Dievs ir ar tevi!

Pasaulē atzīmē Ziemassvētkus, ziemas saulgriežus, bet kristīgā pasaule svin Kristus dzimšanas svētkus. Pirms vairāk nekā 2000 gadiem Izraēlā piedzima ļoti īpaša persona, Jēzus Kristus, kas bija ilgi gaidītais glābējs, kurš bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks, un Dievs pats nāca cilvēka veidā virs zemes, lai ikviens, kurš Viņam tic, kurš uzticas, kurš nožēlo savus grēkus, kurš pieņem Viņu, varētu saņemt piedošanu, spētu dzīvot pilnvērtīgu, mērķtiecīgu, jēgpilnu dzīvi un galu galā arī saņemtu mūžīgo dzīvību. Un katram cilvēkam ir brīva izvēle – ticēt Kristum vai nē, pieņemt Viņu vai nē –, bet tas nekādi nemaina faktu, ka Viņa piedzimšana neatgriezeniski izmainīja pasaules vēsturi. Un vienalga, vai cilvēks tic Kristum, vai viņš tic Budam, vai viņš ir citas reliģijas pārstāvis vai ateists, vai vispār nekam netic, viņš ir spiests pielāgoties tam, ka mūsu ēra, mūsu laika skaitīšana sākās tieši ar Kristus piedzimšanu.

Svētki ir brīnišķīgi, mēs svinam, esam priecīgi, apsveicam viens otru, un tomēr mūsu dzīvē ir dažādas arī negatīvas lietas, kas rada reizēm tādu nekomfortablu sajūtu, un tās ir bailes – kādam bailes no nākotnes, kādam bailes par bērniem, bailes pazaudēt mīļus cilvēkus, bailes saslimt, un, iespējams, bailes arī pazaudēt mūžīgo dzīvību. Un nav jau tā, ka cilvēki trīc no bailēm 24/7, bet ļoti daudziem no mums bieži vien ir tāda nedrošība, nepārliecinātības sajūta, ar ko mēs sadzīvojam ikdienā, tas ir tā ļoti raksturīgi īpaši cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu. Un Dievs zina, cik bieži cilvēks sastopas ar šādu nepatīkamu sajūtu, un iespējams tieši tāpēc, saistībā arī ar pirmajiem Ziemassvētkiem, kas vispār bija paši pirmie, ar šo laiku, Bībelē vārds “nebīsties” ir minēts četras reizes un tādās ļoti nopietnās situācijās.

Dievs sūtīja eņģeli, kurš teica Marijai, Jāzepam, viņš teica ganiem, viņš teica priesterim Caharijam: “Nebīsties!” Un šodien evaņģēlija vēsti mēs saucam par labo vēsti, kāpēc? Tāpēc ka mēs zinām, kā tas viss beidzās, un tas beidzās ļoti labi. Bet padomā, ka toreiz, kad tas notika ar šiem cilvēkiem, tas vispār bija kaut kas ļoti neiedomājams, un tas viņus pamatīgi visus pārbiedēja. Ja tu zinātu, cik pozitīvi galu galā izvēršas, piemēram, tavi pārdzīvojumi vai izaicinājumi, tad nebūtu jāsatraucas un jābaidās, mēs visu zinātu, kā viss notiks, cik labi viss būs, bet neviens cilvēks nezina savu nākotni detaļās, un Dievs arī tādās detaļās varbūt arī neiedziļinās, Viņš nesaka: “Jāni, nāc, mums te liela karte priekšā, es Tev visu izstāstīšu, kā viss būs. Rīt tur notiks tas, tad tu pagriezīsies tur, tad tev jāapstājas tur, tad tu pieņemsi tādu lēmumu,” vārdu sakot, viss sīkumos. Ir cilvēki, kuri iet pie zīlniekiem, un tad tur kaut ko izstāsta par nākotni, jo visi grib zināt nākotni, bet Dievs tā nedara, tā vienkārši nenotiek, bet Viņš saka daudz vairāk ko labāku. Viņš saka: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, un beigās viss būs kārtībā, uzticies Man, Es esmu ar tevi līdz pasaules galam.” Tāds ir Viņa plāns. Un vienīgais, kas ir pavisam droši un kas nemainās, un kas nekad nemainīsies ne kādos apstākļos, ir Bībele, Dieva vārds, mēs visi to zinām un Dieva vārdā ir tik daudz apsolījumu par drošību, par to, ka Dievs vienmēr tev ir blakus, par to, ka Viņš nekad tevi neatstās, arī par Jēzu Kristu, mūsu glābēja piedzimšanu, ka ticīgajiem cilvēkiem jau patiesībā jebkuri Ziemassvētki ir priecīgi svētki. Jebkuros apstākļos, vai tev ir ciemiņi mājās, vai nav, vai tev ir bagātīgi klāts galds, vai tev ir pavisam pieticīgas lietas mājās, vai tev ir egle mājās vai nav, vai tev ir lielas dāvanas, ko dāvināt, vai pavisam nav lielas dāvanas, bet ir mazas, jebkurā gadījumā Ziemassvētku būtību tas nemaina – svētku nozīme nav tikai ārējās lietās, bet tā ir pamatā mūsu ticībai, mūsu ticībai uz Dievu. Un Ziemassvētku labā ziņa, ko Dievs vēlas pavēstīt, ir: “Nebīsties!” Kad eņģelis ieradās pie Marijas, viņa bija pirmais cilvēks šajā stāstā, arī viens no vissvarīgākajiem.

Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lūkas evaņģēlijs 1:30-33)

Tātad, Marija ir īpaša, viņa ir Dieva izredzēta, viņa ir apžēlota, mīlēta, no visiem Izraēla iedzīvotājiem Dievs izvēlējās viņu vienīgo, tāds gods Marijai. Viņa bija vienkārša, nabadzīga zemnieku meitene, ļoti jauna, un eņģelis saka: “Dievs ir tevi izraudzījis, un Viņš caur tevi piepildīs savu apsolījumu.” Un kas notiek pēc tam? Varētu domāt, ka apsolītā zeme ir klāt, tagad viss ies vienkārši, gludi un būs vieglākas dienas. Pēc cilvēcīgās saprašanas, iespējams, mēs tā arī domātu, ka tā vajadzētu būt. Ja tu savā dzīvē piedzīvo kādu lielu pagriezienu, piemēram, tev ir paaugstinājums darbā, vai tu apprecies, vai, piemēram, tev piedzimst bērniņš, un tie ir tādi lieli notikumi, un patiesībā ļoti priecīgi notikumi, lies prieks ir, bet ar to kopā nāk lielāka atbildība, jauni izaicinājumi, kaut kādas jaunas situācijas, iespējams arī daudz problēmu. Ja līdz tam Marija dzīvoja tādu parastu, normālu cilvēka dzīvi, viss bija sakārtots, nākotne bija daudz maz paredzama, viņai bija līgavainis arī, viņa zināja, ar ko viņa precēsies, un kā viss tālāk būs, bet pēc šī paziņojuma, ko eņģelis viņai pateica, viņa kļuva par ļoti priviliģētu personu, sākās pilnīgi neprognozējami notikumi viņas dzīvē: tik daudz neskaidrību, tāda spriedze, cilvēku nesapratne, atstumtība, iespējams arī aprunāšanas, morālais spiediens un daudz kas cits. Un īsi pirms dzemdībām Marijai bija jāpārvietojas ar ēzeli, jābrauc, jāceļo uz svešu vietu, kur vispār nebija, kur palikt, kaut kāda ala vai šķūnis, kūts, kur bija jānotiek dzemdībām. Ko domāja pati Marija? “Dievs, bet Tu taču teici, ka es esmu īpaša. Kas notiek? Visa pasaule ir vienkārši apgriezusies kājām gaisā.” Pienāk laiks dzemdēt, viņai nav īsti ne vietas, ne viņai ārstu, ne viņai vecmātes, ne māsas, ne mammas, Jāzeps, kurš, visdrīzāk, nebija ļoti pieredzējis šajās lietās. Un tomēr, lai cik dramatiski tas viss neizskatītos, Dievs par Mariju rūpējās. Jau pašā sākumā Viņš viņai caur eņģeli saka: “Nebīsties!” Un, neskatoties uz visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, kas tur visu laiku turpinājās, Dievs visu laiku par viņu rūpējās, viņai bija mīlošs vīrs, dzemdības notika labi, Austrumu gudrie atnāca, atnesa apgādājumu, viņai nekas nepietrūka. Dievs viņus izglāba no bojāejas, kad mazie bērni tur, apkārtnē, tika nogalināti, Dieva vadība un palīdzība Marijai bija garantēta.

Ja tu esi Dieva svētīts un Dieva izraudzīts cilvēks, es ticu tam, ka tāds tu arī esi, tas nenozīmē, ka tava dzīve būs bez grūtībām, bet tas nozīmē, ka tu esi arī pasargāts zem Viņa varenajiem spārniem visās situācijās. Un Dievs to saka arī šodien – nebīsties!

To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis! (Jāņa evaņģēlijs 16:33)

Un vēl bija cilvēks, kuram arī eņģelis teica “Nebīsties!” – un tas bija Jāzeps, tieši tāpat kā Marijai eņģelis teica:

Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.” (Mateja evaņģēlijs 1:20)

Un tur tā frāze “viņam tā savā prātā domājot”, es domāju, ka viņam bija gan par ko pārdomāt. Par ko viņš domāja? Viņš gatavojās atstāt Mariju, lai izbēgtu no negoda, iespējams, no nepatikšanām, arī varbūt, lai izpatiktu valdošai varai, vārdu sakot – neko nezinu. Un šodien daudzi cilvēki tā arī dzīvo, ja mēs tādā globālā mērogā runājam, arī izpatīk valdošai varai. Faktiski, sabiedrība sadalījusies divās daļās, vieni, kuri uzdrošinās paust savu nostāju, iestāties par taisnību un cīnīties par patiesību, un otri, arī vienkārši nepiekrīt tam, kas notiek, bet viņi neko nesaka, viņi klusē un dzied līdzi valdošai varai, un peld pa straumi. Viņi izvēlās vieglāko ceļu. Tie, kas izvēlas teikt patiesību, viņi riskē tikt apmeloti, viņi riskē tikt apsmieti, viņi riskē ar dažādiem zaudējumiem. Jēzus teica tā:

Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. (Jāņa evaņģēlijs 12:25)

Un dažiem “atdot savu dzīvību” nenozīmē nomirt, nu tā, ka esi pavisam miris, bet, ja mēs runājam par ticīgiem cilvēkiem, dažiem tas nozīmē ielikt “patīk” jeb “like” “Facebook” portālā pie kāda draudzes posta vai kāda cilvēka liecības, jo domā – ko teiks mani draugi, paziņas, ka es lieku like pie draudzes kāda posta, ka es piederu pie šīs draudzes, viņi teiks, kad es arī esmu tas trakais un vairs negribēs ar mani runāt. Vai mēs dzīvojam, lai kādam izpatiktu? Ja mēs sākam domāt, ko citi par mums domā, tad mēs zaudējam plānu savai dzīvei. Pāvils vēstulē Timotejam saka, ka Dievs mums nav devis baiļu garu, bet gan spēka, mīlestības un paškontroles garu, savaldības garu. Tev nav jābaidās stāvēt un iestāties par patiesību, jo tu esi stiprs un baiļu tev vairs nav – tā saka Jēzus.

Un vēl viena kategorija, kam Dievs teica, lai nebaidās, bija gani. Tās bailes varētu nosaukt par bailēm no pēkšņām pārmaiņām. Gani bija apsēdušies pie ugunskura, tur viņi iespējams ēda vakariņas, un pēkšņi spilgta gaisma, tā ka visa debess paliek gaiša, tajā laikā bija slikti ar elektrību, tās nebija. Debesis bija pilnas ar eņģeļiem, tur nebija tikai gaisma, parādās arī kādas būtnes un dzied dziesmu. Mums tas šķiet ļoti romantiski, mēs tā lasām un liekas kā pasaka, bet īstenībā tas viņus nobiedēja līdz nāvei.

Un gani bija ap to pašu vietu laukā, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem apstājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.” (Lūkas evaņģēlijs 2:8-10)

Vēl viens cilvēks bija priesteris Caharija. Viņš bija Dievu cilvēks, viņš bija priesteris, viņš kalpoja cilvēkiem. Viņš ar sievu, viņi bija jau pusmūžā labi cilvēki, un tas arī Bībelē ir pieminēts, ka viņi bija dievbijīgi, viņi klausīja Dievam, darīja visu pareizi. Un viņi visu mūžu bija lūguši pēc bērna, un tas bērns nebija piedzimis. Lūgšana nebija atbildēta. Iespējams, ka viņi bija padevušies, vīlušies, ka lūdz, lūdz un nekas nenotiek. Un eņģelis atnāk un paziņo šo priecīgo vēsti, kad viņš kalpoja baznīcā, ka tev būs īpašs bērns. Caharija ļoti izbijās, viņš nespēja noticēt, ka tiešām Dievs ir beidzot atbildējis uz viņa lūgšanām, gadiem bija lūguši, gadiem gaidījuši, gadiem viņi bija ticējuši un cerējuši, un tagad pēkšņi atnāk eņģelis – viņš ļoti nobijās.

Tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta. [..]” (Lūkas evaņģēlijs 1:11-13)

Neilgi pēc šī notikuma Elizabete kļuva grūta un viņai piedzima bērns, un šis bērns tiešām bija ļoti īpašs, tas bija Jānis Kristītājs, kurš sagatavoja cilvēkus Kristus atnākšanai. Neatkarīgi no tā, kādas bailes, nedrošība mūs nomoka, varbūt tās ir bailes, ka tu neesi atbilstošs, ka neesi pārliecināts par sevi, bailes no kritikas, ko citi teiks, padomās, bailes no atstumtības vai arī no pārmaiņām, vienīgais, kas pavisam pasaulē ir droši, ka pasaule mainās, tās ir pārmaiņas, tur neko nevar darīt. Varbūt tev ir bailes no pārmaiņām, varbūt tu esi vīlies, tu baidies uzticēties, tu baidies cerēt, un ir lietas, ko mēs katrs varam darīt, tas ir tas, ko Dievs teica pirmajos Ziemassvētkos iesaistītajām personām, nebīsties un dod Dievam pirmo vietu savā dzīvē. Tā kā Marija teica: “Dievs, lai man notiek tā, kā Tu saki.”

Dievs nekad neliks darīt ko tādu, ko tu nevari izdarīt. Un ja Viņš liek, tad tev būs visi nepieciešamie resursi, cilvēki, laiks – tev viss būs. Un pareizi būtu teikt tā: “Dievs, Tu esi mans radītājs, vienalga, ko Tu vēlies darīt ar manu dzīvi, es esmu gatavs sadarboties!” Ja tu pieņem citu lēmumu, neesi gatavs sadarboties, tad tu ej citā virzienā, bet Dievs citā, un rodas daudz raižu, rūpju un daudz baiļu.

Un es tā domāju, ja mūsu mācītājs nebūtu atdevis savu dzīvi Dievam tā, kā viņš to ir izdarījis, un viņš tiešām to izdarīja no sirds, tad mēs te nesēdētu droši vien un nebūtu tik daudz glābtu, dziedinātu, izmainītu cilvēku. Un es personīgi domāju, ka visnozīmīgākais mācītāja ieguldījums ir vēl tikai priekšā. Pat ja mācītāja un visu mūsu kopīgo aktivitāšu varbūt daļa garīgo cilvēku Latvijā vai vispār cilvēku nepiekrīt tam, vai ir daļa kristiešu mācītāju, un ne tikai kristiešu, varbūt kaut kādas lietas viņiem liekas nepieņemamas, ko mēs darām, ko dara mūsu mācītājs, bet ietekme ir ļoti liela, mācītāja ietekme, arī mūsējā. Ja arī lielākā daļa nekad nebūs tik drosmīgi, nebūs tik radikāli, lai darītu to, ko mēs vai mūsu mācītājs, tad mēs rādām priekšzīmi, kurai vairāk vai mazāk var sekot cilvēki. Visos laikos ir bijuši mācītāji, kas ir mācītāji ne tikai klasiskā izpratnē, bet arī aktīvi sabiedriskajā darbā – rakstnieki, izdevēji, dzejnieki, literāti, tulki, Dziesmu svētku organizatori – cilvēki, kuri nesa ieguldījumu visā sabiedrības dzīvē. Lūdziet par mācītāju, jo viņš ir frontes pirmajās rindās, un tas nav viegli. Ja kāds ir redzējis filmu, ko skatāmies arī inkaunterā, tā ir no angļu valodas tulkotā filma “Pārvērtības” (“Transformations”, 1999), kur viens no mācītājiem sacīja tādus vārdus: “Mēs nodarbojamies ar to, kas ir bīstami.” Varbūt tā neliekās: taisām koncertus, runājam svētrunas, bet patiesībā mēs mainām garīgo atmosfēru valstī un kopumā.

Otrā svarīgā lieta, ko jādara, ir jāpārtrauc klausīties balsis, kas sludina bailes. Modernā pasaule tagad jau stipri maz karo ar ieročiem, lielgabaliem un šautenēm, lai arī kaimiņu valstī tas notiek, tomēr modernā pasaule vairāk ir iesaistīta informācijas karā, kur visefektīvākais ierocis ir informācija. Tas ietekmē mūsu prātus, tas veido mūs, mūsu domas, uzskatus, un pēc tam mēs rīkojamies saskaņā ar to, kā mēs domājam. Un informācija, pat ja arī mēs tai līdz galam nepiekrītam un nepieņemam, tā mūs pārveido. Ne tikai mediji, bet arī varbūt tev ir tuvi cilvēki vai kolēģi darbā, kuri runā negatīvi, runā bailes, tad es tev iedrošinu, esi tas, kurš runā pozitīvi, kurš iedrošina, kurš tic labajam, nevis klausās un pieņem bailes.

Dievs saka – nebīsties. Un varbūt kāds domā, bet kur lai es atrodu patiesību? Dieva vārdā, kas ir galīgā patiesības autoritāte. Kad tu staigā ticībā, tevī nav baiļu, un otrādi, ja tu baidies, ticība tavā dzīvē samazinās.

Un tieši šis ir laiks, kad mums visvairāk vajadzīgs glābējs, mums katram individuāli un mūsu Latvijai, un visai pasaulei, protams. Tās ir bezdievības sekas, kādās mēs dzīvojam, kā pasaule dzīvo, apkārt ir tumšs, un redzam, cik cietsirdīga ir pasaule – ir laiks atgriezties pie Kristus. Tā kā mēs redzējām arī koncertā, ka tā gaismiņa, lukturītis, simbolizēja Kristus gaismu, tā tiek padota no viena cilvēka otram. Un tas bija tā ļoti skaidri redzams, ka Kristus klātbūtne, Kristus gaisma izmaina cilvēku sirdis un viņi attiecīgi paši mainās, apkārt mainās cilvēki, visa sabiedrība izmainās. Kristus ir šeit, Viņš vairs nav mazulītis silītē, Viņš ir valdnieks, Viņš ir mūsu gans, Viņš ir mūsu Glābējs. Viņš ir mums līdzās, gaida mūs, Viņš mīl mūs.

Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. (Jeremijas grāmata 29:11)

Lai Dievs jūs svētī! Un lai mums visiem svētīgi un priecīgi Kristus dzimšanas svētki!

Luīzes Zvejas sprediķi “Dievs ir ar tevi!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija