Lilita savulaik bija ieguvusi augstāko pedagoģisko izglītību, taču pirms pāris gadiem, 
kad viņa atgriezās dzimtajā pilsētā Saldū, dabūt tur darbu atbilstoši specialitātei bija praktiski neiespējami. Mazpilsētā piedāvātās brīvās vakances neatbilda ne viņas spējām, ne aicinājumam un Lilita turpināja darba meklējumus savā jomā. Reiz, iedama garām Saldus jauniešu centram, viņā dzima ticība un Lilita pie sevis apliecināja: „Reiz es tur strādāšu.”
Lilita jau bija kristiete un, tiklīdz Saldū savu darbību uzsāka draudze „Kristus Pasaulei”, viņa tai uzreiz pievienojās. Viņa sāka cītīgi apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Jau no sākuma Lilita bija uzticama desmitās tiesas un ziedojumu devēja. Jaunā sieviete ticēja, ka tad, ja viņa rūpēsies par Dieva un draudzes materiālajām vajadzībām, Tas Kungs gādās arī par viņu. Par Lilitas vajadzību pēc darba lūdza gan Saldus draudze, gan arī viņas mājas grupa.
Tomēr sava karjera Lilitai bija jāsāk no nulles. Kaut arī viņa intensīvi meklēja darbu un pat mācījās papildus kursos, labākais, ko varēja dabūt, bija kurināt krāsnis. Tas bija fiziski grūti un nogurdinoši, tomēr Lilita piekrita, jo ticēja, – ja viņa būs uzticama pie mazuma, Dievs svētīs ar kaut ko lielāku. Pēc neilga laika viņai piedāvāja labāku darbu aptiekā par farmaceita palīgu. Lilitas darba pienākumos ietilpa pavadzīmju rakstīšana, preču pieņemšana, kā arī telpu uzkopšana. Par šo laiku Lilita stāsta: „Mani ļoti uzrunāja kāda mācītāja Mārča Jencīša svētruna. Viņš stāstīja par negodīgo pārvaldnieku no Lūkas evaņģēlija. „Ja jūs esat uzticami netaisnās lietās, Dievs jums uzticēs patieso”, saka Jēzus. Grīdu mazgāšana man nedeva sajūsmu, tomēr es to darīju ar prieku, jo man palika mans sapnis – darbs savā profesijā ar jauniešiem.”
Kādu dienu Lilitai piezvanīja viņas mājas grupiņas vadītāja Iveta un teica, ka vietējā laikrakstā ir sludinājums, kurā jaunatnes darba konsultantu Saldus jauniešu centrā.
Konkurss uz šo darbavietu bija ļoti liels, tomēr Lilita ticībā uzrakstīja savu CV un aizsūtīja to. Viņu uzaicināja uz pārrunām un teica, ka nedēļas laikā viņai piezvanīs un tiks paziņots lēmums. „Tā bija gara un grūta nedēļa”, stāsta Lilita. „Es lūdzu Dievam, lai notiek Viņa prāts. Kaut arī pati ļoti vēlējos tieši šo darbu, tomēr lūdzu – ja šis piedāvājums ir no Tevis, Dievs, tad lai mani pieņem, bet, ja tas nav Tavs prāts, lai man atsaka. Sirdī ienāca pārdabisks miers. Biju visu ielikusi Dieva rokās”. Nedēļa jau gāja uz beigām, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Zvanīja centra direktore un paziņoja Lilitai, ka viņa ir pieņemta darbā!
Tagad jau mēnesi Lilita strādā jaunajā darbā par jaunatnes darba konsultantu Saldus jauniešu centrā. „Esmu ļoti laimīga un pateicīga Dievam par šo darbu. Tas ir mans sapņu darbs. Man ir brīnišķīgs kolektīvs un es daru tieši to, ko esmu visu laiku vēlējusies – strādāt ar jauniešiem. Esmu svētīta arī materiāli. Tagad man visa kā pietiek, kaut arī dzīvoju mazpilsētā”, stāsta Lilita.
Dievs ir uzticams! Ja mēs esam uzticami un paklausīgi, Viņš mūs atalgo un svētī!
Lilitas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
