Linda mūsu draudzē ir tikai trīs mēnešus, un šajā laikā ar viņu ir noticis liels brīnums – dievkalpojuma laikā Linda ir piedzīvojusi dziedināšanu no sāpēm mugurā, kas viņu mocīja gandrīz gadu.

Par savu ceļu pie Dieva un dziedināšanu Linda stāsta: “Pusaudžu gados daudz sportoju un nepareizas slodzes rezultātā man izveidojās mugurkaula deformācija jeb skolioze. Sākumā neko nejutu, tomēr pamazām radās sāpes mugurā, īpaši, kad bija jāveic kādi darbi, ilgāku laiku jāsēž vai jāstāv. Domāju, ka tas ir tikai nogurums, kas ātri pāries, taču tad es saslimu un nācās vairākas dienas ievērot gultas režīmu. Guļot vienā pozā, piepeši man ļoti stipri sāka sāpēt mugura. Devos pie ārsta, man uztaisīja rentgenu un konstatēja skoliozi. Izārstēt šo kaiti neesot iespējams, varot palīdzēt tikai fizioterapija un rehabilitācija. Ārsts pateica, ka jāveic vingrinājumi, lai mazinātu sāpes un neveidotos smagāka skoliozes stadija. Tā nu es apmeklēju speciālistus un nodarbojos ar ārstniecisko vingrošanu. Man lika uz muguras plāksteriem līdzīgas uzlīmes, kas balstīja muskuļus, tomēr visas šīs procedūras palīdzēja ļoti maz. Vairāk vai mazāk, bet stipras sāpes mugurā es jutu apmēram pus gadu.

Kad man kāds stāstīja par Dievu, es atbildēju, ka man Viņu nevajag, iztikšu tāpat. Arī manas muguras sāpes un tas, ka medicīna nespēja palīdzēt, nebija noteicošais, kāpēc es atgriezos pie Dieva. Drīzāk tā bija ziņkāre. Kāda draudzene, kura apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, teica, ka nākamajā dienā dodas uz dievkalpojumu, un aicināja arī mani, vai negribot atnākt līdzi. Ziņkāres vadīta, nodomāju, – būs jāaiziet. Jau pirmajā reizē mani ļoti uzrunāja mācītāja svētruna, kurā viņš sludināja, ka ar šo dzīvi nekas nebeidzas. “Kur tu nonāksi pēc nāves? Debesīs vai ellē?” viņš jautāja klātesošajiem. Apzinājos, ka Dievs ir un par savu dzīvi esmu atbildīga Viņa priekšā. Dievkalpojuma beigās pēc mācītāja aicinājuma iznācu draudzes priekšā un lūdzu: “Jēzu, piedod manus grēkus, ienāc manā dzīvē un esi mans Kungs un Glābējs!” Manī notika pārmaiņa – garīgas lietas par Dievu un mūžību, kas man agrāk bija pilnīgi vienaldzīgas, tagad sāka interesēt, un es nolēmu apmeklēt arī mājas grupiņu un Bībeles skolu.

Pamazām manī radās ticība, ka Dievs var dziedināt arī manu muguru. Sāku mājās lūgt pati par savu problēmu, un arī mājas grupiņā par to lūdzām. Tomēr ārēji nekas nemainījās. Arī uz dziedināšanas dievkalpojumu draudzē šā gada martā es atnācu ar sāpošu muguru. Sākumā domāju, kā spēšu izturēt garo dievkalpojumu, jo mugura arvien vēl sāpēja. Slavēšanas laikā Dievs mani aizskāra, es piedzīvoju emocionālu saviļņojumu un turpat zālē sāku raudāt. Noraudāju visu dievkalpojumu un jau tā laikā jutu, ka sāpes bija pārgājušas! Taču sākās cita dīvaina lieta – man sāka tā kā krakšķēt mugurkauls un tas turpinājās arī pēc dievkalpojuma. Vēlāk mājās mamma sacīja, ka vairs nevar redzēt šķībo muguru, un ievēroja, ka mani pleci, kur viens bija augstāks par otru, ir iztaisnojušies! Šis process turpinās vēl arvien. Pie ārsta un fizioterapeita kopš dziedināšanas dievkalpojuma vairs neesmu pierakstījusies. Mugura taisnojas, viss ir procesā. Ja agrāk intensīvas sāpes jutu katru dienu, tad tagad – pa retam tikai nelielas sāpes. Dievs mani dziedina!

Cilvēkiem, kuriem ir muguras problēmas, es gribu ieteikt paļauties uz Dievu. Ja ārsti apgalvo, ka kāda kaite nav izārstējama, tad Dievs to var dziedināt, jo Viņam nav nekā neiespējama. Tev ir jātic un jālūdz par savu dziedināšanu, tad arī tu tapsi vesels!”

Lindas Vorobejas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums