Tēma ir “Dieva aicinājums”. 2020. gadā man bija deviņas daļas par tēmu “Dieva aicinājums”. 
Debesu Tēvs, Tavs vārds ir svēts un dzīvs. Es Tevi lūdzu, svētī un pieskaries caur Savu vārdu, ka mēs saprotam, pieņemam, ka Tu ar Savu Garu pie mums darbojies, ka mēs ejam Tavā aicinājumā, un ka Tu vari mūs lietot. Lai nāk Tava Valstība un Tavs prāts lai notiek gan mūsu personīgajās dzīvēs, gan ģimenēs, gan grupās, gan draudzēs, gan organizācijās Latvijā, Jēzus Vārdā, āmen. Draugi, aicinājumam ir ļoti liela nozīme. Nepaklausīt aicinājumam – tam ir briesmīgas sekas. Paklausīt aicinājumam – tam ir Dieva svētība. Bībele saka:
“Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja evaņģēlijs 22:14)
Kas tad ir tie izredzētie? Tie, kas ir atsaukušies Dieva aicinājumam, tie arī kļūst par izredzētajiem. Es nerunāšu tik daudz par aicinājumu vispār atgriezties pie Dieva. Apustuļu darbos pirmajā nodaļā ir rakstīts:
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki [..].” (Apustuļu darbi 1:8 )
Katrs, kurš piedzimst no “augšienes”, saņem Svētā Gara spēku, saņem Gara kristību, viņš saņem aicinājumu. Noteicošais nebūs pat Svētā Gara kristības, bet noteicošais ir Dieva aicinājums, lai mēs būtu Viņa liecinieki. Un, ja runa ir par Svētā Gara kristībām, tas ir spēks, ka tu vari ieiet pārdabiskajā, ka tu vari kalpot cilvēkiem, ka tu vari celt Dieva valstību ar brīnumiem un ar zīmēm. Kad tu esi jaunpiedzimis, tu vari darboties Gara augļos, bet caur kristībām arī ar spēku, ka tu vari darboties arī Gara dāvanās.
Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. (1. Korintiešiem 12:8-10)
Neatkarīgi no tā, vai tu esi saņēmis šo spēku vai nē, katram cilvēkam, kurš ir iepazinis Dievu, ir aicinājums. Aicinājums ir izteikts lielajā pavēlē Mateja evaņģēlijā: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā [..].” (Mateja evaņģēlijs 28:19) Tu droši šajā brīdī vari pateikt: “Man ir aicinājums.” Katram no mums ir aicinājums.
Pravietis Jona saņēma aicinājumu no Dieva doties uz Ninivi, kas faktiski bija Asīrijas galvenā un svarīgākā pilsēta. Tur ir minēts cipars – 120 000 iedzīvotāju, bet es domāju, ka tas ir simbolisks. Katrā ziņā tā bija liela pilsēta, kurā atradās pilsētas centrs, apmēram 5 līdz 10 km, un ap pilsētu varēja būt apdzīvotas vietas apmēram 30 km rādiusā. Tā bija liela un nozīmīga pilsēta ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tā bija pagānu pilsēta. Izraēliešu acīs viņi bija ienaidnieki. Tā bija asīriešu tauta, ar kuru ik pa laikam izraēliešiem bija savas problēmas. Un pravietis Jona saņēma norādījumus no Dieva: “Dodies uz Ninivi un sludini.” Ko padomāja Jona, ko padomāja šis pravietis? Viņš padomāja: “Ja es došos tur sludināt, tiem pagāniem tiks dota iespēja atgriezties pie Dieva. Tiem pagāniem tiks dota iespēja iegūt tādu pašu Dieva žēlastību, kāda ir mums. Viņi to nav pelnījuši.” Bet šoreiz nav svarīgi runāt par to, kāda bija viņa motivācija un kāpēc viņš nevēlējās to darīt. Nav nekādas nozīmes, kāpēc mēs neejam Dieva aicinājumā. Nav nekādas nozīmes tam, ka tev nepatīk kāds cilvēks, ka tev nepatīk viņa seja, un tāpēc tu nepastāstīji viņam par Kristu. Jonas gadījumā, nav nekādas nozīmes, ka viņam nepatika asīrieši un ka šī pilsēta varētu atgriezties pie Dieva un saņemt Dieva žēlastību. Viņš atteicās iet aicinājumā. Viņš noīrēja kuģi un devās uz Taršišu, kas tā laika izpratnē bija zemes mala. Tā laika ģeogrāfijā Taršiša bija zemes mala, ko viņi pārzināja. Valdīja uzskats, ka dažādu tautu dieviem ir savas teritorijas. Jona, acīmredzot, tā arī uzskatīja, ka Taršišā Izraēla Dieva teritorija beidzas un tur Dievs viņu neaizsniegs, tur Dievs viņu nenoķers. Viņš domāja: “Es bēgšu no Dieva aicinājuma.”
Draugi, katrs jaunpiedzimis kristietis, vai tas ir baptists vai adventists, vai draudzes “Kristus Pasaulei” kristietis, ir saņēmis Dieva aicinājumu. Un aicinājums ir vienkāršs: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas [..].” (Mateja evaņģēlijs 28:19) Katram no mums ir sava loma, katram ir savas spējas, katram ir savi talanti, kādā veidā viņš ceļ Dieva valstību. Mums katram Latvijas draudzes cilvēkam ir jābūt līdzdalībniekiem, lai Dieva valstība nāktu Latvijā. Katram Latvijas draudzes cilvēkam nav jāskrien uz Āfriku vai uz citām valstīm. Bībele saka tā:
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )
Sākot ar tuvākajiem cilvēkiem un to, ko tu vari šodien, savas konkrētās draudzes ietvaros un savas konkrētās draudzes mācībā, tu ņem līdzdalību, lai Latvijā varētu nākt Dieva valstība. Šajā gadījumā, pirmkārt, es sludinu draudzei “Kristus Pasaulei”, otrkārt, visiem citiem kristiešiem un tiem, kas vēl kļūs par tādiem Latvijā. Mums visiem ir Dieva aicinājums, kuru var ļoti vienkārši izteikt – mums ir jāpiedalās, lai glābtu cilvēku dvēseles. To sauc par evaņģelizāciju un mācekļu veidošanu. Vēl vienkāršākiem vārdiem – to sauc par draudzes celtniecību. Nevis ēku celtniecību, bet draudzes celtniecību, cilvēku celtniecību. Bija tāda dziesma “No dzīviem akmeņiem tiks uzcelts Dieva nams”, un tas ir pamatots Dieva vārdā. Dieva vārdā ir rakstīts:
“Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..].” (Pētera 1. vēstule 2:5)
Dievam garīgs nams, kā no dzīviem akmeņiem, ir: konkrētas vietējās draudzes; konkrētas grupas; konkrēti cilvēki; konkrēts mācītājs; konkrēta organizācija. Tas nav kaut kas tāds, kur tu vienkārši kādam pastāstīji par Dievu un aizgāji tālāk. Tas arī ir katra kristieša pienākums – sludināt evaņģēlija vēsti. Tālāk – darīt par mācekļiem – nav tikai pateikt par Dievu cilvēkam. Darīt par mācekli nozīmē: aprūpēt cilvēku, būt konkrētā draudzē, būt konkrētā sadraudzībā, būt konkrētā vīzijā, būt konkrētā darbā iesaistītam. Mums katram ir jābūt iesaistītam Dieva aicinājumā. Mums katram ir jānes sava artava, lai katra Latvijas draudze augtu un vairotos.
Kad mums bija Tautas lūgšanu sapulce, tur bija trīs mērķi:
1) izaugsme savas konfesijas un draudzes ietvaros;
2) vienota lūgšana;
3) kopēja balss.
