Velta uzauga labā ģimenē, kur visi viens par otru ļoti rūpējās.
Kaut arī meitas parasti izvēlas sekot mammām un visos darbos tām palīdzēt, tomēr Velta bija vairāk pieķērusies tētim. Savu bērnību mazā meitene pavadīja Sibīrijā, un bieži vien viņa mēdza kopā ar tēti doties pastaigās pa mežu, makšķerēt vai medībās – vārdu sakot, Velta darīja to, ko parasti kopā ar saviem tēviem dara dēli. Viņa stāsta, ka esot skraidījusi pakaļ tētim kā „astīte”. Tieši tētis bija tas cilvēks, kuram Velta uzticēja savas domas un pārdzīvojumus. Vakaros viņa nedevās pie miera, iekams nebija novēlējusi tētim labu nakti un iedevusi buču. Kad Velta brīvdienās atbrauca no citas pilsētas, kur viņa mācījās augstskolā, tētis vienmēr viņu gaidīja istabā vai dārzā.

Kādu reizi, kad Velta pārbrauca mājās, tētis viņu nesagaidīja. Nedaudz vēlāk mamma meitenei pastāstīja, ka tētis ir slims. Pēc neilga laika nācās vest viņu uz slimnīcu. Dodoties prom, tētis meitu samīļoja, paskatījās acīs un sacīja: „Esi vienmēr laimīga!” Tajā brīdī Velta gan neaizdomājās, kādēļ viņš tā saka. Viņa pat nevarēja iedomāties, ka savu tēti redz pēdējo reizi.

Nākamās nedēļas augstskolā Veltai bija ļoti grūtas. Viņa ļoti pārdzīvoja par tēva veselības stāvokli, tādēļ daudz raudāja, dzēra nomierinošas tējas un naktīs negulēja. Viņa bija izlēmusi doties mājās, tomēr mamma ieteica uz mājām braukt dažas dienas vēlāk. Meitene mammai paklausīja. Rītā, kad Veltai vajadzēja braukt mājās, viņai piezvanīja māsa un pateica, ka tētis ir nomiris…

Velta sabruka. Viņa jutās ļoti vainīga par to, ka tēta pēdējos dzīves brīžos nebija bijusi viņam līdzās un nebija spējusi viņam palīdzēt. Viņa nespēja sev piedot, ka paklausīja mammai un mājās pārbrauca tad, kad jau bija par vēlu.

Šī smagā emocionālā satricinājuma rezultātā Velta sāka atraidīt cilvēku mīlestību, nevēloties nevienam pieķerties un nevienu mīlēt, lai nesāpinātu sevi un citus. Viņa sāka baidīties, ka cilvēki viņu pievils un izmantos.

Viņa daudz raudāja, jo nespēja pieņemt tēta nāvi. Jaunā sieviete pat apsvēra iespēju darīt pašnāvību, jo šķita, ka dzīvei ir pazudusi jēga, tomēr meiteni atturēja doma, ka ar šādu rīcību viņa ļoti sāpinātu mammu.

2009. gadā, divus gadus pēc aprakstītajiem notikumiem, Velta sāka meklēt Dievu un ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”. Tur viņa devās uz draudzes rīkoto lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Savu stāstu turpina Velta pati: „Šī semināra laikā es sapratu savu kļūdu, – ka pret tēti esmu izturējusies kā pret savu elku, kurš man ir Dieva vietā. Sapratu, ka neviens cilvēks nevar aizvietot Dieva mīlestību un piešķirt dzīvei jēgu. Apzinājos, ka nespēju sev piedot to, ka tēta pēdējās dienas nepavadīju kopā ar viņu. Taču Dieva griba ir, ka mēs piedodam, tādēļ pēc inkauntera es beidzot pieņēmu lēmumu piedot pati sev. Tomēr pēc kāda laika es ļāvos  vecajām domām un prātoju par to, kā būtu, ja viņš vēl joprojām būtu dzīvs. Pēc šādām pārdomām es vienmēr jutos vēl sliktāk, jo katru reizi notikušo pārdzīvoju ļoti emocionāli.” Velta turpināja cīnīties un lūgt Dievam, lai Viņš atbrīvo viņu no nepareizajām emocijām.

Bībele (Atklāsmes 12:11) māca: „Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” Saskaņā ar šo Rakstu vietu Velta izlēma liecināt citiem par savām attiecībām ar tēti un par nepiedošanu sev. Tieši liecināšana deva viņai pilnīgu brīvību no nepareizajām emocijām, kas viņu bija nospiedušas gandrīz sešus gadus.

Velta stāsta: „Es meklēju palīdzību pie cilvēkiem, tomēr neviens man nespēja palīdzēt. Tikai tad, kad iepazinu Dievu, saņēmu dziedināšanu savām emocijām un spēju piedot pati sev. Tad, kad iepazinu Dievu, sapratu, ka tikai Viņš spēj dziedināt emocijas un palīdz piedot. Tagad esmu brīva no mokošām dvēseles saitēm un pārmetumiem pašai sev. Spēju pieņemt cilvēku mīlestību, nebaidoties, ka mani sāpinās. Spēju mīlēt cilvēkus, kalpot, veidot attiecības un uzticēties viņiem. Neviens cilvēks nevar palīdzēt tā, kā Dievs. Es pateicos Dievam, ka Viņš ir dziedinājis manas emocijas, izmainījis manu dzīvi un darījis mani brīvu!”

Veltas Kalniņas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska