Kas ir Dieva aicinājums? Kā Dievs aicina? Uz ko Dievs aicina? Kas nav Dieva aicinājums? Kas notiek, ja es neatsaucos Dieva aicinājumam? Kā atsaukties aicinājumam? Lūk, tādi ir jautājumi, uz kuriem mēs radīsim atbildes no Dieva vārda. Tu iegūsi skaidrību par šo lietu. Es zinu, ka daudzi cilvēki gaida īpašu Dieva balsi, ka Viņš personīgi pieklauvēs pie viņu durvīm vai parādīsies īpašā veidā un pateiks visu priekšā. Vai tu zini, kas ir tas, ko Dievs grib tieši no tevis? Mēs iesim cauri daudzām Rakstu vietām, un tu pats varēsi izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem. Vai tu esi aicināts no Dieva? Vai uz maziem vai lieliem darbiem? Ja tu iesi un darīsi to, uz ko Viņš tevi ir aicinājis, vai tiešām būs rezultāts? Tu pats vari iegūt atbildes no Dieva. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu runā caur Savu vārdu un lieto mani, un katram vienam atklājies, runā un parādi viņa vietu. Pamudini, pacel mūs, Kungs, ka mēs ejam un darām Tavu gribu! Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Āmen!

Visai Bībelei vijās cauri Dieva aicinājums, sākot jau ar Mozu un līdz pat apustuļa Pāvila mācekļiem. Jānis Kristītājs teica saviem mācekļiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Viņi zināja, ka ir jānāk Glābējam, bet priekšstats par to viņiem bija citādāks nekā bija patiesībā. Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu Kristu, un abi mācekļi sekoja Jēzum. Viņi piegāja pie Jēzu un jautāja: “Rabi, kur Tu mājo?” Viņš parādīja, kur Viņš mājo, un viņi palika pie Viņa. Kopš tā brīža, kad Jānis Kristītājs mācekļiem parādīja Kristu, viņi sekoja Viņam.

“Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, tad redzēsit.” Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:36-39)

Andrejs bija Sīmaņa Pētera brālis, viņš aicināja savu brāli. Sīmanis nāca pie Jēzus, un Jēzus viņam teica: “Tevi sauks Klints.” Sīmanis jutās labi no šiem iedrošinošajiem vārdiem, ka viņš kaut kas var būt, un, zini, viņš arī par kaut ko kļuva – par Jēzus līderu grupas vadītāju pēc Viņa nāves pie krusta. Tas ir fakts, ka Pēteris palika ar Kristu un vēlāk kļuva par kristiešu draudzes pirmo vadītāju. “Ja tu mīli Mani, tad gani Manas avis,” Jēzus viņam teica, uzticot viņam pārraudzīt Savus mācekļus. Kāpēc Pēteris palika kopā ar Kristu? Viņš juta, ka var kaut kas būt kopā ar Viņu. Kāpēc Jānis un Andrejs palika ar Kristu? Jānis Kristītājs norādīja viņiem uz Kristu. Es zinu, ka Bībelē ir arī citi gadījumi. Pāvils jeb tajā laikā saukts Sauls bija liels Kristus pretinieks un Kristus draudzes vajātājs. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, viņš devā uz Damasku apcietināt kristiešus, vest tos uz Jeruzalemi un tiesāt, un ceļā viņu piepeši apspīdēja spoža gaisma, un nokritis pie zemes viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” “Kas Tu esi, Kungs?” Un Saulam atklājās Kristus, un no tā brīža viņš sekoja Viņam. Pāvilam bija dramatiska un brīnumaina atgriešanās pie Dieva. Cilvēki, kuri tajā brīdī bija ar Pāvilu, redzēja spožu gaismu, bet balsi neredzēja. Personīgi man arī tikšanās ar Dievu bija brīnumaina. Es dzirdēju balsi, kuru neviens cits nedzirdēja, kad Dievs caur Savu eņģeļi nosauca mani vārdā un teica: “Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus. Lūdz grēku nožēlas lūgšanu, ielaid Viņu savā sirdī.” Es eņģeļu pavadībā skaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un tajā brīdī Dievs mani izglāba. Acumirklī Dievs mani atbrīvoja no alkoholisma, narkomānijas, un vienā brīdī es kļuvu jauns cilvēks. Tajā pašā laikā Jēzus teica citam Savam māceklim Nātanaelam: “Pirms tu atnāci, Es redzēju tevi sēžam zem vīģes koka.”

“Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” Nātānaēls viņam sacīja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: “Nāc un redzi!” Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”” (Jāņa evaņģēlijs 1:45-49)

Kā Dievs aicina? Ir dažādi veidi, kādos Dievs aicina, bet visbiežāk tas notiek tā, ka Dievs tevi aicina caur mācītāju. Dievs aicina caur cilvēkiem. Es runāju Dieva vārdu. Jēzus runāja, mācekļi dzirdēja un pieņēma to, un sekoja Viņam. Andrejs bija cilvēks, kurš aicināja savu brāli, un viņš sekoja Kristum. Tātad vai tev ir jāgaida pārdabiska balss, caur kuru atklāsies Dievs? Pietiek ar to, ka kādi pieklauvē pie tavām durvīm un saka: “Mēs esam no draudzes “Kristus Pasaulei” un sludinām Jēzu Kristu. Dievs jūs aicina Viņam sekot!” Viņš var aizcirst durvis, viņš var pieņemt vai nepieņemt, tā ir viņa izvēle, bet tava daļa ir piedāvāt. Šajā brīdī Dievs aicina. Kad tu stāsti cilvēkiem par Jēzu Kristu, Dievs caur tevi viņus aicina. Dieva aicinājums ir pavisam vienkāršs – Viņš lieto Savu draudzi, lieto cilvēkus.

Dievs personīgi tev neko nav teicis? Šis būs piemērs. Mēs tūlīt sāksim jauno draudzes telpu izbūvi, tās ir mūsu, ir noslēgts līgums uz piecpadsmit gadiem un to var pagarināt, un tiek veidots saraksts ar cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties remonta procesā. Tiek apjautāti cilvēki mājas grupās, kurš, kad, cikos, ko… kurš grib, kurš var, kurš nevar… Kādam var būt arī šāda atbilde: “Mani personīgi Dievs par to nav uzrunājis. Es savā sirdī nejūtu, ka man ir jāpiedalās savas draudzes nama iekārtošanā. Es labāk atnākšu, kad viss būs gatavs. Tad, kad Dievs man teiks, ka arī man tur jāpiedalās, tad es arī iešu.” Draugs, Dievs jau tev saka, Viņš jau uz tevi runā caur cilvēku. Mēs kā draudze iesākam kādu projektu, mācītājs no kanceles saka, kas ir nepieciešams, kas mums jādara, un tādā veidā Dievs tev atklāj caur mācītāju vai tavas grupas vadītāju. Dievs tev to atklāj arī caur tavu sirdsapziņu. Dievs aicina caur cilvēkiem.

Mana atgriešanās pie Dieva bija pārdabiska, es tiešām dzirdēju balsi, bet pirms es dzirdēju šo balsi, par mani kāds lūdza Dievu. Es vairākas reizes biju dzirdējis evaņģēliju, jo pie manis bija nākuši cilvēki un stāstījuši par Kristu. Pie manis nāca cietumā, pie manis nāca brīvībā, pie manis nāca pat manā ģimenē, un es zināju par Kristu. Es pat biju aizgājis uz baptistu draudzi un tur pasēdējis, es pat biju iegājis pareizticīgo baznīcā, pastāvējis un paklausījies, un izgājis ārā, jo neko nesapratu. Man nevajadzēja īpaši pierādīt, Dievs ir vai nav, jo es savā sirdī zināju, ka Dievs ir. Lai arī kā ar saviem darbiem vai vārdiem es to noliedzu, dziļi sirdī zināju, ka Dievs ir, debesis un elle ir, un es pats izvēlos, kur es nokļūšu. Patiesībā katrs cilvēks savā sirdī to zina.

Vai tu esi aicināts?

“Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas evaņģēlijs 14:23)

Kāda ir Dieva griba?

“Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)

Visi ir aicināti. Tad kāpēc visi šodien nav ar Dievu?

“Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja 22:14)

Varbūt tu domā, ka tu neesi izredzēts. Bet kurš ir aicināts un kurš – izredzēts? Aicināts ir cilvēks, kurš dzird aicinājumu sekot Kristum, iet evaņģelizēt, celt grupiņu, piedalīties draudzes celtniecības darbā, ieņemt savu vietu, cīnīties, piedalīties. Pietiek ņemties tikai ar savām lietām, laiks kalpot cilvēkiem! Tu dzirdi aicinājumu, bet, ja tu tam neatsaucies, tu neesi izredzēts. Ja tu atsaucies Dieva aicinājumam, tu automātiski kļūsti izredzēts. Tā nav patiesība, ka kopš iesākuma Dievs jau zina, kuri kalpos un kuri nekalpos, jo tie, kuri atsauksies, kļūs arī izredzēti. Nevis tāpēc, ka viņi iepriekš ir bijuši izredzēti, bet tāpēc, ka viņi tādi kļūst tajā brīdī, kad atsaucas aicinājumam, jo Dievs ir ārpus laika – šodien tu atsaucies Viņam, šodien ieskaitās tas, ka Viņš jau iepriekš to zināja. Tātad vai katrs ir aicināts sekot Kristum? Jā. Vai tu esi aicināts? Jā.

Kas ir tie lielie darbi, uz kuriem Dievs tevi ir aicinājis?

