Mūsu dzīvēs mēdz būt notikumi, kas liek pārdomāt dzīvības nozīmi. 
Tādos brīžos ir grūti fokusēt uzmanību uz pareizu un pozitīvu domāšanu par notiekošo. Arī Ilzei bija situācija, kad pēc ļaundabīgu šūnu diagnosticēšanas gar acīm nozibēja visa dzīve un tās iespējamās beigas. Bet sieviete nepadevās un, paļaujoties uz Dievu, saņēma dziedināšanu.Mūsu dzīvēs mēdz būt notikumi, kas liek pārdomāt dzīvības nozīmi.
Ilze stāsta: „Jau astoņus gadus man pēc visām fizioloģiskajām normām bija iestājusies menopauze, kas nozīmē, ka beidzies aktīvais sieviešu cikls. Tādējādi vairs nebija jāuztraucas par ikmēneša norisēm, kas skar ikvienu sievieti. Tomēr pirms gada kādu dienu mani pārsteidza negaidīts fakts, jo man bija sākusies asiņošana. Pati būdama mediķis, sapratu, ka nav kaut kas kārtībā. Es steidzami sazinājos ar ārstu un nodevu nepieciešamās analīzes. Aptuveni pēc nedēļas tiku uz vizīti pie ginekologa onkologa, kur ārsts, veicot ultrasonogrāfiju un apskatot manas analīzes, apstiprināja, ka man ir atipiskas jeb ļaundabīgas šūnas dzemdes dobumā.”
Ilzi šī ziņa pārsteidza un viņu pārņēma bailes un izmisums.
„Es zināju, – ja šīs šūnas tiek atrastas dzemdes kaklā, process ir vienkāršāks, bet man tās atrada dzemdes dobumā, kas nozīmēja, ka situācija ir daudz nopietnāka. Visu šo laiku asiņošana turpinājās, un nekādas zāles netika izrakstītas. Pēc ginekologa apmeklējuma tiku nosūtīta uz onkoloģijas centru, kur aptuveni pēc nedēļas man veica “dzemdes tīrīšanu”. Sākotnēji ārsti uzstādīja diagnozi endometrija hiperplāzija, kas liecina, ka gļotāda ir sabiezējusi un pastāv risks augt nelabvēlīgajām šūnām. Pēc „tīrīšanas” bija jāgaida vēl desmit dienas, lai apstiprinātu un precizētu rezultātus par dzemdē atrastajām šūnām, jo analīžu rezultātos bija uzrādīta pirmā audzēja stadija. Bailes un uztraukums bija ļoti liels. Emocionāli jutos salauzta – mani pārņēma depresija un domas, ka viss ir beidzies, daļēji jau atvadījos no dzīves. Neskatoties uz to, ka ārā bija pavasaris un varētu priecāties, biju nomākta, daudz raudāju. Parādījās arī citi simptomi – nebija apetītes, tādēļ praktiski neēdu un svars samazinājās par pieciem kilogramiem. Biju apātiska, nespēju sakoncentrēties, neaptvēru situāciju un uzdevumus, kas darbā bija jāpaveic. Domas bija vienīgi par un ap iespējamo negatīvo iznākumu – ja nu man atklās ļaundabīgu audzēju?!”
Ilze jau sen tic Dievam un zina, ka Viņš spēj paveikt brīnumus. Arī šajā situācijā viņa stipri paļāvās uz Viņu un nepadevās.
„Lai gan emocionāli jutos slikti un bija grūti domāt pozitīvi, visu šo laiku regulāri lasīju Bībeli un izrakstīju Rakstu vietas, apliecināju savu dziedināšanu. Raudāju Dieva priekšā un nožēloju grēkus. Galvenokārt turējos pie Rakstu vietas “Kādēļ tu esi tik izmisusi mana dvēsele un tik nemiera pilna manī, ceri uz Dievu, jo es viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam.” (Psalms 43:5). Es zināju, ka man nav citu variantu, kā vien stiprāk pieķerties Dievam. Regulāri apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei” un par šo problēmu biju pastāstījusi arī draudzē saviem vadītājiem, kuri par mani lūdza. Mājās kopā ar vīru ticībā apliecinājām, ka esmu dziedināta! Kādu dienu vīrs man ar pārliecību paziņoja, ka es nemiršu, bet darīšu Tā Kunga darbus, kā ir teikts Bībelē. Tas mani motivēja nepadoties.
Kad bija pagājušas desmit dienas, palūdzu, lai vīrs piezvana ārstam un uzzina atbildi, jo pati nespēju to izdarīt – baidījos dzirdēt sliktāko iznākumu. Kad vīrs man piezvanīja un pavēstīja jaunumus, biju bezgala priecīga! Man netika atrastas ļaundabīgās šūnas! Arī pats dakteris neticēja, ka tas ir iespējams. Es biju tik pateicīga Dievam! Tikai Viņš spēj darīt brīnumus!”
Jau vairāk nekā gadu Ilzei vairs nav nekādu simptomu – ne asiņošanas, ne sliktas apetītes, arī svars ir normalizējies.
„Emocionāli es jūtos brīva, mani vairs nenomoka domas par nāvi. Man nav apātija, bailes, uztraukums un nomāktība. Tagad nav problēmu koncentrēties uz darbu un paveikt savus pienākumus. Regulāri apmeklēju ārstus, kuri apstiprina, ka viss ir kārtībā. Jūtos brīnišķīgi! Tagad, kā vēl nekad, gribu nodzīvot katru dienu Tam Kungam pēc labākās sirdsapziņas.
Esmu no sirds pateicīga Dievam, ka caur šo notikumu man bija iespēja vēl vairāk iepazīt un tuvoties Viņam un saņemt savu dziedināšanu. Novēlu ikvienam meklēt Dievu jau tagad – ikdienā, nevis tikai krīzes situācijās. Paļaujies uz To Kungu, jo Viņš ir uzticams un nekad nepievils!”
Ilzes Kalmes – Danenbaumas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
