Šodien būs ļoti interesanta tēma. Mēs mācīsimies par Dieva upuri un par mūsu upuri. Izlasot nosaukumu, tev sākumā varbūt nav skaidrs, par ko ir runa, tāpēc es paskaidrošu. Ir Dieva upuris – Jēzus Kristus, caur kuru mēs ieejam Dieva klātbūtnē, caur kuru mēs tiekam izglābti. Mēs ieejam Dieva valstībā ar Viņa upuri, pateicoties Viņa asinīm, pateicoties Kristum, krustā sistam. Viņš mums to ir dāvinājis. Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Vai pietiek tikai ar to, ka Kristus ir pienesis Savu upuri par mums? Jā, tas ir pilnīgi pietiekami, taču, kad mēs to esam pieņēmuši, ir tālākais ceļš ejams līdz galam, un ir arī tas, ko mēs savā dzīvē izdarīsim Dievam un cilvēkiem, ko mēs sasniegsim, par ko kļūsim un ko mēs aiz sevis atstāsim. Īsāk sakot, tas ir mūsu dzīves mantojums, kuru mēs atstāsim aiz sevis, un cilvēki, kurus ievedīsim debesīs. Lūk, šis daudzumus un līmenis ir atkarīgs no mūsu upura. Dieva upuris nav atkarīgs no mums, bet mūsu upuris ir atkarīgs no mums pašiem.

Lai pareizāk saprastu upura jēgu, jāpaskaidro – tas ir kaut kas, ko kāds dod. Iespējams, dod pat pāri savām spējām. Tas ir kaut kas, ko tu atrauj no sevis un dod citiem. Dievs atrāva no Sevis Savu Dēlu un deva mums. Tāpēc vārdu “upuris” var aizvietot ar vārdu “darbošanās”, “došana”. Jo mūsu darbs, ko mēs ieguldām, ir upuris. Patiesībā jau viss upuris ir darbs. Tu pienes naudu kā upuri. Nauda ir mūsu darbs, izteikts naudas vienībās. Nest upuri Dievam – uzcelt mājas grupiņas, pievest cilvēkus Dievam, celt biznesu un daudz ieguldīt Dieva valstībā. Piemēram, šobrīd mēs ceļam Dieva namu, draudzi jeb telpas, kur sapulcēties. Cilvēki varēs nākt un baudīt Dieva klātbūtni. Tas atkal ir mūsu darbs. Mēs ziedojam savu laiku, lai ietu šajās telpās strādāt. Tas atkal ir mūsu darbs, mūsu upuris. Upuris reāli ir darbs, ko tu atrauj no sevis un dod, maksā cenu. Tāpēc šodien mēs runāsim par Dieva darbu un par savu darbu. Par Dieva upuri un par mūsu upuri. No kā vēl ir atkarīgs tas, kādā mērā mēs pienesam savu upuri? Vai mēs vispār aiziesim līdz debesīm? Tu jau vēl neesi debesīs. Jā, debesis ir tavā sirdī, ar Kristus upuri tu esi savienots ar Dievu, bet vai tu aiziesi līdz galam? Vēl ir laiks, bet varbūt kādam vairs nav laika. Laiks paies, bet vai tu aiziesi līdz galam? Vai tu tiešām nonāksi debesīs?

Ir divi punkti, kas ir atkarīgi no mūsu upura:

1. Ko mēs aiz sevis atstāsim, sasniegsim;

2. Vai mēs aiziesim līdz galam.

Dieva upuris un mans upuris. Dieva darbs un mans darbs. Šodien mēs mācīsimies šo balansu, lai mēs pilnvērtīgi varētu sevi realizēt un kaut ko sasniegt, un aiziet līdz galam. Kā arī būt cienīgiem saukties par Dieva bērniem un atšķirties no pasaules. Mēs esam ātrāki, lecam augstāk un ejam tālāk! Mēs atšķiramies, jo mums ir piedošana, mums ir Dievs. Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? Pāvils saka: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Tas ir spēks, kas nav pieejams tiem, kas Viņu nepazīst, kas nav glābti, nav pieņēmuši Kristus upuri. Mums ir spēks, ko mēs varam lietot, ko Dievs dāvā caur Jēzus upuri. Panākumu atslēga ir darbošanās jeb mūsu upuris. Aiziet līdz galam atkal ir mūsu darbošanās, mūsu upuris. Tomēr, lai būtu izglābts, no tavas puses nekas nav vajadzīgs – vienkārši tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls un pieņem Viņu savā dzīvē.

1812. gadā bija karš starp Angliju un Ameriku. Varbūt tu par tādu karu vispār neesi dzirdējis? Šoreiz ne par karu būs runa, bet par kādu ģenerāli, kurš nokļuva angļu gūstā, un angļi nolēma šo ģenerāli atlaist. Tas nav saprātīgi, ka tāda ranga vadītāju palaiž brīvībā. Bet viņi to izdarīja. Kāpēc viņi tā izdarīja? Tajā laikā, kad viņš bija gūstā, un vispār analizējot viņa darbību, armijas vadība saprata, ka šis ģenerālis ļoti vāji pārzina kaujas mākslu, viņš ir slikts ģenerālis. Viņš pats domāja, ka ir labs ģenerālis, bet nebija gatavs šim darbam. Viņi saprata, ka viņš ir vājš, un palaida viņu vaļā. Viņi domāja, ka tāpēc viņi uzvarēs. Tā arī notika. Šis ģenerālis atkal ieņēma savu amatu, vadot amerikāņu armiju. Notika tā, ka angļi iekaroja Amerikas galvaspilsētu, pateicoties šim vājajam ģenerālim, kurš pietiekami nepārzināja savu uzdevumu. Lūk, kā var zaudēt karu, tik vienkārši. Visa mūsu dzīve ir cīņa, tas ir karš! Tas notiek mūsu prātā un mums apkārt. Gan garīgā cīņa, gan cīņa ar savu miesu. Cīņa par panākumiem, par finansēm, par cilvēkiem, par sevi, par ģimeni, par savu draudzi, par valsti. Viss ir cīņa! Šo cīņu var zaudēt, ja tev nav pietiekami daudz smadzeņu. Arī ar smadzeņu daudzumu nepietiek, ir kaut kas jāsaprot ar šīm smadzenēm. Ja tās ir tukšas, nepiepildītas, ja tajās nav pareizas informācijas vai šo informāciju nepielieto, zaudējumi ir garantēti. Kāpēc es sludinu? Tāpēc, lai tu varētu uzvarēt! Lai mēs kā draudze varētu uzvarēt! Lai tava mājas grupiņa varētu uzvarēt! Lai tu ar savu ģimeni vari uzvarēt! Lai tu kā personība atraisi savu potenciālu un tiešām kļūsti uzvarētājs. Vājas zināšanas, sapratne, iemaņas atnes sakāvi! Tāpēc mācīsimies par to, kas tad ir mūsu upuris, pieņemot Dieva upuri, un kā to visu realizēt.

„Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. ” (1. Mozus 22:1-14)

Ir aprakstīts notikums, kur Dievs prasa Ābrahāmam upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku. Šī ir populāra Rakstu vieta, kuru mācītāji skaidro, māca. Kā tas viss notika? Pirmkārt, Ābrahāms ticēja Dievam. Dievs Ābrahāmam bija apsolījis: „Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu.” Tajā ietilpst visas Dieva svētības. Viņš bija paklausīgs Dievam, jo ticēja Viņam. Dievs bija apsolījis, ka viņm piedzims dēls, ka caur viņu viss vairosies, caur viņu viss ies plašumā. Pēkšņi viņš dzird Dieva balsi, kas saka: „Ņem savu dēlu un upurē Man.” Nevis kaut kā, piemēram, nodot templī kalpošanai, bet reāli upurēt. Toreiz pienest kā upuri savu bērnu nebija nekas īpašs. Apkārtnes tautās praktizēja savu bērnu upurēšanu elkiem jeb dēmoniem. Ābrahāms dzīvoja šādu tautu vidū. Ābrahāma saknes nāk no šīm tautām, no kaldēju Ūras, tāpēc tas nebija nekas īpašs. Kaut arī tajā paša laikā Ābrahāms zināja, un mēs zinām, ka pēc Bībeles Dievam nav patīkami šādi upuri, Dievs kategoriski nostājas pret bērnu upuriem. Tomēr Ābrahāms izlēma paklausīt. Viņš ņēma savu dēlu, kuram bija kādi divdesmit pieci gadi. Tas nozīmē, ka viņš to izdarīja brīvprātīgi. Viņam un viņa dēlam bija tāds nodošanās līmenis. Dēls pats nesa malku. Citiem tika teikts, ka viņi nesīs Dievam upuri, netika teikts, ka tas būs dēls. Īzāks nesa malku, uz kuras pats tiks dedzināts, un tas simbolizē Jēzu Kristu, kurš pats nesa Savu krustu, kurā pēc tam tika piesists. Īzāks Bībelē ir prototips Jēzum Kristum. Viņš labprātīgi gāja uz altāra, pats no savas gribas. Īzāks prasīja tēvam, kur ir upuris, bet Abrahāms atbildēja: „Gan jau Dievs Pats izraudzīs.” No šejienes nāk arī Dieva Vārds ‘Jahve-jire’ – ‘Tas Kungs izraudzīs’, ‘Tas Kungs gādās’. Tā vieta, kur Īzāks devās ar savu žagara kaudzīti, saucās Morijas zeme. Morijas zeme tulkojumā nozīmē ‘Tas Kungs apgādā’. Viņi gāja uz vietu, kur Kungs Pats gādāja par upuri. Viņš nesa savu dēlu par upuri. Dēls pats labprātīgi pienesa sevi par upuri. Tomēr vieta saucās ‘Tas Kungs gādās par upuri’.

„Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” (Ebrejiem 11:17-19)

Ābrahāmam bija ticība. Dievs bija apsolījis – kad Ābrahāms nesīs šo upuri, tad Dievs piecels Īzāku no miroņiem. Jo viņam bija apsolījums, ka caur Īzāku nāks Izraēls. Caur Īzāku būs apsolījumi un vairošanās. Grūti izprast, ko viņš juta, tas noteikti nebija vienkārši. Dievs teica Ābrahāmam: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli!” Šī ir pirmā vieta Bībelē, kur ir minēts vārds “mīlestība”. Šī ir pirmā Rakstu vieta, kur ir vārds “pielūgt”. Ābrahāms tā arī teica: „Mēs iesim un pielūgsim.” Tas ir Jēzus prototips – labprātīgs upuris. Ābrahāms sasēja savu dēlu, nolika uz altāra, atvēzēja nazi, un pēkšņi atskanēja balss: „Ābrahām, nenogalini savu dēlu.” Kad Dievs viņu uzrunāja, viņš ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija ieķēries krūmos. Viņš ņēma šo aunu un upurēja uz altāra Īzāka vietā. Tāpēc šo vietu nosauca ‘Tas Kungs izredz’. Dievs teica: „Tāpēc, ka tu neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu.”

Šajā Rakstu vietā ir divu veidu upuri. Pirmkārt, Dievs izrauga upuri tavā vietā. Ar kādu upuri Ābrahāms tuvojās Dievam? Ar savu vai ar to, ko Dievs piešķīra? Ar aunu, kas ar ragiem bija saķēries krūmos. Tajā pašā laikā Ābrahāms ir gatavs upurēt savu dēlu. Viņš ir gatavs nest savus upurus. Viņa ticība tiek pārbaudīta. Ir divu veidu upuri. Viens ir Dieva upuris, un tas ir Jēzus prototips. Ābrahāms ir prototips tam, ka tas ir mūsu upuris. Bet Īzāks ir Dieva upuris, šis auns. Īzāks tika aizvietots. Īzāks ir evaņģēlija aizvietojošā upura prototips. Ābrahāma upurēšanas gatavība ir mūsu upura nepieciešamības prototips. Tā ir mūsu upura nepieciešamība, lai turpinātu, augtu un aizietu līdz galam. Ir divi upuri – Dieva upuris un tavs upuris.

Tagad par Dieva upuri. Tad, kad tu nāc lūgšanā, kad tu nāc pie Dieva, tu nenāc ar savu upuri, bet tu nāc ar Viņa upuri. Tev no savas puses nekas nav jāizdara. Varbūt tev ir kaut kāda vainas apziņa. Tu ej lūgšanas kambarī, tev ir kaut kāda vainas apziņa, jo vakar tu neesi izdarījis to, tu esi pateicis to, esi salaidis dēlī to… Tu ej lūgšanās, tu nāc uz dievkalpojumu un gribi pacelt rokas, lai slavētu, bet prātā tev ir apsūdzība, velns apsūdz, ka tu neesi cienīgs, tu esi tāds un šitāds? Tev šādos brīžos ir jāatceras, ka tu nenāc pie Dieva tāpēc, ka tu esi kaut ko izdarījis vai neesi kaut ko izdarījis. Tu esi Dieva klātbūtnē tāpēc, ka tu esi atnācis ar Viņa upuri. Viņš ir aizvietojis tavu nāvi, Viņš ir aizvietojis tavu upuri. Tu nāc Dieva priekšā pateicoties Viņam. Pilnīgi neatkarīgi no taviem grēkiem un neatkarīgi no taviem darbiem. Tu esi ar Viņu un tu esi Viņa klātbūtnē. To ir svarīgi saprast, ka tas ir Dieva upuris, neatkarīgi no darbiem!

Savukārt, tavs paša upuris neizškir, vai tu esi ar Dievu šodien, vai neesi ar Dievu šodien. Tavs upuris nosaka to, kas tu būsi rīt un vai tu aiziesi līdz galam. Tiek uzskatīts, ka šajā vietā, kuru nosauca par Jahve-jire – “Tas Kungs izredz”, Salamans vēlāk uzcēla templi. Faktiski Īzāka upurēšana ir tikpat svarīga Rakstu vieta kā evaņģēlijs jeb Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tas ir ievads tam, ko izdarīja Kristus. Pieņemsim, ka tu esi gatavs nest savu upuri Dievam, bet ne tāpēc tu ieej Dieva Valstībā, bet tāpēc, ka Dievs par tevi samaksāja pilnu cenu Jēzū Kristū. Nav svarīgi, kāds ir tavs raksturs, nav svarīgi, ka tu jau piecas reizes esi sācis mājas grupiņu un esi izgāzies. Tu esi pie Viņa un manto debesis tāpēc, ka Viņš ir samaksājis par tevi pilnīgu upuri!

Šodien sastrīdējies, salamājies ar kādu, un tu domā, ka Dievs tevi nemīl, tu nevienam neesi vajadzīgs? Ar Viņa upuri, nevis ar to, ko tu izdarīji vai neizdarīji, cik tu labs biji, vai cik tu slikts biji, tu esi glābts. Kad mani bērni Betija un Jānis auga, prasīju viņiem, kur viņi būs – debesīs vai ellē. Viņi atbildēja, ka vakar bija ellē, bet šodien debesīs. Patiesība ir tāda, ka viņi nebija ellē. Ja viņi tic Kristum, neatkarīgi no tā, vai viņi ir paklausījuši vai nav paklausījuši vecākiem, viņi ir glābti un ir debesīs. Bet, kas tu būsi, cik daudz sasniegsi, kāds tu izgausi, kāds būs tavs raksturs un vai līdz galam aiziesi, lūk, tas ir atkarīgs no tava upura, ko tu nes pēc savas glābšana, un tavas paša darbošanās. Svarīgi ir to saprast, lai nav kā amerikāņu ģenerālim. Lūk, kāpēc Dievs saka: “Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” Tā bija Ābrahāma gatavība pienest upuri. Ābrahāma upuri sauc arī par ticību. Viņa darbību sauc par ticību.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Bez ticības nevar patikt Dievam. Bez ticības nevar būt attiecībās ar Dievu, nevar neko sasniegt. Upuris – darbs, ticība, – tas viss nozīmē vienu un to pašu, tikai dažādās fāzēs, veidos un laikos. Tā ir mūsu darbošanās, ko mēs dodam no sevis, ka mēs ejam uz priekšu un maksājam cenu. Glābti mēs esam ne tāpēc, ka maksājam cenu. Glābti mēs esam tāpēc, ka ticam Kristum. Tu noskaiti lūgšanu, pieņem Jēzu par savu Glābēju un esi glābts, bet, ja tu neturpini pēc tam nest upuri, neturpini darboties, neturpini ticēt, tad Jēkaba vēstulē ir rakstīts:

„Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.  Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba 2:19)

„Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, un viņš tika nosaukts Dieva draugs.” (Jēkaba 2:22-23)

Kā viņš savu ticību parādīja? Kādēļ viņš tika izglābts? Ticības dēļ. Kas bija viņa ticība? Reāla darbība. Glābts cilvēks, kas pieder Dievam – viņa dzīvē to var redzēt, izmērīt, ka viņš dara, nes, strādā, lai augtu, vairotos, celtu Dieva valstību, veidotu savu raksturu, augtu kā personība.

„Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” (Jēkaba 2:24)

Ticība ir reāla darbība. Upuris ir reāla darbība. Taču Dieva klātbūtnē mēs nākam ar ‘aunu’ jeb ar Kristus upuri, kurš pats brīvprātīgi paņēma Savu krustu, nomira par taviem un maniem grēkiem un augšāmcēlās, un visi, kas nāk un tic tam, tiek izglābti. Taču, ja tu esi izglābts, tad tu nes arī upurus. Tas nosaka tieši to, cik tālu tu iesi, kas tu būsi, vai aiziesi līdz galam.

Lai tu saprastu, neliela ilustrācija, ka līdz ar ticību, līdz ar Kristu tev nāk savs upuris, kas ne vienmēr ir patīkami. Vai tev ir patīkami, kad vadītājs aizrāda tev kaut ko? Manas komandas darba sapulcē, kad tiek aizrādītas dažas lietiņas, var redzēt cilvēku sejas. Daudziem tas nepatīk. Ja tu gribi augt, tad īstie draugi tev pateiks lietas, kas tev ir jāmaina. Dieva cilvēki tev neslēps tās lietas, jo šie cilvēki vēlas, lai tu ej un par kaut ko kļūsti, nevis esi tikai “pūkains” draudziņš. Līdz ar ticību, līdz ar svētībām tev līdzi nāk arī kādas grūtības. Jo upuris ir tavs darbs, un ne vienmēr tas ir tas vieglākais. Piemērs no kādā saviesīga pasākuma. Notiek kokteiļu ballīte, cilvēki ir dažādi situēti, un ir kāda dāma ar ļoti lielu briljanta gredzenu, un tur viņa iepazīstas ar cilvēkiem, un arī ar kādu cilvēku, kurš skatījās uz šo briljantu un domāja: “Oho! Kāds briljants! Es arī tādu gribētu!” Bet šis cilvēks nemaz nedrīkstēja domāt par šādu briljantu, jo tas nāca kopā ar “Kalahana lāstu”. Kas ir “Kalahana lāsts”? Tas bija šīs sievietes vīrs… Gribi briljantu? Briljants nāk kopā ar upuri.

