Kristīne lielu daļu savas dzīves ir mocījusies ar nepiedošanu cilvēkiem un depresiju, bet Dievs viņu ir dziedinājis.
„Skolas laikā biju tik jūtīga, ka pārdzīvoju katru piezīmi, kas tika izteikta par manu izskatu vai rīcību. Šīs piezīmes es ilgi vēl atcerējos un dusmojos uz tiem, kas man tās bija izteikuši. Nespēju cilvēkiem piedot un aizmirst pāridarījumu. Izteiktie vārdi ik pa laikam uzausa atmiņā, liekot man justies mazvērtīgai. Vienmēr biju sasaistīta, ļoti nebrīva, neuzticējos cilvēkiem. Ikdienas krāju sevī aizvainojumu uz tuvākajiem, īpaši mammu un skolas biedriem. Sliktā pašsajūta sāka ietekmēt arī manu fizisko veselību. Man bez redzama iemesla regulāri sāpēja mugura un galva.
Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt. Neveiksmes darbā lika justies vēl sliktāk. Es bieži biju nomākta, negribēju nevienu redzēt, vēlējos tikai iekrist gultā un pat nepamosties. Es redzēju sev apkārt tikai neizdošanos. No rītiem modos īgna, jo katra jauna diena manī iedvesa nepatiku un nedrošību, nekad nevarēju zināt, kādas izmaiņas tā atnesīs. Mani kaitināja tie cilvēki, kuri piecēlās moži un čaloja par ikdienišķām lietām. Bailes un nedrošība radīja manī stresu, kas kļuva par ikdienas sastāvdaļu. Es cietu no smagas depresijas.
Taču Dievam bija cits plāns manai dzīvei. Viņš sūtīja manā ceļā cilvēkus no draudzes „Kristus Pasaulei”, kas man stāstīja par Jēzu un ieteica aizbraukt uz lūgšanu nometni jeb inkaunteru. Šo lūgšanu laikā es nepiedzīvoju kādas īpašas sajūtas, taču pēc tam, kad biju skaļi apliecinājusi, ka piedodu cilvēkiem, kas mani ir sāpinājuši, mani pārņēma miers.
Pēc inkauntera ir jau pagājuši vairāki mēneši, un es jūtos priecīga un baudu dzīvi. Man vairs nav nomāktu un depresīvu domu. Ja kaut kas neizdodas, es vairs tik ļoti nepārdzīvoju un nedusmojos uz cilvēkiem, kuri izsaka man kritiskas piezīmes. Pēc šī inkauntera kritika vairs negrauj manu pašvērtējumu. Es vairs nesatraucos un nebaidos, ka mani varētu kāds sāpināt. Tagad spēju piedot un neturēt uz cilvēkiem aizvainojumu. Arī mana veselība ir ļoti uzlabojusies – man vairs nesāp mugura, un galvassāpes ir tikai retu reizi. Lūgšanu laikā sapratu, ka Jēzus ir dzīvs un reāls Dievs, kurš grib būt personīgās attiecībās ar mani katru dienu, regulāri, īpašā Viņam veltītā laikā. Viņam ir svarīgi visi mani sīkumi un lielās, “neatrisināmās” lietas. Pēc inkauntera Viņš turpina ik dienas mani mainīt, veidot manu raksturu un domāšanu, protams, ja vien es pati to vēlos un lūdzu pēc šīm lietām. Izvēle paliek manās rokās, un es izvēlos Jēzu, jo Viņš vienīgais dara cilvēku brīvu. Pateicība Dievam!
Kristīne Kalniņa
