Šodienas svētrunas tēma ir „Dievbijība”.
Šis vārds ir no Bībeles tulkojuma, kurš precīzi neatbilst mūsdienām, šodienai, bet tas pareizi attaino pašu vārdu, kaut ar nelielām korekcijām, lai mēs to izprastu. Šeit nav runa par paniskām bailēm no Dieva, par bargu, ļaunu Dievu, kurš soda mūs par katru pārkāpumu. Dievbijība ir kaut kas cits. Tēzaurā par dievbijību ir rakstīts tā – ticība Dievam, Tā varenībai, bijība pret To, reliģisko priekšrakstu cītīga izpildīšana. Mans formulējums ir vienkāršāks. Dievbijība ir Dieva gribas respektēšana. Dieva griba ir atklāta Bībelē. Dieva vārds nav parasts vārds, bet paša Dieva atklāsme, tā Dieva, kas radījis debesis un zemi, kur centrā ir Kristus, viss par un ap Viņa upuri, kurš mums dod mūžīgo dzīvību, kurš dod jaunu garu, sirdi un jaunu dzīvi. Dieva gribas respektēšana.
Dievbijība piemīt ne tikai tiem cilvēkiem, kas ir personiski satikušies ar Kristu, vai cilvēkiem, kuri regulāri apmeklē draudzi. Piemēram, Amerikā ir tikai divas partijas – republikāņi un demokrāti. Demokrātiem vajadzētu nomainīt vārdu uz liberāļi, bezdievji. Republikāņi mūsu leksikā būs konservatīvie. Sauksim šīs partikas par konservatīvajiem un liberāļiem. Tas tā ir arī Latvijā, tikai šeit ir daudz un dažādu partiju, kas dalās konservatīvajos un liberāļos. Praktiski visiem konservatīvajiem pamatā ir dievbijība. Viņi var pat nebūt draudzē, viņi var nebūt piedzimuši no augšas, viņi katru dienu Dievu cītīgi nelūdz, evaņģēliju nesludina, bet šad tad ir dievkalpojumā vai paņem rokās Bībeli. Ja arī viņi nelasa Bībeli, viņiem šīs vērtības ir sirdī. Tās ir ieaudzinātas, un vispār Dieva vārds saka, ka Dieva likumi mums jau sirdī ir rakstīti kopš dzimšanas. Viņiem tas ir svarīgi, un tad, kad viņi pieņem lēmumus, piemēram, par genderisma propagandu skolās, ja cilvēks patiešām ir konservatīvs, viņš genderismam teiks nē. Ja cilvēks ir liberālis, viņš teiks jā, ka tas ir apsveicami, tas ir vajadzīgs, tas ir moderni. Kāpēc viņi būs tik atšķirīgi? Tāpēc, ka konservatīvais tomēr balstās uz savām zināšanām, izjūtām, savas dzīves uzstādījumu, kas ir saistīts ar Bībeles vērtībām jeb ar dievbijību. Mūsdienās sabiedrības problēma ir tā, ka mēs esam daudzās sfērās esam bedrē, bet nav tādu problēmu, no kurām nebūtu vismaz trīs izejas. Mēs joprojām ticam Dieva svētītai Latvijai, ka Latvija būs kristīgās kultūras citadele, mēs joprojām ticam, ka Latvija būs brīva – sociāli, garīgi, ekonomiski plaukstoša valsts. Mēs ticam tam, ka šī vieta būs tā, uz kurieni brauks ārzemju delegācijas pētīt, kā mums tas ir izdevies. To var paveikt dievbijīgi cilvēki. Tas nenotiks, ja dievbijība mūsu valstī mazināsies.
Šodien Latvijā ir daudz un dažādu politisko partiju, ir jaundibinātā partija, kuru mēs arī esam dibinājuši – „Latvija pirmajā vietā”. Tās preambulā ir ļoti skaidri nodefinētas kristīgās un ģimenes vērtības. Tās ir Bībeles vērtības, kas rada dievbijību. Varbūt visi cilvēki nav tādi, kā tu uzskati, kādam jābūt kristietim, bet katrā gadījumā dievbijība šādu cilvēku vidū ir svarīga. Kamēr ir dievbijīgi cilvēki, tikmēr ir cerība. Sabiedrības problēma ir tāda, ka mēs nebīstamies Dieva. Dievbijība ir cieši saistīta ar tuvākā mīlestību. Jēzus māca, ka divi baušļi ir paši svarīgākie – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad kāds farizejs, jūds nāca pie Viņa un prasīja, ko lai viņš dara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, Jēzus atbildēja, ka viņš baušļus zinot: mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es mīlu Dievu, tad es mīlu arī cilvēkus. Es nevaru teikt, ka mīlu, ja es pret cilvēkiem izturos slikti, nepareizi, tos pazemoju, šķiroju. Bībelē ir skaidri teikts, ja kas nemīl savu brāli, tas nemīl Dievu, tas Dievu nav redzējis. Austrālijā būvē koncentrācijas nometnes tiem cilvēkiem, kuri negrib vakcinēties. Tikai viena izeja būs no šīs nometnes – „zelta dūriens” (kovida vakcīna). Kas trūksts Austrālijas līderiem? Dievbijības. Tu zini, kas piesita krustā Jēzu? Romieši bija tikai izpildītāji, bet patiesībā tie bija jūdi, tā laika mācītāji, tā laika draudze. Arī šobrīd, par nožēlu, draudze izceļas ar ko līdzīgu. Jēzus pateica, lai mēs mīlam Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Jēzus stāstīja līdzību par samarieti. Kāds cilvēks ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku tika aplaupīts, viņš tika asiņains atstāts zemē guļam. Garām gāja priesteris, viņš paskatījās pulkstenī, viņam sākšoties dievkalpojums, un atstāja šo cilvēku zemē guļam. Pēc tam gāja garām levīts, kas arī bija draudzes kalpotājs, un padomāja, ka tas cilvēks nav no viņa draudzes un tāpēc pagāja garām. Pēc tam nāca samarietis, un viņš bija cilvēks, ar kuriem jūdi nesagājās. Sabiedrība bija sašķelta, līdzīgi kā šodien; toreiz jūdi nepieņēma muitniekus un grēciniekus, bet Jēzus darīja citādi, Viņš sēdēja ar viņiem pie viena galda. Viņš teica, ka veselajiem ārstu nevajag, bet slimiem. Bet tā laika draudze un sabiedrības elite dalīja cilvēkus. Garām gāja samarietis, un viņš apžēlojās, viņš lēja vīnu un eļļu viņa vātīs. Viņš viņu savāca, aizveda uz viesnīcu, samaksāja par viņa uzturēšanos. Jēzus jautāja, kurš šajā gadījumā bija vistuvākais. Ko šajā situācijā darītu Kristus?
Tūlīt būs 1. septembris, notiks totāla diskriminācija, nicināšana, cilvēku dalīšana. Kanādas premjers Džastins Trudo priecīgs paziņoja, ka viņš katram kanādietiem ir iepircis astoņas Pfizer vakcīnas. Viņš turpināja, ka tas vēl nav viss, ka ir vēl trīs, tikai no citiem ražotājiem. Mums liekas, ka tas ir tālu no mums, mums tā nebūs, ka tas uz mums neattiecas, bet tas uz mums attiecas vistiešāk. Kā mēs varētu mācīties no tiem, kuriem tas notiek agrāk nekā pie mums? Kāpēc šis premjerministrs tā rīkojas, tā runā? Tāpēc, ka viņam trūkst dievbijības. Viss ir ļoti elementāri. Ļaunuma sakne ir dievbijības trūkums. Kas tie par cilvēkiem, kas Austrālijā veic šo genocīdu? Tie ir cilvēki, kuri nav dievbijīgi. Bet valstī pastāvoša sistēma pat dievbijīgus cilvēkus piespiež dziedāt līdzi. Kāda sieviete komentēja pie viena posta, kurā es biju ielicis savu radikālo viedokli par to, ka Dzemdību nama valdes priekšniece aicināja topošās māmiņas vakcinēties. Ja šī sieviete tā var aicināt, viņai trūkst dievbijības. Grūtniecēm ir jāizpilda visi noteikumi, viņām to piespiež, liek potēties ar varu. Es uzrakstīju, ka ir dzimusi jauna reliģija, kurai piederības kods ir nevis kristības, bet QR kods un tavs ziedojums uz altāra, pienesot savu veselību, patriotismu, brīvību, cieņu un godu. Komentētāja bija ierakstījusi, ja viņa savas veselības dēļ ir potējusies, vai tiešām viņa ir pienesusi uz altāra savu cieņu un godu, vai tiešām viņa ir nodevēja? Es viņai atbildēju, ka tas nav tik viennozīmīgi, bet viņa kā minimums savu veselību uzlika uz altāra. Es klāt pierakstīju, ka tas nav tik viennozīmīgi, jo šajā sistēmā piedalāmies mēs visi. Es zinu cilvēku, kurš ne reizi nav uzlicis masku. Kurš no jums ne reizi nav uzlicis masku? Tu zini, ko nozīmē maska? Šodien maska, rīt vakcīna un kods. Pēc tam vairākas vakcīnas. Maska ir reklāma, piederība jaunajai pasaules kārtībai. Vairāk vai mazāk mēs visi to esam pieņēmuši. Draugi, ir kaut kāda robeža, sarkanā līnija, kuru mēs nevaram pārkāpt. Man vakcinācija ir sarkanā līnija, kuru es gribēdams nevaru pārkāpt. Man sarkanā līnija ir nebūt kā tiem priesteriem, kuri paiet garām cilvēkiem, un veicināt savā draudzē šķirošanu. Es nevaru šķirot cilvēkus, tā ir mana sarkanā līnija. Es nevaru klusēt, kad citi izvēlas klusēt. Es nespēju klusēt par to, ko es redzu, ko es dzirdu. Ne par to, ko raksta avīzes, mediji. Ja es Facebook ierakstīšu LGBT, tad mani bloķēs. Man pat nevajadzēs neko sliktu rakstīt. Man tā jau ir bijis vairākas reizes. Visur ir tādi cilvēki, kuri savās valstīs, arī caur politiku, vēlas kaut ko mainīt, caur sociāliem tīkliem, arī aicina uz protestiem, jo šobrīd uz to sociālajos tīklos ir minimāla cenzūra.
Jesaja jau simtiem gadu pirms Jēzus atnākšanas pravieto, ka nāks Dieva Gars un cilvēki varēs to pieņemt, ka Dievs mājos cilvēkos un mainīs viņus no iekšienes. Tas ir brīnums. Kad es, nožēlojams narkomāns un dzērājs, tajā brīdī, kad saucu pēc Kristus, kad es teicu: “Jēzu, piedod manus grēkus un ienāc manā sirdī,” tad notika brīnums. Pēkšņi es nevarēju lamāties, vairs nevēlējos aiztikt šļirci un nevarēju pacelt glāzīti. Man bija jāmācās no jauna runāt, jo nepratu izteikties bez lamuvārdiem. Tas viss notika vienā brīdī, kad es atgriezos pie Kristus. Bībelē ir teikts:
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Šis brīnums notika manā dzīvē. Ko es saņemu kopā ar jaunpiedzimšanu?
Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. (Jesajas 11:2)
Tas ir tevī – spēka un gudrības gars. Salamans saka, ka visas gudrības sākums ir bijība Tā Kunga priekšā. Mēs redzam, cik tālu šodien zinātne ir tikusi. Ja zinātne ir bez dievbijības, tā tālu netiek. Tālāk Jesajas grāmatā ir rakstīts: spēka, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Tajā brīdī, kad es pieņēmu lēmumu, ka es sekošu Kristum, manī iemājoja Tā Kunga bijības gars. Es automātiski respektēju Dievu, tāds es tagad esmu, tā ir mana jaunā būtība. Nesen bija jāpieņem lēmums iestāties partijā vai nē, aicināt tai pievienoties draudzes cilvēkus vai nē. Es to neizdarīju vienā dienā. Es lūdzu Dievu, lasīju Dieva vārdu un respektēju to, un faktiski ilgu laiku lēmuma pieņemšanai man nevajadzēja. Apmēram divu trīs dienu laikā es zināju, ka Dievs grib, lai es eju šajā partijā un lai aicinu arī draudzes cilvēkus. No kurienes es to zināju? No dievbijības gara, kas mājo manī. Arī tevī mājo dievbijības gars, tu tāds esi. Lūk, kāpēc mēs nespējam citādāk, lūk, kas trūkst sabiedrībai un mūsu valsts līderiem šodien. Tur valda totāla bezdievība. Bībele saka:
Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst. (Romiešiem 3:10-17)
Ja nav Dieva bijības, nebūs pareizi lēmumi. Pat pasaulīgiem cilvēkiem, kuri ir konservatīvi un pielieto Bībeles principus, tas garantē sakārtotu dzīvi. Lūk, ko saka Dieva vārds:
Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību. (1. Timotejam 6:6)
Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna. Tās būs zāles tavai miesai, kas dziedina, un atspirdzinās tavus kaulus. (Salamana pamācības 3:5-8 )
Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. (1. Timotejam 4:8 )
Jūs mani pazīsta un zināt, ka es sportoju un uzskatu, ka katram kristietim ir jāsporto, jāklausās mūzika, jārūpējas par savu miesu un dvēseli. Bet Pāvils saka, ka, salīdzinājumā ar dievbijību, miesas vingrināšana maz kam der. Bezdievība ir tā, kas paiet garām sasistiem, aplaupītiem cilvēkiem. Mēs sen esam pārstājuši uzticēties “Panorāmai”, tā pat arī Euronews, Tvnet, Apollo u.c. Ir tas, ko mēs redzam un dzirdam. Labi, ka tu esi draudzē un vari redzēt. Vai tu zini daudz cilvēku, kuri smagi slimoja ar Covid-19 un nomira? Vai tavs paziņu loks ir pilns ar tādiem? Ja tu paskaties Apollo, tad redzi, ka tādu ir daudz, bet ko tavas acis redz? Kā mēs visi zinām, gripas vairs nav, ir tikai kovids, un tagad nāk delta variants, viss tikai priekšā. Ir tas, ko mēs redzam.
Vakar es vadīju biznesa grupu, kurā ir mūsu draudzes biznesmeņi. Šajā grupā ir pāris, kuri audzē dārzeņus. Viņiem ir siltumnīcas, krāsnis, un viņi strādā ne pa jokam. Viņi ir patrioti, vada mājas grupas. Viņi stāstīja, ka viņiem zvanīja no Zemkopības ministrijas, lai pieteiktu vizīti kopā ar laboratoriju “BIOR”, lai meklētu dārzeņos infekcijas. Tas ir smieklīgi, bet par nožēlu jāsaka, ka daudzi ierēdņi nesaprot, ko dara, vienkārši pelna sev naudu, caur šo sistēmu iznīcinot mūsu lauksaimniecību. Iznīcina visu – identitāti, nacionālo biznesu, un tiek veidota jauna pasaules kārtība. Lai ļaunums vairotos, pietiek lai labi, dievbijīgi cilvēki neko nedarītu.
Anekdote. Ir pelēkie strausi un zilie strausi. Pelēkie strausi par politiku neinteresējas un viņiem tā liekas netīra un nepieņemama. Bet zilajiem strausiem politika ir pieņemama un viņi tajā darbojas. Tad, kad zilo strausu dēļ sabiedrībā un valstī ir problēmas, tad pelēkie strausi iebāž galvu zemē. Zilie strausi to tik vien gaida. Šis humors ataino reālo situāciju. Ko liberāļi dara, kad mēs, dievbijīgie, konservatīvie esam vāji, kašķējamies, šķeļamies savā starpā, neizdarām savu pienākumu pret valsti un tautu, ja mēs kā priesteris un levīts vienaldzīgi paejam garām sasistam cilvēkam? Viņi, zilie strausi, skolās panāk savas intereses. Eiropā ir partija, kura vēlas legalizēt pedofiliju. Seksuāla izvirtība skolās, pārģērbšanās spēles – tas viss samaitā mūsu bērnu dzīves. Runa ir par vienpadsmit vakcīnām un ņirgāšanos par bērniem. Tā ir privilēģija, ka tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”. Mēs esam Dieva jēri un Dieva lauvas. Kad vajag, mēs esam pazemīgi, bet protam arī parādīt asus zobus, kad tas nepieciešams. Mums ir dievbijība, tāda ir mūsu jaunā daba. Tāds ir Tā Kunga dievbijības Gars, kas ir mūsos. Klausoties Saeimas koalīcijas deputātos par to, cik sausi viņi turas pie dažādām ārvalstu norādēm, uzstādījumiem, datiem, pat veselais saprāts nelīdz. Tikai dievbijība var stāvēt tam visam pretī. Ir labi būt tam, kas tu esi. Vai mācītājam obligāti jāstaigā garā talārā? Kāpēc gan es nevaru būt tāds, kāds es esmu? Kāpēc es nevaru ģērbties tā, kā man patīk? Dieva vārds saka, ka mēs esam brīvībai radīti.
Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem 5:13)
Tu vari būt dievbijīgs un taisīt ekstra frizūru, bet es ieteiktu, lai tu dari to tā, lai var atšķirt, kas tu esi – sieviete vai vīrietis. Biju Cēsīs, festivālā “Lampa”, un tur pastaigājoties no aizmugures redzēju sievieti spīdīgā, melnā mētelī, mati sataisīti, svārciņi, un tad pamanīju, ka viņa nav epilējusi kājas. Padomāju, ka varbūt tagad ir tāda mode, ka sieviete tāda iznākusi uz ielas. Pagāju no sāna un skatos – čalis. Mēs varam brīvi izteikties un ģērbties, bet darīsim to tā, lai tiktu ievēroti dievbijības principi un identitāte. Ir pareizi, ka sievietes saglabā savu sievišķīgumu un vīrieši savu vīrišķīgumu. Ir labi, ka tu vari būt tas, kas tu esi. Manā dzīvoklī kapitālā remonta laikā tika izbūvēta liela dušas kabīne. Stiklus vajadzēja pasūtīt, un tos nācās gaidīt divus mēnešus un lietot dušu bez stikla. Man nācās mazgāties uzmanīgi, zem mazas strūklas, lai nešļakstās. Beidzot atbrauca firma, atveda stiklus un visu uzstādīja. Vakar es iegāju dušā, ieslēdzu ventilatoru, atstāju vēl logu vaļā un palaidu strūklu ar pilnu spiedienu. Man vēl patīk palielināt ūdens karstumu, tad atkal laist aukstu – lai sanāk tāda kā rūdīšanās. Es varu būt tas, kas es esmu. Bet lai es būtu tas, kas es esmu, man ir jānoliek malā tas, kas man traucē būt tam, kas es esmu. Mans draugs, tu esi radīts brīvībai, tu esi Dieva bērns, un tavi grēki ir piedoti! Tu esi jauns radījums – jauns cilvēks! Paņem nost aizspriedumus, visu, kas stāv ceļā. Esi tas, kas tu esi. Cik vienkāši ir dzīvot, kad tu esi tas, kas tu esi. Tev pat nav jāpiepūlas. Tu vienkārši tas esi. Tu pieņem savu jauno identitāti un rīkojies kā tāds, kāds tu esi. Vai nav labi? Un tu esi dievbijīgs.
Kad tu nepareizi rīkojies, tad tavā sirdī ir signāls, tevī ir domstarpības, pat opozīcija. Bet kas pietrūkst? Dievbijība. Tu vari teikt, cik gribi, kā tu mīli To Kungu, kā tu seko Tam Kungam un Tas Kungs ir ar tevi. Tu to vari teikt, cik vēlies, bet Jēzus saka, ka tikai pēc darbiem tevi būs pazīt. Pēc darba augļiem mēs varam pateikt, vai cilvēks ir dievbijīgs vai nē. Šajā gadījumā pazemīgs. Līderiem ir jāsatiekas un jāizrunājas. Labāk ir iegūt sabiedroto nekā ienaidnieku. Ja tas nav iespējams, tad vismaz no savas puses tu būsi izdarījis visu, kas atkarīgs no tevis, lai dzīvotu saticībā. Latvijā ir simts partijas, dažādas draudzes, un katra ir ar savu virzienu. Bet tikai vienotībā ir spēks, tikai vienotībā!
Pagājušajā gadsimtā ASV dzīvoja Džons Aleksandrs Dovī (John Alexander Dowie). Uz viņa dievkalpojumiem brauca cilvēki ar speciāli īrētiem vilcieniem. Viņš uzcēla veselu pilsētu, ko nosauca par Ciānu. Viņa draudzē bija simtiem tūkstošu cilvēku, un tā bija varena kristīgā atmoda. Bet vai tu zini, kā viņš pabeidza savu dzīvi? Invalīdu ratiņos, bez prāta! Kāpēc? Cilvēki viņu slavēja, cilvēki viņu dievināja, sauca par Eliju, gandrīz vai par Mesiju. Un viņš par sevi sāka domāt, ka tiešām ir Elija. Un viņš sāka par sevi domāt, ka ir ļoti īpašs, pārāks par visiem citiem. Un tad viņš sajuka prātā. Kas viņam trūka? Arī Dieva cilvēkam var trūkt dievbijības. Mums Bībele māca piedot, pieņemt arī atšķirīgus viedokļus, bet vispirms ir jāizveido savs viedoklis, savs ceļš.
Kad mēs esam šķirti, dalīti, tad esam vāji. Ieva Akurātere tā arī dziedāja: dalīta, šķirta tauta. Bīsties dalīt cilvēkus. Tiešām vienkārši bīsties dalīt. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju”. Mūsu valsts autori, arī Baumaņu Kārlis, bija no brāļu draudžu aprindām. Faktiski Latvijas starts ir no brāļu draudzēm. Tie vēl bija baronu laiki. No Vācijas atbrauca brāļi hernhūtieši un paralēli luterāņu draudzēm un katoļu draudzēm sāka sludināt tīru Bībeles mācību. Valmiermuižā un Ungurmuižā notika kristīgā atmoda. Ar to ir saistīta Elizabete fon Hallarte un barons Cincendorfs. Tā ir dzīva liecība no brāļu draudzēm. Un šī kustība izplatījās pa Latviju. Lasītprasme tajā laikā Latvijā kļuva augstāka nekā Francijā. Kāpēc? Tie bija mūsu skolotāji, tie bija mūsu tautieši. Tie bija mūsu cilvēki, zemnieki, kuri bija piesaistīti pie sava barona. Viņi pat normāli nevarēja pārvietoties no vienas mājas uz otru. Viņi bija piesaistīti zemei. Un tieši tajā laikā, 18. gadsimtā, viņi sāka apmeklēt draudzes sapulces visā Latvijā, sākot sevi apzināties kā tautu ar vienu valodu un dažādiem dialektiem. Un viņi bija kristieši, viņi reāli ticēja dzīvam Dievam, veselīgai Bībeles mācībai. Pēc tam no turienes nāca arī jaunstrāvnieki, kuriem gan trūka dievbijības. Pirmā latviešu inteliģence nāk no brāļu draudžu atmodas. Pat Brīvdabas muzejā ir viena brāļu draudzes ēka, uz kuras ir rakstīts: Reliģiski politiska organizācija. Pat padomju laikā tā tur stāvēja. Tā ir daļa no mūsu vēstures. Tā ir daļa, ko īpaši nemēdz uzsvērt. Ne liberāļiem, ne komunistiem, ne fašistiem, ne neokomunistiem tas nebija un nav izdevīgi. Viņiem nav izdevīgi uzsvērt, ka mūsu valsts autors ir Dievs un konservatīvās vērtības. Un, ja mēs pie tām neturēsimies, mēs zaudēsim. Bet mēs turēsimies! Mēs uzvarēsim! Jo, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam. Un mēs negaidām tikai uz to, ka lūgsim Dievu un Dievs visu darīs. Nē! Mēs izpildīsim savu pienākumu pret Dievu un savu tuvāko, arī pret to sasisto un guļošo, aplaupīto cilvēku.
Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” (Lūkas evaņģēlijs 10:29-35)
Tu nepaiesi garām! Āmen! Lūk, kāpēc mums ir himna ”Dievs, svētī Latviju”. Līdz šim brīdim to ir centušies nomainīt, bet tā mums joprojām ir. Baumaņu Kārlis ir tieši nācis no brāļu draudzēm. Vidzemei toreiz bija cits sadalījums, klāt bija Igaunijas ziemeļu daļa uz Tartu pusi, un tur bija simts tūkstošu liela draudze. Un tie bija reāli cilvēki. Lai iestātos šajās draudzēs, bija gadu jāgaida rindā, lai varētu pārbaudīt, vai esi derīgs. Zemnieki kļuva turīgi. Vēlāk politisku iemeslu dēļ viņus apvienoja kopā ar luterāņiem un citām draudzēm. Daudzās luterāņu draudzēs ir piemiņa hernhūtiešiem. Piemēram, pie Raunas luterāņu draudzes durvīm ir liela plāksne ar uzrakstu “Hernhūtiešu brāļu draudžu piemiņai”, jo viņi bija daļa no tiem. Bija laiks, kad luterāņu un katoļu draudzes tukšojās. Tukšojās arī krogi. Valmieras draudzē cilvēku bija vairāk nekā pilsētā iedzīvotāju, jo uz draudzi brauca ne tikai pilsētnieki, bet cilvēki no visas apkārtnes. Raunā, Straupē un citās vietās bija milzīgas draudzes. Lūk, kas deva startu mūsu valstij! Lūk, ko viņi noklusē! Protams, tas nav viss, bet tas ir sākums. Bet šodien, draugi, mums ir vajadzīgs jauns sākums. Un ir jāsāk ar dievbijību.
Tu seko līdzi tam, ko vilkt mugurā? Es kā kuru reizi. Šoreiz es skatījos. Un es gribēju vilkt šīs kurpes, kamēr vēl ir silts. Tās ir plānas kā čībiņas. Paņēmu un ieraudzīju, ka tām apakšā ir pielipusi sarkana kožļene. Un tā pielipusi, ka dabūju meklēt skrūvgriezi, lai to dabūtu nost. Bija jāsteidzas. Un tas vēl nav viss. Arī manā mašīnā uz tepiķīša atradās sarkana kožļene. Tas nozīmē, ka uz ielas biju tai uzkāpis virsū, kaut kur pie draudzes ieejas, tā pielipa pie manas kurpes, un es iekāpu mašīnā. Un kāds to kožļeni bija izspļāvis. Tev patīk, ka publiskās vietās uz ielām ir izspļaudītas kožļenes? Vai staigāt ir patīkami? Nav nekāda baigā problēma, bet tas par šo cilvēku neliecina neko labu. Ar to viņš neies ellē. Tas to neliecina, bet tas arī ir dievbijības trūkums. Arī sīkās lietās var būt dievbijības trūkums. Mums katram pašam ir jāskatās uz sevi. Katram pašam ir jāsalīdzina sava dzīve ar to, kāda ir Dieva griba. Esi dievbijīgs! Āmen! Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī katru draudzi, katru priesteri, katru konfesiju, katru organizāciju, katru konservatīvo, katru liberālo! Dievs, svētī! Lai dievbijība vairojas, Kungs! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievbijība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