Ābrahāma svētība arī nāca tikai kopā ar upuri. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, un arī tava ticība ik pa laikam tiks pārbaudīta. Dievs tevi pārbauda. Dievs speciāli nerada mūsu dzīvē tādas situācijas, lai mums būtu slikti, bet ticības ceļā rodas dažādas situācijas, kad mums ir jāizvēlas – “Kā es tagad rīkošos? Vai es darīšu Dieva gribu, vai rīkošos kā pats gribu?” Ir jāizvēlas, un tas ir pārbaudījums. Vecajā Derībā Ābrahāmam prasīja upurēt savu mīļāko dēlu. Tavā gadījumā var paprasīt dēlu, meitu, sievu vai vīru. Arī tavu mašīnu, māju vai darbu, jo var būt situācijas, kad tev ir jāpasaka: “Zini, es izvēlos attiecības ar Dievu.” Ja tas šķērso Dieva gribu, un šis cilvēks stāv tev ceļā un liek izvēlēties starp Dievu, draudzi un sevi, tev jāsaprot, ka šis cilvēks tevi nemīl. Tie, kas tevi mīl, mīl tieši tādu, kāds tu esi. Ja tev kāds liek izvēlēties starp draudzi un sevi, tad tavai izvēlei ir jābūt par draudzi, par Dievu. Ir dažādi darba jautājumi, biznesa jautājumi, tavā dzīvē var būt daudzi “īzaki”, un katram cilvēkam pienāk pārbaudījuma brīži. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāaiziet līdz galam un jāiztur šie pārbaudījumi. Ja pārbaudījumi netiek izturēti, tad nākamie obligāti ir jāiztur.

Vai tevi šodien personiski uzrunā tas, ko saka mācītājs? Kad es redzu, kad jaunas sievietes brauc ar BMW, turklāt ar jaunāko modeli, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mašīna nepieder šai sievietei. Tā mašīna noteikti ir drauga vai vīra mašīna. Kura no draudzes sievietēm, ja dabūtu lielo piķi, pirktu lielu džipu vai krutu BMW? Lielākā daļa sieviešu noteikti pirktu kādu mazu, dzeltenu Citroën, mazu mašīnīti. Protams ir izņēmumi, kāda gribēs krutu džipu, bet tādu būs maz. Šīs lietas, ko es stāstu, tev palīdzēs celties un kaut ko sasniegt, un man ļoti patīk tas, ko es mācu. Arī pasaulīgie cilvēki skatīsies uz tevi un teiks: “Lūk, tas ir veiksmīgs cilvēks,” un tas ir tas, ko grib Dievs. Bet tikai ir vajadzīgs tavs paša upuris. Cik tu pats šodien dod un upurē no savas dzīves? Cik tu spēj ieguldīties? Tik daudz tu arī iegūsi.

“Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, kad Man jādarbojās Sava Tēva lietās?” (Lūkas evaņģēlijs 2:49)

Reiz Jēzus, kad Viņam bija 12 gadi, ar vecākiem Mariju un Jāzepu devās uz Pashā svētkiem pielūgt Dievu. Jēzus, pusaudzis būdams, zināja Rakstu vietas no galvas, jau pusi Bībeles, un viņi svinēja šos svētkus, pienesa visus savus upurus. Mājupceļā, kad puse no ceļa jau bija noieta, Marija ar Jāzepu saprata, ka nav redzēts Jēzus. Vecāki nezināja, kur ir viņu dēls. Jēzus vecāki ļoti uztraucās, Viņu meklēja un gāja atpakaļ uz Templi. Ieejot templī Jāzeps un Marija atrada Jēzu. Kur? Jēzus mierīgi sēdēja un diskutēja ar cilvēkiem par Dieva lietām. Jau tajā laikā varēja redzēt, ka Viņam būs spoža nākotne. Viņa dievišķā puse vēl pat nebija izpaudusies. Atnāca Jēzus vecāki un teica: “Mans dēls, mēs tevi ar asarām esam meklējuši! Kāpēc tu mums to dari?” Jēzus atbildēja: “Kāpēc jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezināt, kad Man jādarbojās Sava Tēva lietās?” Jēzus vispār saviem vecākiem atbildēja diezgan nekaunīgi. Šī ir vienīgā Rakstu vieta, kur Jēzus nepaklausīja, pēc tam Jēzus bija paklausīgs un gāja līdzi saviem vecākiem. Tātad šis bija izņēmuma gadījums, kur Jēzus neklausa savus vecākus un atbild diezgan nekaunīgi. Kad tev ir saistība ar Dieva lietām, tad vairāk nevar būt ne sieva, ne vīrs, ne meitas, ne dēli, ne draugi, ne bizness, ne darbs, tev vienkārši ir jāiet un jādarbojas sava Tēva lietās. “Es darīšu tā, kā grib Dievs!” Ir dažādas situācijas ģimenē, kad viens otru velk katrs uz savu pusi. Vienam ir dievkalpojums, otram kaut kas cits. Tā ir tikai un vienīgi tava dzīve! Bībelē rakstīts, ka divi gulēs vienā gultā, viens tiks paņemts, otru atstās. Kāpēc tā? Jo viens nesa upuri un pateica, ka darbojas sava Tēva lietās, bet otrs domāja, ka Tēva lietas var pagaidīt. Darbs nav zaķis, neaizbēgs. Bet tavs laiks virs zemes ir ierobežots. Kas tu būsi? Ko tu izdarīsi virs zemes? Kādu dzīvi tu gribi nodzīvot? Pelēku, neinteresantu dzīvi vai arī gribi kaut ko sasniegt? Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tava upura. Tātad ir tikai viena lieta, kuras dēļ var ignorēt cilvēku vidū vai pat ģimenē iecelto kārtību, un tā ir darbošanās Tēva lietās, tavs upuris, tava ticība. Neviens nevar tev aizliegt lūgt Dievu.

Kāda sieviete man atrakstīja vēstuli. Viņa grib Dieva svētības un prasa, ko viņai tagad darīt. Es maigi atbildēju, lai sāk ar sprediķu skatīšanos internetā un pēc tam lai atnāk uz draudzi. Sieviete atbildēja: “Vai Dievs citādi nevar ar mani komunicēt? Nu, piemēram, ja mācītājs ar Dievu apspriestos, lai Viņš raida informāciju citādā veidā, piemēram, caur kaut kādām zīmēm ikdienā un tamlīdzīgi, jo man nav laika lasīt un skatīties video. Tas, ka es esmu uzrakstījusi mācītājam, jau vien nozīmē, ka es meklēju Dievu, bet neesmu neko saņēmusi, kas liecinātu par Viņu.” Es atbildēju: “Nu, tad arī nodzīvosi visu savu dzīvi gaidot brīnumus un nesagaidot tos.” Ja negribi maksāt cenu un atnākt uz dievkalpojumu vai vismaz noklausīties vienu sprediķi, tad tu tiešām esi neveiksminieks, nekam nederīgs cilvēks. Tu nekad neko ticības lietās nevarēsi sasniegt. Visur ir nepieciešams tavs paša darbs pareizā virzienā.

Kāds ir pareizas darbošanās veids jeb upurēšanas veids?

1. Sava iekšējā cilvēka stiprināšana;

2. Praktizēšana;

3. Ieradumu un dievišķā rakstura veidošana;

4. Spēja nest nopietnus upurus Dieva spēkā;

5. Reāli lieli panākumi.

Iztirzāsim šos punktus.

1. Sava iekšējā cilvēka stiprināšana.

To mēs katrs varam paši, tomēr tā arī ir darbošanās jeb upuris. Bībele, lūgšanas, draudze. Klausies mācītāja sprediķus un pēc tam pārdomā tos. Pielieto visu, ko redzi un dzirdi. Nepārtraukti liec sev galvā Dieva vārdu! Esi kopā ar ticīgajiem. Viena pagale nekad nedeg. Vajag būt draudzē. Un tādā veidā tiek stiprināts tavs iekšējais cilvēks un tu spēj strādāt un izdarīt. Tu spēj pienest savus upurus.

“Tādēļ, es arvien jums to atgādināšu, kaut jūs jau to zinātu un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir. Jo kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem.” (2. Pētera vēstule 1:12-13)

Pēteris raksta vēstuli, lai atgādinātu to, ko jūs jau zināt. Kurš nezina, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies? Mēs to pieminam katrā dievkalpojumā. Ja tu regulāri nelasi Bībeli, neklausies sprediķus, nelūdz Dievu, tad tavs iekšējais cilvēks netiek stiprināts un tu netiec tālāk par šo punktu. Tad tev pat ir problēmas ar pirmo punktu, un par panākumiem tu vari aizmirst, un tu neaiziesi līdz galam.

Man bija saruna ar Luīzi par jaunajām draudzes telpām. Tur ir vajadzīgas dažādas saskaņošanas ar Veselības inspekciju, Būvvaldi un citām, bet mums jau otrajā jūlijā ir jābūt iekšā telpās. Kamēr nav bijusi saskaņošana, mēs nevaram jaukt nost palīgbūves. Jo tālāk tas tiek atlikts, jo mazāk iespēju, ka līdz termiņa beigām mēs paspēsim visu uzbūvēt. Kaut gan jebkurā gadījumā mēs tur iesim iekšā. Nākamās lūgšanas un līderu sapulces notiks jau tur. Luīze bija ļoti satraukusies, jo nevarēja saprast, vai arhitekts vispār ir iesniedzis vajadzīgo dokumentu. Izrādās, ka tomēr esot. Kā tas viss virzās uz priekšu, neesot ne jausmas. Luīze man jautāja, ko viņai darīt. Es atvēru Bībeli un nolasīju šo Rakstu vietu: „Tādēļ es arvienu jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir.” (2. Pētera 1:12) Atgādiniet! Kad mana mašīna ir servisā, es vienmēr zvanu un jautāju: „Kā klājas manai mazulītei, cik tālu esat tikuši?” Ja es nezvanītu, tad manu auto remontētu tikai tad, kad būtu saremontētas citas. Visur un viss ir jāatgādina! Draugi, ja mēs paši sev neatgādinām Dieva vārdu, nelasot Bībeli, neklausoties sprediķus, nemācoties draudzes piedāvātajās skolās, nepierakstot svarīgāko, neiztirzājot to, tad iekšējais cilvēks netiek stiprināts.

2. Praktizēšana.

Mazu un lielu lietu darīšana. Tu sāc kaut ko darīt. Daudzas lietas tu vari izdarīt tikai tāpēc, ka esi praktizējis pirmo punktu un tevī parādās Svētā Gara spēks, un tu tiec stiprināts un spēj iet tālāk.

Izstāstīšu piemēru no savas dzīves. Ar sievu devāmies uz sporta zāli. Klubā nav abonementu kartes, bet pie ieejas mums vienmēr izsniedz mazu aprocīti, un ar webkameru vienmēr tiekam nofotogrāfēti. Tādā ziņā tas ir ļoti ērti, jo nav nekas jāņem līdzi, tikai jāpasaka vārds un uzvārds. Un tas ir tas, kas mani mazliet kaitināja, jo manu uzvārdu vienmēr īsti nesadzirdēja un pārprasīja. Gadījās, ka ceļā uz klubu sastrīdējos ar sieviņu, kaut nekad mēs to nedarām. Ienācu klubā jau ar mazu dusmiņusevī. Mani jau atpazina, taču uzvārdu neatcerējās. Kad pateicu to, atkal man pārprasīja. Es skaļi, vairākiem cilvēkiem dzirdot, pārmetu, ka man ir apnicis katru reizi teikt savu uzvārdu. Man tika piedāvāts ierakstīt šo vēlmi sūdzību grāmatā. Manā prātā uzreiz skanēja trauksmes zvani, taču mans gars tiek regulāri stiprināts. Šie trauksmes zvani atgādināja, ka esmu piemirsis savu pazemību, ka šādā veidā es iegūšu tikai ienaidniekus un nākamreiz man pašam šeit nebūs patīkami nākt, un vispār šī meitene ne pie kā nav vainīga, tāda ir sistēma. Es momentā atvainojos, aizbildinādamies, ka pie vainas bija pirmītējais strīds ar sieviņu. Saņēmu savu aproci, sportoju, bet sirdī nebija miers. Gribējās, lai šīs attiecības pavisam nogludinātos. Domāju, ko vēl varu pateikt šai meitenei, lai mēs paliktu draugi. Tā vienkārši pateikt “piedod” un pasmaidīt man nesanāk. Vienmēr iespringstu ko labu pateikt, lai nogludinātu situāciju. Trenējoties domāju, ko teikt.  Pēc treniņa uzsmaidīju šai meitenei un jautāju: „Vai mans ļaunais darbs ir piedots?” Meitene atteica, ka viss esot kārtībā, un es zināju, ka tā tas arī ir. Pat manai sieviņai tika uzprasīts, vai viss esot bijis labi. Lūk, šeit arī parādās darbs ar sevi, praktizēšana. Ir brīži, kad izsprāgst sliktums no manis, tad es vienmēr cenšos labot šo situāciju, praktizējoties būt pazemīgs un iecietīgs.

3. Ieradumu un dievišķā rakstura veidošana.

„Bet Jēzus viņam atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.” (Lūkas evaņģēlijs 4:4)

Jēzus pārzināja Dieva vārdu. Tas bija ieradums.

„Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā [..]” (Lūkas evaņģēlijs 4:16)

Jēzus atnāca uz draudzi, jo Viņam bija ieradums to darīt. Vispirms tu stiprini savu iekšējo cilvēku, tad sāc to praktizēt dzīvē, un praktizēšana veido ieradumus, tavu raksturu un reālo būtību. Un tad kādā konkrētā situācijā tu būsi izstrādājis ieradumu rīkoties tikai tā un ne citādāk. Tev būs izveidojies raksturs.

4. Spēja nest nopietnus upurus jeb izdarīt nopietnas lietas Dieva spēkā.

Tā ir spēja pieņemt nopietnus lēmumus Dieva lietās un paveikt to, kas nesīs lielus un reālus panākumus.

Tas, ko tagad stāstīšu, būs nopietniem cilvēkiem. Es ticu, ka mēs esam nopietni un gudri, taču kosmoss arī dažkārt ir mūsu galvās. Ir dažādi līderības līmeņi. Pirmais līmenis ir pavisam vienkāršs – tevi ieliek par vadītāju, cilvēki tev klausa un seko. Līdzīgi kā, ja Uzbekijā tev uzvilktu miliča formu, cilvēki tev klausītu. Būtībā šis cilvēks nav līderis, jo tiklīdz viņš zaudē šo amatu, viņš neko nevar. Otrais līmenis ir tāds, ka cilvēki paši grib tev sekot, neatkarīgi no tava amata. Tu esi izveidojis attiecības ar šiem cilvēkiem. Es šobrīd runāju par sevi un šo draudzi. Līderība ir attiecības, un bez tām tā nevar pastāvēt. Neviena ģimene nevar funkcionēt bez attiecībām. Mūsu draudzes mugurkauls ir mājas grupas, kopā aptuveni simts, kurās ir ap pieciem simtiem cilvēku, un tās vada aptuveni astoņdesmit vadītāji. Man ir līderu komanda, kur mums ir izveidojušās ciešas un draudzīgas attiecības. Jo, ja man paklausītu tikai tādēļ, ka esmu vecākais mācītājs, tad es neko nesasniegtu. Cilvēki man seko mūsu savstarpējo attiecību dēļ. Trešais līmenis ir reāls rezultāts. Tev ir amats un attiecības ar cilvēkiem un caur to tu ar savu komandu sasniedz rezultātus. Uz manu mājas grupu visi skatās. Kāda būs mana komanda, tāda būs visa draudze. Pareizi? Kā tu domā, kāds varētu būt mans “īzāks” jeb spēja nest nopietnus upurus? Ja es nespēju nest nopietnus upurus, es nevaru pieaugt.

Daži no manas komandas biedriem, ar kuriem man ir brīnišķīgas attiecības, ilgstoši nenes augļus. Piemēram, vienam mājas grupās ir 80 cilvēki, bet otram 3 vai 4 cilvēki piecus gadus no vietas. Varbūt kādam tas ir normāli, tikai ne manā komandā. Draudzēties, braukt ceļojumos un atbalstīt vienam otru ir labi un patīkami, taču nenesot augļus tiek rādīts slikts piemērs draudzei. Es vēlos, lai mūsu draudzes cilvēki aug gan kā personības, gan finansiāli un Latvija tiek glābta un šķīstīta baltāka par sniegu, lai Dieva Valstība izplatās tajā. Kāds ir mans “īzāks” jeb upuris? Jā, pareizi – man jāatsakās no attiecībām ar līderiem, pie kuriem esmu pieradis, bet kuri nenes augļus. Pretējā gadījumā es, mana komanda un draudze vairs nevar augt tālāk. Latvijai tad vairāk nebūs cerības, ja nu vienīgi kāda cita draudze izdarīs to mūsu vietā. Es no attiecībām vispār neatsakos, bet mēs vairs ikdienā nebūsim tik cieši kopā. Šis līderis būs atvērtajā grupiņā, bet ne manā komandā. Bez šādas attiecību upurēšanas neviens nekad neko nesasniegs. Jēzum šajā situācijā bija vienaldzīgas attiecības ar vecākiem (kaut gan Viņš mīlēja tos), jo Viņam bija svarīgāk darboties Sava Tēva lietās. Kad Jēzus sludināja un darīja brīnumus, ģimene gribēja Viņu atturēt no tā. Kad Jēzum teica, ka atnākuši Viņa radi, kas grib noslāpēt Viņa potenciālu, Viņš norādīja uz Saviem mācekļiem un teica: “Lūk, tie ir Mani brāļi, tās ir Manas māsas.” Jēzus nesa šīs ģimeniskās attiecības kā Savu upuri, lai darbotos Tēva lietās. Ir tāds teiciens: “Nekā personīga,” vai arī: “Tas ir tikai bizness.” Filmās bieži to var dzirdēt. Tas nenozīmē, ka mūsu attiecības būs sabojātas vai ka tas ir bizness, tomēr cieši kopā mēs vairāk tālāk nevaram iet, jo ir citi cilvēki un augstāki ideāli. Es zinu, ka tas, ko tu šobrīd mācies, tev ilgtermiņā palīdzēs saprast, savākties un uzvarēt.

Persijas līcī bija karš. Tur bija iesaistīta Amerikas armija. Kāds pulkvedis bija tikko saņēmis paaugstinājumu un iekārtojies savā jaunajā štābā. Amerikas armijā bija ļoti pazīstams ģenerālis Švarckofs. Kad pie pulkveža atnāca ierindnieks ar telefona vadiem, pulkvedis notēloja, ka viņam zvana ģenerālis, un it kā runājot ar šo ģenerāli paaugstināja pats sevi. Beigās viņš nolika klausuli, bet ienākušais ierindnieks smaidot teica, ka viņš ir atnācis pieslēgt nedarbojošos telefonu. Neieņemsim amatus, esot bez spēka un reāliem augļiem! Tādus cilvēkus bieži var redzēt  arī politikā. Būsim patiesi līderi, kuri stiprina savu iekšējo cilvēku un praktizē, nes upurus un sasniedz panākumus! Un nes augļus ne tikai sev, bet arī savā draudzē, ģimenē un Latvijā. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva upuris un mans upuris” pierakstīja Inguna Kazāka, Dana Šaicāne un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece