Sigita ir jauna meitene, kas mācās skolā un jau apmēram gadu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. 
Viņa mīl Dievu, kas ir izmainījis viņas dzīvi, atbrīvojis Sigitu no mazvērtības un dzīves bezjēdzības. Tādēļ viņa dalās savā dzīves stāstā par to, kā iepazina Dievu un Viņu mīlestību.
„Mana bērnība nebija viegla. Lielas sāpes manā dzīvē ienesa vecāku strīdi. Kad tētis pameta ģimeni, arī mammas attieksme pret mani izmainījās. Viņa bieži vien jutās sarūgtināta un nelaimīga, tāpēc šīs sāpes izgāza pār mani. Tā vietā, lai izrādītu mīlestību, viņa bieži teica, ka labāk būtu gribējusi dēlu, nevis mani. Jutos nepieņemta un nemīlēta, tādēļ bērnu dārzā man nebija draugu un pēc tam arī skolā biju atstumta un klasesbiedru apsmieta. Tas viss radīja manā sirdī tukšumu un bezjēdzību, ko vēlāk mēģināju aizpildīt ar ballītēm un alkohola lietošanu. Tas gan nekādi nepalīdzēja justies labāk. Es mēdzu apskaust cilvēkus, kam klājās labāk nekā man. Man nepatika lietas, kas citiem cilvēkiem spēja sagādāt prieku, es ģērbos melnās drēbēs, aizrāvos ar smagu un depresīvu mūziku un grāmatām un daudz dzīvoju grāmatu fantāziju pasaulē, nevis realitātē, tomēr nekas nespēja dot manai dzīvei patiesu prieku. Man nepatika runāt ar cilvēkiem, jo vienmēr likās, ka tas, ko pasaku, ir nevietā un rada par mani sliktu iespaidu. Jutos mazvērtīga. Domāju, ka pašnāvība būtu pēdējais, ko es darītu, taču ar laiku sāku ticēt, ka tā ir vienīgā iespēja aizbēgt no šīs pasaules, ” tā par savu iepriekšējo dzīvi stāsta Sigita.
Bērnībā mamma Sigitu bija vedusi uz draudzi, viņa bija mācījusies arī svētdienas skolā. Tāpēc, problēmu nospiesta, Sigita sāka domāt par draudzes apmeklēšanu, jo atcerējās, ka bērnībā tā bija vienīgā vieta, kur viņa jutusies pieņemta un bija ieguvusi draugus. Tā meitene kopā ar kādu savu draudzeni devās uz vietējo draudzi. Šeit viņa beidzot sajuta īstu – Dieva mīlestību un ieguva sirdī mieru, tādēļ ar laiku ballīšu apmeklēšana un alkohola lietošana vairs nebija aktuālas.
Kad rudenī Sigita sāka mācīties Rīgā, viņai bija cieša apņemšanās nepamest Dievu un Bībeles lasīšanu, tāpēc viņa sāka domāt par draudzes atrašanu Rīgā. Kāda klasesbiedrene, uzzinājusi par Sigitas vēlmi, uzaicināja viņu uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupu. Ilgi nedomājot, Sigita piekrita aiziet. Mājas grupā viņu pārsteidza tas, cik ļoti visas meitenes dega par Dievu, bija laipnas, ieinteresētas un draudzīgas. Šādas mīlestības uzrunāta, Sigita atnāca arī uz dievkalpojumu. No tā laika viņa ir pastāvīga draudzes un mājas grupas dalībniece.
„Jau pēc pirmā dievkalpojuma manī atjaunojās degsme lūgt un lasīt Bībeli. Tagad man jau ir par maz ar ikdienā vienu pavadīto stundu, lūdzot un lasot, jo vēlos vēl dziļāk iepazīt Dievu. Caur attiecībām ar mājas grupas vadītāju, kas par mani rūpējas, un regulāru Bībeles lasīšanu un lūgšanu ir aizgājusi dzīves bezjēdzība, tukšums un skaudība, kas senāk mani mocīja. Ja iepriekš es mēdzu pārspīlēt savas problēmas, redzēt visu tikai „melnās krāsās” un domāt par pašnāvību, tad tagad uz visu skatos pozitīvi. Es vairs nedzīvoju fantāziju pasaulē, jo mana ikdiena ir piepildīta un interesanta – es redzu pārmaiņas, ko Dievs ir paveicis manā dzīvē. Iepriekš es domāju, ka man nekad nebūs patiesu draugu, taču tagad man to ir tik daudz, ka ar kopā pavadīto laiku bieži vien nepietiek. Zinu, ka pat tad, ja cilvēki mani atstums, Dievs mani nav atstūmis, jo Viņš mīl mani. Jūtos aprūpēta, jo redzu, kā mājas grupas vadītāja par mani rūpējas. Arī mazvērtība ir pazudusi. Iepriekš es domāju, ka esmu neglīta un visās bildēs slikti izskatos, taču tagad redzu sevi ar Dieva acīm un zinu, ka Viņš mani ir radījis skaistu. Esmu arī sākusi ģērbties spilgtās drēbēs,” tā ar aizrautību par pārmaiņām savā dzīvē kopš draudzes apmeklēšanas stāsta Sigita.
„Iesaku ikvienam, kas jūtas vientuļš, nelaimīgs, atstumts un sāpināts, meklēt Dievu un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, jo šeit tiešām mājo Dieva mīlestība!” iesaka Sigita.
Sigitas Žukauskaites liecību pierakstīja Laura Gruševa