Izaugsme ir pats svarīgākais. Kāda var būt politika, ja nav kristiešu? Kāda var būt politika, ja to, kas tajā iet, ja nav pats pamats, ja nav bāzes? Ko mēs vispār varam mainīt, ko mēs vispār varam izdarīt, ja mēs esam maz, ja mēs neejam Dieva aicinājumā? Lūk, aicinājums. Šo sprediķi vēl varētu nosaukt “Zudusī paradīze”. Mēs visi tiecamies pēc paradīzes, jo tādus mūs Dievs ir radījis. Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka pirmie cilvēki dzīvoja Ēdenē, Paradīzes dārzā. Vārds Ēdene jeb Paradīze nāk no seno persiešu dārziem. Ziniet, ka viņiem nav tāda daba, kā mums šeit, jo mums ir meži un zaļš. Tur tomēr ir sausāks klimats. Tajās vietās, kur viņi apsaimniekoja īpašus dārzus, oāzes, paradīzes dārzus, tas bija kaut kas tāds, ko varēja atļauties tikai paši bagātākie cilvēki, ķēniņi un aristokrāti. Tos dārzus dēvēja arī par pasaules brīnumiem. Lūk, šie dārzi bija viens no pasaules brīnumiem. Cilvēki tiecas ap sevi veidot komfortu, paradīzi. Ja mēs aizbraucam un paskatāmies Latvijas muižas, kā tās sākotnēji ir iecerētas un kā atjaunotas, tad varam redzēt, ka cilvēks, kuram ir bijusi nauda un vīzija, ir kaut ko meklējis un radījis ap sevi paradīzi. Jā, viņš ir izmantojis apkārt dzīvojošo ļaužu spēku. Jā, viņš vienīgais ar savu galmu to bauda, un arī ciemiņi, kas atbrauc, bet vienkāršie cilvēki to visu nebauda. Šie bagātie cilvēki to visu ap sevi rada. Bieži vien viņi pilnīgi jūk prātā ar to. Francijas karaliene tā dēļ zaudēja galvu. Viņa tik acīmredzami izšķērdīgi dzīvoja, izcēlās revolūcija un viņa zaudēja galvu. Katram cilvēkam tas ir ielikts sirdī, ka viņš tiecas pēc paradīzes. Dieva vārds saka: dzenieties vispirms pēc Debesu valstības, pēc tās Paradīzes, un tad jums pārējās lietas tiks pieliktas.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Mūsu aicinājumu nozog divas lietas. Pirmā ir pasaulīgums, kad mēs sākam celt sev pilis. Līdzīgi kā hercogi, baroni un ķēniņi, līdzīgi kā visi tie Persijas ķēniņi, kas veidoja Paradīzes dārzus. Pats vārds “Paradīze” nozīmē šos dārzus, kad cilvēki Debesu valstības vietā, iekšēja miera un harmonijas vietā, apsolītās mūžīgās dzīvības vietā sāk meklēt Paradīzi zemes virsū. Paradīze zemes virsū nemēdz būt, tās šeit nav. Jēzus konkrēti saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Tu esi bijis bērēs? Reizēm cilvēki kaut kādus priekšmetus liek zārkā līdzi mirušajiem, bet viņi nevarēs to lietot tajā saulē. Tur neko nevarēs paņemt līdzi, kā tikai izglābtās dvēseles. Es nerunāju par terora aktu, kurā tu uzspridzinies kopā ar citiem cilvēkiem un paņem viņus līdzi uz kaut kurieni. Tas ir darbs, ko tu esi darījis Dievam. Kad tu esi cēlis nevis šo redzamo pasaules valstību, bet Dieva valstību, kas nav no šīs pasaules, un tas ir izglābis cilvēku dvēseles. Otrkārt, tā ir tava paša dzīve – dzīvot Dievā, attiecībās ar Dievu. Jeb otrādi, pirmkārt tā ir tava dzīve Kristū, otrkārt dvēseles. Tas ir viss, ko tu vari paņemt līdzi, vairāk nekas. Tu nevari līdzi paņemt nekādas materiālās lietas. Tas ir pirmais, kas mūs novērš no aicinājuma. Kāpēc kristieši un cilvēki grupās ir tik neaktīvi, kāpēc draudzes ir neaktīvas, kāpēc kristieši ir tik maz un pagrīdē, un tik nobijušies, un tik pakļāvīgi, šādi tādi it nekādi? Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka viņi ir pazaudējuši aicinājumu. Kāpēc ir pazaudējuši? Tāpēc, ka ir kļuvuši pasaulīgi. Dažādas pasaulīgas rūpes viņus nomāc. Nauda, manta, vara un tamlīdzīgas lietas. Tas ir vienkārši, jo tā ir tā sēkla, ap kuru izauga un to nomāca ērkšķi un dažādi dadži. To sēja normālā zemē, bet šis augs tika nomākts tikai tāpēc, ka bija pasaulīgums, bagātības viltība, ikdienas rūpes un tā tālāk. Tā var būt arī ģimene, tas varbūt tēvs, māte, sieva, vīrs, bērni, kādi svarīgi cilvēki tavā dzīvē.
“[..] bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca [..].” (Mateja evaņģēlijs 13:7)
Tas var būt jebkas tavā dzīvē, kas ir svarīgi šeit tikai šai dzīvei, kam nav nekāda sakara ar nākamo dzīvi.
“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības [..]” (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Tas nozīmē, ka pasaulīgums nozog aicinājumu. Tev vairs nav laika garīgām disciplīnām, tev vairs nav laika glābt cilvēkus, tev vairs nav laika celt grupu, jo pasaulīgums ir ņēmis virsroku. Tavs domāšanas veids ir pārformējies vai tu vispār to neesi pareizi izveidojis. Tas ir pirmais, kas nozog aicinājumu. Kad aicinājums ir nozagts, tas ir bīstami. Tas ir ļoti bīstami. Bībelē teikts tā:
Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā. (Jēkaba vēstule 3:1)
Kāpēc mācītāji nāk grūtākā tiesā? Tāpēc, ka no tiem, kam vairāk dots, vairāk prasīs.
[..] Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs. (Lūkas evaņģēlijs 12:48 )
Tas arī ir rakstīts: “Tam, kam vairāk dots.” Ko nozīmē – vairāk dots? Tu piedzimi ar īpašām spējām? Nē, tev ir vairāk saprašana atklāta, jo tu zini, kas ir pareizi, tu zini, kā ir jāiet aicinājumā, un tu to atstāj. Tas ir bīstami. Tas ir ļoti bīstami ne tikai tāpēc, ka tu vari pazaudēt mūžīgo dzīvību, bet tu vari pazaudēt daudz ko labu, ko Dievs tev ir paredzējis šeit virs zemes. Pat ne tikai to, kas tev ir paredzēts, bet tu vari pazaudēt to, kas tev jau pieder. Tu daudz ko vari pazaudēt. Kāpēc? Tāpēc, ka pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.
Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (Pētera 1. vēstule 5:8 )
Cilvēku bez aicinājuma velns var viegli aprīt. Dievam vairs nav nekādas jēgas sargāt cilvēku bez aicinājuma. Viņš ir pagājis malā, un vieta ir dota ļaunajiem gariem. Lūk, tā notika ar Jonu.
