Dieva mīlestība

 „Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8 )

Sprediķis būs par Dieva mīlestību. Jautājums, kas ir Dieva mīlestība? Atbilde ir Bībelē. Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Viņš nomira par tevi, kad tu vēl biji grēcinieks, kad tu vēl Viņu nepazini, kad tu vēl mātes miesās nebiji ieplānots, bet Dievs tevi bija ieplānojis. Es vienreiz dzirdēju kādu mācītāju runājam, ka cilvēki domā, ka viņi nejauši piedzimst mammai, nejauši rodas, tiek uztaisīti nejauši, nav paredzēti. DIEVS TEVI BIJA PAREDZĒJIS! Šeit virs zemes nekas nav nejauši. Tu neesi nejaušs! Tu neesi vecāku kļūda. TU ESI DIEVA MĪLESTĪBAS LOLOJUMS! Viņš to pierāda ar to, ka nomira par tevi, pirms tu Viņu vēl pazini. Savu mīlestību Viņš pierāda – Viņš atdeva Savu dzīvību. Ir divi ceļi – debesis un elle. Tie nav maināmi jēdzieni, tas vienkārši tā ir. Tā Dievs ir iekārtojis. Tā tas ir, un tā tas vienmēr būs. Cilvēks sastāv no dvēseles, gara un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Miesa ir mūsu fiziskais ķermenis. Gars ir mūsu iekšējais cilvēks. Mūsu gars un dvēsele dzīvo mūžīgi. Arī pēc šis zemes dzīves mēs turpinām dzīvot. Mēs šķiramies no šīs zemes miesas, mūs aprok, citus dedzina krematorijā, citus grauzīs tārpi.

Atgādināšu, kas šodien ir par dienu un kāda tai ir nozīme. Šie ir Kristus dzimšanas svētki. Viņš nāca cilvēka miesā uz zemes, un mēs svinam šo notikumu, kaut gan precīzu datumu, kad tas notika, pateikt nav iespējams, bet fakts, ka tas ir noticis, ir patiess. Ir Dieva radīti cilvēki, ir debesis un elle un ir Dievs un Viņa kārtība. Nav iespējams dzīvot debesīs, kopā ar Dievu mūžībā, nav iespējams izbēgt no mūžīgas pazušanas ellē, no mūžīgas uzturēšanās tur, bez Kristus upura. Bībele saka, ka mēs visi esam grēkojuši, mums visiem trūkst dievišķās godības, mēs piedzimstam grēcīgi. Kopš pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, sagrēkoja, mēs katrs piedzimstam grēcīgs. Mēs garīgi caur gēniem to mantojam. Pat mazam bērnam, kurš nav mācījies grēkot, jau iekšēji ir vēlme to darīt. Dievs ir svēts. Neviens nevar mantot mūžīgo dzīvību jeb būt kopā ar Viņu, veidot attiecības, esot grēcīgs. Mēs visi esam grēkojuši. Mēs nespējam ar saviem spēkiem nokļūt debesīs. Ir tikai viens ceļš. Dievs atnāca, nomira jeb aizvietoja ar Savu nāvi mūsu nāvi – fizisko un garīgo nāvi. Mums ir jāpazūd, mums ir jāmirst. Mēs dzīvojam šeit uz zemes tikai īsu brīdi un pēc tam mūžībā. Ikviens, kurš tik, ka Jēzus ir no Dieva nācis, ka Viņš ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies, iemanto mūžīgo dzīvību. Ikviens, kurš tic, ieiet personiskās attiecībās ar Viņu un dzīvo mūžīgi kopā ar Viņu. Ikvienam, kurš tic, kurš sāk to darīt, Dievs dod jaunu dzīvi, jaunu sirdi, viss, kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns.

Cilvēks, kurš ir iepazinis Kristu, vairs nevar grēkot, tas nenozīmē, ka viņš ir pilnīgs un vairāk nekļūdās, negrēko, bet viņam ir cita daba, cita domāšana. Viņam ir tieksme darīt to, ko grib Dievs. Viņam ir tieksme pretoties miesas un velna iegribām. Lūk, atbilde, ko darītu Jēzus. Kāda būtu pasaule, ja mēs visi darītu tā, kā Jēzus darītu? Nebūtu karu, nebūtu ciešanu. Visi tie stulbie jautājumi, kāpēc Āfrikā bērni pampst badā, – ne jau tāpēc, ka Dievs viņiem nedod ēst, bet tāpēc, ka cilvēki grēko pret šiem cilvēkiem un viņi dzīvo tādos apstākļos. Tāpēc, ka viņi paši nepazīst Dievu. Raidījumā pie Andra Kiviča bija tāds jautājums, uz kuru es arī atbildēju. Vai ebreji gāzes kamerās nelūdza Dievu? Man drīzāk ir jautājums – vai viņi pazina Dievu? Cik no apustuļiem par savu ticību nomira dabīgā nāvē? Tikai viens – Jānis. Pasaule ir grimusi ļaunumā, bet atspīdēs gaisma. Dievs ir gaisma! Dievs ir mīlestība! Mums ir cerība, ka ne tikai mēs spējam dzīvot, kā grib Viņš, bet arī iepazīstināt citus un padarīt šo pasauli labāku, savas pilsētas, savu valsti. Dievs, svētī Latviju! Ne tikai to dziedāt, bet rīkoties tā, kā grib Dievs.

Man bija sapnis no Dieva. Pēdējo reizi sapnis no Dieva man bija kādu gadu atpakaļ. Šis sapnis ir domāts man un mums visiem. Šis sapnis bija ļoti dzīvs, izteikts, it kā es būtu nomodā. Pamostoties es skaidri zināju, ko Dievs man saka. Sapnī es biju līgavaiņa tērpā un gaidīju līgavu, jo man bija paredzētas kāzas. Biju ļoti smuki saģērbies, jo ņēmu vērā visas normas. Pirmkārt, līgava kavējās. Pēc tam, kad viņa ieradās, viņa nebija kāzu tērpā, bet bija tāda pati kā ikdienā. Šis sapnis ir jāsaprot simboliski. Viņa bija parastā tērpā, un es tiku nolikts dilemmas priekšā. Ko darīt? Precēties vai neprecēties? Ja jau viņa ieradās šajā dienā bez tērpa, vai tad vispār viņas nodomi ir nopietni? Viņa nokavēja, viņa nepārģērbās…. Kādu brīdi es šaubījos, domāju un pieņēmu lēmumu viņu neprecēt. Te nav runa par sievietes un vīrieša mīlestību. Dievs man parādīja, ka es neieiešu Dieva valstībā bez kāzu drēbēm! Bībelē ir līdzība, kur Jēzus saka, ka Viņš ir aicinājis Savās dzīrēs jeb kāzās viesus. Viņi ierodas Tēva namā, runa ir par Dieva valstību, par debesīm. Viesībās kāds bija ienācis nesaģērbies svētku apģērbā, kāzu drēbēs. Jēzus teica: „Ņemiet viņu un izmetiet ārā, galējā tumsībā. Tur būs zobu trīcēšana un drebēšana.” Jo viņš Ķēniņa dzīrēs nebija ieradies kāzu drēbēs. Simboliski kāzu drēbes ir svētums. Tas ir tas, kā mēs dzīvojam attiecībā pret Dievu.

Neviens nevar ieiet Dieva valstībā pats, nevar tikt izglābts pats, jo ir tikai viens ceļs, ir tikai viena patiesība un dzīvība, un Viņa vārds ir JĒZUS. Neviens nav spējīgs ar saviem spēkiem, saviem darbiem ieiet attiecībās ar Dievu un mūžīgajā dzīvībā. Tā ir Dieva mīlestība, ka Viņš ir sūtījis Savu Dēlu. Viņš ir miris par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Šis Vārds ir dots man un tev.

„Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14-16)

Šī čūska tika paaugstināta staba galā, kur izraēlieši varēja iet garām, uzlūkot šo čūsku un saņemt dziedināšanu. Tur bija tāda sistēma. Tieši tāpat Jēzus tika paaugstināts, piesists pie krusta, un ikviens, kurš uzlūko krustu, tic krusta nopelnam, tiek izglābts. To visu kopā sauc par Dieva mīlestību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis. Tevi, pasaule! Tas esi TU, katrs viens cilvēks, arī tas, kurš šobrīd atgrūž Kristu, kas nepazīst Viņu. Pats Dievs ir nācis uz zemi cilvēka miesā, lai neviens, kas tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Lūk, Dieva mīlestība! Šis akts pie krusta – Viņš atdeva Savu dzīvību.

„Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1.Jāņa 4:16)

Bībele saka, ka Dievs ir mīlestība. Mums nav daudz jāspriež, kas ir mīlestība, jo Dievs ir mīlestība. Dzīvot pēc Viņa prāta ir mīlestība pret Dievu. Dzīvot pēc Viņa prāta attiecībā pret cilvēkiem ir mīlestība pret cilvēkiem. Attiekties pret sevi tā, kā Dievs to saka, ir mīlestība pret sevi. Pieņemt Kristus upuri ir pieņemt Dieva mīlestību.

„Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1.Jāņa 4:19)

Mīlēsim Dievu, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis. Dieva mīlestība ir pārāka par jebkādu cilvēka mīlestību. Pārāka par sievietes un vīrieša mīlestību. Dieva vārds saka: „Mīlēsim, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis.” Cilvēks, kurš nepazīst Dieva mīlestību, ir nepastāvīgs, viņš nespēj panest kādas lietas, tās atstāj uz viņu graujošas sekas, kas izvēršas nepareizā, ačgārnā rīcībā, kas bojā viņa paša dzīvi un bojā arī citu cilvēku dzīves. Tas notiek tad, kad cilvēki atstumj viens otru, salauž attiecības, nodod. Ja es nepazīstu Dieva mīlestību, tad šādi gadījumi var mani salauzt. Ja es pazīstu Dieva mīlestību, tad mani nevar salauzt. Man ir augstāks atskaites punkts, man ir kaut kas vairāk, kas mani mīl. Pat ja visa pasaule mani atstumtu, es zinu, ka Dievs mani mīl. Jā, tas nav patīkami, ka tevi atstumj, nodod, netaisni pret tevi rīkojas, ka morāli, vardarbīgi, fiziski tevi iespaido vai pat nogalina, bet, ja man ir Dieva mīlestība, ja es pazīstu Viņa mīlestību, tad tas nespēj mani salauzt. Jā, tas būs grūti, bet tas nespēj mani izsist no līdzsvara. Ar vārdu „mani” es domāju arī „tevi”. Ja tu pazīsti Dieva mīlestību, tad Viņš ir tavs Dievs.

Ģetzemanes dārzā Jēzus Kristus lūdza, lai Dievs Viņu stiprina. Viņš lūdza, ja šis kauss var iet Viņam garām, lai tas iet garām, “bet ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek”. Tur klāt bija arī mācekļi. Jēzus lūdza mācekļus, lai viņi būtu ar Viņu nomodā. Kāpēc? Viņam vajadzēja cilvēku atbalstu. Viņam vajadzēja kādus, kas Viņu atbalsta, ne tikai tāpēc, lai tikai mācītu, kā lūgt Dievu. Tā bija stunda pirms iešanas pie krusta. Vai Viņam to emocionāli un fiziski gribējās darīt? Bet Viņš gribēja darīt Tēva gribu. Viņš mīlēja cilvēkus, tas bija Viņa plāns. Viņš teica, lai mācekļi paliek kopā ar Viņu, un tajā pašā laikā šie mācekļi gulēja. Jēzus nāca un vairākas reizes viņus modināja, bet viņi vēl arvien gulēja. Pēc tam, kad notika arests, visi Viņa mācekļi bēga un nodeva Viņu. Par Pēteri un Jāni vēl var padiskutēt, bet vispār cilvēki Viņu nodeva. Kā Jēzus jutās? Kā Viņš to varēja panest? Kā Viņš varēja aiziet līdz galam? Viņam bija kāda augstāka mīlestība, ko Viņš pazina. Tā bija Dieva Tēva mīlestība! Ja es pazīstu Dieva Tēva mīlestību, tad nekas, ko cilvēki šeit pret mani dara, nespēj mani satricināt tādā mērā, ka es izmainīšu savus principus. Tas mani nesalauzīs! TAS TEVI NESALAUZĪS, JA TEV IR DIEVA MĪLESTĪBA!

Cilvēki, kuriem precību jautājums ir svarīgāks par Kristus mīlestību, ir vāji, emocionāli cilvēki, kuri baudīs savas miesas bēdas, baudīs no saviem nepareizajiem lēmumiem. Jo neviena sievietes vai vīrieša mīlestība nespēj aizvietot Dieva mīlestību. Ja tu esi pieķēries Dievam un Viņu mīli, tad tavā dzīvē nespēs ieviesties disbalanss. Pāri visam ir Dieva mīlestība. „Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru.” Dieva mīlestība ir pārāka par jebkāda cilvēka mīlestību vai naidu.

Svarīgs gadījums no manas dzīves. Tas bija nopietns gadījums, lai pārtrauktu uzticēties un ticēt Dieva cilvēkiem. Bija cilvēks, viņš joprojām ir, par kuru es biju pārliecināts, ka viņš mani mīl. Es ticēju, ka viņš mani mīl kā personību. Taču pienāca brīdis, kad es sapratu, ka vairāk par visu viņš mīl savu ģimeni. Es sapratu, ka jebkurā situācijā šis cilvēks nostāsies pret mani, man bija sajūta, ka pirms tam es biju dzīvojis ilūzijās. Patiesībā, lai ko arī viņš domātu par mani, es sapratu, ka viņš mani nemīl, viņa mīlestība bija ļoti ierobežota. Un pēc šīs atklāsmes mani pārņēma ļoti nepatīkamas sajūtas, es biju vīlies. Šim cilvēkam acīs skatoties es pateicu, ka pēc stundas ar mani viss jau būs kārtībā. Protams, es pārdzīvoju vairāk nekā stundu, es pārdzīvoju vakaru, un no rīta, ieejot lūgšanu kambarī, es sapratu, ka viss jau ir pārgājis, aizgājis arī aizvainojums. Caur šo gadījumu es kļuvu tikai stiprāks. Es sapratu, ka cilvēku atzinība, ka kāds tevi mīl, nav tas svarīgākais dzīvē, galvenais ir pareizas attiecības ar Dievu. Pieļauju tādu domu, ka daži tādu pārbaudījumu nebūtu nemaz izturējuši, jo tas bija smags pārdzīvojums. Bet man tas nesagādāja lielas problēmas, jo es apzinājos, ka Dievs mani mīl. Es daru to, ko Viņš grib. Protams, ja es saņemu no cilvēkiem negatīvu attieksmi, tas nav patīkami. Saņemot pozitīvu attieksmi, ir patīkami, bet bez visa tā ir Dieva vārds, un uz to es balstos.

“Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:20)

Šajā Rakstu vietā ir aprakstīta mācekļu kalpošana, viņi, kalpojot cilvēkiem, izdzina ļaunos garus. Viņiem bija augļi, viņi priecājās par to, kas notika pie cilvēkiem, kādas izmaiņas piemeklēja cilvēku dzīves. Tāpat arī mēs kalpojam cilvēkiem un priecājamies par to, ka pie viņiem notiek izmaiņas. Bet, ja parādās kāds, kuram tu kalpo no visas sirds, bet nekas nenotiek, ko tad? Sākas čīkstēšana un zūdīšanās: “Viņi mani nemīl, viņi neko negrib, viņiem Dievu nevajag, viņi negrib mainīties.” Nu, un? Nedomā par to, ko grib tas cilvēks, galvenais, ka tu zini, ko grib Dievs! Dievs tevi mīl, un tas ir galvenais. Jēzus mīlestība nav pielīdzināma cilvēku mīlestībai un atzinībai. Dieva mīlestība ir daudz augstāka un pārāka par jebkādu mīlestību. Ja es pazīstu Dieva mīlestību, mani neviens un nekas nespēj izsist no līdzsvara.

Šī ir Kristus dzimšanas dienas svētruna, arī Rakstu vietas, kuras tu izlasīsi, ir tieši no Lūkas evaņģēlija sākuma. Un, gatavojot šo svētrunu, es domāju par tās saturu, par galveno varoni Jēzu, kā Viņš ienāca pasaulē, kā Viņš piedzima. Un mani Dievs uzrunāja par dažiem cilvēkiem, viens bija Simeāns, un otra bija Anna, Fanoēla meita. Kad Jēzus bija piedzimis, Viņu nesa svētīt uz templi. Gan Simeāns, gan Anna šo mazo jaunpiedzimušo bērnu ar Viņa vecākiem sastapa templī.

“Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm.” (Lūkas evaņģēlijs 2:25-31)

Simeāns, Svētā Gara skubināts, nāca redzēt Jēzu. Svētais Gars bija atklājis viņam: “Tas ir Ķēniņš, Dievs cilvēka miesā; nemirsi, kamēr Jēzu neredzēsi.” Un viņš gaidīja to brīdi, kad satiks Jēzu. Viņš satika Viņu, ņēma uz rokām jaunpiedzimušo Jēzu Kristu. Un tad viņš teica: “Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu.” Simeāns pat nomirt nevarēja, viņam vajadzēja satikt Dieva mīlestību. Ja tu pazīsti Dieva mīlestību, ar tevi nekas ļauns nevar notikt, tu esi nesatricināms. Kad es vēlējos izdarīt pašnāvību, tad es vēl nepazinu Dievu personīgi, bet man jau tad bija bail no elles, un daļēji tā arī ir Dieva mīlestība. Es kaut ko biju dzirdējis par Dievu, nedaudz kaut ko zināju, es sapratu, ja es spertu soli pretī pašnāvībai, nonāktu ellē, un tas mani atturēja. Cilvēks, kurš pazīst Dievu, nevar izdarīt pašnāvību. Ja tu pazīsti Dieva mīlestību, tu nevari apstāties, tu vari iet tikai uz priekšu, pretī saviem sapņiem.

Otrs cilvēks ir Anna, Fanoēla meita. Šajā pašā templī un šajā pašā reizē.

“Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.” (Lūkas evaņģēlijs 2:36-38 )

Īstenībā Annai nebija 84 gadi, tur ir jārēķina, draugs, jo tajos laikos precējās aptuveni četrpadsmit gadu vecumā. Septiņus gadus viņa bija kopā ar savu vīru, kas kopā iznāk divdesmit viens gads, un astoņdesmit četrus gadus viņa kalpoja templī, gavēdama un lūgdama. Kopā simtu pieci gadi. Tāpēc Rakstu vietā ir teikts, ka viņa bija ļoti veca. Viņa zināja, ka šis mazais bērniņš ir jaunpiedzimušais Jēzus, un viņa Viņu sagaidīja. Kāpēc pēc vīra nāves Anna neapprecējās otrreiz? Viņa nodzīvoja septiņus gadus ar vīru un pēc viņa nāves kalpoja Dievam asoņdesmit četrus gadus. Anna neprecējās otrreiz, jo pazina Dieva mīlestību. Septiņus gadus viņa baudīja Dieva mīlestību, kuru saņēma caur savu vīru. Bet to mīlestību, ko dod Dievs, nevar salīdzināt ar cilvēku mīlestību, tā ir pārāka. Anna izvēlējās kalpot Dievam. Simtu piecu gadu vecumā viņa kalpoja Dievam.

Cik tev ir gadi, draugs? Tu kalpo Dievam? Tev ir pienākumi mājas grupiņā vai draudzē? Tu labi izpildi savus pienākumus? Vai tu stāsti cilvēkiem par Kristu? Vai tu esi ieplānojis atvērt savu mājas grupiņu? Un, ja tev jau ir sava mājas grupiņa, kā tu izpildi savus pienākumus pret saviem grupiņas cilvēkiem? Kā tu viņiem kalpo? Kā tu mīli Dievu?

Annai pietika ar Dieva mīlestību, viņa zināja, ka neviens vīrietis nespēs piepildīt viņas vajadzības pēc perfektas mīlestības. Es esmu pārliecināts, ka tevī tagad notiek iekšējas pretrunas, bet tā ir teikts Dieva vārdā.

Kāda mācītāja grāmatā es izlasīju vairākas ilustrācijas. Tās bija par attiecībām starp cilvēkiem. Kādam kristietim, precētam cilvēkam, mājās iebruka bruņoti laupītāji, kuri gribēja viņu nogalināt. Viņš, meklēdams kur noslēpties, ielīda ledusskapī. Laupītāji izmeklēja māju un neatrada viņu. Bet tā vīrieša sieva bija mājās, un tu vari iedomāties, ko šie laupītāji izdarīja ar viņa sievu. Viņš to visu dzirdēja, bet palika ledusskapī. Kad laupītāji bija prom, viņš izlīda no ledusskapja, un sieva viņam teica: “Tu mani nemīli, jo noslēpies un neaizstāvēji manu godu.” Bet vīrs atbildēja: “Es tevi mīlu, bet, ja es izlīstu no slēpņa, mani šie cilvēki nogalinātu un visticamāk arī tevi.” Var saprast gan sievu, gan vīru, bet pārmest nevar nevienam. Un kādā dievkalpojumā abi, vīrs un sieva, bija klausījušies sprediķī par Dieva mīlestību, un sieva saprata, ka vīrs viņu mīl, bet ne tā kā Jēzus, jo vīra mīlestība ir ierobežota. Un tāda ir arī cilvēku mīlestība pret tevi, tā ir ierobežota. Ieliec sevi cilvēku vietā un padomā, kāda ir tava mīlestība pret cilvēkiem, kurus tu mīli, un kā tu rīkotos attiecīgajā situācijā.

Cits gadījums. Kādas draudzes lūgšanu sapulcē bija brālis, kuram bija vajadzīga nieru transplantācija. Viņš meklēja donoru. Sapulces līderis un draudze lūdza Dievu par dziedināšanu, un tajā pašā laikā šim brālim niere bija nepieciešama ļoti steidzami. Līderis saprata, ka jābūt ir ne tikai lūgšanām, bet arī reāliem darbiem citu labā, tāpēc tika nolemts, ka viņš metīs spalviņu, un, uz kuru šī spalviņa nosēdīsies, tas arī ziedos savu veselo nieri. Visi bija ar mieru, tā teikt, ziedoties. Spalviņa tika palaista, bet tā strauji tuvojās pašam līderim, kurš izmisumā sāka to pūst prom un tad pat bēgt no tās. Tā viņš atklāja savu īsto dabu, jo nebija gatavs atdot savu nieri brālim. Viņš parādīja, ka viņa mīlestība ir nepilnīga. Taču tāda nav Dieva mīlestība. Tā ir pilnīga. Dievs Savu mīlestību pierāda ar to, ka miris par mums, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki. Un Viņš nav cilvēks, Viņš ir Dievs! Viņš nav cilvēks, kam kaut ko vajag. Bet tomēr Viņam vajag, Viņam tevi vajag izglābt. Viņš patiesi tevi mīl, un Viņa mīlestība ir pilnīga. Viņš tiecas pēc cilvēkiem, piedāvā Savu roku un saka: „Tici Man, atzīsti Mani!” Es pazīstu kādu brāli, kurš dzirdēja skaļā balsī Dievu sakām: „Aleksandr, Es tevi mīlu!” Viņš nezināja, kas ir Dievs, dzīvojās pa cietumiem, bet no tā brīža, kad viņš to dzirdēja, viņš sāka Dievam ticēt.

Kad Jēzum bija 12 gadi, Viņš ar vecākiem bija Pashā svētkos Jeruzalemē, un, atgriežoties no tiem, Viņa vecāki attapās, ka Jēzus nav ar viņiem. Vecāki domāja, ka varbūt Viņš ir pie radiem, taču Viņa tur nebija. Pēc ilgas meklēšanas Jēzu atrada sēžam starp mācītājiem templī un diskutējam.

“Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?”” (Lūkas evaņģēlijs 2:48-49)

Jēzum noteikti svarīgāka bija Dieva mīlestība, nevis vecāku mīlestība. Taču pēc tam Viņš paklausīja un gāja mājās. Acīmredzot Viņš aizrāvās ar ko svarīgāku. Jēzus saka: „Kas neienīst savu tēvu un māti, tas nevar būt Mans māceklis.” Te nav runa par ienaidu pret radiem, bet to, ka nedrīkst citus mīlēt vairāk nekā Dievu.

“Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis.” (Ebrejiem 10:29)

Par ko šeit tiek runāts? Par to, ka Jēzus piedāvā Savu mīlestību caur Viņa upuri, un smags sods sagaida tos, kas Jēzu noraidīs. Šeit, draugi, nav runa par neticīgajiem, bet gan par ticīgajiem, kuri nav apģērbti kāzu drēbēs. Pazīstot Dievu, mēs nedrīkstam turpināt nepareizi domāt un rīkoties. Tas nenozīmē, ka tu neesi jaunpiedzimis, ja tu šodien grēko. Un tomēr, ir kaut kāds laiks un pakāpes, kurām ejot cauri tu pieaudz, kļūsti stiprāks, pieņem pareizus lēmumus un rīkojies. Nedrīkst stāvēt uz vietas. Un šīs baltās, svētās un tīrās kāzu drēbes tev dod pats Jēzus caur Savu upuri, pieņemot tevi Savā mīlestībā. Ir tikai divi ceļi – debesis un elle. Un ir Kristus un Viņa mīlestība. Es izvēlos Kristus mīlestību.

Kādā draudzē bija kāda ļoti skaista meitene. Viņai bija ļoti daudz piedāvājumu no puišiem draudzēties un precēties. Ko viņa darīja? Atraidīja visus piedāvājumus, ik pa laikam kopā ar draudzenēm pasmejoties par tiem, par vēstulēm, kuras viņai šie puiši rakstīja. Gāja gadi. Piedāvājumi sāka palikt arvien mazāk, līdz vispār to vairs nebija. Meitene bija iemantojusi sev „labu” slavu un sapratusi, ka šajā draudzē viņa neapprecēsies. Tika nomainīta draudze un notēmēts uz pašu mācītāju, kurš viņai nepievērsa nekādu uzmanību. Meitene iesaistījās dejošanas kalpošanā, lai būtu mācītāja tuvumā, taču viņš nereaģēja. Tad meitene gāja taisni pie viņa un piedāvāja savu sirdi. Mācītājs viņu atraidīja, jo precēties neietilpa viņa plānos. Dievs arī mums piedāvā Savu mīlestību. Gan tiem, kas Viņu pazīst, gan tiem, kas Viņu nepazīst. Ko tu dari ar to? Vienreiz atraidi, otru reizi, trešo…. kamēr tev vairs nav iespēju.

Vēl cits stāsts. Kāds mācītājs 40 gadu vecumā saslima ar vēzi. Viņš bija slimības gultā un pat nespēja vairs rokas pacelt. Viņa sieva pirms šīs slimības bija neapmierināta, jo viņai nepatika vīra pieskārieni. Ziniet, ir dažādi cilvēki – vieniem patīk, ka viņus samīļo, otriem roku vajag paspiest, trešiem nepieciešamas sarunas, kopā pavadīts laiks. Šis vīrs mēdza sievu bieži apkampt, vienkārši garām ejot. Taču, diemžēl, vīrs nomira. Un sieva tad nožēloja, ka viņa bija negatīvi izturējusies pret vīra apkampieniem, jo šobrīd viņa tos visvairāk par visu vēlētos. Viņa to vēlējās jau vēl vīram dzīvam esot, kad viņš vairs nebija spējīgs pacelt savas rokas. Arī mums katram šeit uz zemes ir atvēlēts kāds laiks, tad mēs mirstam un ir tiesa Dieva priekšā. Tāpēc izdari izvēli šodien, neatliec to uz rītdienu. Es neiesaku tev likt cilvēkus, darbu, hobiju, sievu, vīru, brāli vai māsu augstāk par Dieva mīlestību. Ja tev ir nenokārtotas lietas kā kristietim, nokārto tās. Ja tu nepazīsti Kristu kā savu personīgo Glābēju, ja tu zini, ka tavs ceļš ved pazušanā, tad tagad tu vari pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Pieņem Viņa mīlestību, Viņš dod tev jaunu dzīvi, jaunu sirdi. Viss vecais būs pagātnē. Nekavējies, dari to tieši tagad. Jēzus mīl tevi, un tie nav tukši vārdi. Viņš Savu mīlestību pierādīja jau tad, kad tu vēl biji grēcinieks. Jēzus saka: „Lūk, ko Es esmu izdarījis jums.” Bet ko tu esi izdarījis Jēzum?

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece