Ārēji Artura dzīve likās sakārtota, tomēr viņam bija emocionālas problēmas,
kas vilkās līdzi no bērnības. Tā bija nepiedošana sev un citiem, kas jaunajā cilvēkā radīja depresiju. Kad Arturs atnāca uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu un tur pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņš ieguva mieru dvēselei un kļuva brīvs no pagātnes piedzīvojumu sekām. Apmeklējot draudzes dievkalpojumus, klausoties mācītāja svētrunas un pielietojot iegūtās atziņas, Artura dzīve ir izmainījusies.
Par to, kā tas notika, viņš stāsta: „Savā dzīvē nemitīgi cīnījos ar vainas apziņu, nespēju piedot sev un arī cilvēkiem, kuri man bija nodarījuši pāri. Centos noslāpēt sevī šīs negatīvās domas un atmiņas, taču līdz galam to nespēju. Lūk, daži notikumi no bērnības, kas izraisīja emocionālas problēmas.
Kad biju pavisam mazs, ar bērniem spēlējos daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tur bija viens puika, kurš darīja daudz nelietību. Viņš apcēla mani un arī pārējos bērnus. Tā kā šis puika bija par mums vecāks, mēs nevarējām ar viņu tikt galā. Pēc kādiem pāris gadiem viņš pārcēlās uz dzīvi citur, negatīvās atmiņas nedaudz pabalēja, tomēr trauma palika. Es sāku baidīties no svešiniekiem un radās grūtības komunicēt ar cilvēkiem. Kļuva grūti viņiem uzticēties un veidot kontaktu.
Situācija pasliktinājās pēc tēta nāves. Nāku no labas ģimenes, man bija gan abi vecāki, arī attiecības ar tēvu vienmēr bijušas labas. Kad man bija desmit gadi, kādu reizi mums ar tēti sanāca strīds, pēc kā viņam kļuva slikti un pēc dažām dienām viņš slimnīcā nomira. Notikušajā sāku vainot sevi. Mamma teica, ka viņš ir bijis slims jau ilgi, ka tā ir tikai sagadīšanās un ka es sevi velti nosodu. Tomēr, neraugoties uz to, man sākās dažādas emocionālas problēmas. Bieži vientulībā es pārdomāju notikušo, tas mani ļoti nomāca un vairoja skumjas, tādēļ vēl vairāk noslēdzos sevī.
Turklāt desmitajā klasē mums bija matemātikas skolotājs, kurš ar savām replikām un aizskarošajiem jokiem mani aizvainoja, jo viņš uzskatīja, ka jāmāca tikai talantīgie, taču tiem, kam sliktākas sekmes matemātikā, vispār nav jāvelta uzmanība. Pēc dabas esmu ļoti jūtīgs un aizrādījumus, kas domāti pusei klases, uztvēru personīgi. Pie tam atsevišķas piezīmes skolotājs veltīja tieši man. Pēc kādas reizes, kad viņš atkal mani aizvainoja, es sameloju mammai, ka dodos uz skolu, taču patiesībā aizbraucu pie jūras un visu dienu nosēdēju pludmalē, skatīdamies uz viļņiem. Tā tas turpinājās kādas trīs nedēļas. Man bija izveidojusies depresija. Nevēlējos neko darīt, ne mācīties, ne kontaktēties ar cilvēkiem. Varēju stundām gremdēties smagās pārdomās un raudzīties vienā punktā. Šis un vēl citas situācijas un cilvēki bija manī radījuši emocionālus pārdzīvojumus, ar kuriem nespēju tikt galā, jo neredzēju tam risinājumu.
Visu bērnību jutu bijību pret Dievu, jo biju pārliecināts, ka pastāv kaut kas augstāks, lielāks par mums, cilvēkiem. Meklēju atbildes uz daudziem jautājumiem, taču tās neatradu. Klausījos arī dažādas svētrunas internetā. Tur runāja labas lietas, tomēr es neredzēju tam pielietojumu savā dzīvē. Nebija arī apkārt cilvēku, kas izskaidro un pamāca.
Man bija plāni pēc vidusskolas braukt uz ārzemēm mācīties par lidmašīnas pilotu. Bet tajā pašā laikā ņēmu privātstundas klavierspēlē. Pagājušā gada rudenī nolēmu mainīt privātskolotāju. Jaunā skolotāja man pastāstīja par Dievu un Jēzu Kristu. Man bija ļoti daudz jautājumu, kurus es viņai uzdevu, pie tam ar viņu varēja visu pārrunāt un saņemt uz tiem atbildes. Klavierskolotāja mani aicināja arī uz mājas grupiņu un Ziemassvētku dievkalpojumu. Pie viņas mājās es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Jau nākamajā dienā pamanīju notikušās izmaiņas. Satiku uz ielas savus paziņas, klausījos viņu stāstītajā, un pēkšņi es sapratu, ka man ir atbilde arī uz viņu problēmām! Tas ir Jēzus Kristus! Pats biju pārsteigts, ka dzīvi un apkārt notiekošo redzu pilnīgi citādi! Ja agrāk bija tikai problēmas un nolemtība bez gaismas tuneļa galā, tad tagad es zināju, ka katrām grūtībām ir risinājums. Jēzus spēj atbrīvot no depresijas, sliktām domām un atmiņām, un Viņa varā ir arī izmainīt apstākļus!
Drīz vien sāku apmeklēt arī draudzes dievkalpojumus. Biju pārsteigts, cik labi mācītājs spēj izskaidrot Dieva vārdu un piemērot to mūsu ikdienas situācijām. Viņa svētrunas mani ļoti uzrunā. Tagad mācītājs man ir kā tēvs, kurš dod padomus un iedrošina. Arī pats arvien vairāk iekļaujos mājas grupiņā, šeit man ir jauni draugi, ar kuriem mani vieno kopējas intereses un ticība Jēzum Kristum. Draudzē jūtos kā savā ģimenē.
Pēc tam, kad atdevu savu dzīvi Kristum, mani atstāja vainas apziņa. Vairs nemoka nepatīkamas atmiņas, slikti piedzīvojumi pagātnē un apsūdzība, ka es būtu vainīgs tuva cilvēka nāvē. Šogad aizbraucu uz draudzes semināru inkaunteru un tur piedzīvoju ļoti lielu Dieva mīlestību. Kalpotājs, kurš aizlūdza, apskāva mani kā savu dēlu. Visu vakaru raudāju aiz laimes, jo zināju, ka man caur šiem cilvēkiem pieskārās pats Dievs. Piedzīvoju dziedināšanu savai dvēselei. Tagad spēju nepieminēt un nedomāt ļaunu par cilvēkiem, kuri man kādreiz bija nodarījuši pāri. Savā sirdī piedevu bērniem un arī matemātikas skolotājam, kuri mani bija apcēluši un apsaukājuši. Esmu brīvs no depresijas un emocionāli dziedināts.
Katru dienu lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Šodien spēju normāli komunicēt ar cilvēkiem un uzticēties viņiem. Tuvākajā laikā plānoju atvērt savu mājas grupiņu.
Tiem jauniešiem, kuri vēl nepazīst Dievu un meklē savai dzīvei piepildījumu, es ieteiktu ieklausīties vēstī par Jēzu Kristu. Varbūt šķiet, ka tev nav lielu problēmu un dzīvē viss daudzmaz ir kārtībā, taču ir vērts pamēģināt ticēt un atdot savu dzīvi Jēzum. Jūs iegūsiet mieru, prieku, drošību un stabilitāti nākotnei, kā arī atbalstu un sadraudzību no citiem kristiešiem draudzē.
Artura Eduarda Šmatova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
