Svētrunas tēma ir – “Dieva resursi jeb noslēpumi”. 1. Korintiešiem vēstulē, otrajā nodaļā, no 6. līdz 9. pantam ir sacīts: “Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem – tiem, kuru sirdis ir gatavas mācīties.”

Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1. Korintiešiem vēstule 2:6-9)

Dievs mums ir sagatavojis noslēpumus, tā ir kaut kāda Dieva gudrība. Un, tulkojot no angļu valodas, ir teikts: “Tā nav tautas gudrība, tā nav dārgu ekspertu kaut kāda modes gudrība, tā ir gudrība no seniem laikiem, kas sniedzas dziļi Viņa plānu iekšienē. Un tā ir gudrība, ko Dievs noteicis kā veidu, kā mūsos izcelt savu labāko.” Es vienmēr par šo pantu esmu domājusi, kas tas par noslēpumu, kas tā par gudrību, es gribu, lai Dievs man uztic Savus noslēpumus, Savu gudrību. Šodien gadi jau ir pagājuši, kaut kādas lietas ir palikušas daudz skaidrākas un es saprotu, ka Dievs mums ir devis attiecīgus resursus, lai mēs tos lietotu, lai tos izmantotu. Skatoties vārdu “resursi” vārdnīcā Tēzaurs.lv, tie ir krājumi, līdzekļi izmantošanai noteiktam mērķim. Tie ir universāli principi, universāli likumi, kas darbojas – dabas likumi, garīgie likumi – kas darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs piešķiram tiem vērtību vai nepiešķiram, lietojam vai nelietojam – tie darbojas. Ja mēs lietojam pareizos likumus, tad mūsu dzīve uzplauks, ja nepareizus likumus, tad agri vai vēlu mums cietīs visas dzīves sfēras, un ir dažādi likumi: fizikas likumi – Ņūtona likums, inerces likums – pavisam vienkārši, ja cilvēks sporto, būs sekas, ja cilvēks nesporto, arī būs sekas, ja cilvēks veselīgi ēd, būs sekas, ja ēd neveselīgi, arī būs sekas. Tātad – darbojas likumi. Ir svarīgi, ka mēs esam uzmanīgi un ka tos izmantojam un lietojam, it īpaši svarīgākos. Un ir arī dažādi elementi, kas mūs savieno ar Debesu Tēvu, jo Dievs nekad tavā dzīvē nedara Savus lielos darbus, apejot tavu ticību, apejot tavu sirdi un tevi pašu, Viņš darbosies saskaņā ar tavu ticības mēru, to, kas ir tavā sirdī, ko tu esi sapratis, ko praktizē un realizē. Un ir tāds jēdziens kā “inkubācijas periods”. Tu esi kaut ko nolēmis izdarīt, tev ir mērķi no Dieva, tu tici, ka Dievs tev atmaksās, tu tici, ka tev būs panākumi kalpošanā, ka būs panākumi biznesā, ka būsi veiksmīgs cilvēks, tu tam tici, tu maksā cenu. Un starp šo ticības momentu un starp šo brīdi, kad piepildās, ir tāds gaidīšanas laiks jeb inkubācijas periods, jo atbilde rodas, attīstās garīgajā pasaulē, līdz tā atnāk fiziskā veidā. Tas ir periods, kad mēs neredzam rezultātu, mēs vienkārši ticam, ka būs, mēs speram attiecīgus soļus, izmantojot attiecīgus resursus. Līdzīgi kā zemē iesēta sēkla.

Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. [..] Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” (Marka evaņģēlijs 4:26-27;29)

Tātad, brīdis no tā, kad tu nolem kaut ko darīt, tu sāc darīt, un brīdis līdz tam, kad tu saņem kaut ko, ir inkubācijas periods. Un, ja šodien manā un tavā dzīvē kaut kas nemainās, ja ar kaut ko tu neesi apmierināts, tad zini, ir pienācis laiks kaut ko darīt, kaut ko mainīt, un pieņem lēmumu iziet cauri tam inkubācijas periodam un saņemt to, kas ir Dieva plāns tavai dzīvei, pieņem lēmumu darbināt attiecīgos resursus, izmantot attiecīgās sviras, lai Dievs var tavā dzīvē virzīties, jo Viņš virzīsies tavā dzīvē atbilstoši taviem lēmumiem un tavai rīcībai.

