Definīcija saka, ka draudzības pamatā ir cilvēku savstarpēja saprašanās, simpātijas, uzticība un interešu kopība. Taču katrs no mums ar to saprot kaut ko citu un reizēm gadās, – ja cilvēks cieš no mazvērtības, tad no drauga vēlas saņemt arī padomus un atbalstu lēmumu pieņemšanā.

Liecības autore Liene atceras, ka pirms iepazina Dievu, viņai tā bija nopietna problēma. “Nevaru īsti pateikt kāpēc, bet vienmēr esmu cīnījusies ar bailēm, ka apkārtējie mani varētu nepieņemt, kādam es nepatikšu, vai kaut kas neizdosies. Tādēļ vienmēr nonākot jaunos apstākļos, vai tā būtu skola vai augstskola, es meklēju sev kādu draudzeni. Parasti izvēlējos meitenes, kas bija man līdzīgas pēc ģērbšanās stila un uzvedības un, cik atceros, tad vienmēr tas arī veiksmīgi izdevās. Šim cilvēkam es ļoti pieķēros un uzticēju pilnīgi visu, neko neslēpjot un nenoklusējot. Tagad saprotu, ka patiesībā daudzas lietas būtu pareizāk nemaz neteikt. Esot kopā ar draudzeni, jutos drošībā un zināju, ja arī kāds nostātos pret mani, vienmēr saņemšu atbalstu. Savukārt, ja uzradās lielāks draugu pulciņš, tad es vairs tik labi nejutos. Savas nedrošības dēļ man arī bija grūti pašai pieņemt lēmumus, tāpēc draudzenes viedoklis manās acīs vienmēr bija tas pareizais. Piemēram, ejot iepirkties, ņēmu viņu līdzi, un citreiz gadījās, ka nopirku apģērbu, kas pašai nemaz nepatika. No otras puses, – ja sapratu, ka tiešām neizskatos labi jaunajās drēbēs, tad varēju visu vainu uzgrūst viņai. Es mēdzu konsultēties ar draudzenei par visām lietām, jo nesapratu, kā būtu pareizi rīkoties. Citreiz gadījās paralēli piezvanīt vēl tuviniekiem un, ja viņu viedokļi nesakrita, nolēmu labāk nedarīt neko, jo nespēju izvēlēties no diviem dažādiem variantiem. Tāpat viena nepiedalījos nekādos pasākumos vai pulciņos. Kad sāku studēt, biju nolēmusi turpināt nodarboties ar dejošanu, bet tā kā nebija nevienas draudzenes, paziņas, kas kopā ar mani gribētu pieteikties kādā deju kolektīvā, es tā arī nesaņēmos. Bieži zināju, ja uzdrošinātos piedalīties, man tiešām varētu labi izdoties, bet viena pati nespēju saņemties. Nepieņēmu arī svarīgus lēmumus, kas bija saistīti ar pašizaugsmi, pilnveidošanos, piemēram, ļoti vēlējos piedalīties ēnu dienās. Bet, tā kā neviena draudzene līdzi nenāca, tad arī es neizmantoju šo iespēju, kaut joprojām uzskatu to par vērtīgu pieredzi. Tā nu es lielu savas dzīves daļu esmu vienmēr meklējusi cita cilvēka atbalstu un padomu. Mazvērtības dēļ nespēju pieņemt pat pavisam vienkāršus lēmumus, bet šodien viss ir mainījies.

Viena no manām ilggadējām draudzenēm sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un daudz stāstīja par tur piedzīvoto – dievkalpojumiem, mājas grupiņām un inkaunteru jeb trīs dienu semināru. Stāstīja arī par Dievu kā par dzīvu un reālu Personību, kas mani ieinteresēja. Viņa neaicināja uzreiz uz dievkalpojumu, bet tad kad piedāvāja man atnāk, es tūlīt piekritu. Zināju, ka viņa ir prātīga un sapratu, ka nebūtu sākusi apmeklēt draudzi, tikai tāpēc, ka kāds ir pierunājis vai ikdienā ir palicis garlaicīgi, bet gan tādēļ, ka patiesi ir atradusi tam jēgu. Ienākot draudzē, sāku iepazīt Dievu personīgi – lasot Bībeli un pavadot laiku lūgšanā. Pateicoties tam, ka apmeklēju dievkalpojumus, mājas grupiņu un biju sadraudzībā ar kristiešiem, mana domāšana lēnām mainījās.

Iesākumā ļoti daudzas reizes zvanīju mājas grupiņas vadītājai un jautāju viņai, kā un kad man jārīkojas, taču ar laiku šīs sarunas saīsinājās un tagad sazvanos tikai tiešām par svarīgiem jautājumiem. Saprotu, ka draudzenēm nav jārisina problēmas manā vietā. Spēju pieņemt lēmumus patstāvīgi, nebaidoties, ka kļūdīšos. Līdz ar to vairs nemeklēju kādu, kam uzvelt vainu par savām neveiksmēm. Kopā ar Dievu es vairs nemokos ar bailēm, ka apkārtējie mani atstums, vai ka man kaut kas neizdosies. Ja kādreiz bija grūti atrasties vairāku cilvēku sabiedrībā, tad šodien tas vairs nesagādā nekādas problēmas. Esmu sapratusi, ka pirms tam nemaz neesmu mācējusi tā pa īstam draudzēties. Tā vietā mēdzu slimīgi pieķerties otram un visu atbildību uzvelt viņam. Vairs neapgrūtinu cilvēkus un nestātu visas savas dzīves sīkākās detaļas. Mazvērtība ir pazudusi, savu mierinājumu un drošības sajūtu saņemu, veidojot personīgas attiecības ar Dievu. Tāpat man ir drosme iesaistīties un darīt lietas, arī tad, ja blakus nav draudzenes. Tagad vairs meklēju cita cilvēka atbalstu un padomu, bet gan mēģinu pati iedziļināties, saprast lietas būtību un konkrētajā situācijā pieņem pareizo risinājumu. Esmu sākusi kalpot cilvēkiem un vadīt mājas grupiņu, kas palīdz arī man pašai mainīties un veidot pareizas savstarpējas attiecības.”

Lienes Kandes liecību pierakstīja Līga Paņina