Otrs, kas var novērst no aicinājuma, ir mūsu pašu emocijas un izjūtas, dažādi garīgi piedzīvojumi, kurus mēs noliekam Dieva vietā. Tātad, tas ir pasaulīgums un emocijas, kas nozog aicinājumu. Bet ne jau tie ir zagļi, bet tu esi tas, kurš atdod. Tu esi atdevis aicinājumu. Tik vienkārši ir vainot kādu citu: “Lūk, tas pasaulīgums man nozaga aicinājumu, tas ir vainīgs, vai arī manas emocijas ir vainīgas.” Nē, vainīgs esi tu pats. Katrs pats mēs esam savas laimes kalējs, un katrs pats mēs izvēlamies savu virzienu. Jona iekāpa kuģī, kurš brauca uz pasaules malu, uz tālāko vietu, kur viņš varēja nopirkt biļeti. Tā kā tajā laikā QR kodus nevajadzēja, viņš droši varēja uz štatiem laist. Tagad mēs visur nevaram tikt, tur vajag to un to. Viņš iekāpa kuģī un devās uz pasaules malu. Viņš pateica jūrniekiem, ka viņš bēg no Dieva. Kā raksta muitā? Kāds ir ceļojuma mērķis? “Es bēgu no Dieva. Es esmu Izraēla pravietis, es kalpoju Izraēla Dievam Jehovam, un es bēgu no Viņa, jo es negribu, ka tie Ninives pagāni atgriežas pie Dieva. Es bēgu no sava aicinājuma. Viņš mani aicināja, bet es neklausu.” Zini, uzkāpjot uz cita kuģa, tu jau esi tās valsts teritorijā. Ja tu esi uz konkrētās valsts kuģa, tu jau esi šīs valsts teritorijā. Ja Rīgas ostā stāv kuģis no Zviedrijas, un tu uzkāp uz tā, tu jau esi Zviedrijas teritorijā, tātad tu jau esi viņu aizsardzībā. Lūk, tā ir. Tas ir līdzīgi, kā Jona uzkāpa uz kuģa un jau bija Taršišā. “Es jau esmu tajā teritorijā, kur Dievam vispār nav nekādas teikšanas. Es bēgu no Viņa, un es dodos tālāk, kur manam Dievam vispār nav nekādas teikšanas. Es negribu to darīt, es negribu glābt pazudušos, es nevēlos glābt, es nevēlos piedalīties nekādas grupiņas celtniecībā, es negribu to darīt. Es negribu ziedot, es negribu tās telpas uzturēt, es negribu neko no tā visa darīt. Man ir uzspļaut, man apnika, man ir depresija. Es esmu slims, es apprecējos, es biznesu iesāku. Man ir dažādas lietas, man tur tas un šitas, man vairs negribas, man nav vairs nekādas vēlmes. Es nejūtu, ka man ir aicinājums. Kādreiz man bija aicinājums, bet tas kaut kur ir pazudis, un es vairs nejūtu aicinājumu. Es varu darīt tikai to, ko es jūtu, ka varu darīt. Ja es nejūtu, ka varu darīt, tad es nevaru to darīt.”
Tā bija ar Jonu, viņš galīgi nejuta, ka viņam būtu jāevaņģelizē. Viņš galīgi nejuta, ka viņam būtu jāiet Dieva aicinājumā. Viņš teica: “Es neiešu.” Viņš brauca ar šo kuģi, un jūrā izcēlās vētra. Interesanti ir tas, ka Jona mierīgi gulēja kādā apakšējā telpā. Es par viņu domāju, kā viņš tā mierīgi varēja gulēt, bet jūrnieki gan negulēja. Viņi gāja bojā, un kuģis gāja bojā. Viņi atrada Jonu, jo bija dzirdējuši, ka viņš bēg no Dieva, un vērsās pie viņa: “Eu, klausies, ko tu guli? Lūdz savu Dievu, lai vētra apklust. Lūk, mēs ejam bojā. Un vispār vai tas nav tikai tāpēc, ka tu bēdz no tā Dieva? Vai tikai tas nav Dievs?” Jo tajā laikā un ne tikai tajā laikā par jūru pastāvēja visādi ticējumi. Viņi nolēma mest kauliņus, kurš ir vainīgs pie tā, ka viņi iet bojā. Viņi meta kauliņus, un tie norādīja uz Jonu. Iedomājies? Pat kauliņus uzmeta pret Jonu. “Tas ir tāpēc, ka tu bēdz no aicinājuma.” Zini, ko viņš teica? “Jā,” jo viņš ļoti labi zināja, ka vētra ir tāpēc, ka viņš bēga no Dieva. Šis “suns” zināja, ko viņš ir “ēdis”. Ko darīt? Viņš teica: “Iemetiet mani jūrā, un tad vētra beigsies.” Nu, viņi vēl mēģināja stūrēt, viņi negribēja Jonu mest jūrā. Viņi izmeta no kuģa visus smagos priekšmetus, maisus un kravas, lai atvieglinātu kuģi, bet tas nepalīdzēja. Vētra turpināja trakot, un viņi izmeta Jonu jūrā. Tiklīdz viņš tika izmests jūrā, vētra nostājās un jūrnieki sasniedza savu Taršišu. Tur ir rakstīts, ka Jonu aprija liela zivs. Tur nav rakstīts, kas tā bija par zivi – leviatāns vai valis, es nezinu. Un vispār, cik tas ir ticami, ka viņš nokļuva zivs vēderā. Varbūt tas ir jāsaprot simboliski, bet katrā ziņā viņš izglābās. Te rakstīts, ka viņš bija zivs vēderā, un tad viņš vērsās pie Dieva: “Ā, Dievs, es tagad saprotu, ka nevajag būt nepaklausīgam Tavam aicinājumam. Tomēr grupiņa ir jāceļ, tomēr draudze ir jāceļ, un sajūtas nav svarīgas, un visas manas emocijas nav svarīgas. Tas, ko es jūtu pret šiem cilvēkiem Ninivē, pret šiem asīriešiem un man nepatīkamajiem pagāniem, nav svarīgi. Ja Tu teici, tomēr laikam man bija jāiet. Dievs, izglāb mani, izglāb!” Un zivs viņu izspļāva.
Viņš tomēr nolēma doties uz Ninivi. Tas vēl nav viss. Tur nav rakstīts, ka viņš teica: “Dievs par jums apžēlosies.” Nē, viņš staigāja un teica: “Vēl 40 dienas, un jums visiem kirdik būs.” Viņš trijās dienās izstaigāja visu šo pilsētu. Ja rēķina, kā viņš ir staigājis pa šo pilsētu, tad trijās dienās to varēja izstaigāt, bet viņš nekur neuzkavējās ilgstoši, lai ilgstoši sludinātu. Viņš ļoti īsi runāja. Viņš gāja cauri un teica: “Vēl 40 dienas un jums kirdik, vēl 40 dienas un jums kirdik.” Viņš ar prieku to darīja: “Labi, labi, Dievs, es paklausīšu Tev, bet tas nenozīmē, ka es tagad mīlēšu tos cilvēkus un ka es baigi gribu, lai viņi tiek izglābti. Es vienkārši Tev paklausīju, citādi atkal vētra sāksies, vētra visiem jūrniekiem un visiem apkārt.” Viņš sludināja, ka Dievs ir nolēmis šo pilsētu pēc 40 dienām nodot iznīcībai. Ķēniņš, augstākie vadītāji un cilvēki šajā pilsētā pieņēma šo Dieva vēsti caur Jonu, caur to, kā viņš sludināja. Ķēniņš izdeva pavēli visiem, pat lopiem gavēt bez ēšanas, bez ūdens. Viņi tērpās maisos, sēdēja pelnos un gavēja, un Dievs apžēlojās, un šī pilsēta negāja bojā. Un tā bija pagānu tauta. Tad Jona teica: “Dievs, vai tas nav tas, ko es Tev teicu?” Viņš bija ciets rieksts: “Vai tas nav tas, ko es Tev teicu, es taču teicu, ka viņi var atgriezties!” Viņš aizgāja un kaut kur attāli no pilsētas uzcēla būdiņu un iestādīja ricinus stādu. Es to ricinus nekad mūžā neesmu redzējis, kā tas izskatās, bet viņš esot vairākus metrus augsts ar platām lapām. Šis stāsts izauga un viņam saulē deva pavēni. Beidzot viņš izdarīja savu aicinājumu un visu pateica. Viņš domāja: “Bet tie ir atgriezušies, vienalga izdarīju, vismaz man tagad ir ēna, man ir skaisti, forši, viss ir.” Te ir rakstīts, ka Dievs sūtīja tārpu, kas iedzēla šim augam un augs nokalta. Uz viņa galvas sāka spiest saule, un viņš paģība. Atkal bija problēma. Klausies, Jonam bija problēmas personīgajā dzīvē. Te viņam ir mājiņa, te viņam ir foršs stādiņš, un te viņam atkal vairs no visa tā nekā nav. Viņš noģība, viņam bija veselības problēmas no saules. Viņam bija materiālas problēmas, jo viņš iestādīja, un augs novīta. Viņam bija dažādas problēmas, bet pati lielākā problēma bija tajā brīdī, kad viņš bēga, tiešā veidā bēga.
Un, tagad klausies vienu no svarīgākajām lietām tad, kad tu bēdz no Dieva aicinājuma, – problēmas tavā personīgajā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Problēmas vispār cilvēkiem vienmēr ir un būs, ticīgam vai neticīgam, visiem būs problēmas. Bet tādas problēmas, kurām nav jābūt tavā dzīvē, tādas tur parādīsies. Un galu galā bēgot no aicinājuma tu pazaudē mūžīgo dzīvību, jo nepaklausība Dievam ir vienkārša nepaklausība Dievam. Tas nenotiek vienā dienā, tas ir kā ūdens pilieni izgrauž akmeni, kanāls izgrauž un deformē akmeni. Ūdens jūrā nogludina akmeņus vai stiklus, to dara ūdens, bet to viņš nedara vienā dienā, tas notiek ilgākā laika posmā. Un tas ir pasaulīgums, un tās ir emocijas. Pasaulīgums un emocijas, divas šīs lietas. Un, kad kristietis neiet aicinājumā, uz ko Dievs ir aicinājis: vai, es nejūtu, – nav svarīgi, ka tu nejūti. Jona arī teica: Dievs, es nejūtu, ka man būtu jāiet pie šiem pagāniem. Es zinu, ka ir man jāiet.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
“Bet es nejūtu, ka man jāiet.” Un viņš negāja. Problēmas bija kam? Viņam bija problēmas un jūrniekiem bija problēmas. Taviem cilvēkiem apkārt sāk rasties problēmas. Un, ja tad tu vēl nesaproti, ka tas bija brīdinājums, tad tas ir ļoti slikti. Labāk ir mācīties no cita kļūdām nevis no savām, bet no savām arī ir jāmācās. Un, kad tava paša dzīvē sāk notikt dīvainas lietas, tad vajag padomāt, vai tu esi aicinājumā. Vai Dievs tevi sodīs? Nē, Dievs tevi nesodīs, bet Dievs tevi vairs nevar sargāt, jo tu neej Viņa aicinājumā. Kāda Dievam daļa gar tevi? Tu neej Viņa aicinājumā. Viņš tevi aicina, bet tu neklausi. Tu dodies citā virzienā. Es nezinu, kā Jona pabeidza savu dzīvi, nav rakstīts Dieva vārdā. Viņš tā ļoti negribīgi izpildīja savu uzdevumu, ļoti negribīgi, bet viņš nenoslīka, viņš tika izglābts, šos jūrniekus pasargāja. Tu arī vari pasargāt savu ģimeni. Es runāju tādas lietas, kuras ir reālas. Tās ir ļoti reālas.
[..] Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs. (Lūkas evaņģēlijs 12:48 )
Kam vairāk dots, no tā vairāk prasīs. Ja tu esi līderis, uz tevi tas īpaši attiecas. Uz katru cilvēku, kurš tic Dievam, attiecas, vai tu cel Dieva valstību. Vai tu pats meklē un pieskaņo savu dzīvi Dieva gribai? Vai tu ej pie cilvēkiem? Vai tu cel savas grupas? Vai tu cel savu draudzi? Ko tu esi izdarījis savai draudzei? Un ne jau tikai draudzei, bet Dievam! Jo, kā es jau minēju: tu neko nepaņemsi līdzi mūžībā, tikai izglābtās dvēseles un to, ko tu darījis, kā tu būsi dzīvojis Dievam par godu šeit virs zemes un viss, vairs neko.
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. (Mateja evaņģēlijs 6:19-20)
Tam ir mūžīga vērtība. Tu gribi vai nē, pēc īsa laika sprīža tu būsi vecs kraķis, un smiltis tev birs ārā. Katrs, kurš klausās mani šajā brīdī, lai cik tu nejustos šobrīdi emocionāli uz viļņa, lai cik tu nejustos pareizs savos spriedumos, ja tu esi atstājis savu aicinājumu, pienāks brīdis, kad tev smiltis birs. Tās birs, tu būsi vecs kraķis un nomirsi. Bet jautājums, kur tu nonāksi? Un ko tu aiz sevis atstāsi? Jā, Bībelē rakstīti gadījumi, kad Viņš caur uguni izvilks dažus.
[..] Bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni. (1. Korintiešiem 3:15)
Kā caur uguni – tā knapi, knapi paspēja “uz pēdējo vilcienu, uz pēdējo tramvaju”. Tu paspēji “uz pēdējo trolejbusu”. Tu “noķēri taksi”. Tu nokļuvi, bet kā caur uguni, un Dievs ieskaitīja, kaut kādā veidā paveicās tev. Bet es neesmu tas tiesnesis, kurš noteiks, kuram paveiksies, kuram nepaveiksies, Dievs nosaka. Un es zinu, ka viens no galvenajiem faktoriem ir aicinājums. Vai tu esi Viņa aicinājumā? Un šeit nav runa par to, ka Dievs tevi ir aicinājis par dziedātāju. Nē, nē, tās ir elementāras dāvanas, ko Dievs ir devis. Lai Dievam dotu godu, nevis tikai savām vajadzībām.
Tu vari lūgt Dievu, bet ne lūgt pēc emocijām vai meklēt piedzīvojumus. Par pasaulīgumu mēs jau visu noskaidrojām. Pasaules rūpes – izglītība, bizness, bērni, sieva, vīrs u.c., bet tikai ne aicinājums? Aicinājums tikai otrā, trešā vai desmitā plānā? Bet es saku, ka tas var radīt nopietnas problēmas jau šodien. Ne katram, bet šodien var radīt. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs paiet malā. Viņš vairs nesvētī. Tu vairs neesi tik ļoti interesants Viņam, jo tu jau neej Viņa aicinājumā. Un tad lūgšanās tu sāc meklēt piedzīvojumus, emocijas. Bet ko saka Dieva vārds?
Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki. (Apustuļu darbi 1:8 )
Kas jūs būsiet? Liecinieki. Jebkāda māžošanās, jebkādas izpausmes, jebkādas Gara dāvanas, jebkādas ilgās lūgšanas līdz nemaņai, kamēr Svētais Gars atnāks, jebkāda Svētā Gara plūsma un pārdabiskas izpausmes, kad sanāk divi, trīs, pieci cilvēki kopā meklēt Dievu, lai sajustu Dievu, nav nekas nepareizs, bet vai tas ir lietderīgi? Dievu tiešām var piedzīvot, un Dievs tiešām kristī ar Svēto Garu, bet ir viens bet, ja tam neseko cilvēku glābšana, tie ir maldu gari. Ja tam neseko cilvēku glābšana, ja tu esi neauglīgs, tie ir maldu gari. Tu zini, ka velns nāk eņģeļa izskatā, ka velns labas lietas mēdz padarīt par sliktām lietām? Kad ir daudz Dieva meklētāju, piedzīvojumu meklētāju, nav jau slikti kaut ko piedzīvot un kaut ko saņemt, bet ne jau piedzīvojumi būs par pamatu tam, vai tu esi aicinājumā vai neesi aicinājumā. Vai tu cel draudzi vai necel draudzi. Tas nevar būt piedzīvojums, tas ir tavs lēmums. Skaties, ko raksta Dieva vārds:
Bet jūs dabūsit spēku. (Apustuļu darbi 1:8 )
Kad tu saņem spēku, tad bieži vien tam seko pārdabiskas zīmes, reizēm emocijas, reizēm nav nekā īpaša. Bet nav svarīgas emocijas, ko tu piedzīvo tajā brīdī. Tā ir dzīšanās pēc garīgām izjūtām uz patiesa garīguma rēķina. Pēc piedzīvojuma tu kļūsti auglīgs ne tāpēc, ka tu piedzīvoji, bet tāpēc, ka tu zini, ka tev ir dots spēks konkrētam mērķim. Es saņēmu Svēta Gara kristības, es piedzīvoju, un tāpēc es tagad esmu auglīgs. Lūk, tāpēc es tagad varu izglābt cilvēku dvēseles, lūk, tāpēc es varu uzcelt mājas grupu, lūk, tāpēc es varu lietot kādas dāvanas un kalpot. Nē, ne tāpēc. Tāpēc, ka tu apzinies, ka šajā brīdī Dievs tev ir piešķīris spēku un tev ir šis spēks. Ka tu zini, ka tev ir šis spēks un tu vienkārši to lieto, neatkarīgi no tā, ko tu juti tajā brīdī. Ir ļoti labi, ka var sajust, bet tajā brīdī, kad tu sāc dzīties pēc emocijām, tas nozīmē, ka tu kalposi tikai tad, kad būs emocijas, kad emociju nebūs, tu vairs nekalposi. Lūk, tā ir tā robeža, kad ļaunie gari sāk imitēt Dieva Garu. Es dodu garantiju, ka ikviens cilvēks, kurš dzenās pēc izjūtām lūgšanās, kļūs neauglīgs – viņam nebūs cilvēku, viņš vairs neizglābs cilvēkus, viņš paliks uz vietas, viņš degradēsies. Viņa personīgajā dzīvē sāksies grēki un visādas problēmas. Ārēji viņš var labi izskatīties, tomēr viņam tās būs. Un galu galā velns tādu tīklu uzpīs! Kāpēc es nenonācu Debesīs? Tāpēc, ka tu atstāji aicinājumu emociju vārdā. Tu sāki dzīties pēc pārdabiskā, pēc emocijām. Es ļoti uzmanīgi skatos uz jauniem kristiešiem, kuri nodarbojas ar ļauno garu izdzīšanu. Ir ļoti labi un ir pareizi izdzīt ļaunus garus, tas viss ir pareizi, bet tad, kad tu esi desmit gadus vienā grupā, kurā ir pieci cilvēki un jūs viens no otra izdzenat velnus, jūs sen esat apmānīti, jūs esat neauglīgi, nekam nederīgi. Pirmkārt, tādā grupā no paša vadītāja velni ir jāizdzen. Un ne jau pašiem savā starpā, bet pie manis jānāk, un arī tas var neko nedot. “Vai, es kaut ko sajutu, sāku trīcēt, acis izbolīju, un tāpēc tagad es esmu brīvs.” Tu neesi brīvs. Tu būsi brīvs tad, kad tu apzināsies, ka esi brīvs. Patiesība dara brīvu, nevis emocijas dara brīvu. Var dzenāt velnus ārā, viņi nāks atpakaļ. Viņš atrod izslaucītu, izmēstu, sapostu vietu un nāk atpakaļ.
Aicinājums. Es to neizdomāju no zila gaisa, es to saku no Dieva vārda. Jona bēga no aicinājuma. Viņam bija problēmas, un problēmas bija viņa radiniekiem, bērniem. Bija problēmas. Jūrniekiem uz kuģa bija problēmas. Un tas ir nopietni, skaties, ķēniņš Sauls, viņš saņēma aicinājumu no Dieva.
[..] “Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu.” (1. Samuēla grāmata 9:17)
Lūk, Sauls būs ķēniņš, un tālāk? Samuēls teica tā:
“Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi.” (1. Samuēla grāmata 10:6)
“Tu saņemsi spēku, tu būsi ķēniņš, un tev jāvada valsts saskaņā ar Dieva gribu.” Un tālāk viņš teica:
[..] Tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi. (1. Samuēla grāmata 10:7)
Un Samuēls deva pilnīgu brīvību Saulam, kā pareizi viņš saka, “Bet pēc septiņām dienām es atnākšu, un mēs pienesīsim upuri.”
[..] Es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus un arī kaujamos pateicības upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekāms es pie tevis nāku un saku, kas tev ir jādara. (1. Samuēla grāmata 10:8 )
“Tu nevari nest šo upuri, es nesīšu upuri.” Un viņš nepaklausīja Samuēlam. Un Sauls zaudēja savu aicinājumu. Viņš neiegāja aicinājumā. Viņš pats izdomāja, kā viņš grib, viņš nesīs upuri tā, kā viņš grib. Viņš pazaudēja aicinājumu. Samuēls svaidīja Dāvidu par ķēniņu, un, lūk, no Saula tika atņemts un dots Dāvidam. Bet kā no malas viss izskatījās? Kā no malas izskatās, kad cilvēki sadumpojas? Kā no malas izskatās cilvēki bez aicinājuma? Nu, tagad viņi ir kļuvuši turīgi un neatkarīgi. Nu, tagad beidzot viņi var dzīvot kā vēlās. Un no malas viss smuki izskatās. No malas viss var ļoti smuki izskatīties. Izmeklē savu sirdi. Tas, kas no malas labi izskatās, tev pašam tā var likties, ka nu tagad viss ir labi, bet tas nenozīmē, ka patiešām viss ir labi. Sauls paturēja savu armiju, viņš paturēja nodokļus, un Sauls daudzus gadus bija ķēniņš, ilgus gadus bija vēl ķēniņš. Neatceros, bet vai tikai nebija visi četrdesmit gadi? Viņš bija ilgus gadus ķēniņš, bet viņš bija ķēniņš tikai oficiāli, bet ne garīgi. Dievs bija atņēmis ķēniņa varu. Ko Jēzus teica?
[..] Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Mateja evaņģēlijs 23:27)
Viņš par farizejiem runāja. Par tā laika ticīgajiem Viņš runāja. Un kāds ir ebreju liktenis? Tikai tāpēc, ka viņi ir bijuši kā nobaltēti kapi. Tikai tāpēc, ka viņi atstāja savu aicinājumu. Ko saka Dievs? “Lai ar jums nenotiek kā ar šiem aicinātajiem, kas četrdesmit gadus tuksnesī staigāja un izmira.” Kad Dievs viņiem teica: ejiet, atpakaļ atnāca divpadsmit izlūki, un desmit no tiem teica:
[..] “Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs, un mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” (4. Mozus grāmata 13:31,33)
“Mēs nejūtam, ka mēs varam uzvarēt, ka mēs vispār kaut ko spējam. Nē, tā ir pašnāvība. Labāk ejam atpakaļ uz Ēģipti, tur mums bija gaļa.” Kas tik tur vēl viņiem nebija.
Un tie runāja cits uz citu: “Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!” (4. Mozus grāmata 14:4)
Bet Dievs teica: ejiet tur, kur Es vedu, uz zemi, kur piens un medus tek.
“Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek.” (4. Mozus grāmata 14:8 )
Nē, viņi atteicās iet aicinājumā. Kam bija problēmas? Viņiem pašiem un viņu bērniem. Tur rakstīts: jaunā paaudze iegāja, tomēr cilvēkiem apkārt bija problēmas. Nopietnas problēmas.
Kas Latvijā rada problēmu? Kāpēc mums nav tāpat kā Lietuvā? Lietuva jau nav nekāda paraugvalsts, tomēr no šodienas Lietuvā bez QR koda tu vari iet uz veikaliem. Mierīgi sēdies automašīnā un brauc uz Šauļiem, uz Akropoli un bez koda staigā. Maska jāuzliek gan, un esi kā cilvēks. Tur nav vairs šķirošana, tur visi cilvēki vienādi. Tur paliek cits genocīds. Paliek vēl dažas izpausmes, tomēr pats svarīgākais ir koda neesamība – nav cilvēku šķirošanas. Ja nav kodu, nav cilvēku šķirošanas. Kā mums Saeima nobalsoja? Tur bija desmit cilvēku pārsvars, citi nebalsoja, un citiem vispār neļauj balsot, tādai kā Jūlijai Stepaņenko vispār neļauj balsot. Mums ir vienīgā valsts Eiropā, varbūt esam vienīgā valsts visā pasaulē, kur ir tik slinka Saeima, ka viņi pat neiet klātienē strādāt. Viņiem forši, kaut kādā Tenerifē guļ, pasauļojas, uzvelk jaku, lai neredz, ka viņš sauļojas, un piedalās Saeimas sēdē. Un viņi saņem piemaksas un algas par to, ka attālināti strādā un atpūšas. Policisti strādā, mediķi strādā, visi normāli strādā. Kā armijnieki var attālināti karot? Viena poga, raķete un viss, tad var attālināti. Viņi tā dara? Taču nē. Tur cilvēki tikai var strādāt klātienē, un Saeimai ir pats svarīgākais darbs Latvijā. Nē, pats svarīgākais darbs ir mācītājam, bet otrs svarīgākais ir Saeimas darbs, bet viņi ir neklātienē. Tas ir normāli? Viņi ir sliņķi. Es neciešu tādus cilvēkus. Viņi sev algas paaugstina, bet strādāt negrib un nobalso: mums kodus vajag. Kas tad viņiem par daļu gar tiem kodiem? Turpina šķirot cilvēkus. Nobalso pret. Kāpēc tā notiek? Zini, kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas draudze neiet aicinājumā. Es Tautas lūgšanu sapulcē uzsaucu, ka Latvijā ir vajadzīgs politisks spēks. Tā bija Dieva balss, tas bija aicinājums, kurš bija jāizpilda. Tas netika izpildīts, tāpēc arī sekas ir. Tas bija pēdējais brīdis. Šis, kas tagad ir, tas ir pēdējais, pēdējais brīdis. Es Aigaram Grāveram pajautāju: kā tu domā, vai Latvijā ir iespējamas izmaiņas? Viņš neatbildēja uz šo jautājumu. Viņš teica, ka neatbildēs. Tas ir tāpēc, ka nevar jau zināt.