Ir vajadzīga vīzija, ir vajadzīgi īstermiņa mērķi, kā vīziju sasniegt, kā to realizēt. Un zini, parasti jau ir tā, ka mēs gribam kaut ko sasniegt, mēs apņemamies: “Tā, ar jauno gadu es sportošu, ar jauno gadu es mācīšos vācu vai latviešu valodu.” Cilvēki liek mērķus, liek plānus, un bieži vien ir tā, ka tas entuziasms zūd, jo pēc pirmā mēneša nekas jau īsti tur nav mainījies, cilvēks ir pāris reizes pavingrojis vai pāris reizes atnācis uz to vācu valodu, nav motivācijas aiziet līdz galam un darīt to regulāri un ilgstoši ar rezultātu. Kāpēc? Kāpēc tas tā ir un nekas nemainās? Tāpēc, ka tas nav viņā iekšā, viņa iekšiene nav izmainīta, cilvēks nav paņēmis to kā savu – man tas ir vajadzīgs! Piemēram, tas ir mans veselības jautājums – sportot, tas ir mans, man to vajag, un, ja nav šīs te iekšējas dziļākas izmaiņas, zemapziņa, ja nav izmainīta vērtību sistēma, tad nekā nebūs. Tāpēc svarīgi vispirms ir darboties pie savas zemapziņas, lai tos izmainītu, pie savas personības transformācijas gara līmenī, tas arī ir tas, ko tagad mācītājs mums ļoti māca. Tātad svarīgi ir strādāt pie personības transformācijas gara līmenī, jo ja mēs nopietni vēlamies kaut kādu rezultātu savā dzīvē, ja mēs vēlamies reāli izmaiņas, tad nepietiek tikai izmainīt mazliet savu attieksmi vai uzvedību, vai nomainīt kādas metodes un paņēmienus, ir jāmaina vecā paradigma, vecā vērtību sistēmu, vecais domāšanas veids, jo tas ir tas, kas neļauj iznākt ārā jaunajam, kas neļauj jaunajam uzplaukt, ņemt virsroku, tā ir mūsu vecā domāšana. Un tas nav svarīgi, vai tu esi tikai nedaudz ar Dievu vai jau ilgus gadus, vienalga, ir lietas, kas ir iesēdējušās un, kas ir jāmaina. Vecā paradigma nomāc jaunās vēlmes domāšanu un tā ņem virsroku. Tātad ir svarīgi panākt, ka mēs no iekšienes maināmies, ka ne tikai ārējas darbības, bet tas, ko tu dari, tas kļūst par daļu no tevis, ka šī vīzija ir daļa no tevis, tas esi tu. Bez iekšējām izmaiņām nav iespējams, tikai prāta līmenī mēs nevaram sasniegt cerēto rezultātu, un Bībele ir pilna ar to, piemēram, Salamana pamācībās:

Mans dēls, ievēro manus vārdus, [..] Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)

Arī šeit ir runa par to, ka vārdam ir jābūt ne tikai apziņā, prātā, ar acīm, bet arī sirdī, jābūt ir dziļāk, un tad tā ir dzīvība visai tavai miesai, tās ir zāles visai tavai miesai gara līmenī. Tulkojot no angļu valodas, ir teikts: “Labi ieklausies Manos vārdos, noskaņo savas ausis uz Manu balsi, koncentrējies, mācies tos no galvas, un tie, kuri atklāj šos vārdus, tie dzīvo, patiešām dzīvo, miesa un dvēsele tiem ir pārpildīti ar veselību.” Interesanti, ka globālisti gan to saprot, ka nepietiek tikai ieviest kaut kādus jauninājumus, mēs jau zinām par zaļo politiku un visu, kas notiek pasaulē, bet viņi gan ir sapratuši, ka jāmaina ir paradigma, ir jāmaina vērtību sistēma sabiedrībai, piemēram, ir tāds Dāvida Suzuki fonds Kanādā (David Suzuki Foundation), viņi ir globālisti, kam prioritāte arī ir zaļā politika, kuru tiešais mērķis ir ātri pārtraukt ogļu, naftas un gāzes dedzināšanu, un viņu mājas lapā ir sauklis “Vairāk nekā enerģijas maiņa mums ir nepieciešama paradigmas maiņa”, tātad viņi ir to sapratuši un ļoti veiksmīgi līdz šim arī to darbina, viņi izmanto šo resursu.

Dievs mums ir devis resursus, tos Viņš ir devis tev un man, lai mēs tos lietotu, un ar šo resursu palīdzību mēs varam panākt iekšējas pārmaiņas, paradigmas jeb vērtību sistēmas maiņu, un vienīgais, kā mēs varam tikt ārā no kaut kādas stagnācijas, no kaut kādas neizdošanās, nolikt uz rezultātu orientētus mērķus un tos sasniegt, bet šiem mērķiem ir jābūt balstītiem Bībeles un universālos principos.

Piemēram, man pašai ir mērķi, vīzija visas manas dzīves garumā un man ir īstermiņa mērķi, kā šo vīziju sasniegt, un mana vīzija un mērķi ir balstīti Bībelē un draudzes mācībā. Tātad, mums ir svarīgi mazie īstermiņa mērķi, lai sasniegtu lielo mērķi. Ir tāda interesanta lieta, ja mēs ejam uz mazajiem mērķiem un tos nesasniedzam vienreiz un tad otrreiz, mūsos rodas nepareizas emocijas, un arī nereālu mērķu nolikšana atnes bēdas un nepareizas emocijas. Cilvēkam ir vairāki laimes hormoni un viens no tiem ir dopamīns, tas atbild par prieku, motivāciju, palīdz arī koncentrēties, noturēt uzmanību, un tad, kad tu sasniedz mazos mērķus, tad cilvēkam izdalās šim laimes hormons, un cilvēkam tas ir ļoti nepieciešams. Īstermiņu mērķu sasniegšana palīdz tev iegūt labsajūtu par sasniegtu mērķi. Un, ja šī laimes hormona nav, tad cilvēki lēnām sāk to iegūt citādā veidā, piemēram, lietot narkotikas, tas jau ir pavisam slikti, vai stundām ritināt TikTok, Facebook, veidojas atkarība, sāk daudz skatīties filmas, seriālus, daudz ēst. Mēs kaut kādā veidā gribam kompensēt šo labsajūtu, kas mums ir vajadzīgs, caur citām lietām. Dopamīns ir arī sagaidīšanas hormons. Mums ir svarīgi, ka mēs esam motivēti, ka mēs esam iedvesmas pilni, un ka mēs ejam uz saviem mērķiem. Ja dopamīna nav, tad cilvēks nav spējīgs rīkoties. Ja tas beidzas, ja šī dopamīna ir ļoti, ļoti maz, cilvēku var pārņemt apātijas sajūta, viņu var pārņemt bezjēdzības sajūta, ar laiku viņš pārslēdzas uz filmām, uz kaut kādām izklaidēm, kas to kompensē.

