Dedzība Dieva lietās

Šodien būs ļoti interesanta tēma – tēma,
par kuru mēs katrs vairāk vai mazāk domājam. Ir draudzes un kustības, kas ir centrētas uz parādību, par kuru šodien runāsim, tas ir, uz Dieva uguni. Tēma ir „Dedzība Dieva lietās”. Lai tu būtu dedzīgs Dieva lietās, tev ir nepieciešama Viņa uguns. Šodien mēs noskaidrosim, kas ir Dieva uguns. Es zinu daudzus izkropļojumus par to, kas ir Svētā Gara uguns, zinu arī to, ka dažās draudzēs par to runā pārmērīgi daudz, citās pārmērīgi maz. Es ķēros pie Bībeles un izstudēju, kas tas patiesībā ir, un šodien es gribu to darīt zināmu tev. Šodien tu uzzināsi, kas ir Dieva uguns un no kurienes tā rodas. Kristīgajā pasaulē ir ļoti daudz izkropļojumi un pārmērības tieši šajā jautājumā. Iespējams, ka arī tu esi lasījis vai redzējis kādas kustības, kas centrējas tieši uz Svētā Gara izpausmēm un uguni, nemaz neizprotot, kas patiesībā tas ir. Šie cilvēki ar Svētā Gara uguni parasti saprot emocijas un sajūtas, kad Dievs pieskaras vai īpašā veidā piepilda, kad tiek sajustas skudriņas vai iekšējs karstums, kad parādās kāda īpaša vēlme sludināt un darīt tamlīdzīgas lietas. Lai saprastu, kas patiesībā ir Dieva uguns, ir jāķeras tieši pie Viņa vārda. Vienmēr, kad es sludinu, es sacīto stingri pamatoju Bībelē, mazāk savā vai citu cilvēku pieredzē. Ja es vēlos zināt, kā kādas lietas ir patiesībā, es ķeros pie Bībeles. Dieva Vārdā ir visas atbildes. Es izstudēju visas Rakstu vietas par Dieva karstumu, par to, ko nozīmē degt Tam Kungam, kā arī to, kas vispār ir Dieva uguns. Šodien mēs izstudēsim šīs lietas un sapratīsim, kas īsti ir Dieva uguns, vai mums to vajag un kā to lietot.

„Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir rijēja uguns, Viņš ir dusmīgs Dievs.” (5.Mozus 4:24)

Dievs nav vienkārša uguns, Viņš ir rijēja uguns. Pats Dievs ir uguns. Es nemācu neko, ko esmu izzīdis no pirksta vai no kāda dzirdējis, es mācu to, ko redzu Dieva Vārdā.

„(..) jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.” (Ebrejiem 12:29)

Šī Rakstu vieta no Jaunās Derības ir apstiprinājums tam, kas rakstīts Vecajā Derībā. Dievs ir uguns, taču tas nenozīmē, ka Viņš ir tikai tā. Dievam ir vairāki vārdi un dažādi izpausmes veidi, kā Viņš atklājas, piemēram, Elohim (Radītājs), Jehova Šama (Klātesošais), Jehova Šalom (Miers), Jehova Rafa (Ārsts), un tā mēs šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Dievs ir uguns, taču ir jāsaprot,ka runa nav par tādu uguni, kādu mēs redzam ugunskurā vai krāsnī. Šī Dieva uguns var izpausties un arī atklāties precīzi kā uguns.

„Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.” (2.Samuēla 22:9)

Bībele saka, ka Dievs ir rijēja uguns, un Viņš var aprīt, taču ne tiešā nozīmē, kā vilks apēda Sarkangalvīti, bet citādāk. Dievs var tevi pārņemt, un Bībelē ir teikts, ka neticīgos cilvēkus pārņems Dieva dusmu uguns, un viņi tajā ies bojā.  Arī velnam un viņa eņģeļiem ir sagatavota uguns jūra, kurā nokļūs arī tie, kas nebūs ticējuši uz Kristu. Būs Pēdējā tiesa, visi stāsies Dieva priekšā un tiks šķiroti. Tā ir šī uguns, kas var aprīt gan pozitīvā, gan negatīvā veidā. Tiem, kas tic, šī uguns palīdz tikt šķīstītiem, taču neticīgos tā burtiski aprij uguns jūrā mūžīgā pazušanā.

„(..)tā saka Dieva Dēls, kam acis kā uguns liesma(..)” (Atklāsmes grāmata 2:18)

Jānis redzēja šo parādību, un Dieva Dēlam, kas ir Jēzus Kristus, acis bija kā uguns liesma.

„(..)viņa tronis bija no uguns liesmām(..)” (Daniēla 7:8)

Daniēls redzēja parādību, kurā bija uguns tronis, un uz tā apsēdās pats Dievs. Tas Kungs ir uguns, Viņa tronis ir no uguns liesmām, kā arī Viņa acis ir kā uguns liesmas. Maz iespējams, ka, ja mēs ieraudzītu Dievu tādu, kāds Viņš ir attēlots Bībelē, mums tas būtu patīkami.

„No viņa izplūda uguns liesmas(..)” (Daniēla 7:10)

No Viņa izplūst uguns liesmas, Viņš sēž ugunīgā tronī un skatās ar ugunīgu skatienu – Tas Kungs ir uguns. Šobrīd tiek lauzti vairāki stereotipi par to, kāds ir Dievs, un es ceru, ka pēc šī naktī tev nerādīsies murgi. Atceries, ka visu es mācu no Dieva Vārda. Ja tu vēlies iebilst, ka šāds Dievs ir aprakstīts tikai Vecajā Derībā, tad atceries iepriekš minēto Rakstu vietu par Dieva Dēla ugunīgo skatienu, kā arī paturi prātā, ka Dievs paliek nemainīgs kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā, mainās tikai kādas lietas un kārtība, taču ne pats Dievs. Viņš paliek tas pats mūžīgi.

„Vaigu vaigā Tas Kungs ir ar jums runājis tanī kalnā no uguns.” (5. Mozus 5:4)

Dievs uz Izraēlu runāja no uguns, kad Izraēla tauta tika izvesta no Ēģiptes zemes un Mozus uzkāpa Sinaja kalnā, lai runātu ar Dievu vaigu vaigā. Šajā notikumā Mozus no Dieva saņēma desmit baušļus. Vairākas Rakstu vietas ir par liecību tam, ka šis kalns tajā brīdī drebēja un bija uguns apņemts. Šobrīd Sinaja kalns atrodas teritorijā, pie kuras nav iespējams piekļūt, jo apkārt atrodas dzeloņdrātis, par to parūpējušies musulmaņi. Zinātnieki, kas tomēr uz šī kalna bijuši, apgalvo, ka uz tā atrodamas uguns pēdas. Arī vietā, kur bija Sodoma un Gomora, ir atrodamas uguns pēdas. Dievs atklājās Izraēlam no kalna, kas dega ugunīs, kā arī runāja no uguns.

„Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas 23:29)

Dieva Vārds ir kā uguns. Viņš runā no uguns, un Viņa vārdi ir kā uguns, kā veseris, kas sagrauj klintis. Akmens, ja to pastāvīgi dedzina, izdeg, piemēram, krāsnis ik pa laikam ir jāpārmūrē. Šie akmeņi, kas ir izdeguši, vairs nesilda un kļūst trausli, līdz ar to vieglāk pārskaldāmi. Iesākumā bija Vārds, un Vārds tapa miesa. Dievs nav šķirams no sava Vārda – Viņa vārds ir uguns.

„Bet, ja vēl aizvien redz pie drēbēm, vai nu pie austām, vai adītām, vai pie kādiem ādas izstrādājumiem kaut ko aizdomīgu, tad lai itin viss tiek sadedzināts ugunī, kas slimniekam ir bijis mugurā.” (3. Mozus 13:57)

Ja Izraēlā bija kādi cilvēki, kas slimoja ar spitālību, viņa drēbes tika sadedzinātas. Ja priestera meita pārkāpa laulību un dzīvoja nešķīstu dzīvi, viņu pašu par to sadedzināja. No šīs Rakstu vietas varam secināt, ka Dieva uguns šķīstī. Mani pirmie ticīgās dzīves soļi norisinājās Limbažu baptistu baznīcā. Tas bija pirms vairākiem gadiem, un tur bija kāds mācītājs Jānis Balodis. Viņš stāstīja, ka viņš esot lūdzis Dievam: „Dievs, šķīstī mani ugunī!” Rezultātā slimības rezultātā nomira viņa meita. Pēc tam viņš sacīja: „Kopš šī notikuma es vairs nekad nelūdzu lūgšanu, lai Dievs šķīstī mani ugunī.” Toreiz es pie sevis nodomāju: „Redz kā! Viņš salūza, nelūgs vairāk.” Taču tā bija viņa ticība, viņa attiecības ar Dievu, un to viņš sludināja. Dievs šķīstī ugunīs, taču tas nebūt nenozīmē, ka kādam tavam tuviniekam ir jānomirst. Tiem, kas tuvojas Dievam, ir pietiekoši daudz problēmas. Visas lietas, kas notiek tavā dzīvē, ja tu tuvojies Dievam un kalpo Viņam, tev nāk par labu. Dieva šķīstošā uguns pilnveido un maina tevi, šķīstī tevi, mazgā un dezinficē tevi. Ugunī dezinficē medicīnas instrumentus, un karstumā visi mikrobi aiziet bojā. Tāpat Dieva uguns šķīstī tevi. Ja tu esi sastapies ar Dievu vaigu vaigā, ja tu esi nācis pie Kristus, atstājis savus grēkus un pieķēries Viņam, pie tevis darbojas Dieva šķīstošā uguns. Visas lietas, kas pie tevis notiek, Dievs vērš par labu un norūda tevi. Viņš atņem no tevis visu, kas Viņam nav patīkams, un dezinficē tevi. Ja cilvēks apgalvo, ka viņš ir piedzimis no augšas un ir kristietis, bet viņa dzīvē nevar redzēt izmaiņas, ja viņš neaug, netiek dezinficēts un nepilnveidojas, ja viņš netiecas pēc svētas dzīves, tas norāda uz to, ka tur nav Dieva uguns. Taču atceries, ka uguns ir Dievs. Ja pie tevis nedarbojas Dieva šķīstošā uguns, tas nozīmē, ka tev nemaz nav Dieva. Ne vienmēr ir jānotiek kam sliktam, taču Dievs izmanto šīs situācijas. Dievs šķīsta dažādos veidos. Viens piemērs ir, ka tu klausies sprediķi, un es mācu kādas lietas, piemēram, desmit baušļus, un tu dzirdi, ka nedrīkst dzīvot ārpuslaulības sakaros, taču tu to dari. Tu dzirdi, ka jebkādas seksuālas attiecības ārpus laulības ir grēks, un tas izraisa lāstu tavā dzīvē. Tu nolem, ka tas nav pareizi, dodies mājās un sakārto šīs lietas, izšķiroties vai apprecoties ar šo cilvēku, ar kuru dzīvo kopā. Tā ir Dieva šķīstošā uguns. Visbiežāk cilvēki turpina grēkot, gaidot, kad sāksies kādas problēmas. Ja cilvēks zina, kā pareizi jārīkojas, taču to nedara, tas nozīmē, ka viņš gaida problēmas, un Dievam ir dažādi instrumenti, kā panākt, lai tu kusties un darbojies. Dievs nav despots, taču ir veidi, kā Viņš darbojas, un Viņš ir uguns.

„Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.” (Apustuļu darbi 28:3)

Pāvils atradās misijas ceļojumā uz kādas salas, uz kuras viņš nonāca pēc kuģa bojāejas. Ap Pāvila roku bija aptinusies odze, taču viņš to nokratīja ugunī, un viņam nekas nekaitēja. Šī odze izlīda karstuma – uguns dēļ. Tur, kur ir Dieva uguns, tur mošķi, velni, dēmoni, ļaunie gari lien ārā. Dažkārt cilvēkiem, kas pirmo reizi atnāk uz mūsu draudzi, pēkšņi paliek bail, viņi sāk trīcēt un drebēt, parādās visneiedomājamākās izpausmes, un viņi pat var aizbēgt no šejienes. Lielākā daļa šādu cilvēku nemaz netiek līdz draudzei. Tas notiek tādēļ, ka uguns tuvumā mošķi lien ārā un dara visu iespējamo, lai cilvēks nenonāktu šeit, jo šie mošķi negrib atstāt savus mājokļus, tas ir, cilvēkus. Tur, kur ir Dieva uguns, tur odzes lien ārā. Odze ir čūska, un čūska ir velna simbols. Kur ir Dieva uguns, tur velns iet prom. Ja karstā draudzē, kur ir Dieva tuvums, ir cilvēki, kas negrib sevi mainīt, tad no viņiem lien ārā mošķi, viņi tur nespēj ilgu laiku izdzīvot. Inkaunteros mēs lūdzam par atbrīvošanu, un velni iet ārā. Arī tad, kad tu tuvojies Dievam, velni iet ārā, jo Dievs ir uguns.

„Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku.” (Apustuļu darbi 17:16)

Pāvila gars iedegās dusmās par to, ka pilsēta bija ieslīgusi bezdievībā un bija pilna ar elkiem. Viņš ņēma vienu no viņu dievu statujām, zem kuras bija rakstīts „Nezināmam Dievam”, un sludināja evaņģēliju par Jēzu Kristu. Daži cilvēki, kas šo vēsti dzirdēja, atgriezās pie Dieva. Ja Svētais Gars, Dieva uguns ir tevī, tas izraisīs tevī svētas dusmas pret visu bezdievīgo. Mīli cilvēkus, taču ienīsti bezdievību, grēkus! Ja tev ir Dieva šķīstošā uguns, tu ienīsti grēku. Pat, ja tu vēl praktizē kādu grēku, tu to ienīsti un ar to cīnies. Ja tu ar to necīnies, tas nozīmē, ka tu to mīli, un tad nākas pārdomāt, vai tev tiešām ir Svētais Gars un vai tu tiešām esi jaunpiedzimis. Pāvila gars, redzot elkus, iedegās dusmās. Kad es ziņās lasu par politisko, ekonomisko un sociālo situāciju mūsu vai citā valstī, mans gars iedegas dusmās par šo bezdievīgo un aplamo rīcību, kuras sekas var tik viegli paredzēt un prognozēt, ja cilvēki rīkojas pretēji Dieva gribai.

„Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas 20:9)

Ja tev ir Dieva uguns, tu nevar to pārspēt, tu nevari nerunāt, nesludināt, neliecināt. Ja tev ir Dievs, tu nevari neliecināt cilvēkiem par Kristu. Ja tev ir Svētais Gars, Dievs, kas ir uguns, tu nevari klusēt. Jeremijam bija smaga kalpošana, viņu vajāja viņa kalpošanas dēļ, ieslodzīja pagrabos un bedrēs. Brīžos, kad viņš nolēma nesludināt un neturpināt tā dzīvot, viņu pārņēma pat iekšēji emocionāli sajūtama uguns, un viņš saprata, ka viņš nevar klusēt un nesludināt. Viņš nevar neiet un viņš nevar nedarīt. Mēs nevaram sevi saukt par kristiešiem, ja mēs nestāstam cilvēkiem par Dievu. Man ir bijušas reizes, kad ir grūti aizmigt, jo viss sāk degt, sajūta ir tāda, it kā uguns mani pārņemtu. Es to jutu savos kaulos, miesā un prātā, it visur. Katru dienu man nav šādas sajūtas, un es arī tās negribētu. Man vienmēr ir vēlme un saprašana, ka es nekad neatkāpšos no Tā Kunga un ka vienmēr kalpošu Viņam. Man ir iekšēja uguns, tā deg manī. Man ir iekšēja uguns, kas mani kurina un dedzina. Es nekad neapstāšos un nekad neatkāpšos. Es nekad neapdzisīšu un vienmēr kalpošu līdz tam brīdim, kad Dievs ņems mani pie Sevis mājās. Es nekad nelikšu draudzei mieru, es sludināšu un pieprasīšu: „Iekarsties un atgriezies!” Dedz Dievam, jo arī Viņš ir uguns. Vai nu esi Dieva ugunī šodien, vai arī dedz Dieva sakurinātā ugunī pēc nāves kopā ar velnu un viņa eņģeļiem, un visiem pasaules bezdievjiem.

„Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa 2:17)

Jēzus iegāja Templī, un tur bija dažādi pircēji un pārdevēji. Templī bija valūtas maiņas punkti un notika bizness. Jēzus teica: „Mans nams ir lūgšanu nams, nevis tirdzniecības nams.” Ieraudzīdams, kas notiek Viņa Tēva namā, Jēzus no auklām novija pātagu un sita šos cilvēkus. Viņš izdzina šos cilvēkus no Tempļa, apgāza galdus, un mācekļi, kuri to visu pārsteigumā vēroja, domāja: „O, mūsu Jēzus var būt arī dusmīgs!” Tajā brīdī mācekļi atminējās, ka ir rakstīts „karstums Tava nama dēļ Mani aprij”. Krievu tulkojumā vārds „aprij” ir „saēd”. Jeremijam, Pāvilam un arī man ir šis karstums, kas iekšēji saēd, nedod mieru. Dieva uguns ir kā atomenerģija, kas izdala karstumu. Dieva iekurta uguns, kas ir tevī ar tavu atļauju, nedod tev mieru. Dieva Vārds saka – Dievs savas liesmas darīs par saviem kalpiem, sulaiņiem. Es kalpoju un runāju, ko Dievs vēlas, tādējādi arī es esmu Viņa uguns liesmas, kas tālāk nedod mieru tev. Cilvēki saka, ka Jēzus atnesa mieru. Es tam nepiekrītu, jo Bībelē ir rakstīts, ka Jēzus met uguni uz zemes un vēlas, kaut tā jau degtu; Viņš saka – Viņš atnāca un atnesa šķelšanos un zobenu, kad meita saceļas pret māti, tēvs pret meitu un tamlīdzīgi. Šķelšanās notiek, jo vieni tic, taču citi nē, un šis konflikts būs uz mūžu. Iekšēja uguns, iekšējs karstums liek darboties.

Jēzus 12 gadu vecumā kopā ar vecākiem apmeklēja Templi, un vecāki Viņu uz vairākām dienām pazaudēja. Kad vecāki Jēzu atrada, Viņš bija Templī un klausījās, ko māca mācītāji. Vecāki Viņam sacīja: „Dēliņ, kapēc Tu mums esi to darījis, mēs par Tevi pārdzīvojām, nāc mājās!” Jēzus atbildēja: „Ko jūs pārdzīvojat? Vai jūs nezinājāt, ka man ir jādarbojas sava tēva lietās?” Jēzus nevarēja nedarboties. Arī es nevaru nedarboties, un tam ir tikai viens iemesls – es ticu Kristum, un Viņš ir manī un es Viņā, un Viņš ir uguns.

„Uguns iet Viņa priekšā un sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus.” (Psalms 97:3)

Dieva uguns iet tavā priekšā un iznīcina visus tavus ienaidniekus, piemēram, slimības, slinkumu, finansiālas problēmas, neauglību. Dievs lieto savu uguni, lai realizētu savu gribu virs zemes un konkrēti pie tevis. Viņš mīl tieši tevi un ir ieinteresēts precīzi tevī.

Dievs ir uguns, un Viņš deg, taču, ja tev vajag uguni, tu to aizdedzini. Tā pati no sevis neiedegsies. Man skolā mācīja, ka pirmatnējie cilvēki, kad tie atklāja uguni, to glabāja, un, ja kādam tā bija nepieciešama, tas varēja nākt un to dabūt, aizdedzinot savu no kopējās uguns. Es domāju, ka tas, ko māca skolās, ir stipri aprobežots un tālu no patiesības, domāju, ka cilvēki tik lieli muļķi nebija. Manuprāt, senie cilvēki daudzās lietās bija gudrāki nekā mēs ar savām tehnoloģijām.

„Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē (..)” (Psalmi 39:4)

Pārdomas liek iedegties ugunij cilvēka dvēselē.

„Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?”” (Lūkas 24:32)

Mācekļi bija ceļā uz kādu vietu, un viņi vēl aizvien neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Augšāmceltais Jēzus piestājās pie viņiem, taču viņi Viņu neatpazina, un Jēzus viņiem skaidroja evaņģēliju, Rakstus, Dieva Vārdu. Uguns rodas no tā, ka tu lasi un pārdomā Dieva Vārdu. Kad tu šajā brīdī lasi un pārdomā Dieva Vārdu, tas tavā sirdī iededzina Svētā Gara uguni, kas šķīstī, ceļ un vada. Bieži vien, kad es sludinu, es redzu, kas notiek ar zālē esošajiem cilvēkiem, kā tie uztver Dieva Vārdu un jūtas pacelti. Tu vari aprīt katru problēmu. Nav tādas situācijas, no kuras tev nebūtu izejas. Nav radīts nekas tāds, ko tu nevarētu pārvarēt. Ja tu regulāri nelasi un nepārdomā Dieva Vārdu, tevī nevar būt Viņa uguns. Tas, kādā mērā tev ir šī uguns, ir atkarīgs no tā, cik daudz tu domā par Dieva Vārdu. Uguns iedegas vai nodziest no domu dzīves, no dzirdētā Vārda, ko tu pārdomā. Daudzi no jums, piemēram, slavēšanas laikā domā par ko citu.

Cik daudzi no jums slavēšanas laikā, kad ir jākoncentrējas uz dziesmas vārdiem, domā par kaut ko citu? Piemēram, es pilnībā par Dieva Vārdu varu domāt tikai sludinot jūsu priekšā. Tad, kad es sludinu, es aizmirstu par visu uz pasaules, man nekas cits neeksistē. Es runāju, es dzirdu Dieva Vārdu. Man patīk sludināt un es nevaru nesludināt un nemācīt. Ja arī manas domas ir kaut kur aizklīdušas, es iznāku aiz kanceles, un es vienkārši sāku runāt, pirmās Rakstu vietas, pirmie teikumi, vēl kaut kur pavīd domas, un es jūtu, nākamā Rakstu vieta, nākamais vārds un es no iekšienes iedegos, es degu. Tajos brīžos, kad es sludinu, es degu arī sajūtu līmenī.

Arī Indrai, dziedot slavēšanas dziesmas, vajag degt, nevis tikai pareizi nodziedāt. Ieviņai arī ir nevis jāskatās notīs, lai pareizi nospēlēt, bet jādeg Dievam, tieši tajā brīdī, kad viņa spiež taustiņus. Es arī sludinu to, ko esmu sagatavojis laicīgi un ko saņemu no Dieva, jau esot dievkalpojumā. Lūk, mēs esam laimīgi cilvēki, laimīgākie cilvēki pasaulē. Un mēs šodien mācāmies par to, kas ir dedzība Dieva lietās, kas ir Dieva uguns, no kurienes tā rodas un ko tā dod.

„Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem.” (Apustuļu darbi 2:3)

Svētā Gara izliešanās diena, Vasaras svētki, kad mācekļi bija sapulcējušies vienā vietā, un piepeši no debesīm nāca kaut kāda rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu un visiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Visi sāka runāt citās mēlēs un izskatījās kā apreibuši. Viņi sajūtu līmenī piedzīvoja Svētā Gara uguni. Viņi nevarēja nostāvēt kājās, jo bija kā apreibuši, viņi runāja nesaprotamās mēlēs un, sākot no šī brīža, kad Pēteris sludināja, tūkstoši atgriezās. Sākot no šī brīža viņa kalpošana kļuva efektīvāka, jo visi tika piepildīti ar Svētā Gara uguni. Svētā Gara kristību brīdī tu saņem īpašu kristību, jo Jēzus teica, ka Viņš kristīs ar Svēto Garu un uguni. Jānis Kristītājs teica: „Es pat neesmu cienīgs Viņa kurpes aizsiet. Pēc manis nāks kāds spēcīgāks, kurš jūs kristīs ne tikai ar ūdeni, bet ar Svēto Garu un uguni.”

Brīdī, kad tu esi piedzimis no augšas, tev ir Svētais Gars, tevī ir uguns, bet šis ir īpašs piedzīvojums, īpašs, ugunīgs svaidījums kalpošanai. Un caur tavu kalpošanu sāk izpausties, pēc Svētā Gara kristībām, ugunīgas dāvanas. Dziedināšanas dāvanas, garu pazīšanas dāvanas, pravietošanas dāvanas u.c.

„Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeņi un zemestrīce.” (Atklāsmes grāmata 8:5)

Kvēpināmais trauks, kvēpināmie dūmi Vecajā Derībā nozīmē lūgšanas. Un kad mēs lūdzam, Dieva valstībā sēž eņģelis un savāc mūsu lūgšanas traukā, pēc tam viņš paņem no altāra uguni un ber to lejā uz zemi, caur mūsu lūgšanām. Kad mēs lūdzam, Debesis izdod uguni, tas ir līdzīgi tam, kad tu min pedāļus un tev ir ģenerators, kurš darbojas no tava fiziskā spēka, kā rezultātā rodas elektrība, kas apgaismo tev ceļu.

Lūk, kad tu lūdz Dievu, tu min pedāļus, Debesu valstībā ir īpašs ģenerators, un kāds eņģelis iecelts par pārraugu, un viņš automātiski izdod elektrību jeb uguni un ber to uz zemes, un virs zemes notiek kustība. Kad mēs lūdzam, iedegas uguns, kad mēs pārdomājam Dieva Vārdu, deg uguns.  Kas mums ir vajadzīgs? Dieva Vārdu un lūgšanas, Bībele un lūgšanas. Kad mēs lūdzam un pārrunājam Dieva Vārdu, tad ģenerējas uguns un dara izmaiņas pie mums un mums apkārt.

„Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus: ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā.” (Atklāsmes grāmata 11:5)

Runa ir par nākamiem laikiem, par praviešiem, par draudzi. No draudzes mutes izies uguns un aprīs tās ienaidniekus. Kā to saprast? Kad draudze runā, ģenerējas uguns un aprij ienaidniekus. Kad draudze sāk runāt, bezdievība krīt. Kad draudze sāk runāt un lūgt, tad krīt uguns un cilvēki paši skrien pie Kristus. Mēs paši saviem spēkiem nevaram atvest cilvēkus pie Dieva, Svētais Gars viņus ved. Svētais Gars viņus atdzemdina un atbrīvo. Svētais Gars dziedina, Dieva uguns to dara. Kad mēs lūdzam, kad draudze runā, cilvēki tiek glābti, kad draudze nerunā un nelūdz, tad sabiedrībā nenotiek nekādas izmaiņas. Vismaz tādas izmaiņas, kādas Dievs sagaida. Tad nu es aicinu tevi lūgt, pārdomāt un runāt Dieva vārdu. Aleluja!

„Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu.” (2. Korintiešiem 11:2)

Pāvils saka par cilvēkiem, kas ir viņa draudzē. Par ko mums ir jādeg? Dedzība Dieva lietās ir dedzība par cilvēkiem! Ka viņi tiek glābti un veidoti par mācekļiem. Ka viņi tiek mīlēti, aprūpēti un celti, ka viņi iemanto mūžīgo dzīvību un nes trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus un simtkārtīgus augļus. Iededzies! Te nav rakstīts, ka tevi kādam ir jāiededzina. Mēs zinām, ka Dievs iededzina, bet mums ir jādod atļauja Dievam to izdarīt. Pāvils ir iededzies. Pie tā mēs tūlīt nonāksim, un atbilde būs vienkārša. Balstoties uz it kā sarežģītām Rakstu vietām, atbilde būs tik vienkārša, ka daudzi no jums labprāt to nedzirdētu.

„Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.” (Apustuļu darbi 9:22)

Kurā brīdī jāiedegas Dievam? Jaunpiedzimšanas brīdī, tūlīt ir jāiedegas Dieva lietās. Vai šodien tev ir jāiedegas mazāk, nekā tajā dienā, kad tu jaunpiedzimi? Par Saulu ir rakstīts, ka viņš arvien vairāk iedegās. Tai ugunij, kas tev bija tajā brīdī, kad tu atgriezies, un tai, kas ir šobrīd, ir jāatšķiras. Tev šodien ir jādeg vairāk Dievam, nekā sākumā. Saki: „Es gribu daudz vairāk, vairāk nekā sākumā. Man vajag vairāk, es gribu vairāk, nekā bija sākumā, tagad man vajag vairāk, man ir vairāk, man būs vairāk un citādi nevar būt un nav iespējams, es gribu uz priekšu, vairāk kā sākumā!”

Tātad Sauls iedegās arvien vairāk, bet:

„Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami.” (Apustuļu darbi 13:45)

Jūdi iedegās, bet ne no Svētā Gara, bet naidā, no elles aizdegās, velns iedeva savu uguni. Velns nostājās pretī Kristum un viņa kalpam, zaimoja, vajāja. Tātad tiem, kuri deg Dievam, vienmēr būs opozīcija, būs cilvēki, kuri viņus ienīdīs. Ja tu iededzies Dievam, tevi citi ienīdīs tavas ticības dēļ. Tev vienmēr būs ienaidnieks velns. Viņš vienmēr centīsies tev traucēt. Bet atceries – lielāks ir tas, kas ir tevī, nekā tas, kas ir pasaulē. Mums pieder uzvara. Būs opozīcija un jāiedegas ir arvien vairāk un vairāk.

Ko nozīmē – degt Dievam?

„Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās!” (Jesajas 57:5)

Tagad padomājiet, ko nozīmē degt, paskaties savā pagātnē vai arī savā tagadnē šodien. Kad tev kaut ko ļoti gribās, tad tev ir tāda degsme, grēcīga degsme. Tev ne tikai gribās, bet tev tik ļoti to vajag. Un tu ne tikai kāro, bet tu pārdomā un iededzies vairāk. Uguns iedegās emocijās, visā tavā miesā, dvēselē un garā, tā ir uguns, grēcīga degsme. Man vajag, man vajag! Un tu esi gatavs uz visu, lai dabūtu, pat pazemoties, pārdot, nodot, gatavs izpostīt savu ģimeni, izpostīt savu dzīvi un karjeru, pazaudēt savu ticību, tik ļoti tu gribi, ka uz dievkalpojumiem vairs nenāc, tik ļoti tu gribi visus pieveikt. „Man vajag to, man vajag šito, man vajag puisi, man vajag meiteni, man tik ļoti vajag otru pusīti!” Stāsti vai nestāsti, bet, kad tu apprecēsies, pats redzēsi, kā tas ir.

Vai kāds sevī pamanīja, kas notiek, kad uznāk kāda kārība un šķiet, ka man vajag tagad un uzreiz? Ne vairs lūgšanas sanāk, nekas vairs nesanāk. Tu atnāc uz slavēšanu un tu nevari paslavēt, jo tev ir grēcīga degsme iemetusies prātā. Mums visiem tā ir bijis, man tā ir bijis, tev tā ir bijis, bet – dod Dievs -, ka mēs to visu kontrolējam. Un kontrolēt to var tikai vienā veidā – būt šeit, katru svētdienu, dievkalpojumā, katrā mājas grupiņā, saglabāt savu personīgo laiku ar Dievu, pārdomāt Dieva Vārdu, būt pirmdienās Bībeles skolā.

Ko nozīmē degt par grēcīgām lietām? Mierīgi var degt par tām, atļauj tikai sev. Tu vari mirt nost, kā tev vajag kaut ko. Kad es biju pagāns, kā es miru nost, kad man vajadzēja visādas lietas. Man vajadzēja to un šito, bet visvairāk par visu man vajadzēja narkotikas. Man bija aptuveni 17 gadi, kad mūsu kompānijā uzradās kaut kādas meitenes. Meitenes mūs uzaicināja ciemos, mēs tikām lielā mājā, mums jau citas domas galvā, meitenēm arī, mani draugi gulēja ar tām meitenēm, bet ko darīja Mārcis? Sēdēja virtuvē pie pudeles. Man tik ļoti vajadzēja pudeli un narkotikas, – tas bija viss, kas tajā brīdī man bija visvairāk vajadzīgs. Kad citi priecājās ar meitenēm, es tajā laikā jau kaut kur gulēju piedzēries.

Atcerējies sevi? Tev tā gribējās kaut ko, ka nekam citam nebija nozīmes! Tu riskē, tu dari to, tu zini, ka tas nav pareizi, bet tik un tā dari. Un no rīta ir īpaši morālie pārmetumi. Bet tev ir vienalga, un tu dari to atkal. Lūk, grēcīga degsme, kas turpinās mūžībā, uguns jūrā.

„Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?” (Salamana pamācības 6:27)

Tu nevari saglabāt Dieva uguni sevī, ja tas nav redzams. To var redzēt tavos darbos. Ja tev ir Dieva uguns, ja tev ir Dievs, tev ir darbība.

Kas bija ļaunākais ķēniņš Izraēlā? Ahabs bija ļoti ļauns ķēniņš, Dievs to redzēja un pacēla kādu vīru vārdā Jehus. Izebele bija Ahaba sieva, Baala pielūdzēja, kas visu valsti pārvērta Baala pielūgsmes objektā. Un Dievs pacēla Jehu, kurš nogalināja Ahaba namu, nogalināja viņus visus un iedibināja pareizu kārtību. Un lūk, cīņas moments:

„Un viņš sacīja: “Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!” Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos.” (2. Ķēniņu grāmata 10:16)

Jehus sacīja kādam savam paziņam: „Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!”, viņš brauca kara ratos ar ieročiem, ar savu armiju devās iznīcināt Ahabu jeb bezdievību. Ko tad ziņa paziņa skatījās? Viņš skatījās to, kā Jehus ir pieņēmis lēmumu izdarīt Dieva gribu un iznīcināt šo bezdievības perēkli. Ar Izebeli arī Jehus tika galā, ar visiem tika galā. Viņš reāli cīnījās un strādāja, viņš reāli upurējās un maksāja cenu. „Lūk, skaties kā es degu!” Citiem vārdiem sakot, skaties kā es daru, kā es strādāju, skaties kā es atdodos. Es degu Tam Kungam.

Man tev ir jautājums. Vai var degt Tam Kungam, to neplānojot? Iedegos šodien, šodien degu, nākamajā dienā manī nedeg nekas, tāpēc es neko nedaru. Šodien deg, rītā nedeg. Vienu gadu es degu, otru gadu manī nedeg nekas, tāpēc es neko nedaru. Es šodien kaut ko jūtu, es daru, rītā neko nejūtu, es nedaru. Parīt kaut ko jūtu, tik un tā neko nedaru. Vai tev tā nav?

Uguni var sajust, taču tas nav noteicošais, tavi darbi ir noteicošie. Es pieņemu lēmumu degt Tam Kungam, darīt. Un, lūk, kā iedegas uguns, lūk, ko nozīmē degt.

Iesākumā, kad cilvēks nāk pie Dieva, viņš var neplānoti degt. Bet ar laiku tev ir jāsāk plānot savs laiks. Savs laiks lūgšanai, Salamans skaidri saka, ka savs laiks ir dzīvot, savs laiks mirt, savs laiks precēties, visam ir savs laiks. Savs laiks ir lūgšanai, savs laiks evaņģelizācijai katru dienu, savs laiks mācekļu veidošanai, savs laiks Bībeles lasīšanai studēšanai, savs laiks Bībeles skolai, savs laiks ģimenei, savs laiks strādāšanai un kalpošanai. Visam ir savs laiks un prioritātes. Tu zini piecas prioritātes? Dievs, es, ģimene, kalpošana, darbs. Tātad, ievēro prioritātes, plāno savu laiku, strādā un dedz Tam Kungam.

Otrdien mēs kopā ar līderu komandu dosimies uz Tartu, visi kopā brauksim uz Ahaa centru, gribam atpūsties. Mēs degsim Dievam otrdien. Mēs nelūgsim tajā dienā, mēs Bībeli nelasīsim tajā dienā, mums nebūs dievkalpojums Tartu, mēs tur neglābsim pazudušos, mēs vienkārši atpūtīsimies, mēs ieplānosim un atpūtīsimies. Bet trešdien būs mājas grupiņas. Jūs degsiet par cilvēkiem. Tāpēc nevajag domāt tā – ja tu šodien esi ieplānojis atpūtu, tad tu nededz. Zini, ko Bībele saka par sabatu? Neviens lai nededzina uguni sabatā. Uguni sabatā lai nekurina. Tas nozīmē arī negatavot ēst. Ja tu ieplānoji atpūsties, tad atpūties, kad tu strādā, tad strādā. Plāno savu laiku.

Uguns ir jāuztur. Tad, kad tu esi saņēmis uguni, tu esi jaunpiedzimis, tu Svētā Gara kristību esi saņēmis, tu dedz Tam Kungam, tas nebūt nenozīmē, ka tā uguns pati no sevis vienmēr degs. Ja tu kurini ugunskuru, cik ilgi tas deg? Tik ilgi, kamēr tiek piemesta malka. Tātad, lai uguni uzturētu, ir jāpieliek malka, pastāvīgi un regulāri ir kaut kas jādara.

„Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.” (Atklāsmes grāmata 3:15)

Dieva griba ir, ka tu esi karsts, dzīvs. Līķis ir auksts, bet dzīvs cilvēks ir karsts, 36,6°. Es domāju tad, kad es sludinu, man ir 42°. Man pašam ir karsti šajā brīdī, arī fiziski karsti. Un tā ir Dieva griba.

„Un pavēli Israēla bērniem, ka viņi tev atnes tīru no olīvu kokiem iegūtu eļļu lukturim, ka nepārtraukti degtu eļļas lukturīši.” (2. Mozus grāmata 27:20)

Runa ir par tempļa kārtību, kur svētajā vietā bija lukturīši, kur priesterim ik dienu bija jāieiet un jāuztur šie lukturīši degoši. Ugunīm ir jādeg nepārtraukti. Arī uz altāra.

„Bet ugunij uz altāra jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist. Priesterim jādedzina ik rītus uz altāra malka un uz tās jāsakārto dedzināmais upuris, un uz tā jāaizdedzina pateicības upura tauki.” (3. Mozus grāmata 6:5)

Tai jādeg nepārtraukti, tai nav jāļauj izdzist. Lūgšanām ir jābūt disciplinētām un regulārām, draudzes apmeklējums nepieciešams regulārs, un dievkalpojuma laikā nav vēlams gulēt, bet gan klausīties un mācīties. Uguns ir jāuztur, lūgšanām ir jābūt regulārām. Evaņģelizācijai jābūt plānotai un regulārai, ieteicams katru dienu, pēc spējām, un spējas katram ir tik lielas, cik katrs pieņem lēmumu darīt, tik arī spēj. Uz altāra ugunij ir jādeg nepārtraukti.

Es izstāstīšu arī kādu notikumu. Es vakar pabeidzu lasīt Alekseja Ļedjajeva grāmatu, kurā viņš stāsta par kādiem diviem savas draudzes cilvēkiem, kuri jau pašā sākumā bija ar viņu. Šis stāsts ir par to, ko jau nupat runāju, kad ugunij ir jādeg nepārtraukti un ka mums visiem ir opozīcija, vienmēr būs kaut kādi notikumi, kas provocēs tevi pārtraukt degt. Un, kā jau es minēju, ka bezdievīgo tiesai ir sagatavota uguns. Un šī pasaule ies bojā no uguns karstuma. Bībele saka – no uguns karstuma pasaules pamati degdami izjuks. Būs tiesa, tie, kuri būs kalpojuši velnam, nokļūs degošā sēra uguns jūrā, mūžīgā ellē, mūžīgi mūžos viņi tur mocīsies. Un es aicinu tevi nekad neapstāties, vienmēr degt.

Tātad viņiem bija mājas grupiņas, mājas grupiņas auga, un tieši viņa mājas grupiņa auga visātrāk. Viņš vairojās un dalījās. Viņš vairāk lūdza, vairāk vairojās. Visa draudze runāja par to. Edziks slavēja Dievu, vairojās, – viņš faktiski bija labākais kalpotājs draudzē. Viņam bija tikai viena problēma, un tā bija problēma ģimenē, viņš bija precējies. Mācītājs neaprakstīja, kāda tieši tā problēma bija, bet Edziks visu laiku teica: „Mana sieva kalpos Dievam”, bet laiks gāja, un viņa nekalpoja Dievam. Gāja laiks un šī krīze ģimenē ieilga. Viņi gada laikā Latvijā atvēra 13 draudzes, konkrēti šī, par kuru stāstu, bija Jēkabpilī. Jēkabpils draudzi atverot, par mācītāju ielika Edziku, jo viņam strauji vairojās mājas grupa, tātad jāvairojas arī draudzei, ļoti loģiski. Viņš veiksmīgi kalpoja kā mācītājs, bet ģimenes krīze kļuva dziļāka un mācītājs Aleksejs ieteica viņam sakārtot savas ģimenes lietas un paņemt atvaļinājumu. Viņš paklausīja, savā vietā ielika kādu citu spējīgu kalpotāju, sevis aizvietotāju, bet iekšēji viņš ar to nesamierinājās. „Es kalpoju, es darīju, tagad es vairs nevienam neesmu vajadzīgs. Es darīju, tagad mani atmeta.” Dieva Vārds saka, ka Dievs lepniem pretī stājas. Mācītājs uzskatīja, ka kalpošanas dēļ nevar izjukt ģimene, mācītājs piedāvāja viņam veltīt laiku ģimenei. No kalpošanas pagaidām tālāk, lai pēc tam atgrieztos. Bet viņš nespēja to pārvarēt, savā ziņā to var pat nosaukt par sacelšanos pret Dievu. Krīze ģimenē gāja dziļumā, kaut arī viņš nekalpoja, attiecības ar Dievu nebija pareizas, drīz vien sieva no viņa izšķīrās. Aleksejs raksta, kā viņa acu priekšā ātri aiziet cilvēks, viņš grimst. Viņš atklāti visiem teica, ka nav nevienam vajadzīgs, ne sievai, ne draudzei, nevienam. Draudze centās viņam palīdzēt, palīdzību viņš nepieņēma un drīz vien kļuva par bomzi. Dzīvoja dažādās pamestās mājās, izdilis, iekritušiem vaigiem, tievs. Daudzi mēģināja viņam palīdzēt, paņemt pie sevis, viņš nenovērtēja un nepieņēma palīdzību. Viņš sāka runāt par pašnāvību, līdz to arī izdarīja. Viņš tika atrasts pakāries kaut kādā pamestā dzīvoklī.

Ļoti skumjš stāsts. Un no kā viss sākās? No elementārām lietām – problēmām ģimenē un nepaklausības mācītājam. Ļaunais gars tā pārņem, ka cilvēks padara sev galu. Un kur viņš ir? Viņš ir ellē. Viņš pats izvēlējās šo ceļu. Šī cilvēka dzīvē bija punkts, kad viņš pats pieņēma lēmumu: „Es vairs negribu degt Dievam.” Man uzreiz rodas jautājums – kam viņš kalpoja visus šos gadus? Dievam vai cilvēkiem? Ja es kalpoju Dievam un man noņemtu nost kādu konkrētu kalpošanu, tad es kalpošu tur, kur es esmu, tādā veidā, kā man teica.

Par otru cilvēku, arī mācītāju, tikai citā pilsētā, kurš arī dega Dievam, es pateikšu uzreiz – viņš deg vēl joprojām. Es nevaru garantēt, jo grāmata ir uzrakstīta 2004. gadā, bet līdz tam brīdim viņš noteikti dega Dievam. Viņš stāsta līdzīgu situāciju, problēmas. Viņa sievai bija smaga slimība, vēzis. Arī viņš kalpoja kā mācītājs. Sievai 32 gadu vecumā bija vēzis, bet viņš ticēja, ka Dievs viņu dziedinās. Viņš pilnībā nepieņēma to, ka viņa var nomirt. Viņš teica: „Es kalpošu Dievam neskatoties ne uz ko, lai arī kas notiktu.” Un viņi aizbrauca uz Ukrainu ciemos pie vecākiem, bet atpakaļ viņš atgriezās viens, sieva nomira. Un ko viņš teica: „Es turpināšu kalpot Dievam.” Tas nav mūsu varā, – Dievs dod, un Dievs ņem, mēs no savas puses darām, ko varam, kā notiek, tā notiek. Mums ir jāspēj pieņemt arī Dieva šķīstošo uguni. Notika – notika, saproti mācību, iemācies no tā kaut ko un turpini degt Dievam! Šim mācītājam sievas nāve varēja kļūt par tādu pašu krišanas punktu kā Edzikam, viņš varēja nocietināt savu sirdi un pārstāt degt Dievam, bet viņš izvēlējās turpināt degt Dievam.

Un vēl viena liela mācība. Nekad neatsakies no sava aicinājuma. Ja Dievs tevi ir aicinājis kalpot, bet tu neiesi savā aicinājumā, aicinājums iznīcinās tavu dzīvi. Ja Dievs tevi aicina kalpošanā, kalpo, pretējā gadījumā tiks iznīcināta tava dzīve. Dieva aicinājums ir ļoti svarīgs.

Kādi ir tavi mērķi? Maziņi? Tad tava dzīve tiks iznīcināta. Lieli? Ļoti pareizi. Cilvēki ar maziem mērķiem nevar sasniegt neko nozīmīgu savā dzīvē. Ir jābūt lieliem mērķiem. Liels aicinājums, nevis mazs aicinājums! Mazs aicinājums ved pazušanā, tā es uzskatu. Liels mērķis ir ceļš uz debesīm. Dedz Tam Kungam!

„Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!” (Lūkas evaņģēlijs 12:49)

Jēzus mērķis, kad Viņš atnāca, ir mest uguni virs zemes, caur tevi. Caur mani un caur tevi mest šķīstošo uguni, dziedināmo uguni. Jēzus ir gaisma šai pasaulē. Viņš ir dzīvības maize, pēc kā ir izslāpuši cilvēki. Gaisma tumsībā. Viss, kur ir gaisma, kļūst gaisma, tumsa kļūst par gaismu – visur, kur tu viņu nes.

Iekarsies un atgriezies! Iekarsies pats, plāno un strādā. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Monta Gulbe un Daila Lielbārde