā Bībelē teikts. Nav svarīgi, kas būs pēc tam! Svarīgi ir paklausīt Dieva Vārdam tagad! Un tu varēsi daudz vairāk, kad tu karstumā, neskatoties uz sekām, domāsi tikai par to, kā izdarīt Dieva prātu. Domā tikai par to, kā izdarīt Dieva gribu un neskaties uz sekām, nedomā par tām, jo sekas nav svarīgas. Tikai tā tu spēsi saglabāt savu ticību Dievam. Tikai tā tu spēsi saglabāt pats sevi – būt pats. „Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Ja tev ir Tā Kunga Gars un tev ir brīvība, tad dzīvo brīvībā. Tu esi dzimis brīvībai! Nepazaudē šo brīvību, ejot uz kompromisiem, bailēs no sekām.

Tu lūdz Dievu par kādām lietām, tu kalpo un kaut ko dari gan pie savām finansēm, gan ģimenes un grupiņas lietās, gan kalpošanā un evaņģelizācijā un tad tu gaidi, kad Dievs darīs. Mēs visi gaidām, kad Dievs beidzot svētīs un darīs, kad Viņš dos to, ko mēs lūdzam un notiks tas, kam mēs ticam un uz ko mēs ejam. Dievs gaida, kad tu darīsi, bet tu gaidi, kad Dievs darīs. Viss ir ļoti elementāri, jo ļoti iespējams, ka tās lietas, ko tu dari, tu neizdari uz 100%, jo tev ir bailes no sekām. Ja tiek runāts par evaņģelizāciju, un tu raudi, ka nevari pievest nevienu cilvēku pie Kristus, tad tu neesi izdarījis uz 100 % to, ko Dievs no tevis grib. Tu joprojām esi paturējis kādus daļu sev, un Dievu esi ielaidis tikai kaut kādā daļā no sevis, kur tu ļauj Viņam nākt un skatīties, jo tur tev viss ir skaisti – tu dod desmito tiesu, ziedo, dzīvo svētu dzīvi, dari to un šo. Tomēr, ja runa ir par evaņģelizāciju, tu neesi izdarījis līdz galam, un nav svētības visā. Mērena svētība ir, bet tu vari daudz vairāk, ja nedomāsi par sekām, kas būs, ja izdarīsi uz 100 % to, ko Dievs no tevis grib. Nedomā par sekām!

Cilvēki apvainojas uz Dievu. Droši vien daudzi no jums ir apvainojušies uz Dievu. Cilvēks lūdz, kaut ko dara, bet nesaņem un rezultātā aiziet no Dieva, no draudzes, jo viņš ir apvainojies uz Dievu. Atceros kādu pusi, kurš bija ļoti nikns uz Dievu. Es viņam stāstīju par Jēzu Kristu. Šis jaunietis nāca uz dievkalpojumu un speciāli traucēja – izteica replikas. Vēlāk es uzzināju, ka bērnībā viņš bija lūdzis, lai Dievs dziedina mammu no slimības, bet mamma nomira. Šis puisis bija apvainojies uz Dievu. Viņš dzēra, neizskatījās pārāk laimīgs. Cilvēks apvainojās uz Dievu, jo bija kaut ko lūdzis, kaut ko prasījis, bet nedabūja. Draugs, varbūt arī tu esi apvainojies par to, ka Dievs tev kaut ko nedod. Bet varbūt ir pienācis laiks tev dot Viņam? Tu gaidi, kad Dievs dos, un tev pat gribas apvainoties, bet Dievs gaida, kad tu darīsi. Tu vari daudz vairāk! Ja tu karsti izdarīsi to, ko grib Dievs, nedomājot par to, kas būs, ko par tevi domās! Jēzus saka: „Kas manis dēļ kaunas, šajā laulības pārkāpēju, samaitātajā ciltī no Manis, tā dēļ Es kaunēšos, kad mēs visi stāvēsim Dieva priekšā.” Jēzus kaunēsies no tevis un ļoti iespējams Viņš var pateikt: „Ejiet nost no Manis! Es nekad jūs neesmu pazinis! Jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīti velnam un viņa eņģeļiem. Jo ne visi, kas saka Kungs, Kungs, ieies debesu valstībā, bet tikai tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Āmen! Dari Debesu Tēva prātu tā, kā to darīja Jēzus Kristus.

„Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.” (Lūkas 5:15)

Jēzus kļuva populārs jo aklie redzēja, kurlie dzirdēja, klibie staigāja taisni bez klibošanas un mirušie cēlās augšā. Tika izmainītas dzīves. Viņš satricināja ne tikai Izraēlu, bet arī apkārtējās pagānu tautas. Cilvēki nāca no malu malām Viņu redzēt un dzirdēt, un arī dziedināties. Cilvēki nāca ar savām problēmām. Draugs, arī man cilvēki zvana, raksta, un es ceru, ka arī tev tā ir, un tev ir jādomā par to, kā atrast viņiem laiku. Jēzus slava izpaudās, cilvēku bija daudz, un Viņam bija jādomā, lai katrs, kas nāk pie Viņa, dabū savu uzmanību, dziedināšanu, lai katra vajadzības tiek apmierinātas. Ja Viņš šajā brīdī nekalpos viņiem, cilvēku vajadzības netiks apmierinātas, viņi aizies pazušanā. Kāds nedzirdēs, kāds nedabūs īsto padomu, atkritīs no Dieva vai pat neiepazīs Viņu, un Viņš būsi vainīgs šīs dvēseles pazušanā. Bet Jēzus rīkojās savādāk.

„Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.” (Lūkas 5:16)

Cilvēku pūlis nāca ar savām vajadzībām pie Jēzus, bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu. Viņš atstāja Viņus, un es nekur Bībelē neredzu, ka Viņš to nožēlotu. Jēzus to nenožēloja. Viņš darīja to, kas ir pareizi. Lūgšana ir svarīgāka par cilvēku vajadzībām. Tās arī ir svarīgas, bet pirmā prioritāte tavā dzīvē ir Dievs! Āmen! Viņš ir pirmā prioritāte, tad tu, ģimene, kalpošana un tikai pēc tam cilvēku vajadzības, un darbs ir pats pēdējais. Numur viens ir tavas attiecības ar Dievu. Tā ir tava elpa. Tāpat, kā cilvēkiem ir vajadzīgs gaiss, ko elpot, tā viņiem ir vajadzīgas arī lūgšanas. Tāpat, kā cilvēkam ir vajadzīga maize, lai stiprinātu savu miesu, tāpat viņam ir vajadzīgs Dieva vārds, no kā viņš barojās. Bez barības un skābekļa cilvēks ir miris – viņš kļūst vājš, izdilst, sāk dīvaini uzvesties un lēnām mirst. Cilvēks nevar ne bez gaisa, ne bez maizes, pārtikas.

Jēzus darīja to, kas ir pareizs un nepārdzīvoja par sekām. Viņš nemocījās. Esmu redzējis, kā cilvēki dievkalpojumā nevar normāli slavēt Dievu, jo viņi mokās. Tu nevari slavēt Dievu, jo tu mokies, jo tava galva ir pilna ar mēsliem – domām, kurām nebūtu jābūt šajā vietā, piemēram, fanātisku iemīlēšanos. Katram savs – vienam pilna galva ar pornogrāfiju, citam ar naudu, vēl kādam ar mašīnām vai ārzemēm. Ir kaut kādas domas par to, kas būs, ja tagad izdarīsi Dieva gribu – nebūs iemīlēšanās, nebūs naudiņas. Es tev saku: „Dari Dieva gribu un nemokies!” Pacelies pāri visai šai ikdienai! Vismaz dievkalpojuma laikā pacelies pāri – domā un skaties uz Viņu!

Šīs dienas sprediķa tēma ir „Dari Dieva gribu un nemokies.” Nemokies! Šīs mocības ir par kaut kādām domām, un šīs domas var būt dažādas, arī par to, ka neesi kaut ko pareizi izdarījis un tavā grupiņā, finansēs un ģimenē neiet, tu netiec galā ar raksturu. Tu domā, kāpēc nevari izstāstīt cilvēkiem par Dievu un kāpēc cilvēki nenāk pie Jēzus Kristus. Un tev ir pilna galva ar domām. Tev svarīgi ir darīt Dieva gribu tajā līmenī, kur tu esi, un nepārdzīvot par sekām!

Jēzus varēja pārdzīvot: „Vai, viņi nedabūja dziedināšanu, jo es aizgāju Dievu lūgt.” Bet ir prioritātes. Dari Dieva gribu un nepārdzīvo, ka kāds nomira tā dēļ, ka tu nepastāstīji viņam par Dievu. Tev nav visiem jāizstāsta par Dievu. Tev visam ir jābūt skaisti sakārtotam pēc kārtas. Visam ir savs laiks un sava vieta.

Nedaudz pastāstīšu par Dāvidu. Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirds. Jēzus ir cēlies no Dāvida cilts. Dāvids ir piemērs visiem kristiešiem. Tas ir mūsu piemērs, kādam ir jābūt perfektam un stipram cilvēkam. Bet Dāvids sagrēkoja. Viņš atļāvās skatīties kailumu – kā kāda sieviete mazgājās. Viņš atļāvās pārdomāt un fantazēt par šo sievieti – viņš iekāroja viņu. Dāvida domas – kārības domas nomāca viņa veselo saprātu darīt Dieva gribu. Viņš aicināja šo sievieti, gulēja ar viņu un piedzima dēls. Turklāt viņš nogalināja šīs sievietes vīru – aizsūtīja viņu karā un deva pavēli, lai šo vīrieti noliek pirmajās rindās, lai viņš iet bojā. Dāvids bija slepkava un netiklis. Kad pravietis Nātans nāca pie viņa un caur līdzībām stāstīja: „Cilvēkam bija viens vienīgs jēriņš un atnāca briesmīgs cilvēks un ņēma un nokāva to vienīgo jēriņu.” Dāvids teica: „Nāvi tādam cilvēkam!” Un pravietis atbildēja, ka tas ir Dāvids, jo viņš paņēma Ūrijas vienīgo sievu un pašu nogalināja. Un Dāvids tiešām nožēloja. Viņa dēlam bija jāmirst, jo tās bija lāsta sekas tam, ka Dāvids sagrēkoja.

Kopš tu esi jaunpiedzimis un kalpo Dievam, tu esi savā dzīvē pieļāvis kļūdas? Vai esi izdarījis tādas kļūdas, par kurām vēl tagad ir jānožēlo? Nu, lūk, Dāvids izdarīja smagu kļūdu – paņēma sievu un nogalināja tās vīru. Tas ir Vecās Derības laiks, kad cilvēkos vēl nemājoja Svētais Gars, bet mūsos tagad mājo, un mums ir lielāks spēks.

Dāvids sagrēkoja un nožēloja. Bet viņa dēls, ko dzemdēja Batseba, saslima un beigās nomira. Kamēr bērns bija dzīvs, Dāvids gavēja, lūdza, raudāja, un viss viņa galms staigāja uz pirkstgaliem. Tad, kad Dāvids dzirdēja, ka galma ļaudis sačukstas, jo viņiem bija bail teikt, ka bērns ir nomiris, Dāvids noprata, kas noticis. Galma ļaudīm bija bail teikt, jo viņi nepazina Dāvidu. Dāvids bija līdzīgs Jēzum un mums arī ir tādiem jābūt. Tu tāds jau esi!

Tad, kad Dāvids dzirdēja, ka bērns ir nomiris, viņš piecēlās, apģērbās, sāka ēst un priecāties, un galma ļaudis nesaprata Dāvida izturēšanos.

„Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: “Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.” (2. Samuēla 12:21)

Jābūt būtu tā, ka tu bēdājies, kamēr otrs ir slims, bet, kad viņš nomirst, tu bēdājies vēl vairāk. Tomēr šajā gadījumā Dāvids priecājās, kad dēls nomira. Tev ir jāvar būt priecīgam, kad nomirst kāds no tuviniekiem. Dāvids tā darīja.

„Bet viņš sacīja: “Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!” (2. Samuēla 12:22-23)

Tas ir pagājis etaps Dāvida dzīvē. Kaut arī viņš izdarīja nepareizi, viņš to nožēloja, Dievs piedeva, un Dāvids to aizmirsa. Dari Dieva gribu, Dieva prātu un nemokies par to, kas ir bijis kādreiz, par savām kļūdām. Izdari secinājumus tam, ko esi darījis, un nākamajā reizē rīkojies citādi. Nemokies, bet domā par to, kā darīt Dieva gribu. Izdari no savas puses to, kas tev jāizdara un tad gaidi, kad Dievs izdarīs no Savas puses.

Tev nav jāpārdzīvo par visu, ko esi darījis. Piemēram, ģitārists, kad viņam neizdodas pareizi nospēlēt, lai gan viņš ir iemācījies, bet kaut kas jūk un nevar nospēlēt, viņš mokās. Šādos brīžos cilvēks nedomā par to, kas viņam jāizdara, bet viņš joprojām ir savā problēmā. Viņš nosoda sevi un varbūt pat citus un domā, kā tas varēja notikt. Nav svarīgi, kā tas varēja notikt! Izanalizē, pieņem lēmumu un nemokies vairs!

Tu zini, kā mēs ar sieviņu audzinājām bērnus? Bija reizes, kad audzinājām pat četrus bērnus un viņi mierīgi gāja pagalmā un draudzējās, ar ko viņi vēlās. Tas bija kādus gadus atpakaļ. Tam ir kaut kādas sekas, bet es tagad nemokos. Man nav ne vismazāko sirdsapziņas pārmetumu. Es neesmu vainīgs. Jēzus asinis šķīsta no katra grēka. Es pat nejūtos vainīgs. Tajā reizē es rīkojos tā, kā es sapratu. Man neviens nebija iemācījis, ka bērnus nevar laist draudzēties, ar ko vien vēlās un staigāt, kur vien grib. Es neko nenožēloju.

Es atzīstu, ka nožēloju, bet tikai vienu reizi – tajā brīdī, kad sapratu, ka neesmu rīkojies pareizi, un turpmāk es tā vairs nedarīju. Es rīkojos citādāk. To visu var saprast, lasot Bībeli. Es ieraudzīja Dieva Vārdā, kā ir jāaudzina bērni. Vecākiem ir jāseko līdzi, ar ko bērni satiekas un ar ko viņi draudzējas. Vislabākajiem draugiem bērniem ir jābūt vecākiem.Atceros reizi, kad mana meitiņa un viņas brālis abi traucēja dievkalpojumu, un es viņus aizdzinu uz mājām. Šodien es nebūtu tā darījis. Es viņus nebūtu aizdzinis no dievkalpojuma.

Vēl kādā citā reizē meitiņas brālis bija slikti uzvedies, un par sodu es viņu nepaņēmu līdzi uz draudzes sadraudzības pasākumu. Šodien es tā nerīkotos. Tas nav sods, ka nepaņem līdzi uz draudzes pasākumu. Bērniem ir jābūt visos draudzes pasākumos. Toreiz es to nesapratu. Es neko neesmu pārdzīvojis un man nav nekā žēl, jo es darīju to, ko tajā laikā sapratu, kas ir pareizi.

Ja es redzu, ka kaut kas nav bijis pareizi, tad es Dieva priekšā to nožēloju un vairs nemokos. Es esmu brīvs! Tikai tā tu vari paturēt pats sevi, ka tu tajā brīdī rīkojies tā, kā saproti par pareizu. Tu esi brīvs! Nemokies!

Man nav ko nožēlot. Jēzus asinis šķīsta no visiem grēkiem. Tā darīja Dāvids un Jēzus Kristus.

Tu neizstāstīji kādam cilvēkam par Jēzu Kristu un viņš nomira? Manā dzīvē tā ir bijis vairākas reizes. Tā iespēja bija, bet varbūt vairāk vajadzēja pacensties, bet nepaspēju. Ko man tagad darīt? Man nav žēl! Es esmu brīvs! Es nenosodu sevi. Tas varbūt nebija pareizi, bet varbūt bija pareizi, jo tobrīd man bija citas prioritātes. Man nav jāmokās par to. Jūs esat brīvi! Aleluja!

Pāris dienas atpakaļ bijām Tallinā. Mēs veikalā nopirkām jaunu ģitāru un jau bijām kādu gabaliņu pagājuši, bet meitiņai iedevām atslēgas, lai aiznes un noliek ģitāru un nāk atpakaļ. Pēc kādām 10 – 15 minūtēm mēs redzam, ka viņa nāk atpakaļ. Jau no attāluma varēja manīt, ka meitiņai sārta seja un viņa nāk tā steidzīgi. Un tad viņa stāstīja, ka nolikusi ģitāru, un pēc tam, netālu no mašīnas, viņai piestājās priekšā šaubīgs tips, kurš nelaida viņu garām. Meitiņa gribēja iet uz priekšu, bet viņš atkal nostājās viņai pretī un nāca virsū. Bet meitiņa neko nedomāja un nemocījās, bet izdarīja to, kas bija jāizdara – iesita šim vīrietim pa kājstarpi un ātrā solī devās prom. Vienkārši dari, kas jādara un nepārdzīvo par to, kas būs pēc tam. Viņa izdarīja to, ko viņai vajadzēja izdarīt. Viss ir ļoti vienkārši.

Kristieši, arī no tādām draudzēm, kā mēs, no Jaunās Paaudzes Ukrainā, karo. Ukrainas pusē ir patrioti, kuri karo par savu zemi. Zini, viņi nogalina cilvēkus. Pēc idejas viņiem vajadzētu mocīties. Domāju, ka daudzi, kuri bijuši karā, mokās par to, ko viņi ir darījuši. Es zinu kādu slepkavu, kurš stāstīja, ka viņam gandrīz katru nakti rādās nogalinātā taksista asiņainā galva. Viņš pat nomodā citreiz redzēja šo galvu. Viņš mokās, jo izdarīja grēku. Bet, draugs, ja tu ej un zini Dieva gribu, ka tas ir tas, kas tev ir jādara – tev ir jāiet un jānogalina, tad ej un izdari to, un nemokies. Es nemācu pārkāpt likumu, bet bauslis „tev nebūs nokaut” attiecas uz miera laiku. Galu galā Vecajā Derībā bija nāvessodi. Sanāk, ka Dievs ir pretrunā ar sevi. Nē, jo nāvessods jeb cilvēka nogalināšana par viņa pastrādāto slepkavību jeb noziegumu pati par sevi nav slepkavība, jo ne tu to izdari, bet to veic valsts vara. Latvijā vairs nav nāvessods. Tas ir briesmīgi. Dievs ir diktators un Dieva valstībā nav nekādas demokrātijas, humānisma, sociālisma. Tur viss ir savās vietās.

Ja tu skaidri zini Dieva gribu, tad ej un dari, un tev nav par ko mocīties. Tu esi brīvs! Lūk, tikai tā tu vari saglabāt savu seju, savu ticību Dievam. Būt pats, tu pats! Nedomā par sekām, kas būs. Nu un, ja arī pastāstīji par Dievu ne tam, kam vajag un dabūji pa galvu, un vēl domāji, ka nevajadzēja viņam stāstīt! Nav svarīgi, kas notika pēc tam, jo tu saglabāji sevi, izdarot to, kas bija pareizs. Tu pateici cilvēkam to, ko Dievs gribēja, lai tu pasaki. Tu varbūt zināji, ka šim cilvēkam ir tendence apvainoties, bet tu viņam tik un tā pateici kādas lietas, un viņš aizgāja no draudzes, no grupiņas. Pēc tam tu domā, kāpēc tu vispār pateici un ka nākamreiz noteikti neteiksi patiesību. Draugs, tev nav ko mocīties! Tu saglabāji pats sevi, izdarot Dieva gribu. Tu joprojām esi brīvs tik ilgi, kamēr dzīvo Dieva gribā, nedomājot par sekām, kas notiks pēc tam. Tā, darot Dieva gribu, cilvēks var būt laimīgs. Nedomājiet, kas būs! Lūk, tā var kļūt karsts un degt Viņam. Nav nekā labāka, kā kalpot Dievam, kā lasīt Dieva Vārdu, lūgt, evaņģelizēt un mācīt.

Tu, piemēram, audzini bērnus tā, kā Bībele māca, bet bērns piezvana uz „pareizo” tālruni un atnāk Bāriņtiesa, paņem bērnus un aizved prom. Tev nav ko pārdzīvot! Tu darīji pareizi. Ja tu savus bērnus audzināji pareizi, tava sirds ir tīra Dieva priekšā. Bet ja bērns sabuntojās un kaut ko ne tādu izdarīja, tad tev nav par ko mocīties. Dāvids tā darīja. Nav ko mocīties par dažādām sekām tā dēļ, ka tu daru Dieva gribu.

Cik daudz arī kristiešu vidū ir mīkstčauļu! Viens teikums, raksts vai komentārs internetā par tevi vai tavu draudzi, kuru tu apmeklē, no pagāna, kas vispār nav autoritāte un nekad nav bijis, un tu jau esi mīksts. Pacelies pāri ikdienai! Vai tev vēl joprojām ir svarīgas cilvēku domas? Svarīga ir Dieva griba! Tu dari Dieva gribu, un tu esi brīvs! Tiklīdz tu ej uz kompromisu un padodies, un dari nepareizas lietas tikai tāpēc, ka kāds kaut ko ne tā pateica, tad tu jau esi iejūgts un vairs neesi brīvs.

Vai Jēzum bija nodevējs Jūda komandā? Jēzus gan teica, ka viens no mācekļiem Viņu nodos un nedaudz arī pārdzīvoja, bet Jūda bija Viņa komandā līdz pēdējam, un Jēzus to nenožēloja. Nav rakstu vietas, kur Jēzus teiktu: „Nevajadzēja man to Jūdu turēt komandā, jo tad nebūtu Mani piesituši krustā, nebūtu Es augšāmcēlies, un nebūtu piedoti jūsu grēki.” Nedomā, ka Dieva plānā speciāli bija nodevējs, ka nevar pie krusta aiziet, ja nav nodevējs. Dieva plāns nebija, ka Viņu nodos, bet Viņa plāns bija iet pie krusta un nomirt. Viņš to vienalga izdarītu ar vai bez Jūdas. Nodevējs bija komandā, bet Jēzus zināja, ko Viņš dara, jo redzēja gan Jūdu, gan pārējos. Jēzus zināja vairāk nekā mēs paši, kāpēc Viņš tā rīkojās. Viņš paturēja sapuvušo ābolu – nodevēju Savā komandā, bet galu galā neviens no pārējiem vienpadsmit Viņu nenodeva. Jēzus nemocījās.

Tātad dari Dieva gribu un nemokies! Dedz Dievam! Uguns! Iekarsies un atgriezies! Es negribu būt remdens. Tas, kas traucē tev būt karstam, ir pagātne – esošās un bijušās kļūdas un vēl dažādas domas, kas jaucās tavā galvā. Es ienīstu mazvērtību! Mazvērtība ir tā, kas neļauj tev darīt Dieva gribu. Tev ir pilna galva ar mazvērtību. Man ir Svētais Gars un liela vēlme redzēt ne mazvērtīgus, bet uzvarošus kristiešus. Tādus, kas domā par šodienu un rītdienu, atmetot visu to, kas traucē, tie, kas ir karsti. Es gribu degt Dievam. Un tu? Kāds ir tavs lēmums šodien?

Ar Dievu viss ir iespējams! Es vairs neko nevaru izdarīt. Es runāju, sludinu, bet izvēle ir tavās rokās. Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu pierakstīja Pārsla Jankovska