Pastāstīšu par interesantu pērtiķīšu pētījumu. 1997. gadā tika veikts slavenais Šulca eksperiments – zinātnieki pētīja dopamīna izdalīšanos cilvēka smadzenēs. Pērtiķīšiem tika dota vīnogu sula, interesanti, ka viņiem ļoti garšo vīnogu sula. Dodot šo sulu, zinātnieki novēroja, ka tad, kad viņi to saņem, tad šī labsajūta, šī labsajūtas hormona līmenis ļoti paceļas, izstrādājas, viņi ir ļoti laimīgi, saņēmuši balvu, viņi ir dabūjuši kaut ko labu. Tad viņi gāja vēl tālāk – viņi atskaņoja signālu un pēc dažiem mirkļiem deva pērtiķiem to sulu. Kas notika? Interesants fakts, ka dopamīna, šī labsajūtas hormona daudzums kulmināciju sasniedza nevis tad, kad viņi dabūja to sulu, bet tad, kad atskanēja signāls, jo viņiem tā bija sagaidīšana, viņi sagaidīja, ka tagad būs balva. Līdzīgi ir ar mūsu smadzenēm, ka mēs iegūstam to labsajūtu, to, kas cilvēkam ir vajadzīgs, tieši pa ceļam, ejot uz mērķi un to sasniedzot. Un, ja regulāri mēs nesasniedzam mazos mērķus, tad mēs vienkārši knapi kustamies, un tad ir tā, ka zūd motivācija kaut ko darīt, kaut ko gribēt – jo es sev uzliku mērķus, man nesanāca, gribēju celt grupiņu, man jau nesanāca, gribēju kalpot cilvēkiem, man nesanāca, gribēju evaņģelizēt – nesanāca. Ir svarīgi, ka mums ir mazie mērķīši, kurus mēs sasniedzam. Bībelē ir sacīts, kā ir paredzēts, ka mēs jūtamies – mums ir jājūtas kā uzvarētājiem.

Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! (Psalms 45:5)

Ir paredzēts, ka mēs tā jūtamies, ir paredzēts, ka mēs sasniedzam mērķus, ir paredzēts, ka mēs uzliekam mērķus, mēs izdarām to, kas ir jāizdara, jo tad mēs esam laimīgi, un tad mums ir šī uzvaras apziņa, tad mēs dodamies uz priekšu. Paplašinātajā tulkojumā minēts: “Tad mēs dodamies uz priekšu majestātiski, tad mēs dodamies uz priekšu kopā ar lēnprātīgajiem, mēs dodamies uz priekšu triumfējoši, mēs šaujam asas bultas ienaidnieka sirdī, ķēniņa ienaidnieki guļ pīšļos sasisti.” Lūk, tā ir paredzēts, ka mums ir iedvesma, ka mēs ejam uz priekšu un realizējamies savā dzīvē. Tātad, mums ir jāizmanto Dieva resursi, lai mūsu dzīvē būtu attīstība, lai mūsu potenciāls realizētos, lai mērķi tiktu sasniegti, un ir inkubācijas periods, kura laikā mēs darbinām, izmantojam šos resursus, varbūt, uzreiz arī neredzot ātru rezultātu.

Jongi Čo, mācītājs vienā no pasaules liekākajām draudzēm, viņu kalpošanas sākumā nodarbināja sāpīgs jautājums, kā pats saka, jo viņš redzēja, ka Austrumu zemēs pastāv tāda problēma, ka budistu mūki, magi, jogi dara brīnumus un zīmes. Viņš raksta arī par kādu sievieti, kurai bija ļaundabīgs audzējs, šī sieviete vērsās pie kristīgajām draudzēm, un kristīgās draudzes nespēja viņai palīdzēt, bet, kad viņa devās pie budistu mūkiem, par viņu lūdza un šī sieviete tika dziedināta, kļuva brīva no sava audzēja. Cilvēki viņam uzdeva jautājumus: “Ja jau tie, kas netic Kristum, spēj darīt tik milzīgas lietas, kāpēc draudze nespēj? Kurš tad ir Visuma radītājs, kurš tad ir vislielākais – vai kristiešu Dievs?” Viņš gāja lūgšanā un saņēma atbildi no Dieva, un to var arī izlasīt Jongi Čo grāmatā “Ceturtā dimensija”. Un viņš stāsta tādas interesantas lietas, kas mums patiesībā ir zināmas, bet ir labi arī tās atkārtot vēlreiz. Materiālā pasaule ir trīs dimensiju telpa, mēs zinām, ka tā sastāv no trim dimensijām: garuma, augstuma un platuma. Dievs dzīvo garīgajā dimensijā jeb ceturtajā dimensijā.

Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1. Mozus grāmata 1:2)

Tur nekā nebija, bet Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem, tātad, Dieva gars lidinājās, un mēs zinām pēc Bībeles, ka Dievs radīja, Viņš radīja gaismu, zemi, jūru, augus, cilvēkus un tā tālāk. Tātad, ceturtā dimensija radīja pārējās, un arī mūsu ticības dzīve, mūsu garīgais cilvēks atrodas ceturtajā dimensijā. Šī ceturtā dimensija ir galvenā, tā spēj radīt, spēj radīt jaunu kārtību, tā ir radoša. Līdzīgi kā mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, arī mēs spējam radīt, izmantojot šo gara spēku, ticības sfēru, ar ceturtās dimensijas palīdzību mēs spējam radīt arī materiāli. Tad, kad Jongi Čo saprata, viņam bija arī atbildes uz šo jautājumu, jo viņš saprata, ka tie cilvēki, kas netic Kristum, viņi vienkārši ir izpētījuši un attīstījuši savu garīgo cilvēku, šo sfēru, viņi cilvēciskā veidā ir iemācījušies ar gara spēku pārvaldīt fizisko pasauli, un tāpēc viņi arī spēj darīt brīnumus, viņi spēj fiziskajā pasaulē mainīt lietas, kas ietver sevī dziedināšanas un dažādu problēmu risināšanu un tā tālāk. Lūk, tiek attīstīts cilvēka gars, un viņš spēj pārvaldīt savu miesu, valdīt pār apstākļiem, taču, protams, šis gars nav gars, kas atnes glābšanu.

Ir resursi, ko mums Dievs ir devis, kurus varam darbināt, lai iegūtu pārmaiņas savā iekšienē. Mēs darbinām ceturto dimensiju, un mainās trešā dimensija, fiziskā pasaule mainās, mēs ieraugām reālus rezultātus. Šodien parunāšu tuvāk par divām lietām, arī par ko Bībele runā. Viens no Dieva noslēpumiem, kā es teiktu, Viņa gudrība, ir – vizualizācija.

1. Vizualizācija.

Mēs atrodamies miesā, esam ierobežoti telpā, ierobežoti laikā, bet veids, kā attīstīt savu zemapziņu, savu ceturto dimensiju, savu garu, ir caur mūsu spējām iztēloties, jo ar tēlu radīšanu mēs varam pārbīdīt kaut kādas ierobežojumu sienas. Ceturtās dimensijas mēle ir parādības, sapņi, bildes, tēli, tādā veidā Svētais Gars sarunājas ar cilvēku, izmantojot tieši tēlu palīdzību. Ja skatāmies Bībelē, tad Ieva, Ādama sieva, ne tikai paskatījās vienreiz uz koku, viņa turpināja skatīties un vērot, viņa “apspēlēja” sevī šo domu, viņai acu priekšā bija aina “apēst aizliegto augli”.

Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. (1. Mozus grāmata 3:6)

Tātad, ceturtās dimensijas sfērā tiek radīts labais un ļaunais.

Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza Tā Kunga nama durvis un uzcēla pats sev altārus uz katra stūra Jeruzālemē. Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams Tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas. (2. Laiku grāmata 28:24-25)

Ahass visur, kur vien varēja, lika priekšā šos altārus, šīs augstieņu svētnīcas, jo viņš apzinājās šo resursu vizualizācija. Ja mēs izmantotu šo resursu, tad mums būtu pavisam citi rezultāti dzīvē. Mēs ar savu prātu, ar savu apziņu dodam pavēli zemapziņai.

Interesants fakts: zinātnieki ir atklājuši, ka mūsu smadzenes nenodala, kas notiek realitātē, un kas notiek iztēlē – izdalās vienas un tās pašas ķīmiskās vielas. Vienalga, vai tu domā par to, kas ir reāli, vai domā, kā būtu, ja būtu, un šīs ķīmiskās vielas sūta komandas ķermenim, motivē cilvēku rīkoties, tas palīdz domāt un rīkoties citādi, tevī sāk darboties tāds kā informācijas filtrs, tu sāc rīkoties citādi. Tāds piemērs, lai vieglāk saprast: tavs prāts ir kā kapteinis uz kuģa, viņš skatās visus tos monitorus, ekrānus un uztvērējus, savukārt, cilvēki mašīntelpā vienkārši klausa kapteiņa pavēlēm, kur tas kuģis ir jāstūrē, un viņi neapspriež pavēles, viņi vienkārši paklausa, ko saka kapteinis. Kapteinis uzņemas atbildību par to, kurp kuģis dodas, lai tas neuzskrien zemūdens klintīm, lai nonāk galapunktā. Un līdzīgi ar tavu prātu, ka tu dod pats sev komandu, un tas ir tas, ko tu iztēlojies. Ja tu domā: es neko dārgu nevaru atļauties nopirkt sev, es esmu slims, es esmu noguris, man nekas nesanāks. Ja tu domā visādas negatīvas lietas, tad tu pats savam organismam dod komandas: jā, es esmu slims, jā, es esmu noguris, jā, es neko nevaru. Patiesībā Bībelē arī mēs lasām, ko saka Dieva vārds.

