Šodien būs īpaša tēma, sen nedzirdēta, šādu tēmu sen neesmu runājis, visam savs laiks, visam jābūt balansā. Tēma ir “Dievišķā autoritāte” un, lai paskaidrotu to, kāpēc es teicu, ka sen neko tādu neesmu runājis, vēl tēmu varētu nosaukt kā dievišķā dziedināšana. Mums katram ir kaut kādas vajadzības, arī tu šobrīd vari apdomāt vai varbūt kaut ko jūti, kāda ir tava vajadzība, tā sauktā, aizlūgšanu vajadzība. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāvirzās uz priekšu, ir lietas un problēmas, kas ir jāpārvar, lai virzītos tālāk, tai skaitā varbūt kādi veselības iztrūkumi, varbūt ir problēma ar galvu, kas arī ir visbiežāk, tāpēc ir jāklausās Dieva vārds un jāsakārto savas smadzenes. Pēdējā laikā bieži dzirdu teicienu, kas ir ierasts sabiedrībā: “Man nes ārā smadzenes”, piemēram, kāds tā saka par savu laulības dzīvi vai kāds kolēģis saka, ka viņam nes ārā smadzenes. Varbūt kāds tev nes ārā smadzenes, bet es tev noteikti varu pateikt, ka tu pats sev vari iznest smadzenes un cits to nevar izdarīt, tāpēc, ja tev liekas, ka kāds tev nes ārā smadzenes, tad šodien tās ir jāsakārto pareizā virzienā, un visam ir risinājums. Ir dievišķā dziedināšana un ir dievišķā autoritāte, ar kuru mēs varam pavēlēt problēmām izvākties no mūsu dzīves. Tas nenozīmē tādu automātisku risinājumu, kad tu pasaki, lai problēmas vācas un tā aiziet.
Savos kristietības pirmsākumos, kad es jaunpiedzimu, es darīju to, ko virspusēji lasīju Bībelē vai virspusēji dzirdēju no cilvēkiem sev apkārt, bet ar laiku tu garīgi audz, izproti lietas un saproti, kā viss mehānisms darbojas. Biju lasījis kādu grāmatu, kurā rakstīts, ka tad, kad ir kāda problēma, tad ir jāsaka: “Velns, vācies!”, katrai problēmai ir apakšā velns ar ragiem, sarkanām acīm, asti un āža kāju. Ja sāp galva, tad: “Velns, vācies no manas galvas!”, ja ir problēma darbā vai ar finansēm, tad: “Velns, vācies no manām finansēm!” Bet tad ar laiku saproti, ka tas velns nav tik melns, kā viņu mālē. Problēma ir mūsu pašu prātos, sirdīs, bet ir dievišķais risinājums. Ir ne tikai kaut kāda sistēma, kas ir jāievēro, kādas lietas, kas ir jāizdara, lai sakārtotu savu lietu, savu problēmu, gudrības, zināšanas, apmācības – tas viss ir pamatu pamatā. Bet ir dievišķā dziedināšana un dievišķā autoritāte ir tas, kas tev palīdz lietot vispārzināmas sistēmas, lai risinātu kādu savu lietu. Ir dažādas specifiskas problēmas, kur ir vajadzīga kāda profesionāļa palīdzība, kur ir vajadzīgs būt pašam profesionālim, bet, lai virzītos uz priekšu, lai varētu to visu lietot, ir vajadzīga pašam sava dievišķā autoritāte, kuru mēs tiešām saņemam attiecībās ar Dievu. Ir vienkāršs problēmas risinājums un ir dievišķs risinājums, tas ir ļoti cieši saistīts, bet pamatā šis dievišķais risinājums ir saistīts ar mūsu spēju virzīties uz priekšu ar autoritāti. Ja runājam par finansēm, kas ir ļoti nozīmīga katra cilvēka būtības daļa, ne pati nauda, bet tas, ko tu dod sabiedrībai un ko tev sabiedrība dod, un tas viss mērās arī naudas izteiksmē, arī tas ir tavas ģimenes eksistences un labklājības jautājums. Ļoti svarīga dzīves daļa, un lielai daļai pati svarīgākā, bet tā nav pati svarīgākā, bet ir svarīga daļa. Mēs šobrīd dzīvojam tādos apstākļos, kuros, pēc statistikas, kopumā Eiropā Latvija nav tajā labākajā stāvoklī, bet, ja skatāmies visā pasaulē, tad nav tik slikti. Katram finanšu joma ir svarīga, bet, ja tu skaties uz to, kas notiek valstī, var likties: ”Viss ir slikti, un kā es izdzīvošu,” bet tas neattiecas uz tevi, ar vienu nosacījumu, ja tev ir dievišķā autoritāte, ja tev ir smadzenes, ja tu apzinies, kas vispār ir dievišķā autoritāte, ko ar to darīt, ka tev ir jābūt labākajam. Jēzus saka:
Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. (Marka evaņģēlijs 11:23)
Bet šeit nav runa tikai par izteiktiem vārdiem, bet gan par to, ko tu dari un ko Dievs tavā dzīvē varētu svētīt. Tavā finanšu jomā faktiski ir jābūt kādai konkrētai nodarbei, lai tur tu varētu ar savu dievišķo autoritāti virzīties, neskatoties uz apstākļiem, un nekāda valsts maiņa neko nemainīs, teicienu: “Cūka arī Āfrikā ir cūka,” atkārtoju jau kādus divdesmit gadus. Arī ādas krāsu mainot, kā to Maikls Džeksons centās darīt, tas nemaina to identitāti, ar ko tu esi piedzimis. Nav svarīgi, kur tu atrodies, tu visur vari labi dzīvot un būt laimīgs, protams, ka ir dažādi apstākļi, un Latvijā tie nav sliktākie, jā, tie nav šeit viegli, bet tu nevari tā paļauties, ka tev valsts kaut ko piešķirs, kādu pabalstiņu, tu pats esi savas laimes kalējs, tev pašam ir jādomā un visā tajā reklāmu jūklī, apkārt esošajā pasaules balsī, tev ir jābūt spējīgam izsisties, ir jābūt spējīgam iet pret straumi. Pirms dažām dienām man bija citāts: “Vienmēr izvēlies grūtāko ceļu, jo tur tu nesastapsi konkurentus.” Nu nav vieglākā ceļa uz pilnvērtīgu dzīvi.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Tas nozīmē, kad tu dari kaut kādas lietas, tu esi virzībā uz priekšu un tev tas arī sagādā prieku, neskatoties uz to, ka ir spiediens. Eļļa rodas zem spiediena. Tātad par dievišķo autoritāti, sagatavojies, būs apjomīga informācija, ne parasta informācija, bet būs daudz rakstvietu. Dievišķā dziedināšana jeb dievišķā autoritāte caur pavēli. Vienalga, kas tavā dzīvē, vienalga, kur tu virzies, katram ir kādi savi šķēršļi, kaut kādas tavas lietas, kur ir vajadzīgi risinājumi, kādam varbūt ir arī kādas veselības problēmas, jebkurā gadījumā katram kaut ko uzlabot dzīvē, uz priekšu vajag virzīties. Šodien izdarīsim soli uz priekšu. Dievišķā autoritāte jeb tavas vajadzības risinājums ar dievišķo autoritāti. Un ko tad Bībelē var atrast, kādi ir instrumenti, ar kuriem mēs varam ar dievišķo autoritāti pieiet pie problēmas un to atrisināt, virzīties uz priekšu, nepadoties? Iesākumā bija Vārds.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Pirmkārt, Dieva vārds. Otrkārt, lūgšana. Kopā to sauc par personīgām attiecībām ar Dievu jeb mūsu formula PAD. Kopumā varētu teikt Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, bet šodien mēs runājam tieši par dievišķo autoritāti. Draudze, jā, ir svarīgi, bet vairāk personīgā. Pirmkārt, Dieva vārds, otrkārt, lūgšana, treškārt, pateicība. Un viss būs ļoti stingri balstīts Bībelē un nekā lieka. Un ceturtkārt, nešaubīga ticība. Un pēc tam seko pavēle. Tu balsties uz Vārda, lūdz Dievu, tev ir savs laiks, kad tu pavadi ar Dievu, tu neizlaid arī draudzes lūgšanas, apzinies arī draudzes vērtību, neesi starpdraudžu kustībā, tu esi draudzē, reālā, vietējā, lokālā, organizētā draudzē, ar reāliem cilvēkiem, nevis kaut kādiem gaistošiem tēliem, ēnām un rēgiem. Tu atrodies reālā, dzīvā organismā, tev ir savs mācītājs, savi cilvēki, tā ir tava ģimene. Tev ir ietekme, jo tu esi šādā dzīvā organismā ar ietekmi. Vārds, lūgšanas, pateicība, un kad mēs draudzē slavējam, tā ir pateicība Dievam, pirmā dziesma ir slavas dziesma, pateicības dziesma, par visu pasakāmies Dievam, un pēc tam mēs arī pielūdzam Dievu. Ir dažādas lūgšanas formas. Nešaubīga ticība, kas izriet no tavām personīgām attiecībām ar Dievu, un pēc tam seko pavēle. Tu pavēli problēmai, un tā aiziet no tavas dzīves. Tu pavēli lietām un tās notiek. Un šeit ir kaut kas vairāk kā tikai tāds psiholoģisks triks. Šodien es nerunāšu tikai par psiholoģiju, kas man ļoti patīk un interesē, ir ļoti būtiska un svarīga, bet runāšu kaut ko vairāk, ko tu vairs ar prātu īsti nevari izskaidrot. rezultāts tavai pavēlei un autoritātei, ar kuru tu sāc griezties pie tā, lai risinātu kādu savu konkrēto problēmu vai atrastu risinājumu, un tas rezultējas rezultātā. Tava dievišķā pieeja ar dievišķo autoritāti nes rezultātu. Pirmkārt Dieva vārds. Kad Daniēls dzirdēja, ka valstī ir izsludināts likums, ka nedrīkst citu Dievu lūgt kā tikai ķēniņu, ko viņš darīja?
Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)
Kārtīgi viņš to bija darījis, trīs reizes dienā. Es nesaku, ka mums tas ir jādara trīs reizes dienā, bet kārtīgi, mums ir jābūt disciplinētiem garīgajā disciplīnā. Daniēls ir Vecajā Derībā, Jēzus – Jaunajā Derībā. Lūgšana.
Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. (Marka evaņģēlijs 1:35)
Gaiļos cēlies. Miljonāru klubā mums bija runātājs, miljonārs Valts Grasbergs un viņš teica, ka ceļas no rīta, kamēr pasaules balss nav dzirdama, lai dzirdētu Dieva balsi. Kamēr pasaules balss tevi nav pārmākusi, tu sāc rītu ar skaidrību. Varbūt kādam skaidrāka galva ir vakarā, nav problēmu, bet rīts ir laiks, kad tev asinīs paceļas kortizola līmenis, sāk strādāt domāšana un, kad tas viss ir jāizlaiž brīvībā. Jēzus kopa personīgas attiecības ar Dievu, Viņš balstījās uz Dieva vārdu.
[..] Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9)
Tas pats Pēteris, kurš gulēja Ģetzemanes dārzā, viņš disciplinēti lūdza Dievu. Tas pats Pēteris, kurš bija vājš tikai tāpēc, ka viņš disciplinēti nedarīja šo garīgo disciplīnu, to bija sācis darīt. Tātad Jēzus to darīja, Pēteris to darīja. Tādu rakstvietu ir daudz. Kad Pēteris tika pārdabiskā veidā atbrīvots no cietuma, šeit ir rakstīts:
To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. (Apustuļu darbi 12:12)
Tā jau bija kolektīva lūgšana, tā bija draudzes lūgšana, vakar bija draudzes lūgšana, kas ir ļoti būtiska. Lūgšana kā tāda ir ļoti būtiska, un tas ir Jēzus Kristus darbības pamatā. Kāpēc Viņam bija dievišķā autoritāte? Kāpēc Viņš izgāja un slava izplatījās no novada uz novadu, kad Viņš runāja, Viņš runāja kā tāds, kam vara? Un šis ir tika ievads. Turpmāk es sludināšu daudzus Bībeles notikumus, stāstus un mācīšu tagad, tie būs vairāki. Atceries, Jēzus nevienā šajā rakstvietā, un vispār Bībelē es neko tādu nevaru atrast, Jēzus nelūdza Dievu, saskaroties ar problēmu. Viņš nelūdza: “Man ir problēma, palīdzi man!” Viņš nelūdza Dievu, saskaroties ar problēmu, Viņš pavēlēja problēmai. Viņš attiecās ar autoritāti, bet Viņš regulāri kopa savas attiecības ar Dievu, Viņš lūdza Dievu, pateicās, slavēja Dievu, Viņš to visu kopa, Viņš bija draudzē un arī cēla draudzi. Viņi kopā lūdz Dievu, arī apustuļi augšistabā, kad 120 bija sapulcējušies Svētā Gara saņemšanas brīdī, bija lūgšanās kopā. Garīgās disciplīnas pamatu pamatā ir lūgšana, manas personīgas attiecības ar Dievu. Jēzus nekad, kad saskārās ar cilvēku vajadzībām, nelūdza. Tāpēc analizēsim Jēzus darbību un pārliecināsimies paši.
[..] Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. (Marka evaņģēlijs 1:21-26)
Apsēstais cilvēks tika atbrīvots. Bet nevis: “Mīļais Dievs, palīdzi, lai ļaunais gars iziet no viņa ārā!” Nē, ar autoritāti: “Paliec klusu un vācies ārā!” Ar autoritāti. Jēzus dziedina Pētera sievasmāti. Kādā veidā, Viņš lūdza Dievu? Nē, Viņš pirms tam ir lūdzis Dievu, varbūt arī par Pētera sievasmāti, es nezinu. Viņš nelūdza Dievu, Viņš pacēla viņu, uzcēla, ņēma pie rokas, un viņa tūdaļ pēc tam kalpoja. Viņš attiecas ar autoritāti, Viņš nelūdz Dievu, pavēl un dara.
Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja. (Marka evaņģēlijs 1:30-31)
Jēzus dziedina spitālīgo, Marka evaņģēlijs 1:41. Izskatās, ka tāds pieklājīgs cilvēks nāk: “Ja Tu gribi, varbūt, Tu vari man kaut ko iedot.” Kā Jēzus atbild? “Es gribu, topi šķīsts.” Viņš nelūdz Dievu, Viņš pavēl.
Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts. (Marka evaņģēlijs 1:40-42)
Jēzus dziedināja triekas ķerto, ko četri nesa, – caur pavēli. Tur nedaudz izcēlās konflikts ar farizejiem: “Kas tas tāds, ka Viņš grēkus var piedot?” Viņš nelūdza tur, bet lūdza kalnā, Viņš pats kopa savas attiecības ar Dievu, Viņš bija ar saviem mācekļiem, mūsu gadījumā tu esi savā draudzē – viss kārtībā, tu esi garīgajā disciplīnā, kop attiecības ar Dievu. Un, kad tu saskaries ar kādu problēmu: “Es gribu, topi šķīsts!” Vai arī: “Celies, ņem savu gultu un ej mājās!”
Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” [..] Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” (Marka evaņģēlijs 2:3-5; 10-11)
Un tā ir atklāsme, ka to, kas ir Bībelē, tu nevari ne izsvītrot, ne pielikt ne atņemt. Jēzus nelūdza Dievu par dziedināšanām, Jēzus nelūdza Dievu par problēmu risināšanu konkrēti šajos visos gadījumos. Mēs redzam dažādus Viņa personīgās lūgšanas piemērus.
Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja evaņģēlijs 26:39)
Tās ir Viņa personīgās lūgšanas, bet tad, kad ir kara laukā, Viņš nešaubās un pavēl. Pirms tam tu vari šaubīties. Arī Ģetzemanes dārzā, Viņš jau šaubījās. Bet tad, kad tu esi stiprināts, tu esi pieņēmis lēmumu – “tikai uz priekšu!” Vairs nekādas lūgšanas! Ej tā kā tanks! Apliecini sev: “Man nav nekā neiespējama!” Pagājušā gada kalendārs “Ar Dievu viss ir iespējams!” Tā ir bijusi mana devīze vienmēr, kamēr esmu ticīgs. “Ar Dievu viss ir iespējams!” Jo Dievam nav nekā neiespējama, un ar Dievu viss ir iespējams. Saki sev: “Man ir dievišķā autoritāte!” Es zinu, ka tu tagad labi jūties, bet pēc tam, kad tu iziesi no šejienes, ir jāturpina šī garīgā disciplīna, un ir jāturpina lietot savu autoritāti. Tu izlauzīsies, tu sasniegsi, tu piepildīsies, tu piepildīsi savus sapņus! Tu dzīvosi pilnvērtīgu dzīvi, viss būs labi. Šis ir labs sprediķis.
Sinagogā Jēzus dziedina cilvēku ar nokaltušu roku. Farizeji meklēja vienmēr, kur Viņu apsūdzēt. Tā vienmēr ir ar tiem, kas kaut ko grib sasniegt, vienmēr dažādas sistēmas apkārt meklē, kā apsūdzēt, kā dabūt nost šo traucēkli. Viņš nebija nemaz tik pieklājīgs, Viņš tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi, saka: “Nāc šeit, priekšā! Nāc šurp!” Pēc trešā panta ir izsaukuma zīme. “Lūdzu, izstiep savu roku!” Un viņš izstiepa savu roku, un tā kļuva vesela tajā pat brīdī.
Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: “Nāc te šurp!” Un Viņš uz tiem saka: “Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie cieta klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela. (Marka evaņģēlijs 3:2-5)
Jēzus apklusina vētru. Šeit runa nav tikai par dažādām dziedināšanām, bet par dažādām situācijām, kur ir vajadzīga autoritāte.
Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” (Marka evaņģēlijs 4:37-41)
Ir pieklājīgi, ieturēti cilvēki, kas māk pieklājīgi kaut ko pateikt, bet vispār Jēzus tā nerīkojās, Viņš vienkārši guļ, bet mācekļiem gan bija savādāka pieeja, viņi teica: “Mācītāj, mēs vispār grimstam. Mēs vispār grimstam!” 39. pantā: Jēzus uzmodies, apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Jūra, lūdzu, lūdzu nomierinies? Tēvs palīdzi?” Nē! Viņš teica: “Klusu! Mierā!” Vējš nostājās, iestājās klusums, un Viņš teica mācekļiem: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Tātad šeit jau paradās kaut kādas aprises tam, ko minēju pašā sākumā par pateicību, par lūgšanu, par pavēli, par kolektīvu lūgšanu, par individuālu lūgšanu, par Dieva vārdu, šeit jau parādās aprises par to, ko tad ietver šī dievišķā autoritāte. “Kam jūs tik bailīgi, kāpēc jums nav ticības?” tas nozīmē, ka Viņš apklusina vētru, mierīgi guļot pirms tam, sagaidot, ka mācekļi paši apklusinās vētru. Arī šodien tur ir tā problēma, ko jāattiecina uz daudzi, uz mūsu ticīgajiem, ka mēs skatāmies uz kādiem, kas iet pa priekšu, piemēram, uz mācītāju vai kādiem īpašiem Dieva vīriem, kas kaut ko lielu ir paveikuši Dieva spēkā. Tu skaties, ka tas ir viņš, bet, redzi, Jēzus, Dievs sagaida to no mums katra personīgi savā dzīvē un arī kā draudze, ka mēs paši klusinām vētras. Tev ir dievišķā autoritāte! Jēzus to sagaida no tevis, tas nozīmē, ka Viņš tic, ka tev tā ir. Es ne vienkārši ticu, es zinu, ka mums katram ir šī dievišķā autoritāte, ka mēs paši varam pavēlēt jūras viļņiem būt klusiem: “Mierā!” “Kam jūs tik bailīgi? Kāpēc jums nav ticības?” Viņš apklusina vētru un norāda mācekļiem, ka viņiem būtu jāveic tādas pašas darbības. Viņš sagaida to no viņiem.
Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!” Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas Viņam saka: “Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie Viņu lūdza, sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un Viņš tiem to atļāva [..]. (Marka evaņģēlijs 5:8-13)
Jēzus atbrīvo leģiona apsēsto. Šeit ir interesanti, ka nevis Jēzus lūdza, bet ļaunie gari lūdza. Kad Viņš sastapa šo cilvēku, kurā bija leģions ļauno garu, tas bija kādi 5000 ļauno garu, Jēzus jautāja: “Kā tevi sauc?” Viņš teica: “Leģions, jo mūsu ir daudz.” Romiešu leģions bija apmēram 5000. Viņš teica: “Izej tu, nešķīstais gars!” Tā bija pavēle. Un nešķītais gars Viņu lūdza, lai Viņš neizdzītu viņus no tā apgabala, vēl vairāk, viņi lūdza, sacīdami: “Sūti mūs cūkās!” Tur bija cūku bars, pāris tūkstošu liels ganāmpulks, liela skāde. “Sūti mūs cūkās!” un tā kā tie cūku ganāmpulka īpašnieki 10. tiesu nedeva, tad Jēzus atļāva. Acīmredzami, šiem cilvēkiem nebija nekādas aizsardzības, tā bija ģeraziešu zeme, acīmredzot, tie bija cilvēki, kas nepiederēja pie jūdiem, pie apsolījumiem, un viņiem nebija īsti sapratnes par Dieva varenajiem darbiem. Viņi vispār lūdza Jēzu aizvākties: “Ej prom! Mums bail no Tevis šeit ir. Tu sagādā mums visādas problēmas.” Sūti mūs cūkās – un Viņš tiem atļāva. Nevis tu lūdzies un domā par problēmām, bet tās tev prasīs atļauju, saproti? Tā ir tava atļauja vai neatļauja, tu esi problēmu risinātājs. Tu esi tas, kurš virzās uz priekšu. Tu esi tas, kas brien dziļāk. Apliecini sev: “Man ir dievišķā autoritāte!” Jo mēs ticam, ka Diev ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, kas ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies, un caur Svēto Garu mājo mūsos. Mēs ticam, ka mēs esam jauns cilvēks, jauns radījums, mēs ticam, ka mēs esam ķēnišķīga cilts, priesteru cilts ar dievišķu autoritāti. Es ticu Dieva vārdam, kur teikts, ka desmit tūkstoši krīt man blakus, desmit pa labo roku, mani tas neskars, nekāds ļaunums man nenotiks. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka ir Dieva Dēls. Jauns radījums, uzvarētāju cilts.
Jēzus dziedināja sievu ar asiņošanu. Viņa bija iztērējusi visu padomu, un pēdējais, pie kā viņa griezās, bija Jēzus Kristus. Jēzus teica, ka ticība viņai ir palīdzējusi. Jēzus šeit pat neko nepavēlēja, šis cilvēks vienkārši saskārās ar Kristu. Un šeit Jēzus saka, ka mūsu ticība ir svarīga, mūsu pašu nešaubīgā ticība ir svarīga, mūsu pašu nešaubīgā ticība, ka mums ir dievišķā autoritāte Viņā. Viņā mums ir šī autoritāte.
Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes [..] Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” [..] Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka evaņģēlijs 5:25-27; 29-30; 32-34)
Marka evaņģēlija 5. nodaļā, turpat, kur šis stāsts par sievu ar asiņošanu, šajā pašā laikā paralēli notika vēl cits gadījums ar Jaira meitiņu. Sinagogas priekšnieks teica, ka viņa meitiņa mirst, lai nāk, uzliek rokas un dziedina. Kamēr notika šī sievas ar asiņošanu dziedināšana, pagāja kāds laiks, šī meitiņa nomira. Nāca kādi no sinagogas priekšnieka un sacīja Jēzum un Jairam: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Jēzu vairāk”. Mācītāju neapgrūtini, viss ir beidzies, viņa mocījās un beidzot nomira.
Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” (Marka evaņģēlijs 5:36)
Lai kāda būtu tava situācija, nebīsties! Tev ir dievišķā autoritāte un tu uzvarēsi. Tad, kad viņš ienāca Jaira namā, jūdi viņu apsmēja, ka meitiņa ir nomirusi, ko jūs ākstāties, šarlatāni. Ko darīja Jēzus?
Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. (Marka evaņģēlijs 5:37)
Viņš neņēma līdzi nevienu smējēju, skeptiķus. Nesēdi skeptiķu barā, tā interneta vide, ja tev sanāk tur kaut ko darīt, tad neaizmirsti, ka svētdiena ir tava brīvdiena, neaizmirsti to vietu, kur vari stiprināt dievišķo autoritāti, rīta stundas, kurās noteiktā sev atvēlētā laikā tu vari stiprināt dievišķo autoritāti, skaidru galvu un sirdi, Dieva vārdu pārdomāt un lasīt, lūgt, pateikties, slavēt, arī visus savus šķēršļus un visu, ko tu gribi sasniegt, redzēt pozitīvā gaismā, optimistiski skatīties. Jēzus mīl optimistus, tie ir tie nešaubīgie, ticīgie, bet šim optimismam jābūt ar segumu, konkrētām, reālām darbībām, kas ved uz mērķiem. Kā Jēzus dziedināja šo meitiņu? Nāca un lūdza tēvu? Nekā tamlīdzīga.
Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” (Marka evaņģēlijs 5:41)
Jēzus to teica mirušam bērnam, Viņš ņēma pie rokas, satvēra un viņa piecēlās. Tie ir brīnumi, un mēs zinām, ka arī vēsturiski Dieva ģenerāļi, kas ir sasniedzamā informācijas telpā, par ko mēs varam uzzināt, ir bijuši dažādi laiki, periodi, atmodas periodi, kad ticība virmoja ļoti spēcīgi, mēs esam dzirdējuši par mirušo augšāmcelšanos. Mums uz to nav jākoncentrējas, šodien celt mirušos tādā nozīmē, katram ir savs laiks dzīvot un mirt, tāda ir dievišķā kārtība, tur neko nevar izdarīt, bet šeit Dievs rāda pārdabisko, ka Viņš ir pāri visam, tam, ko Viņš ir iedibinājis, pat nāvei. Viņam ir debesu atslēga, dziesmā mēs dziedājām, ka Viņam ir nāves atslēgas, debesu atslēga Viņam ir, dievišķā autoritāte, Viņš demonstrē, ka pat mirušie augšā ceļas uz Viņa pavēli. Viņš sagaida to no mums, bet pirmkārt, ka mēs savā dzīvē ceļam mirušos, savā dzīvē sasniedzam virsotnes, savā raksturā, garīgā izaugsmē, personīgajā dzīvē, lai būtu tāds garīgais virziens, kādu Viņš vēlas, lai varētu svētīt. Meitiņa tūlīt cēlās un staigāja, viņai bija 12 gadi, visus pārņēma satraukums, Viņš teica: “Ņemiet un dodiet tai ēst.”
Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!” (Marka evaņģēlijs 5:8)
Jēzus izdzina ļauno garu attālināti, garīgi attālināti no Sirofeniķijas sīrieša meitas.
Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.” (Marka evaņģēlijs 7:29)
Sieviete nāca un staigāja pakaļ mācekļiem, jo viņas meitu mocīja ļauni gari, Jēzus atteica viņai, bet viņa neatlaida, viņa pagānu sieviete bija. “Sunīši ēd no druskām, kas krīt no galda,” minēja sieviete. “Nu labi, tava ticība ir liela sieviete,” Jēzus sacīja. “Šī vārda dēļ, ej.” Un ļaunais gars ir izgājis no meitenes, Viņš pat nepavēl iziet, kāda autoritāte, lūk, kā mēs lasām Bībeli, ko mēs redzam Dieva vārdā. Es ļoti daudz lasu, sludinu, ļoti daudzus gadus, tāpēc ir izveidojies kaut kāds Bībeles konteksts skaidrāks, tāpēc es varu pienest, ko ikdienā var neatklāt. Jēzus nelūdza, saskaroties ar ikdienas lietām vai kādām lielākām problēmām, Viņš momentā risināja ar dievišķo autoritāti.
Un, nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis. (Marka evaņģēlijs 7:30)
Jēzus dziedināja kurlmēmo, bet kā Viņš to izdarīja? Pie viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai uzliek virsū rokas.
Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. (Marka evaņģēlijs 7:33-35)
Jēzus dziedināja kurlmēmo ar pavēli, dievišķo autoritāti. Jēzus atbrīvoja zēnu no nešķīstā gara, jeb precīzāk no epilepsijas. Jēzus paskaidroja, ka pirms pavēlēt slimībām, iegūt dievišķo autoritāti, tev ir jāizdara kādas garīgas disciplīnas. Kāds vīrs atveda savu dēlu pie Jēzus, teica, ka nevar izdzīt ļauno garu, viņš tam saka: “Tavi mācekļi nevarēja, palīdzi, ja Tu vari.”
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!” Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. (Mateja evaņģēlijs 17:17-18)
Tas izgāja brēkdams, stipri raustīdams zēnu. Daudzi teica, ka tas ir nomiris, bet Jēzus ņēma pie rokas, piecēla, tas uzcēlās un pēc tam iegāja kopā namā ar mācekļiem un tie jautāja:
Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” (Mateja evaņģēlijs 17:19)
Tu varēji, mēs nē. Jēzus norāja gan mācekļus, gan tēvu. Kāpēc mēs nevarējām? Jo sākotnēji jau atveda pie mācekļiem.
Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:20-21)
Un nedomā, ka tu tagad neēdīsi, un tāpēc būs viss labāk. Gavēnis nozīmē disciplīna garīgās lietās pirmkārt, nevis neēšana vai ēšana, tas ir Dieva vārds, disciplīna, lūgšana, tas, kas veido tavu ticību. Tā ir draudze, kas piešķir tev šo dievišķo autoritāti ikdienā, kura tev ir no jaunpiedzimšanas brīža, bet, lai to lietotu, draudzei ir vajadzīgs atgādinājums, ka jāaug ticībā, lai lietotu šo autoritāti, sākot ar mazām lietām, vēlāk lielākām, šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Vārds, lūgšana, pateicība, nešaubīga ticība un pavēle, rezultāts seko pēc tam.
Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Bet aklais Viņam sacīja: “Rabuni, ka es varētu redzēt.” Un Jēzus tam sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja. (Marka evaņģēlijs 10:46-52)
Viņš pat nepavēl īsti, tā ir kā pavēle, ej viss ir kārtībā. Reizēm pie manis atnāk kāds cilvēks noraudājies, varbūt ļoti apgrūtināts, ar mani parunā, paraud un pēc tam viss forši. Nekādas lūgšanas. Jēzus pieiet pie vīģes koka.
Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. (Marka evaņģēlijs 11:12-14)
Mācekļi klausījās, nākamajā dienā ejot garām, šis koks ir nokaltis. “Mācītāj, kā tad tā? Tu pateici, un tas nokalta.” Jēzus atbildēja:
Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. (Marka evaņģēlijs 11:23)
Tas, ko viņš saka, tas tam notiks, ja viņš nešaubīsies. Vai šaubīties ir labi? Ļoti labi, bet Jēzus nespētu dziedināt nevienu cilvēku, ja Viņš šaubītos, tajā brīdī, kad rīkojās. Šaubīties tu vari savās lūgšanās, pārdomā, salīdzinot dažādus faktus, meklējot kaut kam risinājumu, tas ir pilnīgi normāli šaubīties, kad esi pieņēmis lēmumu, tu nevari 100% zināt, ka esi pieņēmis pareizo. Es neticu tam, man tā nekad nav, bet es dzirdu visādas pasakas, “tā Dievs pateica”, tāda pārliecība, ka tā jādara, labi, ir atsevišķi gadījumi, bet tad Dievs tev neko nepateica, nav tādas 100% pārliecības, ir tava analīze, reāls lēmums, tas, ko tavs iekšējais dators izmet ārā, labāko no pieejamām, nevar dabūt labāku atbildi kā smadzenēs ir. Savāc visu informāciju, pārdomā un tas ir līdzīgi kā mākslīgais intelekts, tas met ārā kaut kādu vienu atbildi, labāko no tā, kas ir. Varbūt kāds eņģelis cilvēka izskatā pasaka, es ticu arī pārdabiskām atklāsmēm. Tas ir ļoti reti, bet ikdienā tas nav vajadzīgs. Es neticu visiem praviešiem, kas pravieto, met ārā savu saturu. Dievs lieto mūsu smadzenes, viss notiek uz dabiskās platformas, tu neesi Jēzus Kristus. Mēs, visa draudze kopumā, neesam piecēluši mirušos, tikai garīgi mirušos, bet manā praksē nav neviens. Atceros, vienreiz bēres bija Saldū, nomira draudzes meitenīte, kas bija slima ar vēzi, cilvēki nāca pēc palīdzības, arī draudzē palika. Nāca un nomira, draudze bijām uz bērēm un es biju izvadītājs, mums līdzi bija brālis, viņš bija ļoti ticīgs, kad mēs negavējām, viņš gavēja, viņam viss bija otrādāk. Viņš ļoti ticēja, ka mirušie jāceļ augšā, es runāju to bēru runu, es jutu, ka viņš grib nākt un teikt, ka Jēzus vārdā, lai ceļas augšā. Ir kaut kādas reizes, kad notiek šādas īpašas reizes. Beigās gan neko tādu nedarīja, pateicu kādus vārdus. Neaptveramas ir šīs Viņa manifestācijas, kas reti ir sastopamas, bet tādas lietas notiek, bet, ja es jums paprasīšu, vai kāds tādu ir redzējis? Es domāju, ka neviens nebūs neko tādu reālu redzējis, tas nebūs bieži, bet mēs dzirdam kāda liecību internetā. Es zinu, ka var no mirušajiem augšāmcelties garīgi, lūk, brīnums, es esmu cēlies augšā, tu es cēlies augšā, tas ir kaut kas cits. Pārmaiņas, kas notiek cilvēkā, ka viņš pēc tam garīgi aug, mainās un sasniedz mērķus, tas ir reāls brīnums. Par to mēs vairāk runājam, bet tanī pašā laikā ir lietas, kur mums tiešām ir vajadzīga dievišķā iejaukšanās, bet tur mums ir nepieciešama pašiem ticība, nešaubīga un dievišķa autoritāte. Tātad par nešaubīgo ticību ir tā – tu šaubies, izvērtē, un dabū pareizo atbildi no visām pieejamām, tu jau vari teikt, ka Dievs pateica, kā tev jārīkojas, vienalga, cik pareizi tas ir, kad tu lēmumu pieņēmi un sāc rīkoties, tu vairs nešaubies un ej uz simts, saproti? Bet, ja tev smadzenes ir iznestas pašam un greizas, tad ir skaidrs, ka tas būs smieklīgi viss, bet, kad galvā kaut cik normāli ir viss, un Bībeli pārzina un zināšanas savā specifikā, kas nepieciešamas – rīkojies! Es nedomāju par muļķīgu rīcību. Bet reizēm arī Dieva gudrība ir muļķība cilvēku acīs. Rīkojies un nešaubies, jo Jēzus saka:
[..] ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. (Mateja evaņģēlijs 21:21)
Bet Jēzus nedomāja tieši tādu brīnumu, Viņš neizdarīja nevienu, kur būtu kalnus pārcēlis. Kā man teica kāds mācītājs, ka viņam uzdeva jautājumu: vai Dievs var radīt tādu akmeni, kuru pats nevar pacelt? Šis mācītājs gudri bija atbildējis. Viņš saka: “Jā, var, tas esi tu!” Tas esi tu, tiešām tādu akmeni tu pacelt nevari. Jēzus nedomā, ka mums jāpārceļ kalni, bet Viņš saka, ka mums ir dievišķā autoritāte, kas ir balstīta vārdā, lūgšanā, pateicībā un nešaubīgā ticībā! Ja tu nešaubīsies savā sirdī, tev tas notiks, to, ko tu saki, apliecini, par ko tu pateicies, tev tas notiks. Jēzus piecēla Lācaru no mirušajiem, kurš jau bija vairākas dienas kapā un jau bija attiecīgā smarža no līķa. Tās jau siltās zemes, tas nav Latvija vasarā karstākajās dienās, tur vienmēr ir silti. Lācars bija četras dienas kapā. Jēzus pavēlēja noņemt akmeni. Un visi bija šokā, iedomājies? Apmēram tā, atrociet kapu, noņemiet akmeni. Akmens tika novelts, Jēzus pacēla acis augšup, un tūliņ Jēzus sāks lūgt Dievu? Nekā tamlīdzīga.
[..] Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa evaņģēlijs 11:41-42)
Viņam nevajadzēja lūgt, Jēzus pateicās, lai būtu publiska lūgšana, tas ir līdzīgi, kā vecāki ar bērniem pirms ēdienreizes vai pirms gulētiešanas kopīgi pielūdz Dievu par muļķīgām lietām, bet tikai tāpēc, lai redzētu, ka vecākiem Tēvs ir arī debesīs, ne tikai tēvs virs zemes, bet lai bērniem rādītu paraugu. Ne jau tagad tu tici par kaut kādu Mikimausu, ko bērns lūdz Dievam, vai ko tamlīdzīgu, bet būtība. Šodien braucot redzēju reklāmu uz Pērnavas un Čaka krustojumu pie Zemitāna tilta, un rakstīts tur bija, ka ikkatrs var būt Salavecis – “Coca-cola”. Es ļoti labi atceros, ka biju mazs, neatceros, cik man bija gadu, bet es rakstīt jau mācēju, rakstīju vēstuli Salavecītim, gribēju riteni. Gāju nest vēstuli uz zilu pastkasti, rakstīts virsū bija pasts, kas bija pie katra mājas stūra. Iemetu vēstuli, un pēc pus gada dabūju riteni, kamēr Salavecis atveda man viņu, bet laikam man vecāki tomēr nopirka, jo katrs var būt Salavecītis. Tas ir līdzīgi, ja tu cilvēka priekšā kaut ko izpildi, ir svarīgi, ka tu bērnus audzini, tu esi paraugs, parādi tikai paraugu, bet tā nav tāda sirds lūgšana, kas tagad visu mainīs, bet tas kopumā maina bērnus, tas nes izmaiņas ģimenē, pozitīvi ietekmē, ienes Dieva atmosfēru un svētību. Jēzus šeit līdzīgi kā bērniem priekšā, vienkārši: Es pateicos, ka Tu man paklausi katrā laikā, bet ne jau Es sevis dēļ lūdzu, man ir dievišķā autoritāte, Es jau savu esmu izlūdzis. Kaut kur esmu redzējis klipiņus vairākos variantos, vecs suns iet pa priekšu un neredz lāci, kas viņam iet aiz muguras, tas ir no kaut kādas filmas ņemts, nezinu no kurienes, viņš iet un saka: “Es savu esmu atbaidījies, man viss vienalga.” Es savu esmu izlūdzis, visu esmu panācis, man šajā brīdī ir dievišķā autoritāte. Iedomājieties, 43. pantā Viņš stiprā balsī sauca – Lācar, nāc ārā!
Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.” (Jāņa evaņģēlijs 11:44)
Četras dienas mirušais piecēlās pēc Jēzus pavēles, Viņš nelūdza, bet pavēlēja ar dievišķo autoritāti. Saviem mācekļiem pēc tam, kad deva viņiem norādījumus, teica:
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka evaņģēlijs 16:15-18)
To Viņš saka mācekļiem – šīs zīmes ies viņiem līdzi.
Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:20)
Ticīgiem apstiprināja vārdu, viņu nešaubīgo ticību. Kā tad rīkojās mācekļi? Pirmkārt pirmais numur viens māceklis bija Pēteris. Pēc Jēzus augšāmcelšanās, pēc Svētā Gara izliešanās, Jaunās Derības ēra ir sākusies, draudze ir iesākusies. Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap devīto lūgšanas stundu. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī.
Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam. (Apustuļu darbi 3:1-9)
Un nolika vīru pie durvīm, lai viņš ubagotu. Un, ieraudzīdams Pēteri un Jāni gāja garām, viņš nedomāja par dziedāšanu. Lūk, neizskatījās, ka šim cilvēkam kāda dižā ticība gan būtu, bet šī bija Jāņa un Pētera autoritāte, tas ir apbrīnojami. Vēlāk, kad viņus pratināju par šo brīnumu, viss, ko viņi saprata, šie cilvēki ir bijuši ar Jēzu, tie ir tie, kas ir bijuši ar Jēzu, viņi dara tos pašus darbus, ko darīja Viņš, un tāpat arī tu vari. Iznesa šo vīru, kurš nekad nebija staigājis, tizls no mātes miesām Bībelē teikts, viņš tāds piedzima, visa Jeruzāleme viņu zināja, pie tempļa durvīm ubags, ubagoja, viņu atnesa, lai ubagotu. Un, kad viņš redzēja, ka Pēteris un Jānis nāk garām, viņš cerēja saņemt kādu dāvanu, varbūt bija dzirdējis, ka nodarbojas ar zupas virtuvi vai labdarību.
Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. (Apustuļu darbi 3:6-8)
Kas ir un kas tad viņam bija? Nešaubīga ticība, kas pārceļ kalnus. Pēteris pārstaigāja visu apgabalu, viņš vadīja draudzes, dibināja draudzes, iecēla mācītājus draudzēs, tā bija varena kustība, kas līdz šīm dienām turpinās.
[..] nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” Un viņš tūdaļ cēlās. (Apustuļu darbi 9:32-34)
Pēteris nelūza Dievu, viņš pavēl un lieto dievišķo autoritāti. Kas man ir, to es tev dod – celies un staigā. Bet viņš norāda uz savu Kungu, līdzīgi kā Jēzus pie Lācara kapa, es to saku tikai apkārt esošo dēļ, nevis ka es to izdarīju, bet mans Kungs Tēvs, kas debesīs, Jēzus Kristus, kas sēž pie Dieva labās rokas. Jēzu vārdā Tas Kungs tevi dziedina, sakārto savu gultu un tusē.
Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga. (Apustuļu darbi 9:35)
Jopē bija kāda mācekle vārdā Tabita – labdare –, ar labdarību nodarbojās, viņa nomira, un cilvēkiem bija ticība šajā draudzē, ka varbūt var palīdzēt, un sūtīja pie Pētera. Pēteris atnāca, viņa bija nomazgāta, nolikta augšistabā tajās dienās, un Pēteris cēlās, gāja līdzi, nonāca šajā vietā, viņu uzveda augšistabā. Atraitnes viņu apstāja, raudāja, rādīja svārkus, drēbes, ko viņa bija darinājusi. Pēteris izraidīja visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu šoreiz. Un pret mirušo pagriezies, iegaumē, arī šajā reizē, viņš lūdza pirms tam Dievu pret mirušo. Pagriezies sacīja: Tabita, celies augšā! Viņa atvēra acis, iedomājies, tā kā šausmenē. Un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.
Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. (Apustuļu darbi 9:41)
Viņš arī izraidīja visus ārā līdzīgi kā Jēzus, lai nešaubīgi ticību ar autoritāti viņš varētu izdarīt to, kas viņam bija jāizdara. Pāvils nebija viens no divpadsmit.
Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. (Apustuļu darbi 14:8)
Šis cilvēks dara to pašu. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, un šis cilvēks dzirdēja Pāvilu runājam, tāpat kā tu mani tagad dzirdi. Viņš dzirdēja sludinot, un Pāvils redzēja, ka viņam ir ticība. Redzēja, ka viņš var būt dziedināts.
Sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. (Apustuļu darbi 14:9-10)
Tur notika Dieva zīmes, pēc tam šie vietējie iedzīvotāji, pagāni domāja, ka viņš ir Dievs, ka viņš ir Zevs, gribēja upurus pienest, bet, kad viņi pateica, ka nav nekādi dievi, ka nevajag upurēt, tieši otrādi – viņus izdzina ārā un ar akmeņiem apmētāja. Vispār visādas šausmas, bet pats fakts – Pāvils pats rīkojās ar dievišķo autoritāti. Kad Jēzus pabaroja 5000 cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm, kā tas notika? Arī tur Viņš nelūdza Dievu, bet Jēzus teica interesantu lietu. Tad, kad mācekļi teica: ko mēs dosim šiem cilvēkiem ēst? Jēzus, atbild:
Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” (Marka evaņģēlijs 6:37)
Nepārtraukti Jēzus norāda: lietojiet jūs savu ticību, nešaubīgu ticību, dodiet jūs. Šajā gadījumā viņam ir piecas maizes un divas zivis, kuras Jēzus ņēma un pateicās Dievam, un deva cilvēkiem, mācekļiem un pabaroja 5000 vīru vien ar piecām maizēm un divām zivīm. Viņš sagaida no mums to, ko darīja pats: Dieva vārds, pateicība, lūgšana, draudze, kopīga pielūgšana. Draudze bija kopīga pielūgšanās, bija individuāli lūgšanās, personīgas attiecības ar Dievu, izšaubīšanās, lēmumu pieņemšana, nešaubīga ticība un rezultāts.
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Viņi pastāvēja ticībā vietā, kur tika kultivēta un radīta nešaubīga ticība draudzei kopumā un katram individuāli: apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievišķā autoritāte” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
