Kā tu domā, vai tas ir pareizi – ja cilvēks nevar izdarīt labi, tad viņš nedara vispār? Es tev atbildēšu. Nav pareizi nedarīt vispār, pareizi ir darīt tā, kā tu vari izdarīt. Ir nepareizi koncentrēties uz lietām, kas tev nepadodas. Ir jākoncentrējas uz lietām, kas tev padodas. Jo jebkurai darbībai ir sekas, tas var būt arī izniekots laiks. Līdzīgi kā man, kad es nepareizajā virzienā nomācījos sporta skolā četrus gadus. Ir labāk darīt vismaz kaut ko, nekā nedarīt neko. Tev kopējās aprisēs jāzina savi mērķi attiecībā uz Dievu, attiecībā uz cilvēkiem, sevi pašu un savu raksturu. Tev jāzina, uz ko tu tiecies kalpošanā un sludinot evaņģēliju, pelnot naudu – strādājot algotu darbu vai attīstot savu biznesu. Pat ja šie mērķi ir, bet tu vēl nezini, kā tos sasniegt, mans ieteikums tev ir šāds – dari vismaz kaut ko, kļūsti aizņemts, sper vismaz mazus solīšus ceļā uz šiem mērķiem.

Draudzes “Kristus Pasaulei” pašā sākuma posmā, aptuveni kādus divus gadus, es kalpoju kopā ar vēl kādu mācītāju. Protams, es biju gan iniciators draudzes atvēršanai, gan arī mācītājs. Viņš bija mācītājs kādā citā draudzē, bet pievienojās arī mums. Tolaik mēs skaitliski bijām neliela draudze, aptuveni četrdesmit cilvēku. Kāpēc šis cilvēks ar lielu potenciālu un bagātu iekšējo pasauli nepalika kopā ar mani? Jo mums bija domstarpības. Viņš man teica: “Es nezinu, ko no tevis var sagaidīt.” Kad es draudzi aizsāku, viņš bija viens no pirmajiem, kuru es iepazīstināju ar saviem plāniem, ko es gatavojos uzsākt Rīgā. Iesākumā šie plāni bija citi, un tad, kad es tos sāku darīt, sapratu, ka, lai tie izdotos, ir kaut kas jāmaina, tāpēc es pastāvīgi kaut ko mainīju un veicu plāna korekcijas. Pašā pamatā viss ir skaidrs – mājas grupu draudze un evaņģelizācija, bet nianses atšķiras.

Un šis otrs mācītājs nevarēja man tik līdzi, viņam vajadzēja, lai viss ir sakārtots, skaidrs un prognozējams. Līdzīgi kā padomju laikos – darbā esi astoņos, mājās pārnāc piecos, dari darbu vai nedari, galvenais, lai esi uz vietas. Līdzīgi mēs arī skolā atsēžam stundas. Tā paskrien dzīve, ne tu esi kaut ko redzējis, ne reāli kaut ko izdarījis, vienkārši atsēdējis stundas. Laikam ejot, skolās nekas nav mainījies, lielākoties bērni nāk uz skolu un atsēž stundas, iztērē milzīgu daļu no savas dzīves, labāko laiku, kurā tiešām var kaut ko iemācīties, vienkārši iztērē. Es nesaku, ka visur mācības ir bezjēdzīgas, bet vispārīgi sistēma nedarbojas labi. Bērni netiek ievirzīti pareizā virzienā, netiek izcelti viņu talanti.Ņemot vērā, cik nežēlīgi ir bērni mūsdienās, kā zvēri zoodārzā. Bērni ir dažādi, un citiem viņi ārkārtīgi traucē, daudzi tiek pazemoti, iespaidoti. Daudziem sākas atkarības problēmas tieši skolā, sapinoties ar nepareiziem cilvēkiem, klases biedriem, skolās ir pietiekami daudz problēmu. Tu redzi, ka mūsu draudzē nav svētdienas skolas, jo vecākiem būtu ļoti vienkārši atstāt kaut kam savu bērnu. Mūsdienās bērnus atstāj skolā, atstāj pulciņos vai auklei, rezultātā bērns aug bez vecākiem. Un ko tad bērns var iemācīties svētdienas skolā? Dažādi cilvēki mēs atnākam, dažs labs bērns jau pīpē un citiem piedāvā. Es uzskatu, ka bērniem jābūt kopā ar vecākiem. Dievkalpojumos viņi sēž, visu dzird un kļūst gudri. Tas nenozīmē, ka bērnam nevajag komunicēt ar vienaudžiem, bet nav nekāda vajadzība bērnus kaut kur atstāt. Tāpēc ir domāti vecāki, lai paši rūpētos par saviem bērniem.