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem vēstule 4:8)

Angļu valodā ir teikts: “Par to pastāvīgi domājiet, koncentrējiet savu prātu uz to.” Iedēstiet, iedzīviniet sevī, iedzīviniet savā sirdī, dabūjiet to iekšā, lai Dieva vārds ienāk jums iekšā, lai Viņš ir galvenais un numur viens. Ja mēs skatāmies uz ticības tēvu Ābrahāmu, tad pirms Dievs viņam iedeva apsolīto zemi, Dievs viņam teica: “Pacel savas acis un raugies!” Dievs uzreiz neteica, ka dos viņam zemi. Nē, Dievs teica, lai paceļ savas acis un raugās, un Ābrahāms raudzījās uz dienvidiem, ziemeļiem, rietumiem, austrumiem. Tas savienojās ar viņa ticību. Tas kļuva par daļu no viņa, un Svētais Gars sāka lietot ceturtās dimensijas valodu Ābrahāma dzīvē. Līdzīgi bija arī ar pēcnācējiem. Īstenībā Ābrahāms neticēja, ka viņam varētu būt dēls, citādi viņš nebūtu gājis pie kalpones Hagares, viņam bija šaubas. Dievs teica: “Ej ārā un skaiti zvaigznes!” Domā, ka Ābrahāms ātri devās – viens, divi, trīs, četri – paskaitīja un gāja atpakaļ? Ābrahāms skatījās, viņš skaitīja, vizualizēja, viņš skaitīja, skaitīja, skaitīja, skaitīja, skaitīja. Viņš skaitīja zvaigznes, līdz šīs zvaigznes kļuva par viņa pēcnācēju sejām un tās kļuva par daļu no viņa, tas savienojās ar viņu. Tad, kad tas bija nokļuvis viņa garā, tad arī Īzāks varēja piedzimt. Ābrahāms darbināja šo Dieva doto resursu – vizualizāciju. Interesanti, gan jau esat domājuši, kā varēja atjaunoties Sāras deviņdesmitgadīgā miesa, Ābrahāma simtgadīgā miesa? Šis resurss, ko darbināja Ābrahāms, tas acīmredzot darbināja fiziskajā miesā izmaiņas, ka viņš varēja iegūt pēcnācējus 100 gados un Sāra varēja piedzemdēt 90 gados – kas principā ir nereāli. Tātad ar ceturtās dimensijas palīdzību mēs radām, mēs veidojam trešo dimensiju, veidojam fizisko pasauli. Ja skatāmies, ar to ir pilna visa Bībele. Dievs visu laiku rīkojas ar šo ceturto dimensiju. Piemēram, ja vizualizācija nebūtu tik svarīga, tad kāpēc Lata sieva, pagriežoties atpakaļ, paskatoties uz Sodomu, kad Sodoma tika nopostīta ar sēru un uguni, kāpēc viņa pārvērtās par sāls stabu? Liekas, ka tas diezgan nežēlīgi. Tikai tādēļ, ka pagriezās atpakaļ, cilvēks pārvērtās par sāls stabu?

Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts.” (1. Mozus grāmata 19:17)

Viņiem bija doti norādījumi bēgt un neskatīties atpakaļ, lai izglābtu savu dzīvību. Tādas bija norādes, bet Lata sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Ja mēs saprotam šo garīgo vizualizācijas likumu, tad varbūt mums kļūst skaidrāks, ka Lata sieva paskatījās atpakaļ ne jau ar savām fiziskajām acīm, tas iekļuva viņas garā, viņas iztēles sfērā. Viņa radīja. Vēlme pēc bijušās dzīves, vēlme pēc pagātnes, mūsdienu valodā runājot, pēc tusiņiem, pēc vecās dzīves, tas iekļuva viņas garā, tas savienojās, tas pārņēma viņu savā varā, tas kļuva par daļu no viņas. Rezultāts bija tāds, kāds bija. Dieva resurss ir vizualizācija.

Vizualizācijas spēku var arī ilustrēt ar stāstu par kādu vīru, viņu sauc Nātans Šaranskis (Natan Sharansky), fiziķis, politiķis, viņš joprojām ir dzīvs, viņš trīs reizes bija arī ministrs Izraēlas valdībā. Viņš deviņus gadus pavadīja PSRS cietumā, pēc tam kad tika apsūdzēts spiegošanā ASV labā. Interesanti, ka pirms cietuma soda izciešanas viņš spēlēja šahu, 15 gados viņš uzvarēja lielā čempionātā savā dzimtajā pilsētā Doņeckā. Kad viņš nokļuva cietumā, viņam tika atņemts šaha galdiņš, bet viņam bija sapnis uzvarēt un kļūt par šaha čempionu. Kas notika? Šaranskis savā prātā sāka spēlēt šahu, viņš attīstīja milzīgas spējas paredzēt šaha gājienus, viņš vienlaicīgi, kā viņš pats saka, pavadot garas dienas vieninieka kamerā, savā prātā izspēlēja trīs spēles vienlaicīgi. Kad 1996. gadā viņš satika pasaules čempionu Gariju Kasparovu, tad tajā vakarā viņš viņu uzvarēja. Lūk, kāds spēks, kāds resurss ir cilvēkam, kas to ir sapratis un lieto. Ja lasa, tad daudzi sportisti, daudzi veiksmīgi cilvēki runā par to, ka viņi izmanto vizualizāciju un apliecināšanas resursu, kas būs nākamais punkts. Tādi kā Muhameds Ali, Opra Vinfrija (Oprah Winfrey), kas ir viena no pasaules bagātākajām sievietēm, un daudzi citi. Piemēram, bokseris Muhameds Ali tiek pieskaitīts pie pasaules lielākajiem bokseriem. Viņš izmantoja vizualizāciju un mēdza to dēvēt par nākotnes vēsturi. Pirms cīņas viņš iztēlojās sevi ar paceltām rokām gaisā, ka tiesnesis paziņo viņu par čempionu, viņš vizualizēja tik spilgti ar visu apņēmību ar lielu ticību, viņš dzirdēja, kā sauc viņa vārdu skatītāju pūlis, viņš sajuta to sajūtu, ka forši ir uzvarēt. Kad viņš iznāca ringā, viņš bija sagatavojies gan garīgi, gan fiziski. Savā prātā viņš cīņu jau bija uzvarējis. Kā viņš pats saka, viņa spārnotais teiciens ir: “Es esmu vislabākais. Es to teicu vēl pirms zināju, ka es tāds tiešām esmu.” Mūsu miesai ir uztvere, mēs jūtam, mums ir maņas, mums ir acis, ausis, emocijas, tauste, oža, garša, un mēs iztēlojamies. Jā, mēs lūdzam ar vārdiem, bet mēs arī iztēlojamies, redzam, mēs dzirdam rezultātu, mēs sajūtam rezultātu, mēs varam sataustīt rezultātu. Mēs lietojam visu to, kas mums ir iekšā, lai sasniegtu savu mērķi. Bībelē arī ir sacīts, lai mēs mīlam savu Dievu, savu Kungu, no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta, ar visu savu spēku. Mīli Dievu ar visu, kas tevī ir iekšā, ar visiem resursiem. Ja tev ir slimība, tad iztēlojies, ka tev tās nav, lūdz Jēzus vārdā, apliecini un redzi, ka vairs nav, redzi, ka ārsts ienāk kabinetā, tu skaties slēdzienu un tās slimības nav. Dzirdi, kā tev to paziņo. Ja ir kāds augonis, iztēlojies, ka tu satausti – tā vairāk nav. Sajūties kā vesels cilvēks, dzīvo kā vesels cilvēks, lieto visus maņu orgānus, iekšējo redzi, iekšējo dzirdi, vizualizāciju. Piemēram, ja tu cel mājas grupiņu, iztēlojies, ka cilvēki ienāk tavā istabā, iztēlojies, ka gaitenī, koridorā ir zābaciņi, kurpes, iztēlojies, ka tu garšīgi ēd maizītes un dzer kafiju kopā ar viņiem. Tu pat vari sajust, ka kādam ir foršs Chanel aromāts, kādam varbūt ne visai tas aromāts tāds labs. Sajūti emocionāli, ka šie cilvēki sauc pēc Dieva, ka viņiem vajag Dievu. Iejūties viņu ādā un domā saskaņā ar Dieva vārdu, un apliecini, ko Dievs saka, iztēlojies, apliecini. Atgādinu, ka mēs nelūdzam savtīgi. Mēs lūdzam saskaņā ar Bībeli, mēs iztēlojamies saskaņā ar Bībeli un ar draudzes mācību. Ja vizualizēsim un apliecināsim lietas, kas nav balstītas Bībelē, tad agri vai vēlu tas novedīs pie kraha.

2. Apliecināšana.

Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. [..]. (Romiešiem vēstule 4:17)

Lai mūsu ticība pareizi darbotos, ir nepieciešams veikt šos soļus, nepieciešams saprast šīs patiesības par sfēru, kādā darbojas ceturtā dimensija, par to, kā darbojas ticība. Tātad, viens ir vizualizācija, otrs – apliecināšana. Kā jau iepriekš minēju, mēs ar savu prātu dodam pavēli zemapziņai, un parasti tas, kas ir prātā, to arī cilvēki runā. Runas centrs smadzenēs, kā pierāda jaunākie neiroloģijas atklājumi, valda pār visu nervu sistēmu. Sanāk, ka tas, ko tu runā, tam ir liels spēks. Tam ir tāds spēks, ka pat vienkārši vārdi, ko tu izsaki, liek pakļauties tavai miesai. Ar saviem vārdiem tu kontrolē savu miesu. Ja tu visu laiku saki, ka es nevaru, man nesanāks es esmu lūzeris. Kurš ir bijis inkaunterā, zina, cik ļoti šādi vārdi sliktu ir nodarījuši mums, piemēram, bērnībā. Kāds visu laiku ir teicis, ka, jā, tavs tēvs bija tāds, tavs vectēvs bija tāds un tu arī nekad neizsitīsies, tev nekas nesanāks un tā tālāk, tad gribot vai negribot, vienkārši tas tā ir. Tu sāc tā rīkoties, tu sāc tā dzīvot un sāc par to būt.

Man bija omīte, kas jau ir mirusi, bet viņa bija diezgan vesela priekš sava vecuma. Parasti veciem cilvēkiem ir daudz dažādas kaites, visu mūžu strādājusi smagus lauku darbus, bet mana omīte arī bija ticīga, kura mani izlūdza Dievam. Es domāju, ka pēdējos pāris gadus viņai bija pazudis mērķis dzīvei, jo nebija augstāka mērķa dzīvei. Bērni izaudzināti, mazbērniem arī viss ir labi, un nebija tā mērķa viņas dzīvei, tādēļ pēdējos gados viņa visu laiku runāja par miršanu, man tas ļoti nepatika, jo es ļoti mīlēju savu omīti. Un viss viņas organisms sagatavojās uz miršanu, viņa nomira diezgan ātri un pieklājīgos apstākļos, kā arī viņa par to ļoti daudz runāja, apliecināja, kas mudināja viņas organismam ieņemt šo pozīciju, ka drīz jāaiziet. Tas viss ir nopietni – man nav naudas, nevaru neko atļauties, nevaru par semināru samaksāt, nevaru pienest ziedojumu draudzē – nerunā tā, tas ir ļoti svarīgi, kādu komandu tu dod pats sev, tieši savam organismam. Baro savu nervu sistēmu ar konstruktīviem, progresīviem vārdiem, ar Bībeles leksiku, kas rada ko jaunu. Tad, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu savā dzīvē, tu atbrīvoji Dieva klātbūtni.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem vēstule 10:10)

Kā tu tiki izglābts? Vai tad tu uzkāpi augšā debesīs un pieklauvēji pie durvīm, un kaut ko pajautāji? Vai Jēzus nokāpa lejā? Nē, tu atraisīji ar savu vārdu. Tu teici: “Jēzu, nāc manā sirdī, piedod manus grēkus.” Un tas notika, tas ienāca tevī un savienojās ar tevi, tas kļuva par daļu no tevis, un tu piedzimi no augšas. Romiešiem vēstulē, 1. nodaļas 16. pantā, ir sacīts, ka Dieva spēks, kad mēs sludinām evaņģēliju, šis Dieva spēks par pestīšanu ikvienam. No grieķu valodas tulkojumā nozīmē – milzīgs, varens spēks, kas spēj pārvarēt jebkādus šķēršļus, jo tas ir pats augšāmceltais Jēzus Kristus, tas ir spēks, kas rada brīnumus, dinamīts, spēks, kas pielīdzināms armijai. Tad, kad tev kāds sludināja evaņģēliju, tad šis vārda spēks, dinamīts trāpīja tieši tev, un tas nepalika tikai prātā, bet tas aizgāja līdz tavam gara līmenim, notika pārmaiņas tavā iekšienē, tu piedzimi no augšienes.

Ābrāmam bija 100 gadi un Sārai bija 90 gadi, un viņiem bija mērķis – viņi ļoti gribēja dēlu un savus pēcnācējus. Viņi lūdza par to 20 gadus un nekas nenotika. Tad, kad viņi saņēma nepieciešamo iekšējo pārliecību, kad Ābrāms bija visas zvaigznes izskaitījis, kad tas bija kļuvis par daļu no viņa, tad arī Īzāks varēja piedzimt. Dievs teica: “Tevi tagad nesauks par Ābrāmu, bet tagad tu būsi Ābrahāms – daudzu tautu tēvs.”

“Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis.” [..] Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: “Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraja, bet Sāra lai ir viņas vārds. Jo Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un tautu ķēniņi celsies no tās.” (1. Mozus vēstule 17:5;15-16)

Tad Ābrahāms jautāja: “Kā tad es tagad viņu, večiņu, saukšu – māte daudzām tautām? Dievs teica: “Ja tu vēlies sadarboties ar Mani, tad tev ir jādara tā, kā Es saku.” Ābrahāms piekrita, aizgāja mājas un teica: “Sāraja, tagad tu esi Sāra, un no tevis celsies ķēniņi, un tagad lūdzu mani vairs nesaukt par Ābrāmu, bet par Ābrahāmu, jo es esmu daudzu tautu tēvs.” “Ceturtās dimensijas” grāmatā interesanti ir aprakstīts tas, ka pienāca vakars, Ābrahāms aizgāja uz ieleju darīt savas lietas, un Sāra sauca pa visu ciemu: “Ābrahām! Nāc vakariņās!” Un visi to dzirdēja, un padomāja, ka viņi galīgi jocīgi, cik gadu, un viņi šādi viens otru sauc, kaut viņiem nav bērnu. Nabaga Sāra ļoti gribēja bērnus, kaut kas būs noticis tanīs bēdās. Pēkšņi kaimiņi dzird, ka Ābrahāms atsaucas: “Jā, Sāra es nāku!” Cilvēki varēja domāt: “Jā, nu tiem abiem galīgi kaut kas ir sagājis galvā ne tā.” Un tā mums arī var būt, ka mēs darām lietas, uz kurām Dievs mūs pamudina, lietojam esošos resursus, un ir cilvēki, kuri mūs nesaprot. Bet viņiem piedzima Īzaks. Un brīnumi mūsu dzīvē, Dieva spēks nenotiek, ja mēs akli cīnāmies, un nezinām, ko mēs darām. Jo garīgajā pasaulē pastāv savi likumi, gribot vai negribot, tie tur vienkārši ir. Un, ja mēs sākām tos darbināt, tad Īzāks var piedzimt mūsu dzīvēs. Gribu pieminēt ļoti svarīgu lietu – vēlme, liesmojoša, dedzīga vēlme izdarīt, nevis pamēģināt, bet izdarīt. Es to izdarīšu – tad Dievs palīdzēs.

Interesanti, ka Bībelē ir teikts, ja mēs vizualizējam, apliecinām un mums ir mērķi no Dieva, jānotiek kaut kādām klikšķim, iekšējam saskares punktam, brīdim, kad notiek šī transformācija, šī pārveidošanās.

Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību. (Ebrejiem vēstule 4:2)

Lasot Bībeli, tu lūdz, bet dzirdētais vārds nepalīdz, nav noticis šis klikšķis, kaut kas vēl nav noticis, ir inkubācijas periods. Vēl nav noticis, šis vārds nav savienojies ar ticību, nav notikušas iekšējās pārmaiņas. Ar prātu mēs visu saprotam, bet realitātē mēs neredzam, vai tā būtu dziedināšana, vai tā būtu finansiāla izlaušanās, vai pārmaiņas kalpošanā, vēl tu neredzi. Varbūt tu Bībeli zini no galvas, zini visu pa punktiem, kur ir visi apsolījumi, bet tie nedarbojas. Zini, vēl nedarbojas! Mēs arī zinām, ko Bībeles skolā esam mācījušies, ir “logos” un “rema”. Logos ir vispārējais Dieva vārds, kas sniedz tev ieskatu, saprašanu, informāciju par Dievu no 1. Mozus grāmatas līdz Jāņa atklāsmes grāmatai. Tu uzzini visu par visiem notikumiem, praviešiem, visiem Dieva cilvēkiem. Un tad ir rema, kas nozīmē – vārds ir personīgi tev. Tieši tev Dievs dod iekšējo pārliecību, kas kļūst daļa no tevis, kas ir tavs. Ja tu tikai lasi logos, tad nespēj saprast savā dzīvē ceturto dimensiju, jo tā tādā veidā netiek iedarbināta. Rema ir tad, kad Dievs lieto vārdu un tevī rada šo ticību, kas darbojas konkrētos apstākļos. Pārmaiņas tieši rada šī rema, tā tevī iemājo, kļūst par daļu no tevis.

Es atceros, kad mēs evaņģelizējām uz ielām, tas jau bija gadus atpakaļ, bet ir ļoti iespiedusies atmiņā viena meitene, kurai bija 15 gadi, un viņa teica: “Dievam es vairs neticu, esmu dusmīga, apvainojusies un vīlusies.” Mēs bieži varam dzirdēt, ka cilvēki šādi saka. Viņa teica, ka mamma bija slima ar vēzi, un viņa skaitīja tēvreizi, aizgāja uz baznīcu un nolika pat svecīti, bet nekas nemainījās, viņas mamma nomira, kāpēc Dievs viņu nedziedināja? Viņai ir tikai 15 gadi, kur tad ir tas Dievs? Nevar jau būt uzvara, ja šai meitenei nav zināšanu, kas ir lūgšanas spēks, viņai nebija iegūta pieredze. Lūgšanu virzošais spēks nebija kļuvis par daļu no viņas, viņai nebija pārliecības – ja es lūgšu, tad kalni pārcelsies, – viņa nebija pirms tam trenējusi garīgos muskuļus, nebija šīs pārliecības. Jā, Benijs Hins vienreiz palūdza un cilvēks piecēlās no ratiņiem, Jēzus vienu reizi palūdza un notika brīnums, tā bija daļa no viņiem, šis vārds bija savienojies ar ticību. Tad, kad viņi teica, vizualizēja, lūdza, tad kalni pārcēlās, tad cilvēki piecēlās no mirušajiem, tad cilvēki tika dziedināti no trakām slimībām, tad tiešām kalni pārceļas. Tātad pārliecība, iekšēja transformācija, tavs iekšējais gara cilvēks. Tevī ir milzīgi lieli resursi, un Dievs vēlas, lai tu tos cel ārā, smel ārā, lieto, lai redzētu izmaiņas savā vērtību sistēmā, savā iekšienē, galu galā, savā fiziskajā pasaulē sev apkārt.

Zini, lūgšana bez iztēles, apliecināšanas, bez šo resursu pielietošanas ir pielīdzināma laikmetam, kad vēl nebija izgudrots ne trotils, ne dinamīts, ne citas sprāgstvielas, bet, ja tu sāksi lietot šos resursus, noslēpumus, to gudrību, ko Dievs ir iedevis, tad tavas lūgšanas būs kā dinamīts, tava lūgšanu dzīve būs ar atombumbas enerģiju un spēku. Lieto to, un viss būs jauns! Āmen!

Sandijas Dukātes sprediķi “Dieva resursi jeb noslēpumi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija