Mēs visi zinām, kas ir rakstīts Mateja evaņģēlija pēdējā nodaļā.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19-20)

To teica Jēzus, un mēs visi to pazīstam kā Viņa Lielo pavēli. Tomēr tā nav tikai pavēle vai auksts pienākums, kas ir uzrakstīts un mums jādara. Es gribu, ka mēs neaizmirstam, kas tas ir pašos pamatos, kas ir šī panta centrā un kas vispār ir evaņģelizācija. Evaņģelizācija ir Dieva sirds attieksme pret cilvēkiem, īpaši pret tiem, kuri Dievu nepazīst un vēl ir tālu no Viņa. Ja mēs padomājam arī par sevi, ir vērts atcerēties, ka Dievs mūs mīlēja arī tad, kad mēs Viņu negribējām, atstūmām un dzīvojām savos grēkos. Tikai Dieva mīlestības dēļ mēs esam varējuši atgriezties. Mēs bieži to aizmirstam, jo domājam, ka esam pareizi, skaisti un pilnīgi un ka tie, kas ir pasaulē, ir tie nepareizie. Citreiz tieši ar šādu attieksmi mēs arī ejam pie cilvēkiem.

Kad divi cilvēki apprecas, parasti viņi mīl viens otru. Mēs zinām, kā pēc tam no mīlestības dzimst bērni, un vecāki par to ir ļoti priecīgi. Viņiem viņu bērniņš šķiet visskaistākais, vismīļākais un pasaulē vienīgais tāds. Ar Dievu ir ļoti līdzīgi. Pēdējo mēnešu sprediķu tēmas mūsu draudzē ir tieši par mīlestību, un Dievs ļoti runā uz mums, pieskaras un izlej Savu mīlestību pār mums. Tas notiek arī mūsu lūgšanu kambaros, taču dievkalpojumos tas ir ļoti īpaši, kad mēs Dievu varam piedzīvot un sajust. Arī no mūsu mīlestības pret Dievu dzimst garīgie bērni. Kad šāds garīgais bērns ir piedzimis, kad viņš ir ienācis Dieva valstībā, Bībele saka, ka visa debespulku draudze gavilē. Dievs priecājas par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par simts taisnajiem, kas katru svētdienu skaisti sēž dievkalpojumā. Protams, Dievs priecājas arī par mums, taču šie cilvēki, kas atgriežas, ir ļoti dziļi Dieva sirdī. Evaņģelizācija ir aktīva rīcība no mūsu puses, kad mēs sludinām par to, ko Dievs ir izdarījis cilvēkiem un nesam Viņa glābšanas Vēsti, kā arī stājamies pretim ienaidniekam, kurš ir samaitājis tik daudzu cilvēku dzīves un joprojām turpina to darīt.

Bībelē ir minēts kāds notikums par ķēniņu Saulu. Tas notika viņa valdīšanas laikā, kad Izraēls karoja ar filistiešiem. Filistieši bija ļoti nikni Izraēla ienaidnieki. Viņi dzīvojās pa Izraēla zemi, un valstī bija karastāvoklis. Sauls bija savācis 3000 cilvēku lielu armiju, viņi bija kaujas gatavībā, taču nekas nenotika, jo nebija dota pavēle. Sauls vilcinājās. Viņš bija ķēniņš, kuram bija atņemts svaidījums. Sauls nebija ķēniņš pēc Dieva sirds, tāds bija Dāvids. Saulam bija paradums vilcināties tad, kad vajadzēja rīkoties, un rīkoties tad, kad vajadzēja nogaidīt, viņš daudzas lietas darīja otrādi. Saulam bija dēls Jonatāns, un viņš kļuva nepacietīgs. Jonatāns un Dāvids bija draugi, un viņš saprata, ja Izraēls neko nesāks darīt, tad filistieši pilnībā pārņems viņu zemi. Vecākiem, protams, ir jāklausa, taču Jonatāns izdarīja savādāk. Viņš, neko neteikdams tētim, kopā ar savu ieroču nesēju izlēma rīkoties. Jonatāns ņēma iniciatīvu savās rokās.

„Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: “Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.”” (1. Samuēla 14:6)

Situācija bija tāda, ka viņi stāvēja apakšā, un viņu priekšā bija kalns, kurā atradās filistieši. Tur bija viņu armijas nometne. Jonatāns bija divatā ar savu ieroču nesēju, un viņš sacīja: „Iesim, ja viņi mūs ieraudzīs, kas noteikti arī notiks, un teiks: „Kāpiet augšā!” tad tā būs zīme, ka Dievs nodevis viņus mūsu rokā.” Tas bija ticības solis. Notika tā, kā Jonatāns bija teicis – filistieši viņus ieraudzīja un sacīja: „Nāciet pie mums augšā.” Viņi tā teica tādēļ, ka neticēja, ka divi cilvēki kaut ko spēj paveikt. Filistieši domāja: „Kad viņi uzkāps augšā, mēs viņus nogalināsim.” Tomēr notika savādāk, un šie drosmīgie jaunieši uzkāpa kalnā pie filistiešiem un atrada viņus pilnīgi nesagatavotus uzbrukumam. Filistieši bija ļoti apjukuši, un Jonatāns ar savu ieroču nesēju divatā sāka uzbrukumu, uzvarēja un sakāva viņus, jo Tas Kungs deva viņiem uzvaru. Laikā, kad Jonatāns devās cīņā, Sauls gāja pie Tā Kunga priestera. Tas nav slikti iet pie Dieva vai Dieva cilvēka prasīt norādes, ko un kā darīt, taču tajā brīdī jau bija skaidri zināms, kas ir jādara. Bija acīmredzams, ka ir jāiet uzbrukumā, taču Sauls vilcinājās un domāja: „Kad Dievs dos kādu īpašu zīmi, kad es tā pavisam sapratīšu, ka tieši tagad ir īstais laiks, tad es darīšu.” Kad Sauls dzirdēja, ka filistiešu nometnē kaut kas notiek, viņš sūtīja armiju, un tad filistieši aizbēga uz visām pusēm un ienaidnieks bija spiests atkāpties. Vēl ir rakstīts, ka tas notika „kādā dienā”, kad Jonatāns izdarīja šo soli. Tas nozīmē, ka tā bija parasta diena bez īpašas Dieva vadības un atklāsmes, taču Jonatāns to padarīja īpašu. Sākumā tā bija parasta diena, taču pēc tam kļuva ļoti īpaša, un tas viss tā izvērtās tādēļ, ka Jonatāns bija noskaņojis savu prātu cīnīties. Dievs iesaistījās cīņā precīzi tad, kad Jonatāns pieņēma lēmumu, ka kaut kas ir jādara un ka ir jātiek ārā no tā bezizejas stāvokļa, kādā atradās visa valsts. Uz mūsdienām, mūsu draudzi un evaņģelizāciju tas attiecas tā, ka tev un man pieder iniciatīva.

Cilvēki bieži vien saka – nav īstais laiks. Zini, atmoda ir vajadzīga tad, kad tās nav, nevis tad, kad tā ir. Un atmoda iesākas tad, kad šķiet, ka nav ne mazākās pazīmes par to. Tad, kad lietas apkārt iet slikti, tad parasti paceļas ticības vīri un sievas un viņi sāk rīkoties, lai izmainītu apstākļus. Un daudzi lūdz pēc atmodas, mēs tai skaitā, protams, lai tā pārņem Latviju, Eiropu, Ameriku, un visu pasauli. Tas ir pareizi, taču mēs nevaram tā vienkārši gaidīt, kamēr tā atnāks un evaņģēlija pasludināšana kādu dienu kļūs viegla un vienkārša. Ja mēs gaidīsim, kad situācija uzlabosies, mēs nekad nepieredzēsim izmaiņas. Un ko mēs gaidīsim? Ka velns pats no sevis aizies? Tā nekad nenotiek. Ir mācītāji, kuri uzskata, ka šeit, Eiropā, ir sātana tronis. Tas nozīmē – viņa galvenā mītne virs zemes. Varbūt tā arī ir, jo tie mācītāji, kas atbraukuši no Āfrikas, teikuši, ka šeit, Eiropā, ir ļoti „cieta” zeme evaņģēlijam – grūti sludināt, cilvēki neatgriežas tik daudz pie Dieva, kā gribētos. Bet kā tu domā, vai šeit ir „cietāka” zeme evaņģēlija sludināšanai, nekā, piemēram, Lībijā vai Irākā, vai Sudānā, vai tepat Krievijā? Un šajās valstīs tu vari mierīgi samaksāt ar savu dzīvību par to, ka esi kādam pastāstījis par Jēzu. Es domāju, ka mums šeit ir daudz „mīkstāka” zeme, mēs varam sludināt. Dari jau tagad visu to, ko spēj izdarīt! Jo tajā laikā, kamēr tu gaidi atmodu, tu vari izglābt  tūkstošiem cilvēku. Tu vari būt atmodas starta punkts.

Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:20)

Tātad, viņi izgāja, un Dievs gāja līdzi. Viņš svētī. Kad es runāju ar cilvēkiem uz ielas, daži atbildēja: „Jā, es gribētu ticēt Dievam, bet es gribētu Viņu redzēt, tad es ticēšu.” Es redzu, ka esmu pie šī cilvēka atnākusi īstajā brīdī, viņam ir problēmas, mēs kādu stundu runājam. Viņš  pat beigās sāk teikt, ka nav nejauši, ka mēs tā satikāmies. Bet viņam vajag, lai Dievs pats atnāk. Bet Dievs mani atsūtīja viņa dzīvē un viņš to neredz un nesaprot, jo viņam ir savs veids, kā viņš Dievu gaida. Un ar kristiešiem ir līdzīgi, tikai citā griezumā: „Es iešu tikai tad, kad Svētais Gars man to liks darīt!”. Bet Bībelē ir teikts: „Tie izgāja”. Citiem vārdiem sakot, viņi izrādīja iniciatīvu un Tas Kungs viņus atbalstīja un ar prieku tiem pievienojās. Un, kad Jonatāns ar savu biedru uz savu iniciatīvu iesaistījās kaujā, viņš guva tādu uzvaru, par kādu nebija spējīgs pat iedomāties. Viņš jau nezināja, kā būs, bet Dievs viņiem deva uzvaru. Jautājums – uz ko Dievs gaida? Vai Viņš negaida uz mums? Vai tu neesi Viņa Jonatāns? Mācītājs Reinhards Bonke kādā no savām grāmatām raksta tā: „Jums nav vajadzīgs neviens, kas uzliktu rokas, jums nav vajadzīgs neviens pravietojums. Viss, kas jums ir vajadzīgs, ir paklausīt lielajam aicinājumam un neizniekot nevienu minūti.” Un to saka cilvēks, kuram Āfrikā evaņģelizācijas sapulcēs ir simtiem tūkstošu cilvēku, pat pusmiljons vai miljons, kas pieņem Jēzu. Dievam ir tāds tūkstošgadīgs kalendārs, kurā ir tikai viena diena. Un to vienu dienu sauc „šodiena”. Tā nav ceturtdiena, tā nav parītdiena, nākamā nedēļa, bet šodiena. Un kas tad mums ir jādara?

“Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, ne gudrības.” (Salamans mācītājs 9:10)

Protams, ir lietas, kas vienam padodas labāk, otram sliktāk, bet evaņģelizācija – tas ir katram. Un tāpēc, ka Bībele ir domāta mums visiem. Un pirmā lieta, ko Dievs vēlas, lai tu darītu, ir, lai tu nepavadītu gadus, cenšoties uzzināt, kāds tad īsti ir grandiozais Dieva plāns tavai dzīvei. Draudzē (ne šajā) pazinu cilvēku, kuru vienmēr nodarbināja viena lieta. Šis cilvēks meklēja savu lielo kalpošanu un tā arī neatrada. Bet Dievam vienmēr ir darbs tev. Un Viņš ir tevi radījis, Viņš tevi mīl, un caur tevi Viņš grib mīlēt citus cilvēkus. Un ir cilvēki, kuri nevēlas darīt mazās lietas, tāpēc ka viņiem liekas, ka tas ir pārāk „negarīgi”. Viņi gaida savu zvaigžņu stundu, kārtīgi sēž solā, un, kad mācītājs viņus pasauc, viņi runā sprediķi. Vai arī cilvēks saka: „Kad es pelnīšu tūkstošus, tad gan es ziedošu Dievam desmito tiesu, būšu dāsnākais ziedotājs draudzē”. Vai arī: „Kad es būšu dziedināts, tad gan es visu Rīgu apgriezīšu „kājām gaisā.” Ja tu pats nevari regulāri apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus, tad kur nu vēl var runāt par cilvēku aicināšanu. Ja tu nesāksi darīt mazās lietas, tad nekad nenonāksi pie lielajām.

