Daudzi kristieši ilgojas piedzīvot Dieva tuvumu gan draudzes dievkalpojumā,
gan savā mājas grupā, gan savā dzīvē kopumā. Daži meklē piedzīvojumus un sajūtas, citi – to, lai viņu dzīve būtu svētīta kopumā. „Dieva tuvums atnāk, kad mēs upurējam Viņam kaut ko!” – saka Mārcis klātesošajiem. „Mūsu upuri tam Kungam ir mūsu slava un pielūgsme, mūsu laiks, mūsu finanses, kaut kas, kas mums pašiem ir ļoti nozīmīgs un dārgs. Dieva pielūgsme neaprobežojas tikai ar paceltām rokām un sajūsmas izsaucieniem. Tā ir upuris! Ja mēs nevaram atdot Dievam sevi visu, tad mēs nevaram saukt sevi par pielūdzējiem!” – turpina mācītājs. Viņš stāsta par Ābrahāmu Vecajā Derībā, kurš bija ar mieru upurēt savam Dievam pašu dārgāko, kas viņam bija – savu dēlu Īzaku, Jēkabu, kurš ceļodams pa Palestīnu, kādu nakti piedzīvoja Dieva godību un uzcēla altāri par godu tam Kungam. „es nezināju, ka Dievs ir šajā vietā!” – teica Jēkabs nākamajā rītā pēc tam, kad naktī atklāsmē bija redzējis kāpnes uz debesīm. „Dieva tuvums, svaidījums pirmkārt, nav sajūtas. Svaidījums nozīmē reālas izmaiņas tavā dzīvē. Pēc tā var spriest, ir pār tevi svaidījums, vai nav. Izjūtas nav galvenās! Kad esam pienesuši patiesu upuri, mēs piedzīvojam Dieva svaidījumu! Tikai Dieva tuvumā, slavas un pielūgsmes atmosfērā, krīt visas važas, nastas un cilvēks var atraisīt visu savu potenciālu, ko tas Kungs viņam ir devis. Tikai Dieva tuvums un sadraudzība ar Viņu padara mūs par īsteniem Kristus mācekļiem, kuru dzīvēs izpaužas Dieva godība, kas kā magnēts pievelk ļaudis, kā tas bija Jēzus dzīvē!” – šādas bija galvenās domas mācītāja Mārča Jencīša svētrunai šajā dievkalpojumā.
Dieva slavēšana 28. februāra dievkalpojumā turpinās vēl ilgi pēc mācītāja svētrunas. Brāļi un māsas draudzē „Kristus Pasaulei” vēl un vēlreiz izbauda tā Kunga tuvumu!