Celt biznesu, būt par skolotāju, mehāniķi, autoatslēdznieku, lidotāju, kosmonautu, celtnieku? Kas ir Dieva aicinājums – tavas stiprās puses? Bībele runā par mūsu stiprajām pusēm. Viens glezno, otrs šuj, un katrs ar to piedalās draudzes celtniecībā? Mums katram ir savi talanti un stiprās puses, bet nevajag jaukt savu maizes darbu ar Dieva aicinājumu. Laicīgais darbs nav Dieva aicinājums un tavas dzīves jēga. Jā, Dievs katram ir devis savu talantu, katrā ir ielicis “kodu”, kas cilvēkam vislabāk patīk un padodas. Neviens cilvēks nevar sevi pilnībā realizēt darbā, kas viņam nepatīk, kas nav viņa talants un arī aicinājums. Ja tev riebjas darbs, ko dari, tad tu nevarēsi tajā nostrādāt pilnu laiku un būt laimīgs. Ja tu darīsi netīkamu darbu, tu atnāksi, nosēdēsi savas stundas un, ja varēs iet ātrāk prom, tu iesi ātrāk prom. Tu nevarēsi dabūt augļus vai labus rezultātus tajā darbā, kas tev nepatīk. Lai strādātu savu vēlamo darbu, tas ir jānopelna, un sākumā tev nāksies darīt to, kas tev nepatīk, un arī savā aicinājumā tev nāksies darīt daudz nepatīkamu lietu. Tikai retam izdodas darīt to, kas ir tieši viņa, un tie ir tie cilvēki, kuri gūst panākumus.

Jēzus saka, lai mēs vispirms dzenamies pēc Debesu Valstības, un tad pārējās lietas mums tiks pieliktas. Nekur Bībelē es neredzu, ka Dieva aicinājums ir būt par mūrnieku, galdnieku. Tiek pieņemts, ka Jēzus bija galdnieks, un viņa tēvs bija namdaris. Es nekur neredzu, ka tas bija Viņa aicinājums. Es nedomāju, ka Viņš darīja darbu, kas Viņam nepatika, tad kāpēc Bībele nepievērš uzmanību Jēzus laicīgajam darbam? Kāpēc Bībele neskaidro to, ka galdniecība bija Jēzus stiprā puse, Viņš pirmais izgudroja galdus, pie kuriem sēž uz krēsliem? Vai Bībele runā par Viņa aicinājumu būt galdniekam? Vai tavs aicinājums ir būt sportistam vai māksliniekam? Vai Bībele par kalpošanu cilvēkiem nerunā kā par galveno cilvēka dzīves aicinājumu? Un tas nav domāts sociālais darbinieks, bet evaņģēlija nesējs jeb labās vēsts sludinātājs. Tavs aicinājums ir darīt to, ko darīja Jēzus. Sludināt, dziedināt, atbrīvot un veidot savu grupiņu. Lūk, tie ir lieli darbi. Tu esi aicināts lieliem darbiem. Tu esi aicināts ne tikai būt vadītājs diviem trim cilvēkiem, bet simtiem un tūkstošiem cilvēku! Tu esi aicināts būt daļa no grandioza, fantastiska un neaptverama Dieva plāna!

Kas ir Dieva aicinājums?

Vai tā ir tava profesija, kāda stiprā puse, devums cilvēkiem vai tomēr kaut kas cits? Šobrīd ļoti populāri ir psihologi, taču psihologi nobāl Dieva spēka priekšā ar visu savu sešu gadu izglītību, kad runa ir par cilvēku, narkomānu vai pilnīgāko delveri, kurš no absolūtas nulles ir ienācis draudzē, iepazinis Kristu, izmācījies Bībeles skolā un uzplaucis. Daudziem psihologiem pašiem ir ļoti nesakārtota dzīve. Dieva aicinājums nav būt psihologam pasaulīgā nozīmē, kurš nespēj dot reālu risinājumu, bet tikai īslaicīgu risinājumu. Es nesaku, ka psiholoģija ir slikta, bet bez Dieva tā ir ārkārtīgi vāja un ļoti tuvredzīga. Psiholoģija nespēj problēmu atrisināt saknē.Kad cilvēks pazīst Dievu, viņam nevajag sešu gadu izglītību un desmit gadu pieredzi. Jau tajā pašā dienā, kad cilvēks iepazīst Jēzu Kristu, viņš jau zina, kā var palīdzēt citiem cilvēkiem. Tev ir vajadzīgs Jēzus!

Kas notiek, kad mēs neatsaucamies aicinājumam?

Kad Dievs aicināja Mozu, viņš atsaucās tikai tāpēc, ka Dievs sadusmojās.

“Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām, kas uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, kā arī Mozus visā Viņa namā. Bet Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam. Jo katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet, kas visu ir uzcēlis, ir Dievs. Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās, bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam. Tāpēc, kā Svētais Gars saka: šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī, kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši pārbaudīdami, kaut gan bija redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es sašutu par šo paaudzi un teicu: vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet Manus ceļus viņi nav atzinuši, tāpēc Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiem nebūs ieiet Manā atdusā. Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka “šodien”, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. Ja saka: šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā! – Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši? Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.” (Ebrejiem 3:1-19)

Svētais Gars saka: “Šodien, ja dzirdēsiet Viņa balsi…” Tu droši vien domā pie sevis, ka nekādu balsi neesi dzirdējis. Bet vai tu dzirdi manu balsi? Ja tu to dzirdi, tad nesaki, ka neko neesi dzirdējis. Dievs tevi ir aicinājis. Kas notika ar Izraēlu, kurš savas neticības dēļ nedevās uz priekšu Dieva aicinājumā apsolītajā zemē? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sēž 40 gadus draudzē un grupiņā, kura neaug? Kā ir ar tiem, kuri 40 gadu laikā paši personīgi nevēlas mainīties, jo viņi uzskata, ka tāpat ir labi? Izraēls staigāja 40 gadus tuksnesī, kurš uz pasaules fona bija mazs, un viņu mērķis nemaz nebija tālu. Šo gadu laikā visi pēc kārtas izmira, un palika tikai tie, kuri vēlējās iet līdz galam. Kas notiek, ja cilvēks dzird Dieva balsi šodien un neatsaucas? Šis cilvēks izvēlas neko nedarīt un apcietina pats savu sirdi, un kļūst nedzirdīgs pret Svēto Garu. Tam visam gals ir atkrišana, un nav pat jāgaida 40 gadi, jo tas var notikt jebkurā brīdī. Kas neiet aicinājumā, tas izrāda neticību, un tam gals ir iznīkšana tuksnesī. Tātad, kas notiek, kad cilvēks neatsaucas aicinājumam? Šis cilvēks neieiet debesīs.

Kādi ir attaisnojumi, kurus cilvēki izdomā, lai neietu un nedarītu to, ko Dievs grib?

“Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: “Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: “Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” Tad Mozus sacīja uz Dievu: “Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Un Dievs sacīja: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā.” Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: “Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums – tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.” (2. Mozus 3:2-18 )

“Bet Mozus atbildēja, sacīdams: “Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies.” Un Tas Kungs viņam sacīja: “Kas tev rokā?” Un viņš teica: “Zizlis.” Un Viņš tam sacīja: “Nomet to zemē.” Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās. Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Izstiep savu roku un satver to aiz astes!” Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā. “Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Tas Kungs viņam vēl sacīja: “Bāz roku savā azotē!” Un viņš iebāza roku savā azotē un to izvilka, un redzi, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu. Un Viņš sacīja: “Bāz roku atpakaļ savā azotē!” Un viņš iebāza roku atpakaļ savā azotē un to izvilka atkal ārā, un redzi, tā bija kā viņa pārējā miesa. “Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ. Un, ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kuru tu būsi ņēmis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm.” Tad Mozus sacīja uz To Kungu: “Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” Bet Tas Kungs sacīja viņam: “Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.” Bet Mozus sacīja: “Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, un Viņš sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, un redzi, viņš nāks tev pretī un, tevi ieraugot, priecāsies savā sirdī. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu jums, kas jums jādara. Lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā. Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tu darīsi zīmes.” Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievastēva, un sacīja tam: “Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi vēl ir dzīvi.” Un Jetrus sacīja Mozum: “Ej ar mieru!”” (2. Mozus 4:1-18 )

Mozus bija Dieva aicināts, taču pirms tam viņš vairākus desmitus gadu bija izstumts no savas tautas un Ēģiptes, lai gan tur viņš bija ieguvis gan izglītību, gan statusu. Viņu audzināja Ēģiptes princese, bet viņš nogalināja kādu cilvēku, un tādēļ viņam nācās bēgt. Viņš apprecējās ar pagānu sievieti (pagānu priestera meitu), pēc tam dzīvoja tuksnesī, un pēkšņi kādu dienu viņam parādījās degošs ērkšķu krūms, kurš nesadeg, un viņu uzrunāja balss, kura teica: “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Jēkaba Dievs. Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Dievs aicināja Mozu. Vai Mozus paklausīja un gāja? Nē. Mozus attaisnojās un minēja dažādus iemeslus tam, kāpēc viņš to nevar. Pirmkārt, viņš bija izstumtais. Viņš bija viens, un kāpēc lai šī tauta viņu pieņemtu un klausītu?

Nesen lasīju par to, kas notiek Krievijā. Ir tāda visiem zināma draudze kā Jehovas liecinieki. Tā nav kristiešu draudze. Viņi netic Jēzum Kristum kā Dievam. Kristīgās draudzes nozīmē to varētu dēvēt par sektu. Krievijā viņi ir izsludināti ārpus likuma un nosaukti par ekstrēmistiem. Viņiem tika konfiscēti vairāk nekā 300 vai 400 nami, un pulcēties tika aizliegts. Tur notiek Jehovas liecinieku vajāšanas. Padomā pie sevis – tas ir labi vai slikti? Ja mums šeit aizliegtu Jehovas liecinieku, mormoņu un citu organizāciju darbību un ļautu darboties tikai mums, kristīgajām draudzēm, kuru pamatā ir Jēzus Kristus, kas notiktu? Es palasīju šī raksta komentārus, kuri bija vairāk nekā 200, un visi bija negatīvi. Mans secinājums ir tāds, ka latvieši ir tauta, kura visā vaino Dievu, citus, bet paši ir ļoti gudri, izglītoti un ne pie kā nav vainīgi.Šie interneta komentāri ataino mūsu tautu, kura tiešām tāda arī ir. Protams, ne visi, bet lielākoties tā arī ir.

Atbildot uz jautājumu – tas ir labi vai slikti mums, kristiešu draudzēm, – varu izteikt nevis subjektīvu, bet veselīgu viedokli. Pasaki, ko personīgi tev sliktu ir nodarījis kāds no šiem Jehovas lieciniekiem? Vai kāds tev ir asinis nolējis vai varbūt bērnu apēdis? Ko sliktu Jehovas liecinieks ir izdarījis Latvijai? Ko sliktu viņi varēja nodarīt Krievijai? Viņiem vienkārši ir sava pārliecība, un neko ļaunu viņi citiem nedara. Viņi vienkārši satiekas, dzied savas dziesmas un piedāvā savu ticību citiem. Katram ir izvēle – pieņemt to vai nē. Tāda, kādi ir šī raksta komentētāji, ir mūsu tauta. Šie cilvēki ir tiešā vārdā urlas jeb pelēkā, nedomājošā masa, arī tad, ja viņiem ir daudzas izglītības. Viņi nesaprot to, ka, ja varēja aizliegt Jehovas lieciniekus, atņemt viņiem mantu par to, ka viņi vienkārši kaut kam tic, tad nākamais vārds var būt arī “latvietis”. Vēsturē tā ir bijis. Staļina laikā visus latviešus, kas dzīvoja Krievijā un kuri ieņēma labus amatus, vienkārši nošāva. Ja Jehovas liecinieku vietā nav latvieši, tad cilvēki nober ar pārmetumiem viņus un vaino pie savām problēmām. Bija arī komentārs, kurā autors rakstīja, ka īstā sekta ir valdība. Daļēji tam pat nevar nepiekrist, tomēr pie tavām problēmām nav vainīga ne valdība, ne Dievs, ne arī Jehovas liecinieki, ne draudze ‘’Kristus Pasaulei’’. Mēs katrs esam pats savas laimes kalējs. Vienalga kādos apstākļos mēs katrs spējam dzīvot tā, kā to vēlamies. Lūk, tāda ir arī mana atbilde. Pagājušo reizi bija sprediķis par ļaunumu, un es domāju, ka pēc šī sprediķa jau uzreiz vajadzēja teikt pareizo atbildi, ka veselīga valsts ir ar demokrātisku vidi, kurā tu vari savas domas izteikt, un ka tas neapdraud ne veselību, ne dzīvību. Es nerunāju par ekstrēmām organizācijām. Bet vai zini, ka tieši tevi Dievs ir aicinājis iet pie šīs pelēkās masas, par kuru tu zini, ka viņi ienīst tevi par to, ka tici Dievam, jo viņi vaino tevi, Dievu un visus citus savās problēmās? Viņi paši to neatzīst, bet tā ir. Dievs aicina tevi iet pie viņiem un mīlēt viņus, sludināt, mācīt, celt, nest Dieva vēsti. Ja tu pie sevis domā: “Es nevaru iet. Šie cilvēki mani atraidīs, atstums, jo viņi ienīst visu. Kāda no tā jēga? Viņiem to nevajag,” tad zini, ka Dievs tā nedomā. Dievs tev atbild: “Ej tāpēc, ka Es būšu ar tevi. Viņi ies.” Arī Mozum Dievs tā teica. Un tie cilvēki, kuri ir izredzēti, ies. Vieni atsauksies, otri noraidīs, bet būs daudz to, kas arī pieņems.

Mozus sieva bija pagāns. Ģimenes apstākļi viņu nespēja apturēt. Ja arī tev ir līdzīgi apstākļi, neļauj tiem sevi apturēt. Mozus gāja. Pēc tam viņš sāka domāt par to, ko cilvēkiem teikt un kā viņiem izskaidrot to, kas viņu ir sūtījis. Dievs par sevi Mozum teica: “ES ESMU. Es būšu ar tevi, un tāpēc viņi tevi klausīs.” Un šie cilvēki tiešām klausīja. Arī niknie cilvēki zina, ka Dievs ir. Kā sauc to, kas tevi sūta? Jēzus Kristus, svaidītais Glābējs. Kad tu ej pie cilvēkiem, ir svarīgi zināt, kā sauc tavu Dievu un pazīt Viņu personīgi. Kā tu vari piedāvāt cilvēkiem to, ko pats personīgi nepazīsti? Tev ir jāpiedzīvo Dievs un jādzīvo Viņa gribā. Es nevaru dot citiem to, kas man nav. Mozus iepazinās ar Dievu un nesa to tālāk, un izraēlieši tika izvesti no Ēģiptes zemes. Uz ko Dievs aicina? Izvest cilvēkus no verdzības zemes, īpaši tādus cilvēkus, kurus velns ir tā apstrādājis, ka viņi negrib nekur iet, bet Mozus to panāca Dieva vadībā, Dieva spēkā, un cilvēki gāja. Un pēc neilga laika cilvēki pirmajās grūtībās paši teica, lai ved viņus atpakaļ verdzībā uz Ēģiptes zemi, jo tur bija sīpoli, lociņi, kartupeļi, gaļa… Neskatoties uz visu tev būs panākumi, jo Dievs ir ar tevi! Starp citu, Mozus teica Dievam: “Es nevaru runāt, jo man ir neveikla mēle.” Un tad Dievs kļuva dusmīgs. Iesākumā Viņš jautāja: “Kas tev mēli ir devis? Es būšu ar tevi, Es tev palīdzēšu, ej un runā, un nav svarīgi, ka tev nav runas dāvanas.” Nav svarīgi tavi apstākļi un tavi parametri. Dievs izvēlas tieši tevi sūtīt. Un tad Mozus teica Dievam: “Sūti, ko sūtīdams.” Un tad Dievs sadusmojās, tāpēc Mozus teica: “Labi, nedusmojies!” Kas notiek, ja mēs vilcināmies? Dievs vienmēr pret mums izturas pa labam. Tu parasti vilcinies tik ilgi, līdz saproti, ka Dievam tas nepatīk un Svētais Gars ir apbēdināts, un tu pats sāc justies slikti?

Nākamais cilvēks ir Gideons. Arī viņu Dievs aicināja un pārdabiskā veidā.

“Bet Gideons viņam sacīja: “Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes. Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā.” (Soģu grāmata 6:13)

Kādus cilvēkus vispār Dievs var aicināt un lietot? Gideons bija nodokļu nemaksātājs. Viņš kūla kviešus vīna spiedē. Kāpēc? Lai noslēptos no valdības. No kādas valdības? No okupācijas varas, bet jebkurā gadījumā tā nauda, ko tiesa piesprieda, pienācās algotnim. Lai pats izdzīvotu, viņam bija jāslēpj savi ienākumi. Cik tev ir jābūt pareizam, lai Dievs tevi varētu aicināt un lietot? Nāc tāds, kāds esi, un ej Dieva aicinājumā! Parūpējies par Dieva lietām, un Dievs parūpēsies par tavām lietām. Mēs neviens neesam pilnīgi, bet Dievs aicina mūs katru vienu. Arī Gideonu Dievs aicināja, un Dievs viņam atklājās, bet Gideons teica: “Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc mums uznāk visas šīs bēdas un kur ir visi brīnuma darbi, par kuriem tēvi stāstījuši? Vai Tas Kungs mūs nav atstājis un nodevis Midiāna rokā? Bet Tas Kungs teica: “Ej ar šo spēku un izglāb Izraēlu.” Lūk, kāds spēks bija Gideonam. Kas ir vajadzīgs, lai uzceltu kalpošanu? Kas tev ir vajadzīgs, lai mājas grupiņa augtu un vairotos un cilvēki tiktu glābti, un cilvēkiem dzīves izmainītos? Kas ir vajadzīgs? Kas īpašs bija Gideonam?

“Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” (Soģu grāmata 6:15)

Toreiz Gideons bija pats nabagākais, jaunākais, nekam nederīgākais un nevarīgākais, bet Dievs viņam teica tieši to pašu, ko teica Mozum: “Es būšu ar tevi, un tu sakausi Midjānu kā vienu vienīgu vīru, jo Es būšu ar tevi.” Kad tu atsaucies Dieva aicinājumam, tad Tas Kungs ir ar tevi.

“Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Jozua grāmata 1:5)

Vakar Liepājas draudzē mums bija laulības, un pa ceļam uz turieni NATO dēļ piecas minūtes bija nepieciešams pastāvēt ceļmalā. Mašīnām bija Amerikas un Vācijas numuru zīmes. Tur bija armijas kolonnas un kādas piecas līdz sešas militārās policijas mašīnas. Bija iedegtas bākugunis ar skaņas signālu. Tas liecināja par NATO spēku klātbūtni Latvijā. Latvijas drošības garants ir NATO karaspēks. Tas ir labi un tas paaugstina drošību valstī, bet vēsturiskā pieredze rāda, ka cilvēku likumi tiek lauzti. Cilvēku uzticība tiek lauzta. Ir tikai Viens, Kurš ir uzticīgs. Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Un, ja Kungs saka, ka Viņš ir ar tevi, tas nav kā NATO, kas šodien ir, bet rīt mēs nezinām, vai tas darbosies. Vēsture rāda, ka augstāku interešu dēļ valstīm un cilvēkiem kaut kas tiek atņemts, kaut kas atdots, tā tas ir noticis vēsturē, bet ar Dievu tā nav. Ja tu ej, Viņš ir ar tevi. Vai Dievs ir ar tevi?

Es katru nedēļu sludinu, ka nav vajadzīga pārdabiska sajūta vai pārdabiska balss. Ja tu dievkalpojumā nejūti Dieva klātbūtni, tas nenozīmē, ka ar tevi, mācītāju vai slavēšanu kaut kas nav kārtībā. Tu nejūti Dieva klātbūtni, bet Dieva klātbūtne tāpat ir šeit. Nav svarīgi, ko tu jūti vai ko tu nejūti, bet zini, ka Dievs šodien tevi aicina. Uz ko? Uz lieliem darbiem. Vai tu iesi Dieva aicinājumā? Kad tu iesi Dieva aicinājumā? Tu nevari iedomāties, cik ļoti daudz kristiešu gaida pārdabisku aicinājumu. Līderi, kas šeit sēž, saka par cilvēkiem, ka viņi nejūt un nedzird, ka Dievs tieši viņus aicina.

Apmēram 1994. gadā es vēl sēdēju Jelgavas cietumā un jau interesējos par Dievu, par Jēzu. Pie manis nāca daudz sludinātāju, un es to visu dzirdēju, es jau domāju par Dievu. Es redzēju tos cilvēkus, kuri bija kļuvuši par kristiešiem. Un viņi tiešām bija citādāki. Es jau toreiz gribēju būt tāds. Es Dievam sāku kalpot aptuveni tikai no 2000. gada. Sešus gadus es nodzīvoju tumsā. Kāpēc? Tur bija kāds ticīgs cilvēks, mēs nebijām lieli draugi, kurš gāja uz cietuma kapelu. Cietums tajā laikā nebija tāds kā parasti attēlo filmās. Cietumam bija apkārt vienkārša sēta, bija karavīri ar automātiem pa stūriem, un cietumsardze tajos laikos iekšā nenāca. Ļoti reti sargi ienāca kopā ar pāris cilvēkiem. Tur bija divstāvu un trīsstāvu ēkas, kur mēs dzīvojām. Tika piegādāts alkohols, narkotikas, cigaretes un viss pārējais, kas nepieciešams. Arī video un televizori bija ļoti daudz. Tur bija sava valstība, un kaut kur bija arī kapela, kur pulcējās tikai ticīgie. Ja godīgi, es vēl līdz šim brīdim nezinu, kur bija šī kapela, un man bija vēlme un cerība, ka es tikšu uz to kapelu, un man vajadzēja, lai kāds man paskaidro, kāds ir Dievs. Un tur bija tāds čalītis, ko visi sauca par Lutiņu, kas man teica, ka aizvedīs mani uz šo kapelu. Tas ir līdzīgi kā atvest cilvēku uz mājas grupiņu. Iedomājies, ka tu satiec uz ielas cilvēku un pēkšņi saki, lai viņš nāk uz tavu grupiņu. Es nezināju, kur atrodas šī kapela, bet es gribēju, lai mani tur ieved un iepazīstina ar cilvēkiem. Uz svešu vietu vienam pašam ir ļoti grūti atnākt. Lutiņš beigās nemaz neatnāca un neaizveda mani uz kapelu. Reāli es tagad domāju, ja es toreiz būtu aizgājis uz turieni, tad mana vecā dzīve būtu beigusies. Man bija vēlme pēc Dieva, tajā brīdī man varēja visu izstāstīt, un es varēju pieņemt Jēzu un būt izglābts. Un draudze “Kristus Pasaulei” šodien būtu daudz lielāka. Ja es būtu vēl pirms sešiem gadiem nodibinājis draudzi, tad mēs jau šeit būtu 1000 cilvēki un pat vēl vairāk. Lūk, ko izdarīja viens Lutiņš. Ko var izdarīt viens Lutiņš un draudze “Kristus Pasaulei”? Ir labi uzaicināt cilvēku uz grupiņu, bet svarīgi ir šo cilvēku pašam atvest. Atnākt kopā. Cilvēki parasti atnāk tikai caur pazīšanos. Ļoti reti notiek tā, ka cilvēks atnāk viens pats vai pēc reklāmas. Mēs neesam nekādi Lutiņi un tā nerīkosimies. Dievs mūs ir aicinājis lieliem darbiem.

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar uzvārdu Bosforts. Viņam bija arī pašam savas grāmatas. Grāmata “Kristus – dziedinātājs” ir viena no viņa grāmatām, un viņš vispār ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kas uzsāka rakstīt šāda tipa grāmatas. Tas bija 20. gadsimtā. Viņš bija dziedinošais evaņģēlists. Kas tas ir? Tas ir cilvēks, kristietis, kalpotājs, evaņģēlists, kurš sludina Dieva vārdu un arī lūdz par cilvēkiem. Tajā laikā tas bija ļoti liels brīnums Amerikā, bet uz vienas ielas notika Svētā Gara izliešanās, ticīgie no visas pasaules brauca uz šo ielu. Arī F. F. Bosforts saņēma Svētā Gara izliešanos. Viņš bija pirmais no šāda tipa evaņģēlistiem un vasarsvētku kustības pamatlicējiem Amerikā. Un šajā laikā Amerikā notika liela atmoda. Tika celtas daudzas teltis, brauca dažādi evaņģēlisti un tika pulcētas milzīgas masas ar cilvēkiem. Ja tu skaties tā laika filmas, piemēram, pat par mafiju, visur būs Dievs, jo tajā laikā dievkalpojumi, dziedināšanas un brīnumi bija neatņemama Amerikas ikdiena. Bosforts bija arī viens no pirmajiem, kas sāka sludināt radio, un ir aprēķināts, ka viņš pie Dieva ir pievedis miljoniem cilvēku. Viņš bija aicināts lieliem darbiem. Kāds viņš bija aicināts? Viņš bija slims ar tuberkulozi, un kādā dievkalpojumā, kur lūdza par slimajiem, viņš dabūja dziedināšanu. Viņa kalpošana attīstījās pakāpeniski. Bosforts kalpoja līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņš kalpoja daudzās vietās, un viņam bija jau 82 gadi, kad viņš atgriezās no Japānas evaņģelizācijas tūres. Viņš vienmēr centās turēt līdzi jaunajiem. Ja jaunie varēja sludināt tik daudz, tad viņš arī to varēja darīt. Tā nav joka lieta – sirmā vecumā braukāt apkārt un sludināt. Atgriezies no Japānas, viņš teica savai sievai, kad nu beidzot Dievs aicina viņu pie Sevis. Viņš zināja, ka Dievs viņu ņems pie Sevis, viņš to pateica citiem, bet viņš bija pilnībā vesels, nemaz nebija slims, visu laiku kalpojis. Viņš sasauca savu ģimeni, nogūlās un dažas nedēļas gulēja gultā. Viņa dēls piefiksēja, kā tas viss notika. Visi priecājās, dziedāja dziesmas un lūdza, bet tēvs ik pa brīdim iegāja transā un runāja ar cilvēkiem, kuri bija miruši. Tie bija tādi paši kalpotāji kā viņš pats. Tie bija cilvēki, kas miruši Kristū, un tā viņš ik pa laikam pēkšņi pamodās un teica, cik tur ir skaisti, cik tur ir labi, un viņš pēdējās pāris nedēļas dzīvoja divās pasaulēs, pa pusei debesīs un pa pusei uz zemes. Viņš pats šajā laikā teica šādi: “Viss, kā dēļ es dzīvoju pēdējos 60 gadus, ir Jēzus Kristus. Es gaidu, ka jebkurā brīdī Viņš atnāks pēc manis, un es došos ar Viņu un dzīvošu Viņa klātbūtnē mūžīgi.” Tas notika 1958. gadā, kad 82 gadu vecumā viņš aizmiga. Tāda bija Bosforta pāreja no zemes dzīves uz dzīvi kopā ar Dievu.

Ja tu esi kalpojis Dievam un visa tava dzīve ir bijusi Jēzum Kristum, ja tu esi atsaucies Viņa aicinājumam un esi gājis Dieva gribā, tad tu arī vari cienīgi nomirt – vesels, normālā vecumā – un pāriet Dieva Valstībā. Kāpēc Bosforts tā teica? Jo viņš zināja, kad 60 gadus ir dzīvojis Jēzū Kristū. Viņa sirdsapziņa bija pareiza. Kāda ir tava sirdsapziņa? Atbilde paliek vienīgi pie tevis, un izvēle arī ir tikai un vienīgi tavās rokās! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva aicinājums lieliem darbiem” aicinājumā pierakstīja Ieva Našeniece, Marta Līdeka un Dana Šaicāne, rediģēja Ieva Našeniece