Rita draudzē „Kristus Pasaulei” ir jau vairāk kā divus gadus.
Pirms dievkalpojumiem un citiem draudzes pasākumiem viņa allaž pie durvīm sagaida apmeklētājus, tiem laipni uzsmaidot un arī veltot kādu labu vārdu. Šodien viņa ir droša, komunikabla un dzīvespriecīga jauna sieviete. Neviens nepateiks, ka vēl pirms salīdzinoši neilga laika Rita bija mazvērtības nomākta. Aizvadīto pāris gadu laikā, paļaujoties uz Dievu un paklausot vadītāju padomiem, viņa ir ieguvusi brīvību no depresijas un kompleksiem.
Par piedzīvotajām izmaiņām stāsta viņa pati: „Iemesls manai mazvērtībai, manuprāt, meklējams ģimenē. Vecākiem bija sliktas attiecības, jo tēvs bieži lietoja alkoholu. Es ļoti pārdzīvoju katru konfliktu, un, kad viņi izšķīrās, notikušajā vainoju sevi. Mani bija sāpinājuši arī daudzi vārdi, ko man teica vecāki, jo tēvs bija sacījis: „Kaut man labāk būtu piedzimis dēls, nevis meita!” Arī vienaudži skolā dažkārt izteica nievājošas piezīmes par manu izskatu, augumu un apģērbu, tāpēc arvien vairāk ierāvos sevī. Biju noslēgta un klusa, uzskatīju, ka neesmu neko vērta un nevēlējos ne ar vienu kontaktēties. Pamazām manī ienāca tukšuma sajūta un domas, ka nevienam neesmu vajadzīga. Man nebija nekādu mērķu vai plānu turpmākajai dzīvei un ar laiku parādījās depresija un apātija. Bija periods, kad neko nevēlējos darīt un slīgu pilnīgā bezdarbībā. No rīta paēdu brokastis un visu pārējo dienu pavadīju pie televizora, skatoties seriālus. Manas dienas aizritēja vienmuļā rutīnā, tā bija kā nolemtība, no kuras neredzēju izeju. Savās problēmās meklēju speciālista palīdzību un aizgāju pie ārsta. Kādu laiku lietoju viņa nozīmētās zāles, bet tās man nepalīdzēja un neko nemainīja.
Agrāk biju gājusi baznīcā, kaut ko zināju par Dievu, tomēr īstas ticības un nodošanās Viņam man nebija. Mamma, kura bija kļuvusi ticīga un apmeklēja kādu evaņģēlisko draudzi, stāstīja, ka tikai Jēzus var man palīdzēt. Taču es ignorēju viņas sacīto un turpināju vilkt savu nožēlojamo dzīvi. Kā ikvienam cilvēkam, arī man bija vēlēšanās būt laimīgai. Tukšumu sevī mēģināju aizpildīt ar alkoholu un attiecībām ar vīriešiem, taču tas nedeva ne prieku, ne piepildījumu. Pirms trim gadiem izdomāju, ka jābrauc uz ārzemēm, ka tur beidzot kļūšu laimīga. Mamma brīdināja, ka tas neko nemainīs, bet man bija vienalga un es spītīgi paliku pie sava. Aizbraucu, padzīvoju un pastrādāju, taču jutos vēl drausmīgāk, jo arī tur turpinājās ierastais dzīvesveids – dzeršana, tusiņi un bezcerība.
Reiz es nolēmu: nav jēgas dzīvot un darīšu sev galu. Paldies Dievam, pašnāvības mēģinājums neizdevās. Kad attapos slimnīcā, aizdomājos: ko es daru pati ar sevi? Tieši slimnīcā esot, sāku lūgt piedošanu Dievam par savu dzīvesveidu. Es tik ļoti vēlējos kaut ko mainīt, bet pati nespēju! Atcerējos – reiz bērnībā baznīcā biju lūgusi Dievu, un Viņš toreiz man atbildēja! Es sapratu, ka vairs nevaru tā turpmāk dzīvot. Es apzinājos, ka Jēzus var un grib man palīdzēt. Kādu dienu internetā iepazinos ar ticīgu meiteni, kura teica, ka man nepieciešama dzīva draudze. Tajā vakarā lūdzu Dievu un ilgi raudāju. Manī dzima vēlēšanās atkal ticēt, lūgt un lasīt Bībeli, sakārtot savu dzīvi.
Par draudzi „Kristus Pasaulei” es zināju kopš tiem laikiem, kad tās mācītājs kalpoja Limbažos, kur reiz dzīvoju. Arī mamma mani iedrošināja atbraukt uz dievkalpojumu Rīgā. Ienākot šajā draudzē, es ievēroju, ka te viss notiek pa īstam, jo te mainās cilvēku dzīves. Šeit ir mājas grupiņas – kā īstas ģimenes, vienmēr kāds piezvanīs, apvaicāsies, kā iet, un, ja vajadzēs, palīdzēs ar padomu. Tas ļoti mani aizkustināja un es pieņēmu lēmumu apmeklēt katru dievkalpojumu un mājas grupiņu. Pēc pāris mēnešiem devos arī uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru. Tieši tur es pa īstam nožēloju grēkus un ieaicināju Kristu savā dzīvē. Šajā pasākumā es saņēmu pilnīgu dziedināšanu dvēselei. Kādas aizlūgšanas laikā sajutu – man kā ar roku tiek paņemta nost depresija un nomāktība. Pēc ilgiem gadiem manī atgriezās vēlēšanās dzīvot un es biju laimīga. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk kā divi gadi, esmu kļuvusi par draudzes „Kristus Pasaulei” dalībnieci un iekļāvusies tās kalpošanā. Esmu saņēmusi pilnīgu brīvību no depresijas, nomāktības un bezmērķības. No mazpilsētas pārcēlos dzīvot uz Rīgu, plānoju atvērt savu mājas grupu un uzsākt savu biznesu. Šobrīd man ir viegli dibināt kontaktus ar cilvēkiem un vairs neesmu malā sēdētāja. Esmu komunikabla, varu uz ielas pieiet klāt arī nepazīstamiem cilvēkiem, lai pastāstītu par Dievu. Vēlos viņus redzēt glābtus un laimīgus! Tā arī tagad ir mana dzīves jēga. Jēzus Kristus ir viss, kas vajadzīgs!
Ko esmu ieguvusi, esot kopā ar Jēzu? Es redzu dzīvei jēgu un man ir vēlēšanās dzīvot. Manī ir prieks, ka esmu brīva no depresijas, alkohola, nepareizām attiecībām un pašnāvības mēģinājumiem. Tagad man pats galvenais ir attiecības ar Dievu. Tiem, kuriem ir līdzīgas problēmas, novēlu meklēt Dievu, nākt uz draudzi „Kristus Pasaulei”, kur ir mājas grupas un kur cilvēki veidojas par stiprām personībām. Dievs vēlas glābt katru cilvēku un gaida ikvienu nākam pie Viņa. Meklē Dievu ar visu sirdi! Lasi ikdienas Bībeli, lūdz Dievu, neizlaid nevienu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci! Tad tava dzīve mainīsies!”
Ritas Rozenbergas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