Dievs un mācītājs mani ir ielicis par mācītāja vietas izpildītāju mūsu draudzē Saldū. Bet pirms vairākiem gadiem sākums bija necils. Es iepazinos  ar dažiem cilvēkiem, kuri sāka braukt uz Rīgas dievkalpojumiem no Saldus. Viņiem bija dziedināšanas vajadzība. Man neviens neteica, ka man viņiem ir jākalpo, es vienkārši sāku zvanīt viņiem, lūgt, kalpot, kā es sapratu un varēju, līdz viņi kļuva tik daudz, ka mācītājs deva zaļo gaismu, ka Saldū var sākties mājas grupiņa. Pēc tam, katru nedēļu, deviņu mēnešu garumā, es braucu uz Saldu. Toreiz man nebija neviena brīvdiena, jo es strādāju valsts darbā, kur man bija astoņu stundu darba diena. Tagad ir savādāk, es pati varu plānot savu laiku, kad ko darīt. Tagad Saldū notiek dievkalpojumi, vakar bija ap piecdesmit cilvēku. Šobrīd tur ir draudze. Tagad es vairs nevadu atvērto grupu, bet es vadu līderu grupu, kuriem jau pašiem nu ir savas grupiņas. Par šo kalpošanu es saņemu algu, bet es to nedaru atalgojuma dēļ. Un mani pirmie darbiņi šajā Rīgas draudzē bija kārtības kalpošana. Es parasti sēdēju zāles aizmugurē un uzmanīju, lai nestaigā bērni un netraucē dievkalpojumu. Šodien daudzas lietas ir mainījušās, – ir citas atbildības, citas kalpošanas, bet tu sāc no mazuma, un Dievs tev iedod vairāk. Tu sāc kalpot cilvēkiem, Dievs tev iedod vairāk, ja tu pats to vēlies.

Un es pastāstīšu par kādu cilvēku, kurš izrādīja iniciatīvu un darīja mazas lietas, kas pēc tam pārauga par lielām, viņam pašam to īsti neapzinoties. Stāsts būs par kādu baptistu mācītāju un ielu evaņģēlistu. Bija kāds baptistu mācītājs, viņš dzīvoja Anglijā un vadīja vairākas draudzes. Viņu sauca Fransiss Diksons. Vienā no savām draudzēm viņš dzirdēja vienu liecību no puiša, kuram vārds bija Pīters Kalvers. Viņš stāstīja, kā atgriezies pie Dieva. Viņš bija dienējis Lielbritānijas jūras kara flotē, un kādā no braucieniem kuģis bija piestājis Austrālijas piekrastē, Sidnejā. Puisis stāsta: „Es gāju pa Džordžstrītu, kad pie manis pienāca kāds pavecs, sirms, maza auguma vīrietis. Un viņš man sacīja: „Atvainojiet, kungs. Es vēlos jums uzdot jautājumu, cerot, ka neaizvainošu jūs. Bet sakiet, ja jums šodien būtu jāmirst, vai jūs zinātu, kur pavadīsiet mūžību? Bībele saka, ka ir tikai divas iespējas, – vai nu debesīs vai ellē. Padomājiet par to.”” Šim puisim neviens nekad nebija uzdevis šādu jautājumu, tas viņu sāka uztraukt tā, ka viņš aizbrauca ar savu kuģi atpakaļ mājās, Anglijā, un pirmā lieta, ko viņš izdarīja, bija – sameklēja draudzi, satikās ar šo baptistu mācītāju un atdeva savu sirdi Jēzum.

It kā jau nekas īpašs, taču pēc neilga laika šis mācītājs Diksons devās uz ASV, lai tur novadītu sapulču sēriju vairākās draudzēs. Un vienā no šiem draudžu dievkalpojumiem kādam jaunam cilvēkam, vārdā Noēls, tika lūgts pastāstīt, kā viņš atgriezās pie Kristus. Un viņš stāstīja: „Es biju Austrālijā, Sidnejā, gāju pa Džordžstrītu, kad nez no kurienes man priekšā uzradās pavecs, sirms, maza auguma vīrietis. Un viņš man prasīja: „Atvainojiet, kungs! Es vēlos jums uzdot jautājumu, ceru, ka neaizvainošu jūs. Bet sakiet, ja jums šodien būtu jāmirst, vai jūs zinātu, kur jūs pavadīsiet mūžību? Bībele saka, ka ir tikai divas iespējas.” Un tā es kļuvu par kristieti.” Mācītājs bija ļoti pārsteigts, jo viņš dzirdēja to pašu stāstu, pilnīgi citā kontinentā. Neilgi pēc ceļojuma uz Ameriku, viņš devās uz Austrāliju, Jaunzēlandi, un kādā sapulcē, Adelaidē, viņš sapulcē pastāstīja šo stāstu, ka divi cilvēki līdzīgi atgriezušies pie Kristus, un, kamēr viņš tā runāja, viens vīrs, vārdā Marejs Vilkijs, piecēlās un pamāja ar roku, un teica: „Es arī atgriezos līdzīgā veidā. Reiz gāju pa Džordžstrītu, kad pie manis pienāca neliela auguma vīrietis un prasīja tieši to pašu”. No Adelaides mācītājs Diksons devās uz Pērtu. Kad viņu sapulces bija beigušās, draudzes vecākais diakons viņu uzaicināja uz pusdienām. Mācītājs prasīja: „Kā Jūs iepazināt Dievu?” Un diakons atbildēja: „Es uzaugu šajā draudzē jau no piecpadsmit gadu vecuma, bet nekad nebiju atdevis savu dzīvi Jēzum. Pirms trīs gadiem es biju Sidnejā, biznesa darīšanās. Un kāds neliela auguma sirms vīrs iedeva man bukletu un uzrunāja mani ar jautājumu: „Vai jūs esat glābts? Ja jūs šonakt nomirtu, vai jūs būtu debesīs?” Un es viņam centos paskaidrot, ka es taču esmu baptistu draudzes diakons, bet viņš manī neklausījās. Un es dusmojos visu ceļu līdz pat mājām. Tad, kad es pastāstīju to savam mācītājam, es cerēju, ka mācītājs mani atbalstīs, bet viņš bija vecā vīrieša pusē un teica: „Es daudzus gadus uztraucos par tavu glābšanu. Es zinu, ka tu esi draudzē no piecpadsmit gadiem, bet tu neesi glābts.” Un tajā laikā es atdevu savu dzīvi Jēzum un šodien kalpoju kā vadītājs”.

Pāris gadus vēlāk mācītājs Diksons devās uz Indiju sludināt misionāru apvienībai, kurā bija pāri vairāk nekā pieci tūkstoši misionāru. Vienā no viņu sapulcēm mācītājam palūdza pastāstīt par personīgo evaņģelizāciju. Viņš pastāstīja mums jau zināmo stāstu par vairākiem cilvēki, kuriem bija identisks atgriešanās stāsts pie Dieva. Kad dievkalpojums beidzās, misionāru vadītājs, maza auguma pazemīgs indietis, uzaicināja baptistu mācītāju pie sevis mājās uz pusdienām un mācītājs viņam prasa: „Bet tu taču biji hinduists, kā tad tu atgriezies pie Kristus?” Misionārs sāka stāstīt, ka viņš strādāja augstā amatā, diplomātiskajā dienestā un daudz ceļoja. Un viens no tiem viņa komandējumiem notika Sidnejā, kur pie viņa, ejot pa Džordžstrītu, pienāca neliela auguma sirms vīrietis un uzdeva jau zināmo jautājumu: „Vai tu esi glābts?” Šis sirmgalvis uzdāvināja bukletiņu indietim, viņš pateicās un devās prom, bet jautājums nelika mieru. Atgriezies savā Indijā, viņš devās pie sava hindu priestera, un priesteris, diemžēl, nevarēja palīdzēt. Bet viņš teica: „Tur tālāk, šajā ielā, dzīvo misionāri, aizej tur!” Tas bija ļoti pārgalvīgs, bet liktenīgs ieteikums, jo viņš aizgāja pie šiem misionāriem, kas viņu vadīja lūgšanā pie Jēzus, un tajā brīdī viņš kļuva par kristieti, sāka gatavoties kalpošanai. Viņš atstāja arī savu diplomāta karjeru un tagad ir misionāru vadītājs, kurš ved tūkstošiem cilvēku pie Kristus.

Pēc kāda laika mācītājs Diksons ciemojās Jamaikā un tur padalījās ar dzirdēto stāstu. Tur arī atradās cilvēks, kurš bija atgriezies līdzīgā veidā. Dodoties atpakaļ uz Londonu, mācītājs apstājās Atlantā, Džordžijas štatā, Amerikā, lai piedalītos jūras kara flotes kapelānu kongresā. Tur piedalījās vairāk nekā tūkstotis kapelānu. Kad trīs dienu konference gāja uz beigām, galvenais kapelāns uzaicināja baptistu mācītāju uz pusdienām. Un mācītājs jautāja kapelānam: „Kā tu atgriezies pie Dieva?” Un, lūk, ko stāstīja kapelāns: „Es strādāju uz Amerikas kara kuģiem un dzīvoju ļoti izvirtušu dzīvi. Mūsu kuģis atradās Klusā okeāna Dienvidu piekrastē un mēs piestājām Sidnejas ostā, lai papildinātu krājumus. Es piedzēros tik ļoti, ka iekāpu nepareizā autobusā, esot uz sauszemes, un izkāpu Džordžstrītā. Kad izkāpu no autobusa, pie manis pienāca šis mums jau zināmais kungs, un es nodomāju, ka tas ir spoks, jo biju piedzēries. Šis vīrs izlēca man tieši priekšā, iespieda rokās bukletiņu un teica: „Jūrniek, vai tu esi glābts?” Un mani uzreiz pārņēma nepieredzētas bailes no Dieva. Viss dzērums pazuda kā nebijis, un es skrēju atpakaļ uz savu kuģi, sameklēju kapelānu, viņa vadībā es pieņēmu Kristu un sāku gatavoties kalpošanai. Un šeit, tagad, es esmu atbildīgs par vairāk nekā tūkstoti kapelānu.”

Visu šo dzirdot, mācītājs Francis Diksons nolēma, ka viņam ir jādodas uz Sidneju, lai satiktos ar šo vīru, par kuru viņš tik daudz bija dzirdējis. Kad viņš nokļuva Sidnejā, viņš jautāja vietējiem cilvēkiem, vai viņi zina, kas tas tāds par cilvēku, kas uzrunā visus Džordžstrītā. Cilvēki atbildēja, ka zinot, un šo sirmgalvi saucot Frenks Dženers. Viņi teica, ka viņu pazīstot, un viņš esot šobrīd ļoti vārgs, tāpēc vairs neevaņģelizē uz ielām. Vietējie kristieši aizveda mācītāju pie šī vīra, un mācītājs pastāstīja viņam par šiem visiem cilvēkiem, ko bija saticis un kuri liecinājuši, ka caur viņu atgriezušies. Un šis vecais vīrs, būdams stipri gados, raudāja un teica, ka viņš savā dzīvē nav redzējis nevienu, kas būtu pa īstam atgriezies. Kas tad bija šis vīrs Frenks Dženers? Viņš strādāja uz Austrālijas kara kuģiem, bija pilnīgs grēcinieks. Kādā kritiskā brīdī viņa kolēģis palīdzēja viņam nākt pie ticības Kristum. Frenka dzīve izmainījās par 180 grādiem. Viņš pats saka: „Es biju tik ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš ir mani izglābis, ka es apsolīju liecināt par Viņu vismaz desmit cilvēkiem dienā. Es to esmu darījis vairāk nekā 30 gadus. Un tieši savā pensijas laikā es visvairāk cilvēkus uzrunāju Džordžstrītā, jo tur staigā simtiem cilvēku. Es esmu saņēmis ļoti daudz atraidījumu, bet cilvēki ir arī pieņēmuši un klausījušies.” Un cilvēki, kuri pazina Frenku, liecina, ka viņam bijis dāsns un sirsnīgs raksturs, viņš ātri iemantoja uzticību un viņa dzīvi raksturoja neatlaidība lūgšanās. Viņš mēdza celties uz lūgšanu pulksten piecos no rīta katru dienu. Un bukletiņus, kurus viņš dalīja, viņš glabāja sava krekla krūšu kabatā. Tur blakus viņam bija arī kartīte ar rakstu vietu:

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Un tas kalpoja viņam kā iedrošinājums. 30 gadu laikā šis cilvēks ir uzrunājis vairāk nekā simts tūkstošus cilvēku. Daudzi no tiem kļuva par Dieva bērniem un bija nodevušies kalpotāji. Viņš aizgāja pie sava debesu Tēta 1977. gadā. Varbūt liekas dīvaini, ka viņš katru dienu uzrunāja 10 cilvēkus, bet neko nebija dzirdējis par to, ka daudzi ir patiešām atgriezušies. Bet, vai atceraties, slavēšanas svētkos mācītājs mums rādīja savu zilo radioaparātu? Un viņš stāstīja par meiteni, kuru viņš dzirdēja pa šo radio. Un meitene teica vienu teikumu. Protams, mācītājs nav tāds, kā tagad, no šī viena dzirdētā teikuma, bet tas bija iesākums. Un kā jūs domājat, vai meitene, kas bija radio, vispār var iedomāties, ko izdarīja viens teikums? Tas bija sākums, ka šodien šeit ir 400 cilvēku draudze, tik daudz cilvēku tikuši dziedināti mūsu mācītāja kalpošanas laikā, izmainītas dzīves visā Latvijā, Igaunijā, Ukrainā un vēl ārpus šīm vietām. Un cik daudz cilvēku vēl dzirdēja šo meitenes teikumu? Frenks Dženers bija savā ziņā viens pats. Viņš, protams, gāja draudzē pie baptistiem. Mēs esam četri simti, un mēs darīsim, redzēsim vēl vairāk nekā viņš, ja mēs iesim un izdarīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Mums nav jādara tieši kā viņš, sniegā, lietū jāstāv, jāuzrunā cilvēki. Es to negribu teikt. Es vēlos teikt tikai to, ka mums ir jāuzņemas iniciatīva. Katrs mēs varam darīt savā veidā, ar visiem talantiem, kas ir tieši mums. Kāpēc šis cilvēks sludināja cilvēkiem? Tāpēc, ka Jēzus tā pavēlēja? Tāpēc, ka Bībelē tā rakstīts? Nē, tāpēc, ka viņš to darīja aiz mīlestības pret Dievu, pateicībā par to, ko Jēzus ir izdarījis viņa labā.

“Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.”” (Mateja evaņģēlijs 16:19)

Jēzus saka, ka Viņš mums ir devis debess un elles atslēgas. Tā ir ļoti liela privilēģija, atbildība un autoritāte. Mums Viņa Vārdā ir spēks celt lielu un stipru draudzi šeit virs zemes. Vispirms jau Latvijā, katrā ciematā, katrā pilsētā. Dieva vīzija pārdzīvos šo paaudzi, tā turpinās attīstīties arī tad, kad mēs vairs nebūsim. Mēs atstāsim aiz sevis paliekošas pēdas, tas ir mūsu pienākums. Mēs atstāsim jaunpiedzimušu, nodevušos, efektīvu un auglīgu kalpotāju paaudzi un draudzi. Tik daudz cilvēku pasaulē pašlaik sludina Evaņģēliju tieši caur Frenku Dženeru! Cik daudz vairāk caur mums atgriezīsies? Jo mēs esam spēks, mēs esam kopā un mēs to izdarīsim. Esiet svētīti! Mums izdosies!

Luīzes Zvejas svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece