Jau pēc pirmā mēģinājuma uzsmēķēt es kļuvu atkarīga no cigaretēm.
Vienā mirklī šis ieradums tapa par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Pirmos desmit smēķēšanas gadus pat nepieļāvu domu, ka es varētu atmest. Taču vienlaicīgi es par savu atkarību kaunējos. To, ka smēķēju, centos slēpt no visiem, kam šādas atkarības nebija – no vecākiem, skolotājiem un vēlāk arī darbā no kolēģiem. Šo cilvēku klātbūtnē es neuzdrošinājos smēķēt, un pēc iespējas ātrāk centos tikt no tādas sabiedrības projām. Pa dienu, esot darbā, varēju iztikt bez smēķēšanas, taču vakarā, pārnākot mājās, centos visu iekavēto atgūt. Vidēji dienā mēdzu izsmēķēt 15 cigaretes, taču, kad bija kādas problēmas, es varēju sēdēt visu vakaru virtuvē pie galda, runāties un smēķēt vienu cigareti pēc otras. Studiju laikā, kad naudas bija mazāk, vienmēr piedomāju, vai pietiks cigaretēm. Ēdiens man nebija tik svarīgs. Pat tad, kad paliku stāvoklī, lai kā to gribēju, es nevarēju atrast sevī spēku, lai smēķēšanu atmestu.
Kad sāku pamazām iepazīt Dievu, Viņš izmainīja manus uzskatus, un es pirmo reizi dzīvē pieļāvu domu, ka varētu arī nesmēķēt. Beidzot sāku apzināties to kā milzīgu slogu un nepatīkamu verdzību, kas iznieko manas finanses, laiku un bojā manu un manu tuvāko cilvēku veselību. Katru vakaru gāju gulēt ar apņemšanos no rītdienas vairs nesmēķēt, bet katru nākamo rītu es cēlos un atkal smēķēju. Es ienīdu sevi par to, ka neesmu spējīga tikt ar šo problēmu galā. Tā dzīvojot, pienāca brīdis, kad novirzījos no Dieva un patiesu ticību nomainīju pret reliģiju un rituāliem. Ārēji es biju kārtīga baznīcas apmeklētāja, taču iekšēji nemainījos un savu atkarību paturēju. Es izgāju no baznīcas, devos gabaliņu tālāk un uzsmēķēju kārtējo cigareti. Neviens par mani neko nezināja, nejautāja, un es, neko nemainot, varēju turpināt ierasto dzīvi. Bībeli lasīju tikai retu reizi, kad mani mocīja kādas nopietnas dzīves problēmas vai garlaicība. Ar smēķēšanu vēl aizvien turpināju cīnīties, taču bez rezultātiem. Tas bija tik grūti, ka man bija nepieciešami vairāki mēneši, lai kārtējo reizi saņemtos un mēģinātu atmest. Es zaudēju cerību un dusmojos uz Dievu. Mana atkarība kļuva arvien stiprāka.
Pagāja laiks, es nokļuvu draudzē “Kristus Pasaulei” un sāku apmeklēt mājas grupu. Šajā draudzē man no jauna mācīja lietas, kuras jau sen zināju, – ka ir jāveido attiecības ar Dievu, ka jālasa Bībele un jālūdz. Tieši šeit kādu dienu es saņēmu pilnīgu grēku nožēlu, izjutu patiesu dievbijību un iedegos par Dievu. Sapratu, ka vairs nedzīvošu dubultu dzīvi, neesot ne īsti ticīga, ne – neticīga. Zināju to, ka ļoti gribu palikt savā jaunajā draudzē un līdzināties tiem cilvēkiem, kuri pazīst Dievu. Zināju arī to, ka, paturot šo grēku, tas mani agri vai vēlu aizvestu no Dieva projām.
No tās dienas es vairs neesmu smēķējusi. Atmest izdevās krietni vieglāk, nekā iepriekšējās reizes. Iedrošinu ikvienu, kas cīnās ar kādām atkarībām, pirmkārt, meklēt Dievu lūgšanā un lasīt Bībeli, jo Viņš dod spēku, gribu un motivāciju, lai tu varētu kļūt pilnīgi brīvs.
Līga Paņina
