Dievs mani nekad nepametīs

Lelde stāsta: „Es augu septiņu bērnu ģimenē, kurā savā ziņā jutos kā „paradīzes saliņā”, jo, pateicoties tēta un mammas rūpēm esmu vienmēr bijusi pasargāta no jebkādām raizēm. Vislielāko drošības sajūtu sniedza tieši tētis, kurš bija augumā būdīgs un raksturā stingrs pret citiem, bet labsirdīgs pret mums. Viņš arī gādāja par ģimenes finansiālo stāvokli, savukārt, mamma mūs pieskatīja, lai esam vienmēr paēduši un apģērbti. Jutos droša un mīlēta, neatkarīgi no apstākļiem, kas valdīja mums apkārt. Mani nesatrauca nedz kaimiņu tusiņi, kas ik pa laikam beidzās ar asiņainiem kautiņiem, nedz tas, ka mūsu māja atradās avārijas stāvoklī, līdz ar to tajā nedrīkstēja dauzīties un skraidīt, jo jebkurā brīdī varēja iebrukt grīda, nedz arī fakts, ka bieži nevarējām atļauties stilīgākās drēbes vai apavus, par ko skolā tikām apsmieti un apsaukāti. Viss bija kārtībā un es jutos laimīga, līdz vienā dienā pavisam negaidīti tētis nomira.

Tajā reizē nākot no skolas mājās, manī parādījās nelāga sajūta, ka ir noticis kaut kas slikts. No attāluma pie mūsu mājas redzēju ātrās palīdzības mašīnu, un lai arī tas nebija nekas neierasts, šoreiz tā šķita ļaunu vēstoša zīme. Mana sirds sažņaudzās bailēs un es pie sevis lūdzu: „Dievs dod, lai šī ārstu brigāde nebūtu atbraukusi pie mums!” Taču tā nenotika, un bija piepildījušās manas lieIākās šausmas. Ienākot mājās, es pamanīju, ka tētis guļ istabā uz grīdas, mediķu un visādu aparātu ielenkts. Pirms sapratu kaut ko vairāk, mamma mani aizdzina uz blakus istabu, kur, neziņas un izmisuma pārņemta, pavadīju savā dzīvē garākās minūtes. Pēc laiciņa durvis atsprāga vaļā un mamma pateica, ka tēta vairs nav.

Šo vārdu patieso nozīmi apjautu tikai pēc kāda laiciņa. Tētim nomirstot, visa mana dzīve izmainījās. Līdz ar viņu, pazuda mans miers, pārliecība un drošība, ko nomainīja bailes par nākotni. Naktīs bieži nevarēju aizmigt, jo satraucos, ka arī mammai varētu kas notikt un klausījos vai viņa vispār vēl elpo. Mamma sāka strādāt pilnu darba laiku un vairs nevarēja it visā mums palīdzēt. Bija jāmācās patstāvība un jātiek pašiem galā ar mājas darbiem. Mūsu finansiālais stāvoklis pasliktinājās un bieži bija situācijas, kad jācīnās, lai visi esam paēduši. Tādēļ agri sāku strādāt, lai varētu palīdzēt mammai atmaksāt rēķinus. 

 Arī emocionāli jutos nomākta, jo  man trūka piepildījuma un mērķu dzīvei. Centos iesaistīties daudzos treņinos, skolas pulciņos un dažādās organizācijās, bet diemžēl aizpildīt šo tukšumu sirdī neizdevās. Parādījās arī bailes komunicēt un draudzēties ar cilvēkiem, jo šķita, ka viņi vienā dienā mani tāpat pametīs. Turklāt ļoti mocījos ar garastāvokļa maiņām, vienā mirklī varēju palikt nikna un sakliegt uz savām māsām, bet jau nākamājā brīdī to nožēloju un raudāju par izdarīto. Neapzināti es biju dusmīga un aizvainota uz tēti, jo viņš tik negaidīti bija pametis mūsu ģimeni. Pie visa tā klāt pasliktinājās mans veselības stāvoklis. Stresa situācijās bieži ēdu neveselīgu pārtiku un drīz vien ieguvu lieko svaru, kura dēļ sākās problēmas ar paaugstinātu asinsspiedienu. Divdesmit trīs gadu vecumā mani spiediena rādītāji varēja uzkāpt pat līdz 170/110, kas mani ļoti satrauca. Nekas vairs nebija tā, kā iepriekš. Es jutos nelaimīga un pilnīgi bezspēcīga šo grūtību priekšā. Taču, pateicoties Dievam, tas neturpinājās ilgi.

Vidusskolā iepazinos ar kādu meiteni, kura bija draudzīga, un labprāt pavadīja kopā ar mani laiku. Pēc pāris mēnešiem viņa uzaicināja mani uz kristīgu sadraudzības pasākumu. Es labprāt pievienojos un patiešām labi pavadīju laiku. Noslēgumā cilvēki stāstīja savu pieredzi, kā Dievs ir mainījis viņu dzīves. Es vēroju šos cilvēkus un gribēju līdzināties viņiem, būt laimīga un dzīvot jēgpilnu dzīvi. Drīz vien mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu, kur es pieņēmu Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju. Manā sirdī ienāca miers, kādu vēl nekad savā dzīvē nebiju jutusi, – pat tad, kad dzīvoju kopā ar tēti un mammu.  Pieņēmu lēmumu regulāri apmeklēt mājas grupas sapulces un dievkalpojumus draudzē „Kristus Pasaulei”. Nedaudz vēlāk aizbraucu uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur es ļoti piedzīvoju Dievu. Tur arī saņēmu atbildi uz sev tik sāpīgo jautājumu, – kāpēc tētis mūs pameta? Tiku pāri nepiedošanai un piedzīvotajām sāpēm pēc viņa nāves. Dievs palīdzēja atbrīvoties no bailēm par nākotni, kas mani tik ilgi bija mocījušas. Viņš ir atgriezis arī drošības sajūtu, jo zinu, ka Dievs vienmēr sargā un par katru rūpējās. Turklāt Viņš ir mūžīgs un nekad neatstās un nepametīs mani vienu.

Apmeklējot draudzi un mājas grupiņu, esmu ieguvusi jaunu jēgu savai dzīvei – iet un glābt cilvēkus, stāstot viņiem par Jēzu Kristu. Dzirdot mācītāja sprediķus, sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot. Sapratu, ka ir lietas, kas ir jāizcīna ar lūgšanu un Dieva vārda apliecināšanu. Pirmais, ar ko nolēmu cīnīties bija paaugstinātais asinsspiediens. Pateicoties Dievam, esmu kļuvusi emocionāli mierīgāka, un līdz ar to ir pazudusi tieksme pēc neveselīgās pārtikas. Tagad mans svars ir stipri samazinājies un asinsspiediens normalizējies. Esmu sākusi rūpēties par sevi un atguvusi pašpārliecinātību.

Dievs ir sakārtojis arī manu finansiālo stāvokli. Es ilgi esmu meklējusi profesiju, kurā gribētu pilnveidoties un darbu, kuru vēlētos strādāt visu mūžu, lai varētu nopelnīt savām vajadzībām. Ar prieku varu teikt, ka esmu to atradusi.

Dievs ir brīnišķīgs un kopā ar Viņu es esmu laimīga! Novēlu arī tev atrast Dievu un pieņemt Jēzu Kristu kā savas dzīves Glābēju. Dievs ir Tētis, kurš nekad nepamet un neatstāj. Viņš vēlas rūpēties un piepildīt visas mūsu vajadzības.”

Lelde Mincāne un Līga Paņina