„Tad, kad tu atšķir Bībeli, kas tur ir rakstīts ar lieliem burtiem?” jautā mācītājs draudzei. „Vecā un Jaunā derība. Kas tad ir derība? Tas ir līgums! Un parasti ir tā, ka grāmatas nosaukums atbilst saturam. Darba nosaukumam ir jāatbilst tā saturam, vienalga vai dziesma, vai drāma. Kopējais nosaukums ir Bībele, bet tā satur divas daļas – Veco un Jauno Derību. Tātad, par ko ir Bībele? Par derību. Kas ir derība? Līgums. Kāds līgums? Starp Dievu un cilvēkiem. Tātad, šī grāmata ir par attiecībām starp Dievu un cilvēkiem!” – uzsver mācītājs.
„Vēl vairāk – Bībele ir par attiecībām starp mani un manu Tēvu, kas ir debesīs, starp mani un Svēto Garu, starp mani un Jēzu Kristu” sauc mācītājs. „Visa šī grāmata ir par attiecībām ar Viņu. Tātad vissvarīgākais mūsu dzīvē ir attiecības ar Debesu Tēvu. Kad divi cilvēki nolemj savienot dzīves laulībā, tad viņi noslēdz derību. Bieži vien cilvēki pat slēdz laulību līgumu, viss tiek likumīgi atrunāts un ja kāda no pusēm nepilda vienošanos, tad notiks tā, kā ir teikts līgumā. Vēl valstī ir, piemēram, krimināllikums un administratīvais likums un es varu dzīvot mierīgu dzīvi. Šis likums ir par attiecībām ar valsti un cilvēku starpā. Ja es gribu dzīvot mierīgu dzīvi, man ir jāievēro šie likumi, šis līgums. Tātad ir Derība starp cilvēkiem un Dievu un, ja to neturam un neievērojam šos noteikumus, ko Dievs ir iedibinājis, tad paši sakrājam nepatikšanas uz savas galvas. Ir zināma kārtība, ir Viņa Vārds, un ja mēs nedzīvojam kaut vienā savas dzīves sfērā, tā, kā līgumā ir uzrakstīts, tad mēs paši sagādājam sev mēslus uz galvas,” saka mācītājs un turpina: „Vai Dievs ir ļauns? Kāpēc Viņš pieļauj, ka Āfrikā bērni uzpūtušies no bada? Ja Dievs ir labs, kāpēc tik daudz ļaunuma? Tāpēc, ka mēs esam pārkāpuši derību,” atbild mācītājs.
Turpinot šo jautājumu, mācītājs iepazīstina draudzi ar diskusiju, kur pasniedzējs reiz studentiem uzdevis jautājumu – vai visu ir radījis Dievs? Studenti atbildēja apstiprinoši. „Bet, ja Dievs radīja visu, tas nozīmē, ka Viņš radīja arī ļaunumu!” – profesors turpināja. „Saskaņā ar principu, ka mūsu darbi nosaka to, kas mēs esam, tad tas nozīmē, ka Dievs ir ļauns, jo pasaule ir ļauna. Loģiski!” Un profesors pašapmierināti teica, ka kārtējo reizi ir pierādījis, ka ticība Dievam ir mīts. Tomēr kāds cits students šajā klusumā teica, „Vai varu uzdot jums profesor, jautājumu?” Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš esot jautājis: „Vai aukstums eksistē?” „Protams, aukstums eksistē”, atbildējis profesors. Jaunais cilvēks uz to atbildēja – „Patiesībā aukstums neeksistē, jo saskaņā ar fizikas likumiem, tas, ko mēs saucam par aukstumu ir siltuma neesamība. Priekšmetu var izmērīt tikai tad, ja tas izdala enerģiju. Absolūtās nulles temperatūra – mīnus 460 grādi pēc Fārenheita, ir pilnīga siltuma neesamība. Visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt šādā temperatūrā. Mēs esam izdomājuši aukstumu, lai aprakstītu sajūtu, kad nav siltuma”. Tad šis nekaunīgais students uzdeva ļoti cienījamajam mācībspēkam vēl vienu jautājumu: „Vai eksistē tumsa?” Uz ko profesors atkal atbildēja, ka eksistē. Un viņš kļūdījās. Jo tumsa ir gaismas neesamība. Patiesībā mēs varam izmērīt tikai gaismu, nevis tumsu. Ņemot prizmu, varam sadalīt balto gaismu daudz krāsainos staros un izmērīt gaismas viļņus. Bet nevar izmērīt tumsu. Lai uzzinātu cik tumšs ir laukums, ir jāizmēra cik daudz gaismas tur ir. „Vienkāršs gaismas stars var ienākt tumsas pasaulē un apgaismot to”, saka mācītājs. Baigās students vēlreiz jautā profesoram: „Vai ļaunums eksistē?”. Šoreiz profesors atbild jau nepārliecinoši. „Ir taču tik daudzi kari, noziegumi un nelaimes. Vai tad tas nav acīmredzams, ka ļaunums pastāv?!” Bet students atbild, ka īstenībā arī pat ļaunums neeksistē! „Ļaunums ir Dieva neesamība konkrētā vietā. Līdzīgi, kā iepriekšminētajos piemēros šis vārds kalpo, lai aprakstītu situāciju, kad nav Dieva.”
„Ļaunums ir rezultāts tam, ka cilvēku sirdīs nav Dieva mīlestības. Šī jaunā studenta vārds bija Alberts Einšteins”, noslēdzot atklāj mācītājs.
„Lai tava derība ar Dievu būtu skaidra un saprotama, lai tu varētu staigāt Viņa mīlestībā, Viņa spēkā pāri visiem šķēršļiem, tev ir vajadzīga pareiza derība ar Dievu, pretējā gadījumā varam sākt murgot, ka Dievs ir ļauns!”, skaidro mācītājs. Tātad punkti, lai derība būtu pilnīga:
1. Līgums ir jāpārzina. Ikdienas laiks ar to Kungu, ar Viņa Vārdu. „Ja tev nav regulārs, disciplinēts laiks, ko tu pavadi lasot Dieva Vārdu, lūgšanā, slavā un pielūgsmē ik dienas, tad tu neturi derību!” brīdina mācītājs. „Ja tev nav tāda laika un tu nepārzini līgumu, tad sātans tevi piekrāps tu nevari gaidīt, ka Dievs tevi vadīs un pasargās”. Mācītājs stāsta piemēru par to, kādas sekas var būt tam, ka nepārzinām līgumu – viņa patēvs bija nolēmis pārdot māju, taču līgums, kuru viņš neizpētot parakstīja, bija sastādīts tā, ka māja nonāk otras puses īpašumā bez maksas. Viņš nepārzināja līgumu, viņš uzticējās, tādu gadījumu ir daudz. Bieži vien ir vajadzīga juristu palīdzība, lai šos viltīgi sastādītos līgumus izpētītu. „Tātad, ja tev nav savs personīgs laiks ar Dievu, sava mājas grupiņa, un ja tu regulāri neapmeklē savu Dzīvā Dieva draudzi, tad tu nevari būt pasargāts un Dieva vadīts”, mācītājs saka.
2. Līgums ir jānoslēdz. Kad mēs pirmo reizi nākam pie Dieva no savas pagānu dzīves un lūdzam, lai Dievs piedod visus mūsu grēkus, tajā brīdī mēs apsolām Viņam kalpot un slēdzam derību ar Dievu, to vēl apstiprinot ar ūdens kristību. Un pēc tam, ja tu nepildi derību, tad nebrīnies, ka tu esi vārgs un impotents. Tās draudzes, kuras netur derību ar Dievu, ir impotentas, vārgas un nožēlojamas, tās nespēj augt un vairoties. Tev ir jāpieņem pareizi lēmumi ikdienas, nepietiek tikai ar to, ka šis līgums ir vienreiz noslēgts.
3. Līgums ir jāpilda. „Vissmagākais punkts!”, smejas mācītājs. „Nepietiek ar to vien, ka lūdzu Dievu stundām, Dievu, ir jādara Viņa griba!”
Un Sardu draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam septiņi Dieva gari un kam septiņas zvaigznes: Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! Atklāsmes 3:1-2
Dievs to saka draudzei. „Pēc kā Dievs spriež,” jautā mācītājs. „Pēc izskata, pēc skaita draudzē? Pēc darbiem!” skan atbilde!
Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. Atklāsmes 2:4-5
„Un te nav runa par to, ka tu vairs nepiedzīvo tās sajūtas, kuras tev bija no ticības dzīves pašā sākumā,” brīdina mācītājs. „Nav runa par tavu pirmo pestīšanas prieku, kad tu staigāji piepūties kā balons un viss izskatījās rozā,” viņš turpina jokot. Dievs nesaka, ka Viņam pret mums ir tas, ka esam atstājuši savas pirmās sajūtas, bet gan pirmos darbus!!! „Atkrist no pirmās mīlestības nozīmē pārstāt darīt tos darbus, kurus tu darīji sākumā, kad gāji uz simts procentiem, kad meklēji Viņa vaigu, kad gāji kā Viņa bērns,” skaidro mācītājs. „Un tad, kad tu atgriezīsies un darīsi pirmos darbus, vari būt pārliecināts, ka sajūtas neizpaliks,” uzsver mācītājs.
4. Augstākais mērķis derībai ir cilvēka un Dieva attiecības.
5. Derības laušana atņem Dieva klātbūtni un atver elles durvis. Mācītājs jokodams min piemēru: „Tu taisi maku vaļā, bet tur velns ticis tavās finansēs. „Kā tad tā, kā tu tiki iekšā?” mēs sakām. „Un tālāk būs nopietni,” saka mācītājs un brīdina, ka Dievam vajag tevi visu vai neko. „Viena vismazākā punkta nepildīšana var atnest pilnīgu sabrukumu!” Vismazākā kļūda, kas tev šodien var likties nenozīmīga, nākotnē var maksāt visu.
Kā piemēru mācītājs sāk stāstīt par Orala Robertsa dzīvi: Viņš ir milzīgas dziedināšanas kalpošanas tēvs, Amerikā uzcēlis milzīgu universitāti. Liela autoritāte. Viņam bija četri bērni. Bija iecerēts, ka Viņa dēls Ronijs varētu turpināt iesākto kalpošanu. Un tajā pašā laikā viņam bija sapnis no Dieva – uzcelt universitāti. Tajā vajadzēja profesorus – kristīgus zinātniekus, viņš tos meklēja pa visu valsti. Un viņš domāja arī par savu dēlu, kurš varētu būt labs profesors šajā universitātē. Dēlam bija dāvana – valodu zināšanas. Ļoti apdāvināts un dievbijīgs. Kad pienāca brīdis izvēlēties, kur turpināt mācības, bija jāizvēlas starp divām skolām. Ronijs izvēlējās, taču tēvs pierunāja dēlu mācīties kādā citā skolā, kura skaitījās labāka, prestižāka. Un pēc kāda laika, ko dēls bija pavadījis šajā skolā, viņš zvanīja uz mājām un teica: „Tēt, es vairs nesaprotu, kam es ticu!?” Orals Roberts devās uz skolu, lai noskaidrotu, kas tur notiek. Atklājās, ka skolas psihiatrs bija dabūjis Roniju zem savas kontroles un skaloja smadzenes. Bija pat problēmas dabūt jaunieti ārā no skolas. Vēlāk Ronijs aizgāja armijā, dienēt Vjetnamā. Viņš atgriezās, apprecējās un pabeidz vēl vienu augstskolu. Bet laulība nebija veiksmīga. Pēc kāda laika tēvs uzzināja, ka Ronijs lieto narkotikas. Pēc samērā neilga laika viņš tika atrasts automašīnā ar cauršautu galvu. Tā sludinātāja dēls, augsta līmeņa kalpotājs beidza savu dzīvi pašnāvībā. Un pats Orals Roberts tagad atzīst, ka tajā brīdī, kad runa bija par izvēli, kurā skolā sūtīt savu dēlu, viņš esot izdarījis liktenīgo kļūdu, kas maksāja dēla dzīvību.
„Kļūda bija vispār sūtīt bērnu prom no mājām mācīties!” mācītājs uzsver. „Kaut kāds psihologs var sabojāt bērnu, kurš audzis kristīgā vidē, bijis kopā ar tēvu kalpošanā. Tas nozīmē, ka viņš nav bijis nobriedis. Tavi šodienas lēmumi attiecībā pret taviem bērniem, skolu, treniņiem, var maksāt viņu dzīvību rīt. Vēl viens viņa bērns apprecējās un aizgāja bojā autokatastrofā, vienā dienā. Vai nav pietiekoši traģiski? Tātad, pat vismazākā novirze no līguma punktiem atver elles vārtus tavā ģimenē, tavā dzīvē, sirdī, dvēselē, prātā,” brīdina mācītājs. „Tu vari sēdēt draudzē, tu vari būt kristīts, tu pat vari Bībeli lasīt, tu pat vari kalpot un tajā pašā laikā būt miris, ja tu esi atvēris elles vārtus,” turpina mācītājs. „Tas gan nenozīmē, ka ja tu izdari kļūdas, tad uzreiz pa taisno ellē iekšā. Ne tā uzreiz, tūlīt un tagad, tomēr velns visu izdara lēnām, mērķtiecīgi un līdz galam. Bet ja tu esi pareizās attiecībās ar Dievu, tas atver tev Debesu Vārtus! Tikai esot pareizās attiecībās mēs varam būt svētīti un vadīti un būt kopā ar Viņu! Atgriešanās Ēdenes dārzā, Ēdene nozīmē dārzs. Es tam ticu!” saka mācītājs. „Mezopotāmijas rajonā bija tas dārzs, ka tur bija perfekts, ideāls cilvēks, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi sāka eksperimentēt, un uzzināja, kas ir labs un ļauns, lauza līgumu, atvērās elles vārti un viņi tika izdzīti no paradīzes. Paldies Dievam, ka Dievam ir plāns! Mirdams pie krusta Viņš atvēra ceļu atpakaļ Ēdenes dārzā. Un tad, kad tu atgriezies, tu pieņem pareizo lēmumu,” mācītājs apgalvo.
Savas svētrunas noslēgumā viņš velta vārdus, kas ir ne pārāk glaimojoši remdeniem kristiešiem un remdenām draudzēm:
„Man ir dziļa nožēla un kauns par vājām, impotentām, nespējīgām draudzēm un cilvēkiem. Par tiem, kas nespēj pastāvēt par sevi. Par gļēviem, neuzņēmīgiem, bezmērķīgiem tā saucamajiem Dieva bērniem. Par tiem, kas nespēj pavadīt laiku kopā ar Dievu. Par tiem, kas nespēj cīnīties pret apstākļiem. Par tiem, kas nespēj sakārtot savas finanses. Par tiem, kas nespēj sevi kontrolēt. Par tiem, kas nespēj vairoties, augt, vest dvēseles pie Kristus. Par tiem, kas skaļi bļaustās, bet kuriem nav neviena mācekļa. Par neaugošām draudzēm, kuras mierīgi var apzīmēt par mirušām. Par tiem, kas pakļaujas pasaules un cilvēku spiedienam. Par tiem, kuri tūlīt ar asti kājstarpī smilkstēdami atkāpjas un padodas bez cīņas, tiklīdz kāds agresīvāk uzrūc. Es nerunāju par pasaulīgiem cilvēkiem, es runāju par tiem, kas sauc sevi par kristiešiem. Dzirdi! Mēs nepadosimies, mēs esam un būsim stipri. Mēs esam tie, kas nekad nepadodas, kas iet līdz galam. LĪDZ GALAM! Es brīnos par daudziem – kāpēc vispār viņi dzīvo, kāpēc apmeklē draudzi. Par tiem, kas nekad nemainās. Es apbrīnoju, kā tāda putra var būt kristiešu smadzenēs, Gara vadītie bez reāliem darbiem, ar grēcīgiem paradumiem un nesakārtotu dzīvi, ar izbiedētu skatienu, bailīgām, jēlām kustībām. Jūs, kas saucat sevi par Dieva bērniem, kristiešiem, kalpotājiem vadītājiem, diakoniem, mācītājiem un sazin par ko vēl. Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.
Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Mateja 3:10
Mēs NEKAD nebūsim tie, kas padodas. Mēs sasniegsim kopīgi nospraustos mērķus. Mēs izdarīsim līdz galam, neskatoties ne uz ko, Dieva dotos uzdevumus. Mēs uzcelsim Viņa draudzi tā, kā Viņš to grib un nekā citādāk. Mēs nebūsim tie, kas sava ego pārņemti, domā par savām vajadzībām un aizmirst par Dieva doto uzdevumu!
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Mateja 28:19
Nevis ejiet un bļaustieties, bet dariet par mācekļiem, par stipriem svētiem, brīviem, dziedinātiem līderiem, kas valda, kas ir galva un nevis aste! Mēs nekad nebūsim aste, mēs vienmēr būsim galva. Mēs ieņemsim katrs savu vietu Dieva karapulkā, mūsu soļi būs sinhroni, mūsu rokas nenodrebēs iznīcinot pretinieku, bez žēlastība un kompromisiem. Mēs nesēdīsimies pie pārrunu galda ar ienaidnieku! Man nav pieņemams nekas cits, kā tikai UZVARA, PILNĪGA UZVARA!
Iztirzājumu sagatavoja Inese Jansone.