Draudzei ir dota lielā pavēle: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Bet draudze to nomaina pret reliģiskiem rituāliem, nomaina pret emocijām, pret pašu apmierinājumu un komfortu. Ja nomaina pret pasaulīgumu, tad skaidrs, ka cilvēkiem apkārt rodas problēmas. Draudze ir patiesības balsts un pamats zemes virsū. Ja draudze nebūs, tad arī būs pasaules gals. Kad draudze tiks paņemta prom, tad šeit iestāsies pilnīga anarhija jeb sātana valstība, un tad arī būs beigas. Un tāpat arī šodien draudzes var arī nebūt, ja tā ir neaktīva, nepilda savu funkciju, neiet Dieva aicinājumā, un tas rada problēmas pašai draudzei, mūžīgā dzīvība ir apdraudēta, un tas apdraud pilsētas, valsti un ģimenes. Un tas ir arī individuāli. Ja tu sāc kalpot, jo katrs ir aicināts to darīt, un tu vairs to nedari, tu esi apdraudēts. Un, lai cik labi tu izskatītos šodien, atmaksa atnāks. Un tu tagad vari teikt, ka mācītājs draud, bet es vienkārši vēroju, kā notiek Latvijā un pasulē un cilvēkiem, un es to vienkārši redzu, tā ir realitāte, kura ir jāsaprot un ir jāpieņem. Neiet aicinājumā ir bīstami.
[..] Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. (Efeziešiem 4:1,5,7)
Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem 4:11-12)
Redzi, mācītāji, pravieši, evaņģēlisti ir doti, lai svētos sagatavotu, atbalstītu, ka viņi var iet aicinājumā, vienotībā, un tas nozīmē ne kaut kā haotiski, nevis katrs pats par sevi, bet konkrēti komandā, konkrēti vienotībā. Un, piemēram, ir cilvēki, kas meklē pravietojumus, es viņus nesaprotu. Cilvēks bija atnācis pie manis un teica: man vajag papravietot, varbūt Dievs man pateiks kaut ko. Atver Bībeli un palasi! Ej normālā, veselīgā draudzes mācībā, tur viss ir pateikts.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Nu, kas nav skaidrs? Tev vēl vajag papravietot? Lūk, tā jau arī ir, kā krieviski saka – “duhamānija”. Dzenās pēc garīgām dāvanām, pēc brīnumiem, kur patiesībā jau sen Dieva Gara vietā ir sātana gars, kas nomāc tavu garu. Tu jau, iespējams, esi depresijā, tev jau sen ir veģetatīvā distonija un tamlīdzīgas lietas tikai tāpēc, ka tu neej aicinājumā. Tu zini, kas ir pravietis? Vienreiz pa visām reizēm. Tur tā ir minēts: skolotājs, mācītājs, evaņģēlists, pravietis, apustulis. Pravietis nav tas, kas piesēdīsies grupiņā un teiks: klausies, es redzēju sapni, pravietošu par tevi un Latviju. Tas jau nav nekāds pravietis. Visticamāk, viņš ir māžs, viņš kaut ko sapņo, darās, aicinājumā viņš neiet, sapņo kaut ko. Reizēm patiešām tas var būt, reizēm varbūt kaut kādas spējas, ka var kaut ko paredzēt, un varbūt, ka viņam ir kaut kādas pravietošanas spējas iedrošināt cilvēkus. Tāpēc viņš nav pravietis. Pravietis ir amats. Zini, kas ir pravietis? Es ne no viena nepieņemu nekādu pravietojumu, ne no viena, kā tikai no cilvēka, pasaulē atzīta, ka viņš ir bijis skolotājs, viņš ir bijis mācītājs, viņam ir megadraudze un viņu atzīst. Lūdzu, vari man pravietot. Pravieti, kur ir tava draudze? Tev pat grupiņas nav. Labākajā gadījumā tu esi savācis no dažādām draudzēm dažādus cilvēkus, atkritējus, sarūgtinātus cilvēkus, kas staigā riņķī pa draudzēm: “Tagad ejam uz šo draudzi, tagad uz šo draudzi, tagad Gars ved uz to, un tagad Gars ved tur, kopā ar savām maitām.” Uzmanieties no šādiem cilvēkiem, tie ir cilvēki bez aicinājuma, bez ūdens dzenāti mākoņi. Tie nav nekādi pravieši. Pravietis ir amats, un augstāks par mācītāja amatu. Ja viņam ir viss iepriekšējais, ja viņš grupiņu ir vadījis, ja viņš ir draudzi uzcēlis, tad viņam ir kādas spējas pravietot.
Tu zini, kas ir labākais pravietojums? Tas, ko es tagad tev runāju, tas arī ir tev pravietojums. Patiešām, tas, ko es runāju, ir pravietojums. Un paskaties labāk manus vecos sprediķus, kaut vai desmit gadus atpakaļ, es visu šo laiku esmu paredzējis, es visu šo esmu paredzējis un sagatavojies tam. Mēs esam sagatavojušies. Man patika, kā Aigars Grāvers šodien teica: “Man nav nekāda talanta. Es uzskatu, ka man nav talanta.” Es arī uzskatu, ka man nav nekādu pravieša dāvanu, nekas man nav. Man nāk cilvēki.” Man ir dziedināšanas dāvana? Es vienmēr saku: man nav nekādas dāvanas, es nezinu, nekādas dāvanas, es daru to, kas ir rakstīts. Es atsaucos Dieva aicinājumam un punkts. Tur ir rakstīts: uzlieciet rokas un aizlūdziet.
Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. (Jēkaba vēstule 5:14)
Ja kāds starp jums ir nevesels, ar eļļu jāsvaida. Dari to, un Dievs darbojas. Kādas tur dāvanas? Kāds tur pravietis? Kāda tur garu pazīšana? Visādas muļķības. Jā, es esmu mācītājs, es neesmu pravietis. Bet manā Dieva izpratnē manā kalpošanā izpaužas arī šāda dāvana. Arī to, ko šodien runāju, tu dzirdi, bet tev ausis aizvērtas, tu redzi, bet tev acis aizvērtas. Un Jēzus to arī saka:
[..] ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. (Mateja evaņģēlijs 13:14)
Bet mana daļa ir sludināt, tava daļa ir vērtēt, pieņemt vai nepieņemt. Bet es tev droši varu garantēt, ka gala rezultāts būs tāds, kā es šobrīd tev saku. Gala rezultāts ir jautājums – mūžīgā dzīvība vai mūžīgā pazušana. Un arī dzīve uz zemes, lai kā arī Sauls labi izskatījās, galu galā Sauls gāja bojā, un Dāvids ieņēma viņa vietu. Viņš nodzīvoja nejēdzīgu dzīvi. Viņš bija apsēsts, viņš mēģināja nogalināt Dāvidu, viņš pieņēma ļoti daudz nepareizu lēmumu.
Un Tā Kunga Gars atstāja Saulu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts. (1. Samuēla grāmata 16:14)
Viņš bija apsēsts, tur tā ir rakstīts, ka viņam uznāca ļauns gars, pēkšņi viņš pielēca kājās, pienagloja Dāvidu ar šķēpu pie sienas, un tā tālāk. Bija apmāts. Kāpēc? Tur, kur nav aicinājuma, tur darbojas velns. Lūk, ar ko var izskaidrot, kāpēc reizēm cilvēks, kurš ir gājis aicinājumā, pēkšņi kļūst pasaulīgs un sapinas emocijās. Viņam sākas problēmas, pat ja tās nav redzamas, tā tomēr ir. Pati lielāka problēma ir tā, ka tu vairs nezini, kur nonāksi dzīves beigās un ka tu radi problēmas apkārtējiem cilvēkiem, jo neej aicinājumā. Ir vecas mājas, piemēram, no koka, un tu aizej ciemos, ieej iekšā, un tur ir tāds dzīvoklis. No ārpuses necila māja, bet iekšā tik skaisti izremontēts. Vai nevienam nav tā gadījies? Tāpat ir arī otrādāk, no ārpuses izskatās labi, jauna māja, bet ieej iekšā, un tur viss sapelējis utt. Nemaz nav pievilcīgi.
[..] Nebija neviena vīra, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš; veselu galvas tiesu viņš bija lielāks kā visi citi tautā. (1. Samuēla 9:2)
Un tāpat bija Saulam, lai cik labi viņš izskatījās, un viņš bija galvas tiesu pārāks par citiem. Par viņu ir rakstīts tā, ka nebija neviena tik izskatīga cik viņš. Saulam bija viena problēma, viņš atteicās klausīt pravieti. Ir cilvēki, kas saka: ”Man pašam ir Dieva aicinājums.” Lai cik labi Sauls izskatījās no ārpuses, tomēr problēma bija tā, ka Sauls domāja, ka viņu pašu vada Dievs.
“[..] Tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu.” (1. Samuēla 10:7)
“Bet tev būs noiet man pa priekšu uz Gilgalu, un redzi, arī es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus un arī kaujamos pateicības upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekāms es pie tevis nāku un saku, kas tev ir jādara.” (1. Samuēlam 10:8 )
Samuēls teica Saulam, lai dara, kā viņam ienāk prātā, kā Dievs vada, bet piekodināja, lai gaida viņu, jo viņs pats pienesīs dedzināmo upuri, bet Sauls nesagaidīja.
Aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. (2. Tesaloniķiešiem 2:14)
Tātad, lai tu iemantotu Kristus godību, nav jāgaida, ka tev Dievs kaut ko īpašu pateiks, bet mācītājs vienkārši sludina Dieva vārdu. Tu atver Bībeli, un viss saskan. Un, kā jau es minēju, ļoti reti ir cilvēki, kas sēž draudzē un saka: ”Es saņēmu pats vadību no Dieva, un tā nav tāda kā mūsu draudzē.” Šis cilvēks iziet ārā, un viņam ir sava vadība, bet tomēr visi kā likums iziet ārā no draudzes un kļūst tādi kā Sauls, vienkārši par skeletiem. Faktiski viņi nodzīvo savu dzīvi bez Dieva, viņi neko nesasniedz, un labākajā gadījumā kādu kā caur uguni izvelk, bet kas ar viņu bērniem notiek vai cilvēkiem apkārt, kur paliek tas, ko Dievs gribēja caur tevi darīt? Atceries, visur tā ir, kur kādā cilvēku grupā vai draudzē ir pārāk liels uzsvars uz žēlastību, tie ir cilvēki bez aicinājuma. Tie ir cilvēki, kas ir apmainījuši savu aicinājumu pret dažādiem grēkiem, pasaulīgumu vai emocijām, kas viss nāk kopā, meklē emocijas, kaut ko lūdz, lai tikai piedzīvotu. Ja tev nav glābtu cilvēku un caur tevi nenāk cilvēki pie Dieva, tu esi maldu garu varā, neatkarīgi no tā, ka tu it kā lūdz Dievu un kaut ko piedzīvo. Es esmu piedzīvojis Dievu īpašās reizēs un ļoti spēcīgi. Bet es varu pateikt vienu, neviens no šiem piedzīvojumiem nav motīvs, kāpēc es kalpoju. Es saņēmu Svētā Gara kristību ļoti spēcīgi un izteiktā veidā, bet tas nav iemesls, jo es jau pirms tam sludināju, liecināju, klausīju aicinājumam. Šie piedzīvojumi man ir palīdzējuši, atsvaidzinājuši, bet tas nav iemesls. Es kalpoju tāpēc, ka ar sludināšanu esmu aicināts.
Nabaga Lācars un bagātais cilvēks, par viņiem var lasīt Lūkas evaņģēlijā. Nabagais cilvēks ēda no druskām, kas nāca no bagātā galda. Abi nomira, un Lācars nonāca Debesīs, bet bagātais cilvēks ellē, ne tāpēc, ka bija bagāts, bet tāpēc, ka negāja Dieva aicinājumā.
“[..] sūti Lācaru, lai tas iemērc pirkstu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā.” (Lūkas 16:24)
Esot ellē, šis bagātais cilvēks Dievam saka, lai atsūta Lācaru un dzesē viņa mēles galu, tādas mokas bija ellē, kaut mazu pilienu uz mēles. Dievs saka, ka tas nav iespējams, ir bezdibenis jūsu starpā, tu jau savu labumu dabūji dzīvs būdams.
Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. (Lūkas 16:25-26)
Viņš samainīja aicinājumu pret bagātību, bet Lācars bija uzticams, kaut bija nabags, un tika iepriecināts. Tad šis bagātais cilvēks padomāja, ka viņam ir pieci brāļi, lai sūta Lācaru atpakaļ, lai pasaka, ka ir šāda briesmīga vieta, kur var nokļūt.
“[..] sūti to uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” (Lūkas 16:27-28 )
“Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lūkas 16:31)
Tur ir runāts, ka Ābrahāms atbild, bet tas ir Dievs. Nekādi brīnumi, nekādas sajūtas nevar būt par iemeslu tavai ticībai vai aicinājumam, tikai un vienīgi elementāra paklausība aicinājumam: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem.” Piedzīvojumi ir labi, bet tas viss ļoti slikti beidzas, ja mēs uz tiem koncentrējamies. Dažādas pasaules lietas ir labi, bagatība ir labi, bet, ja mēs to noliekam augstāk par pašu Dieva aicinājumu, tad tas vairs nav labi. Velns izkropļo labas lietas. Tapēc es brīdinu līderus un katru cilvēku draudzē: jo tev vairāk uzticēts, jo tev vairāk atprasīs. Es domāju, ka katram draudzes cilvēkam ir vērts pārdomāt savu dzīvesveidu, padomāt par savu aicinājumu, jo mans pienākums ir brīdināt. Ir tikai divi ceļi, kur mēs nonākam, un bez aicinājuma mēs Debesīs nenonākam. Mums ir Debesu aicinājums.
Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu. Apgaismotas gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot. (Efeziešiem 1:17-18 )
Kādu godības bagātību, kādu cerību dod Viņa aicinājums! Un nejauksim Viņa aicinājumu ar dažādām lietām, ar kurām tu sabiedrībā esi noderīgs. Es runāju ar mūziķi Aigaru Grāveru, un viņš ir noderīgs sabiedrībai, un ar savu darbu viņš ir panācis, ka caur mūziku spēj labi pasniegt kādu domu. Kā viņš pats teica, caur rindiņām pienest pat tad, kad nedrīkstēja neko tādu runāt. Padomju laikā viņš to darīja caur mūziku. Aicinājums neglābj, tas nav tas, pēc kā tev ir jādzenās. Ir labi lasīt dažādas motivējošas grāmatas, bet, ja tev nav pamats Bībele, tev nevajag tādas lasīt.
“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņs iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36)
Ko dod tas, ka tu iemanto visas pasaules bagātības, bet pazaudē savu dvēseli? Motivatori ir ļoti labi, es arī lasu un daudz ņemu vērā, ko es lasu. Tas pats Džons Maksvels, viņa grāmatās ir ļoti daudz labu lietu, bet tas neglābj, tas palīdz man efektīvāk izpildīt Dieva aicinājumu. Pasaulē katram ir sava nodarbošanās, tas arī palīdz tavā darba vietā, tas ir labi, ka tu lasi motivatorus arī garīgās lietās un tas palīdz tev gūt panākumus, bet paturi par pamatu aicinājumu no Dieva, nevis kādas dāvanas ar ko tu vari būt noderīgs cilvēkiem.
“Un nebīsties no teim, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mateja 10:28 )
Jēzus saka, lai nebīstamies no tā, kas miesu var nomaitāt, bet no tā, kas dvēseli var nomaitāt. Mums tagad ir pandēmija un tāpēc mēs drīkstam? Mums nav kopēju dievkalpojumu un tāpēc mēs nevaram? Draugs, tie ir meli, tu nekad neesi varējis ne ar dievkalpojumiem, ne bez. Tev ir grupiņas, tev ir viss. Mūsu dievkalpojumi vienmēr draudzē ir bijuši tikai un vienīgi dekorācija, mums pat nevajag dievkalpojumus. Arī šo ēku nevajag. Dieva valstība nav ēkas, bet tā ir mūsu vidū, attiecībās ar cilvēkiem, normāli vadītā draudzē. Tas ir labi – dievkalpojumi, sava ēka, – tas arī iedvesmo, bet tas nav pamats. Mugurkauls draudzē ir mājas grupiņas. Mēs esam ļoti stipra draudze, un esam labākā pozīcijā nekā jebkura draudze Latvijā, un ja tu šeit, šajā vietā nevari būt auglīgs, tad tu vienkārši esi lūzeris. Un cilvēki saka: ”Man ir kaut kas savs, esmu kaut ko panācis.” Vai tu ar to tiksi Debesīs? Tie būs tavi labie darbi, kā tu uzaudzināji bērnu vai nopelnīji naudu. Pats svarīgākais ir aicinājums.
“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24)
“Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:30-33)
Vai tu atceries, kad Jēzus runāja par laulībām, kur ir viens vīrs, viena sieva uz visu mūžu, un mācekļi izbijās? “Mēs visu esam atstājuši Dieva valstības dēļ, kas mums būs par to?”
“Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” (Mateja 19:27)
Jēzus teica: patiesi Es jums saku, kas Manis un Mana darba dēļ ir atstājis tīrumu, mantas, bērnus, sievu, ļoti svarīgas lietas, kas ir katram cilvēkam būtiskas, tiem jau šajā dzīvē būs daudz vairāk un nākamajā laikā būs mūžīgā dzīvība.
“[..] Tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgo dzīvību.” (Mateja 19:29)
Tas nenozīmē, kas mums nav jāstrādā. Nepārproti un nedomā, ka vairāk strādāt nevajag, bērni nav jābaro, nekādu atbildību nevajag, nekas nav jādara; bēdziet pa gabalu no tādiem cilvēkiem. Man kā mācītājam ir svarīgi, ka tu ieej Debesu valstībā, un mans pamata uzdevums ir sludināt, lai tu iemantotu mūžīgo dzīvību un atstātu aiz sevis kaut ko paliekošu. Visas pārējās lietas ārpus Dieva valstības nav paliekošas lietas, tur būs tikai tas, ka tu esi dzīvojis Viņa godam, nevis tikai godīgu dzīvi. Tu esi gājis aicinājumā. Kādā veidā tu esi ieguldījies, cik lielā mērā, lai vairotu Dieva valstību un, protams, arī kā tu esi pats dzīvojis. Novēlu jums katram veiksmīgu un apņemšanās pilnu ceļu uz Debesīm. Ja kādam notiek kaut kas dīvains, padomājiet, vai tu esi aicinājumā, vai kaut kur gadījumā nav velns sācis saimniekot pa tavu dzīvi, it īpaši tad, ja tev kaut kas tāds ir bijis agrāk un tagad atkal ir. Dievam ir pēdējais vārds.
“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas 14:26)
“Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder [..].” (Lūkas 14:33)
Vai tu gribi patiesu, dzīvu, reālu evaņģēliju, nevis kaut kādas pasakas? Lūk, evaņģēlijs: tas, kurš neienīst savu paša dzīvību, nevar būt Mans māceklis. Vai tie ir mani vārdi vai Dieva vārdi? Vecā Derība vai Jaunā Derība? Tie ir Kristus vārdi. Aicinājums ir pirmajā vietā. Ja draudzei aicinājums ir pirmajā vietā, tad Latvija būs pirmajā vietā. Protams, ka no kaut kādām problēmām mēs esam pasargāti, tomēr gadās dažādas neizskaidrojamas lietas arī tiem, kas ir aicinājumā, bet tiem, kas neiet aicinājumā, gadās tādas lietas, kurām tur nebija jāgadās. Neliec neko augstāk par Dievu, neko augstāk par aicinājumu. Mūsu aicinājums: ejiet un dariet par macekļiem.
Tie, kas saka: ”Man patīk piedzīvot Dievu, patīk sajūtas,” – sektas jūs esat. Man ir gramata ”Patiesība par sektām”, palasiet, kas ir sekta, tur ir rakstīts. Un no Dieva, draugs, tu nekur neaizbēgsi, Viņš tev sekos pa pēdām. Jona bēga domājot, ka drīz beigsies Dieva teritorija. Tu vari mainīt draudzes, precēties ar ko gribi, līderus mainīt, vari nākt un nenākt, kalpot vai nekalpot, bet no Dieva neaizbēgsi, Viņš tev sekos pa pēdām. Pareizi būtu teikt, nevis Viņš tevi atradīs, bet velns saimniekos tavā dzīvē un nepārtraukti tas liks tev domāt par to, ka tas ir tāpēc, ka tu neej aicinājumā. Un šeit nav nekā pašizdomāta, šeit ir Jona, Sauls.
Jūdam bija tāds pats aicinājums kā pārējiem apustuļiem, bet viņam bija svarīgāka alga, 30 sudraba gabali. Baigā nauda, gadu nebūs jāstrādā, bet Jēzus teica, ka tev būs jākalpo, jāiet aicinājumā, un pārējās lietas būs. Draudzi nodibināji, tev būs alga kā pilna laika kalpotājam vai tamlīdzīgi, kā viņiem paredzēts viss, bet viņš nodeva Jēzu par naudu un arī sajūtām. Kad Marija izlēja eļļu uz Jēzus kājām, tas bija Jūda, kas prasīja, kāpēc šī eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda izdalīta nabagiem. Viņam bija sava saprašana par to, kā visam jābūt, savas izjūtas, un beigās viņš pakārās.
[..] Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: ”Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jāņa 12:4-5)
Dieva aicinājums visiem ir vienāds, forma, kā mēs to izpildām, ir dažāda, bet tai ir jābūt auglīgai, normālai formai.
Bet Arhipam es lieku sacīt: skaties, ka tu izpildītu kalpošanu, kuru saņēmi Tai Kungā. (Kolosiešiem 4:17)
Pāvils līdzīgi sludināja kā es šodien: skaties, ka tu izpildi savu kalpošanu, – pirmkārt, katrs Latvijas mācītājs, līderis, draudzes apmeklētājs, katrs jaunpiedzimis kristietis. Velti kaut kādu laiku ieguldījumam, lai tu vari attīstīt savu draudzi, lai Dieva valstība var iet plašumā. Nekaunies liecināt par Jēzu Kristu un dari visu, ko tu vari izdarīt, un tajā pašā laikā arī ar Dieva svētību kārto visas pārējās lietas, biznesa lietas utt. Tev būs Dieva svētība, miers sirdī un tu aiziesi līdz galam. Mācītājam patiešām ir jārūpējas, lai cilvēki būtu Dieva gribā, un šī ir daļa no Dieva gribas. Āmen! Es jūs mīlu!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva aicinājums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
