Smēķēšana jau vairāk nekā divdesmit gadus bija paradums un atkarība, no kuras Saiva nespēja atbrīvoties.
Pirmo cigareti viņa pamēģināja jau pamatskolas diskotēkās, kur visas populārās meitenes gāja kopā smēķēt.

„Toreiz tas bija modē. Ja tu atteicies uzpīpēt, tad tevi sauca par „zubrilu” un tu iekļuvi atstumto grupiņā. Tomēr pusaudžu vecumā es mēdzu smēķēt cigaretes tikai diskotēkās un ballītēs,” atceras Saiva.

Divdesmit gadu vecumā viņa apprecējās, taču, tā kā vīrs bieži vien bija darbā, viņa jutās vientuļa un vakaros, lai kliedētu garlaicību, Saiva mēdza uzsmēķēt.

„Vakaros mēdzu sēdēt viena pati un smēķēt. Pa dienu darba laikā nesmēķēju, jo man nepatika, ka drēbes oda pēc cigaretēm un kolēģi zināja par manu atkarību. Taču pēc darba varēju nopīpēt vairākas cigaretes pēc kārtas. Arī paaugstināta stresa brīžos centos nomierināties ar cigarešu palīdzību. Kad sasniedzu trīsdesmit gadu vecumu, sāku domāt par šīs atkarības atmešanu, jo manas draudzenes nepīpēja. Saņēmos un noturējos kādu laiku, taču pēc tam atkal atsāku, jo tas bija veids, kā man šķita, ka sevi nomierinu. Sākumā meloju sev, ka vienu cigareti jau neviens neredzēs un nepamanīs. Tā gadu no gada mana atkarība turpinājās,” stāsta Saiva.

Saiva saprata, ka smēķēšana viņai tiešām nav vajadzīga, taču tā palīdzēja nomierināt nervus un radīja sajūtas, kas Saivai likās patīkamas. Bez cigaretēm viņa spēja noturēties maksimums divas dienas.

„Kad sāku apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, sākumā pēc dievkalpojumiem joprojām mēdzu uzpīpēt. Bet tuvošanās Dievam lika man saprast, ka šī atkarība Dievam nav patīkama un Viņš vēlas, lai es no tās būtu brīva. Taču man joprojām bija ļoti liela vilkme pēc cigaretēm. Tad kādā dievkalpojumā mācītājs Mārcis Jencītis sludināja vārdus, kas man dziļi iespiedās atmiņā: „Miesa ir stulba! Miesa pati domāt nespēj”. Es par to domāju visu nedēļu un mājās noklausījos sprediķi vēlreiz. Es vairs negribēju pakļauties savas miesas prasībai smēķēt! Pieņēmu lēmumu – atmest smēķēšanu tagad un vairs nekad nepieskarties cigaretēm. Katru rītu es sāku lūgt un apliecināt Dieva vārdu par smēķēšanas atmešanu. Arī mājas grupā mana vadītāja kopā ar grupas cilvēkiem lūdza par manas atkarības uzvarēšanu, jo es biju sacījusi, ka vēlētos kļūt no tās brīva. Es zinu, ka Dievs man palīdzēja no šīs atkarības atbrīvoties, jo iepriekš, kad nepīpēju vairākas dienas, man bija problēmas ar vēderu, taču šoreiz nekādu veselības traucējumu nebija. Kopš dienas, kad Dieva spēkā es pieņēmu lēmumu atteikties no cigaretēm, es vairs neesmu smēķējusi. Es jūtos pilna ar enerģiju, kas man iepriekš nebija, jo to „apēda” cigarešu nikotīns.”

Tagad ir pagājis jau ilgāks laiks, kopš Saiva ir pilnīgi brīva no smēķēšanas. Arī stresa brīžos viņa spēj atteikties no cigaretes, lai arī iepriekš viņa vienmēr izvēlējās uzpīpēt. Saiva Dieva spēkā ir pieņēmusi nopietnu lēmumu teikt „nē” savas miesas vēlmēm un kārdinājumiem un dzīvot pēc Dieva principiem brīvībā no atkarībām. Ar Dievu viss ir iespējams!

Saivas Indriksones liecību pierakstīja Laura Gruševa