Ja ir aptuveni zināmi mērķi, sāc kaut ko darīt, lai virzītos uz tiem. Ļoti daudzi cilvēki, lielā masa negrib vai arī baidās kļūdīties. Jo uztraucas, ko par viņiem padomās citi, ko par viņiem padomās draugi, jo katra kļūda arī kaut ko maksā. Bet es tev varu atklāt kādu noslēpumu – jo veiksmīgāks cilvēks, jo vairāk kļūdu viņš pieļauj. Bet lielākā daļa cilvēku cenšas būt ideāli, tāpēc arī baidās pieļaut kļūdas. Mums katram ir savi ideāli, kā būtu jādara, un, ja mēs nevaram izdarīt ideāli, mēs nedarām vispār. Šādus cilvēkus var nosaukt par perfekcionistiem. Perfekcionisms ir no velna, jo tas liedz tev iespēju kļūdīties, tas tevi ierobežo. Bez kļūdām mēs diemžēl nevaram augt. Jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Ja mēs baidāmies kļūdīties, tas nozīmē, ka mēs neko nedarām. Un, ja mēs neko nedarām, tad mēs nekur nevirzāmies. Tāpēc mana svētruna šodien ir par to, ka, lai gūtu panākumus, tev ir jādara vismaz kaut kas, un nevajag baidīties no kļūdām, jo tās būs. Neviens neko nav sasniedzis bez kļūdām. Ja tu nākotnē kaut ko plāno, ja tu gribi sasniegt kaut ko vairāk nekā tev ir šodien, tad ieplāno arī kļūdīties, jo, paskatoties pagātnē, mums katram noteikti ir bijušas kļūdas, no kurām guvām labu mācību. Priecājies par to, ka tu vari kaut ko darīt, ka tu vari kļūdīties, jo tikai tādu ceļu ejot var augt. Un es zinu, ka viss, ko šodien tu izlasīsi svētrunā, ir tieši tas, kas tev vajadzīgs. Kļūdas ir neatņemama panākumu daļa, tie ir pakāpieni uz panākumiem, tāpēc nebaidies kaut ko darīt.

Kā tas viss notiek? Tev ir kāds uzdevums, tu gribi kaut ko sasniegt. Mājas grupu līderi jeb topošie līderi ir pieņēmuši lēmumu glābt cilvēkus un kļūt par mājas grupiņu vadītājiem. Nākamā lieta, par ko šis jaunais apņēmīgais cilvēks domā, ir tas, kā to izdarīt. Mūsu draudzē ir nopērkama mājas grupu vadītāja rokasgrāmata, pamācības, mēs apmēram zinām, ko darīt un kā darīt, bet specifika ir dažāda. Tad cilvēkam sāk kūpēt galva, viņš nodomā, ka ies palūgt Dievu, kā celt mājas grupiņu. Jo uzskata, ka viss ir jāsaņem no Dieva. Protams, ir jālūdz Dievs un jāsaņem no Viņa, bet tev ir arī kaut kas jādara, ar lūgšanu vien nepietiks. Dari vismaz kaut ko, dari to, ko tu māki vai vari paveikt. Tev nav jāsagaida īstais laiks vai jāpieņem ideālais lēmums. Tev nav jāpieņem un man nav jāpieņem ideālais lēmums, lai kaut ko sāktu darīt. Man pat nav jābūt pārliecinātam par to, ka mans lēmums ir tas ideālais un pareizais. Vienkārši kaut ko sāc darīt. Ja tu sāksi kaut ko darīt, tad šajā procesā tev radīsies daudz jautājumu, kā arī daudzas atbildes nāks pašas no sevis. Tev būs kļūdas, un tad, kad tu kļūdīsies, tu zināsi, ka tā nevajag darīt. Tu jau zināsi, kas ir pareizi vai nepareizi. Kā lai tu zini, kā ir pareizi vai nepareizi, ja nepamēģināsi? Es kādā sprediķī minēju ciparus – veiksmīgu un neveiksmīgu cilvēku kļūdīšanās attiecību. Atšķirība bija ļoti minimāla, jo visi kļūdās. Vai tu zini, kas ir pati lielākā kļūda? Nedarīt neko. Tev piedos pašas briesmīgākās kļūdas, dzīve tev piedos, cilvēki piedos. Bet nekad tev nepiedos, ja tu neko nebūsi darījis. Tu neizlauzīsies un paliksi tajā pašā punktā, kur tu esi, un sāksi grimt vēl dziļāk. Sāc kaut ko darīt! Vismaz kaut ko.

Tu lasi Bībeli. Vai Bībeles tēli, piemēram, apustulis Pēteris, Jēkabs un Jāzeps, Cebedeja dēli, Dāvids, Salamans bija ideāli? Tikai viens ir ideāls, un Viņa Vārds ir Jēzus! Tiekšanās pēc ideālā var pilnībā iznīcināt tavu kalpošanu, tavu progresu. Kas nāk pēc tam, kad tu esi centies kaut ko izdarīt ideāli, bet tev nav izdevies? Vilšanās. Var pat atnākt depresija. Pirms šī dievkalpojuma man viens cilvēks palūdza, lai es aizlūdzu par viņa depresiju. Ja godīgi, vispār par to nevajadzētu lūgt, bet šim cilvēkam ir jāpārskata sava dzīve un jāsāk kaut kas darīt. Jā, lūgšanai ir sava vieta, mēs aizlūgsim, bet ir pašam jāsāk kaut kas darīt. Neko nedarot nevar tikt galā ar problēmām. Un kurš darīs? Tikai tu pats. Dari vismaz kaut ko!

Es atceros gadījumu ar vienu laulātu pāri, pie kura mēs bijām ciemos. Ienācām viņu mājā nemaz ne ar dubļainām kājām. Bet, tiklīdz mēs iegājām istabā, vīrs paņēma lupatu un sāka mazgāt grīdu pēc mums, it kā mēs būtu slimi. Visu vakaru viņš turpināja nemitīgi tīrīt un mazgāt. Es domāju tā – ja tavā istabā ir pārāk liela kārtība, tad tev kaut kas nav kārtībā ar galvu. Un tieši tāpat – ja istabā valda haoss jeb liela nekārtība, tad arī tev galvā ir haoss. Es nesaku, ka tu esi sajucis prātā, bet kaut kas tavā domāšanā nav pareizs. Pārāk ideāla kārtība norāda uz perfekcionismu. Tāds cilvēks, kurš visu grib izdarīt perfekti, nekur netiks, jo viņam cilvēki nesekos, viņš visus „nobeigs” ar savām prasībām. Dievs neprasa no mums būt ideāliem. Viņš vienīgais ir ideāls. Vai tev, to lasot, palika mazliet vieglāk? Vai tas bija tas, ko tev šodien vajadzēja dzirdēt?

Tiekšanās pēc perfekcionisma ir postoša, bet tiekšanās būt labākam ir laba un nepieciešama. Mums jācenšas būt labākiem nekā vakar, nekā šodien, mums jāmainās, jāstrādā pie sava rakstura, pie savas ticības dzīves, biznesā, pie cilvēkiem, kuriem mēs kalpojam, nevis jācenšas būt ideāliem. Nolasīšu jums Rakstu vietas, kura mana skatījumā ir visbriesmīgākā Jaunajā Derībā.

„Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti. Bet arī Svētais Gars mums liecina. Pēc tam kad ir teikts: šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc tām dienām, saka Tas Kungs, Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā, un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu. Bet, kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku. Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni. Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:14–27)

Pētot tikai 26. un 27. pantu, sanāk, ka, ja tu tīšām šodien nelasīji Bībeli, tad – ellē iekšā! Ja tu zini, ka tas ir grēks, un dari to, tad tā arī var iznākt. Bet šai Rakstu vietai ir konteksts, kas ir pirms tam.

„Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10–14 )

Ar vienu upuri Jēzus ir samaksājis pilnu cenu un darījis mūs pilnīgus. Tavs gars ir atdzimis no Dieva Gara, Jēzus ir šķīstījis tevi un dziedinājis, tu esi jauns radījums, ideāls no iekšpuses. Bet tava vecā domāšana kavē tev būt ideālam. Mums ir uz ko virzīties, bet tomēr mēs neesam ideāli. Šajā Rakstu vietā faktiski ir rakstīts par to, ka visas tavas kļūdas tiks piedotas, bet tev nepiedos, ja tu neko nedarīsi, kas nozīmē tīšu grēkošanu. Bībele arī saka: „kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir par grēku.” Tam priekšā briesmīgs uguns karstums vai labākajā gadījumā neveiksme. Ideāli mēs esam tikai caur Jēzus asinīm, caur Viņa upuri. Vēl te rakstīts ir tā: „tiek darīti svēti”. Kā tad tā? Ja rakstīts, ka mēs jau esam svēti caur upuri, tad kāpēc Viņš vēl mūs dara svētus? Tāpēc, ka mums ir jāatjaunojas, jānoģērbj vecais cilvēks un jāuzģērbj jaunais cilvēks. Un tev piedos, ja tu darīsi, bet varbūt netiksi galā, bet nepiedos, ja nestrādāsi. Dari vismaz kaut ko!

„Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā…” (Kolosiešiem 1:22 )

Es esmu bez kļūdām un nevainojams. Bet tajā pašā laikā Bībele runā par svēttapšanu visas dzīves garumā. Kristus upuris neatceļ cenas maksāšanu, neatceļ mūsu darbības. Dari vismaz kaut ko!

Daudzi cilvēki brauc ar auto. Tev taču ir vēlme, mainot automašīnu, tikt pie ideāla auto? Tu taču tādu vēlētos, vai ne? Mans sapnis ir tāds, ka es vēlētos iebraukt Purvciema BMW autosalonā un iegādāties jaunu auto. Es gan par to nelūdzu, bet nebūtu slikti braukt ar pavisam jaunu auto. Kāpēc? Jo gribas taču ideālu. Bet vai tiešām tas būs ideāls auto? Jo vienmēr, to palietojot, pēc kāda laiciņa atklājas lietas, kas tev nepatīk pie šī auto vai cita priekšmeta. Tas pats arī pie cilvēkiem. Vīri, vai jums ir ideālas sievas, pie kurām jums viss patīk? Un otrādi? Es saprotu, ka tad, kad ir iemīlēšanās stadija un rozā brilles, viņi nav „pieskaitāmi”. Bet viņi tiešām nesaskata otrā cilvēkā kādus trūkumus. Tāda ir Dieva mīlestība, tā neredz mūsos kādus trūkumus un nepilnības. Taču reāli tās ir. Mums par to nebūtu jāpārdzīvo. Jo nav ideālu cilvēku.

Nesen man bija dzimšanas diena un jūs mani bagātīgi apdāvinājāt. Paldies par to. Jūsu rakstītām vēstulēm, kas atrodas lielā kastē, es vēl neesmu pieķēries, jo tur vesela diena būtu vajadzīga, lai tās izlasītu. Naudu es, protams, izlietoju skaņas aparatūrai. Cerēju, ka šī jaunā aparatūra skanēs ideāli. Bet nenotika tā, kā es iedomājos. Bet kaut kas man bija jāizvēlas, jo citādi man nebūtu vispār. Saproti? Dari vismaz kaut ko, nevis vispār neko. Sapņo par ideālo, bet ņem to, kas ir šodien. Internetā redzēju šādu tekstu – „kamēr princeses gaida savu princi, tikmēr mēs, lauku meitenes, ņemam šos prinčus.” Mūsu draudzē ir dots konkrēts pārbaudes laiks pirms laulībām, lai nokristu šīs rozā brilles. Kad tās ir nokritušas, tikai tad var reāli spriest par gaidāmo dzīves partneri. Nevis apmātības reibonī izdarīt kļūdu un tad visu dzīvi to nožēlot. Negaidi ideālo un nemeklē otrā cilvēkā ideālo. Mēs visi kļūdāmies, maināmies.

„Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā –Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (Jāņa 1. vēstule 2:1)

Jānis mums māca, lai mēs cenšamies negrēkot. Bet, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Jēzus upuris pāri mūsu grēkiem. Tu esi ideāls Dieva priekšā. Arī tad, ja tu krīti grēkā. Dievs jau redz tavu sirdi, apstākļus, kāpēc tā notika. Bet vēstule Ebrejiem arī ir Bībelē un paliek spēkā – ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.

„ (..) ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” (Mateja evaņģēlijs 8:17 )

Šis pants nenozīmē, ka tu nevari būt vājš. Taču visas tavas vājības, bijušās, esošās un nākamās kļūdas ir piedotas, nolīdzinātas. Vai Dievam nebija labs plāns – sūtīt Savu Dēlu, lai mūs padarītu par normāliem cilvēkiem? Par tādiem, kas kaut ko dara un iet uz priekšu, neskatoties uz nepilnībām.

„Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” (1. Pētera 1:15)

Topiet svēti. Mēs esam svēti, bet tajā paša laikā mums ir jātop svētiem, jāpilnveidojas, kaut kas jādara. Ja es skatos atpakaļ, tad šodien es daudzas lietas būtu darījis citādāk. Bet es neko nenožēloju, visas savas kļūdas, ko es esmu darījis. Parasti es pieņemu tādu lēmumu, kurš tajā brīdī šķiet labākais. Es nepieņemu ideālus lēmumus. Es darīšu to, kas man šķiet labākais. Paiet laiks un es skatos, ka tas lēmums galīgi nebija labākais, un tomēr tas bija lēmums. Tāpēc es varu augt, es varu pilnveidoties. Es neko nenožēloju. Ja tu skaties pagātnē un redzi savas kļūdas – neko nenožēlo. Tā ir veltīga laika tērēšana. Sāc šodien kaut ko darīt. Pieņem vismaz kaut kādus lēmumus.

Es atceros laiku, kad mēs ar ģimeni pārvācāmies dzīvot uz Siguldu un kad mēs pirmo reizi atnācām apskatīt savu dzīvokli. Tas bija četristabu dzīvoklis padomju laika mājā, ar labu remontu, viss bija iekārtots, bija pat lielais televizors. Mums šķita, ka tas ir ideāls dzīvoklis. Kas notika tālāk? Vienā vasarā visu māju sāka remontēt, mainīja vecos logus pret plastmasas logiem. Tieši vasarā, kad ir jāatpūšas. Nāca un urba visādi cilvēki, meistari. Pēc tam pagāja neilgs laiks un visā mājā mainīja caurules. Tagad vēl tāds caurums palicis. Nomainīja caurules un, ja tagad es eju dušā, pirms tam tā nebija, es uzgriežu normālu ūdeni un pēkšņi sāk nākt verdošs ūdens, pēc tam pēkšņi sāk nākt auksts ūdens. Kad mēs ievācāmies šajā Siguldas dzīvoklī, mēs bijām viena četrstāvu māja, tālāk vēl bija kādas pāris mājas, un kā mēs atnācām tur dzīvot, tā apkārt sāka celt mājas. Visapkārt bija traktori, buldozeri, visur raka. Pat zem logiem uzcēla bērnudārzu. Pēc tam uzcēla vairākas mājas. Viņi bija sacēluši visur, kur varēja. Vēl bija palicis viens mazs pleķītis tieši pie mūsu mājas. Tur arī izraka baigo bedri, traktori brauca, putekļi atkal cēlās. Logus normāli attaisīt vaļā nevarēja, jo putekļi nāca iekšā. Dzīvoklī arī viss palika tāds vecs, nolietots, gribējās kaut ko citu. Ir jāremontē vai kaut kas jāmaina. Tas noteikti ir labs dzīvoklis, bet tas nav ideāls dzīvoklis. Mums tur patīk dzīvot, bet tas nav ideāls.

„Es esmu ideāls.” Ja tu par sevi domā, ka tu esi baigi ideālais, tad tā ir kļūda. Tu esi labs, bet ne ideāls. Tu vari kļūt labāks, bet ne ideāls. Tavs ideālais cilvēks kļūst ideāls caur Jēzus upuri. Ideālā mājas grupiņa? Parādiet man kādu ideālo mājas grupiņu! Mēs vēlreiz varam atgriezties pie mūžsenās tēmas. Cilvēki nāk un saka, ka grib mainīt grupiņu. Citi vispār neatvadās un iet uz citu draudzi. Man patīk tas teiciens, ka cūka Āfrikā arī ir cūka. Viņi meklē ideālo draudzi, ideālo mājas grupas vadītāju, ideālo mājas grupiņu pēc savām vēlmēm. Meklē ideālo sievu. Nav ideālā sieva, viņa tev ir labākā sieva. Piemēram, tavs labais vīrs nav ideāls. Tavs bērns, tev labākais, bet viņš nav ideāls. Tiklīdz mēs sākam kaut ko idealizēt, tā sākas problēmas.

Tu esi apmierināts ar savu augumu? Tu esi apmierināts ar savu degunu? Ziniet, kā ir man? Es esmu apmierināts ar savu degunu no vienas puses, bet ne no otras puses, jo reiz senos laikos es kritu ar degunu tieši uz zemes. Tāpēc tas no vienas puses izskatās normāls, bet no otras puses kaut kāds dīvains. Mēs redzam savus trūkumus. Ideālais svars, ideālie izmēri. Kādas izskatās supermodeles? Tādas, kā no Buhenvaldes koncentrācijas nometnes. Visi tiecas pēc kaut kāda ideāla. Tu esi apmierināts ar savu degunu, ausīm, matu krāsu? Kāpēc meitenes krāso matus? Arī tā var būt problēma. Tu vienmēr esi neapmierināta ar saviem matiem. Sava dabīgā matu krāsa ir vislabākā. Nav jau tā, ka nevar krāsot, bet, ja tu esi katastrofāli neapmierināts ar sevi, tad tā ir problēma. Tev vienmēr patīk, kā tev frizieris apriež matus vai uzliek nagus? Tu nopērc jaunas drēbes, pieej pie spoguļa un viss izskatās ideāli? Tev tā ir? Cik laika meitenēm no rīta ir nepieciešams, lai piemeklētu ideālo drēbīti? Tev ir ideālais svars? Kurš vispār ir noteicis ideālo svaru? Ja paskatās Mikelandželo gleznas, kādus viņš glezno cilvēkus? Baltus un resnus. Ja paskatās antīkos grieķus, tad tur visi ir ar uztrenētiem augumiem. Tur bija cits standarts, pēc tam atkal cits standarts. Kurš nosaka, kā ir jābūt? Cilvēki paši nosaka. Kurš nosaka modelēm būt kā „pakaramajiem”? To nosaka arī cilvēki. Esi tāds, kāds esi, un kļūsti labāks, bet ne ideāls. Kļūsti labāks, bet nepārdzīvo par to, kāds tu esi. Vienkārši sāc kaut ko darīt, lai būtu labāks!

Es noskatījos kādu filmu. Krieviski tās nosaukums ir „Добровољци”. Šī filma ir balstīta patiesos notikumos. Tā ir par kādu amerikāņu virsnieku. Tur nav par karu, tur nešauj un negriež. Pulkvedis kādreiz ir bijis Vjetnamas karā. Viņš pats tagad sēž Amerikā – štābā, bet viņa draugi ir karā Irākā. Viņam ir ģimene, viss ir mierīgi. Viņš ir štāba, armijas analītiķis, kas arī ir vajadzīga lieta. Viņam nav miera par to, ka viņš nav karā. Viņš ir analītiķis, nav miera. Viņš grib kaut ko darīt, bet viņam ir ģimene un ierastā dzīve. Tad viņam parādās iespēja. Viņš redz iespēju. Karavīrus, kuri krīt Irākas karā, atsūta uz Ameriku, un kāds no virsniekiem brīvprātīgi pavada šo zārku ar karavīra mirstīgām atliekām, kopā ar mantām, līdz vecākiem. Tas ir reglaments. Visa filma ir par to, kā viņš konkrēto zārku ved cauri visai Amerikai. Un visur, kur viņš brauc, viņu atpazīst, to, kas viņš ir. Amerikā cilvēki ir vienoti šajā jautājumā, viņi jūt līdzi. Pēc reglamenta viņam pie šī zārka ir jāsalutē. Filma beidzas ar to, ka viņš aizved šo karavīru līdz galapunktam, atver šo zārku un redz šo karavīru. Viņš satiekas ar tuviniekiem, ar brāļiem, māsām, un viņi stāsta par šo cilvēku, kāds viņš ir bijis – jautrs un vienmēr pozitīvs. Viņš atveda vecākiem arī vēstuli no virsnieka, kur šis puisis bija dienējis. Šis puisi brīvprātīgi bija aizgājis armijā. Viņš tur bija kritis. Viņš vienmēr bija iedvesmojis pārējos karavīrus. Vienmēr bija gājis pirmais. Un šis pulkvedis šajā visā ieraudzīja sevi. Viņam vajadzēja tur būt. Šis jaunais puika krita viņa vietā. Viņš saprot, viņam tur ir jābūt, tā ir viņa vieta. Tajā pašā laikā filma beidzas ar to, ka viņš atgriežas savā ģimenē. Viņš izdarīja savu pienākumu, viņš kaut ko izdarīja. Viņš vismaz kaut ko izdarīja.

Es to ļoti labi varu redzēt draudzē. Tu zini, kur tev ir jābūt. Tu zini, ka tev ir jābūt avangardā. Tu īstenībā zini, kas tev ir jādara. Ģimenē, darbā un citur. Un iekšā ir patstāvīga sajūta – man ir jābūt TUR, man ir jādara TAS. Zini – izdari vismaz kaut ko. Sāc kaut ko darīt! Tā kā šis virsnieks, kuram nebija tāds vienkāršs pienākums izdarīt to, ko viņš izdarīja. Visam ir arī savs laiks. Kādam jābūt priekšā, kādam jāpalīdz. Dari vismaz kaut ko!

Debesu Tēvs! Mēs nākam Tava vaiga priekšā, mans Kungs, šajā brīdī, Tēvs. Tu redzi katru vienu no mums, mīļais Jēzu. Tu redzi katru sirdi, katru prātu. Tu redzi, ka šajā rītā Tu esi mūs atkal uzmundrinājis un pacēlis, Tēvs. Tu redzi, ka mēs neviens neesam ideāls, bet palīdzi mums katram darīt vismaz kaut ko, mans Tēvs. Palīdzi mums katram būt aizņemtiem, katram iet uz priekšu. Palīdzi nevienam nekad nepadoties, mans Debesu Tēvs, bet iet un cīnīties par savu brīvību. Un atcerēties, ka tikai Tu esi ideāls un ka tikai vienīgi caur Tevi mēs esam glābti, Kungs. Pateicoties Tavām svētajām asinīm, Jēzu Kristu, ko Tu esi izlējis par katru vienu cilvēku. Paldies, mans Debesu Tēti, ka Tu mūs pacel, uzmundrini, iedrošini, ka mēs varam iet kopā ar Tevi. Ka mēs varam skriet kopā ar Tevi, ka mēs varam lidot kopā ar Tevi. Paldies, ka Tu mūs pacel spārnos, Kungs Jēzu. Paldies Tev, Tēvs, par to, ko Tu esi darījis mūsu dzīvēs. Paldies par to, ko Tu vēl darīsi, mans Tēvs. Svētī katru vienu draudzes cilvēku, svētī katru vienu cilvēku. Savu bērnu, dēlu, meitu. Svētī, Debesu Tēti, un pieskaries katram vienam. Uzmundrini katru vienu, Tēvs. Iepriecini katru vienu, mans Tēvs. Pacel katru vienu, kas ir pakritis. Debesu Tēvs, samīļo katru vienu. Mēs aizlūdzam par katru vienu. Lai aiziet jebkāda depresija, lai aiziet jebkāds nogurums, lai aiziet jebkāds nespēks no katra viena, mans Kungs. Lai katrs viens sastopas ar Tevi, Jēzu. Lai katrs viens saņem risinājumu savai problēmai. Lai katrs viens saņem dziedināšanu savai miesai, garam, prātam, dvēselei. Mīļais Svētais Gars, pieskaries šajā brīdī katram vienam. Paldies, ka Tu pieskaries šajā brīdī. Paldies Tev, mans Dievs. Paldies Tev, Svētais Gars. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Daila Lielbārde, Elita Meirāne un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece