Pēc piedzimšanas Signei tika konstatētas izmaiņas galvas smadzenēs un slēdziens bija - cerebrālā atrofija. Šī saslimšana ietekmē cilvēka pārvietošanās spējas. Pirms pusotra gada Signe sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu Saldū. Esot tur un iepazīstot Dievu, viņas veselības stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Signe stāsta: „Šī slimība man galvenokārt izpaužas kā līdzsvara traucējumi un lēnas kustības. Ļoti grūti

Sigita ir jauna meitene, kas mācās skolā un jau apmēram gadu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa mīl Dievu, kas ir izmainījis viņas dzīvi, atbrīvojis Sigitu no mazvērtības un dzīves bezjēdzības. Tādēļ viņa dalās savā dzīves stāstā par to, kā iepazina Dievu un Viņu mīlestību. „Mana bērnība nebija viegla. Lielas sāpes manā dzīvē ienesa vecāku strīdi. Kad tētis pameta ģimeni,

Daniela ir ļoti jauka un prātīga desmit gadu veca meitene ar divām garām bizēm un brillēm. Viņas sliktā redze ir acu vājuma iedzimtības rezultāts. Kad meitenītei bija seši gadi, ārsti konstatēja, ka viņai nepieciešamas brilles ar mīnus četras dioptrijas stiprām lēcām. Kaut arī Daniela bez brillēm īsti nespēja redzēt tālumā, no šī brīža viņu vairāk traucēja tas, ka briļļu

Marta dzīvo Balvu novadā un visu mūžu ir strādājusi vietējā saimniecībā par lopkopi. Viņa ir daudzu bērnu mamma, kopš 2000. gada ir pensijā. Visu mūžu viņa ir ticējusi Dievam un apmeklējusi savu vietējo lauku draudzi. Taču pavisam nesen Martas dzīvē bija pārbaudījums, kas radikāli izmainīja gan viņas attiecības ar Dievu, gan dzīvi kopumā. Viņa stāsta par piedzīvoto: „Pirms mēneša

Vēl pirms gada Inesei bija depresija, jaunā sieviete bija nomākta, bez draugiem un dzīves jēgas, bet, iepazīstot Dievu, viņas dzīve izmainījās. Tagad Inese ir laimīga, apņēmīga un mērķtiecīga meitene, kura regulāri apmeklē un kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un tās mājas grupā. Inese stāsta: „Es piedzimu lielā ģimenē, kurā auga seši bērni. Sabiedrības acīs mēs bijām paraugģimene, taču patiesībā mums

Ludviga ir kundze cienījamā vecumā, kura dzīvo pansionātā. Pēdējos trīs gadus viņas lielākā problēma ir bijusi sāpošā mugura un kājas. Ārsti Liepājas slimnīcā Ludvigai konstatēja muguras un ceļu locītavas deformācijas, kas izraisīja nepanesamās sāpes. Viņa regulāri lieto pretsāpju medikamentus, jo bez tiem sāpes ir ļoti stipras un pastaigāt ir neiespējami. Ludviga ir mēģinājusi apmeklēt masāžas, bet tās viņas gadījumā

Linda gandrīz gadu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un arī vienu no mājas grupām, kur aktīvi kalpo. Lindai kopā ar draudzeni jau vairākus mēnešus ir pašām savs uzņēmums, kas piedāvā dažādu priekšmetu apdruku, biznesa dāvanām un reklāmas suvenīriem pēc individuāla pasūtījuma prezentācijas vajadzībām. Nesen viņa piedzīvoja patiesu Dieva svētību sava uzņēmuma darbā. Linda stāsta: „Mums ir kāds patstāvīgais klients, kurš parasti

Laurai bērnībā ārsti konstatēja kreisās auss bungādiņas deformāciju, kas nozīmēja, ka viņa nekad pilnvērtīgi ar šo ausi nedzirdēs. Otra auss bija vesela, un Laura ar šo defektu varēja sadzīvot. Vienīgais apgrūtinājums bija, ka dažreiz viņa varēja pārklausīties vai līdz galam nesadzirdēt, ko saka sarunas biedrs. Tādos gadījumos Laurai nācās lūgt atkārtot teikto, kas dažkārt kaitināja apkārtējos. Ejot gadiem, Lauras

Pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem man parādījos sāpes ceļos. Pēc gada kļuva vēl sliktāk. Pa trepēm kāpu, visu laiku pieturoties pie sienām un kāpņu margām, bija arī grūti uzkāpt kalnā. Pamazām zaudēju kustību spēju. Bija doma griezties pie ārsta, tomēr to nedarīju, jo biju dzirdējusi savas kaimiņienes negatīvo pieredzi. Man kaimiņos dzīvoja skolotāja, kurai arī sāpēja ceļi. Viņa

Dagnija jau no agras bērnības ir ticējusi Dievam, taču pirms astoņiem mēnešiem Dagnijas dzīvē atgadījās kas tāds, kā rezultātā pieauga viņas paļāvība un ticība uz Dievu. Tālāk turpina Dagnija pati: „Mēs ar vīru ļoti gribējām bērniņu, tādēļ bieži veicu grūtniecības testus. Pagājušā gada novembra beigās man sākās stipra un ilgstoša asiņošana. Sākumā nodomāju, ka tas ir kārtējais menstruālais cikls. Man

Elīna draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau četrus gadus. Viņa ir jautra, vienmēr priecīga un droša meitene, kas nebaidās iepazīsties ar  cilvēkiem. Tie, kas ir redzējuši kādu no draudzes dievkalpojuma klipiem, būs ievērojuši Elīnu, jo viņa kalpo draudzes video komandā, intervējot cilvēkus. Taču tik brīva un droša komunikācijā Elīna nav bijusi vienmēr. „Jau kopš agras bērnības man bija divas personības

Savu smēķētāja karjeru sāku, kad man bija tikai deviņi gadi. Priekšzīme un paraugs šajā lietā bija mans tētis, mamma, kā arī pārējie tuvinieki un draugi, kuri vilka tā, ka zili dūmi griezās. Šī nodarbe man tīri labi iepatikās, un 11 gados jau regulāri sevi piesūcināju ar darvu un nikotīnu lielos apmēros, kā arī biju stabils klients tabakas izplatītājiem. Tā

Kā jau liela daļa Latvijas jaunatnes, alkoholu pirmoreiz pagaršoju Jāņu svinībās, kur neviens iereibis pieaugušais neliedza malku alus arī bērniem. Toreiz tas šķita kā vesels piedzīvojums – dzert Jāņos alu. No alkohola pirmoreiz noreibu astotās klases beigās, un toreiz nedzert bija tas pats, kas pasludināt sevi par smagas slimības nēsātāju – tas nozīmēja palikt vienam un bez draugiem. To

Maira ir jauna māmiņa, kura audzina četrus mazus bērnus un kura, neskatoties uz savu aizņemtību un laika trūkumu, kalpo cilvēkiem draudzē „Kristus Pasaulei”, vadot mājas grupu. Tā ir vieta, kur cilvēki reizi nedēļā sanāk kopā, lai draudzētos ar citiem ticīgajiem, mācītos iepazīt un mīlēt Dievu un kalpotu Viņam. Mājas grupa ir kā maza oāze, kur cilvēki piedzīvo Dieva mīlestību,

Apmēram pirms astoņiem gadiem strādāju gadījuma darbus mežos un gaterī. Ēšana bija neregulāra, un drīz vien sākās problēmas ar kuņģi. Aizgāju pie ārsta, man veica izmeklēšanu un atklāja kuņģa čūlu. Viņš teica: „Tas ir brīnums, ka tev čūla vēl nav plīsusi!” Tad man nozīmēja desmit dienu ārstēšanās kursu, kura laikā bija jāizdzer lērums zāļu. Kļuva labāk, tomēr pēc laika

Evita mūs draudzē ir gandrīz no paša sākuma. Jau labu laiku viņa ir draudzes slavēšanas grupā, kā arī vada mājas grupu. Viņa ir atvērta, izpalīdzīga un atsaucīga uz cilvēku vajadzībām. Tomēr izrādās, Evitai bija kāda dziļa brūce, kuru varēja dziedināt tikai Dievs. Savā liecībā Evita stāsta par savām sarežģītajām attiecībām ar tēvu bērnībā un to, kā Tas Kungs viņai

Kad Eva sasniedza pusaudža vecumu, viņa kopā ar mammu pārcēlās uz Īriju. Evai patika dzīve jaunajos apstākļos. Tomēr, kaut arī viņai bija laba ģimene un draugi, arī finanses bija pietiekami, aptuveni pirms 6 gadiem meitene nezināmu iemeslu dēļ kļuva nomākta, bailīga un depresīva. Pēc tam viņu nemitīgi sāka vajāt pašnāvības domas, kuras pamazām tika īstenotas dzīvē. Tālāk par savu dzīvi stāsta

Lienei ģimenes ārsts konstatēja plakano pēdu, kas radīja dažādas komplikācijas mugurai un kājām. Iepazīstot Dievu un esot draudzē „Kristus Pasaulei” nedaudz ilgāk par trim mēnešiem, pēdu deformācijas sekas ir izzudušas. Liene stāsta: „Līdz pat pusaudžu vecumam nezināju, ka man ir kādas problēmas ar pēdām. Sāpes es nejutu, bet šī deformācija ietekmēja mugurkaulu un sagādāja man grūtības, staigājot un skrienot.

Ar kristīgo mācību esmu pazīstams kopš bērnības. Kad biju mazs, vecāki man mācīja par desmit baušļiem, kā arī kaut ko par Dievu un Jēzu Kristu. Svētdienās tētis mani veda uz baznīcu. Tomēr toreiz tas viss mani neuzrunāja. Paklausīju vecākiem un gāju, taču nekādu sajūsmu tas manī neizraisīja. Kad sākās pusaudža vecums, radās vēlme neklausīt vecākus nevienā lietā, un tad

Agrita savā mūžā nekad nav nopietni slimojusi, bet, pirms iepazina Dievu, viņa bieži jutās slikti. Agritas pašsajūtu lielā mērā noteica medikamenti. Viņa satraucās vienmēr, kad mājās beidzās medikamenti, kas domāti iesnām, klepum, galvas, muguras vai vēdera sāpēm. Viņa skaidri zināja, ka tādos gadījumos drīz klāt būs veselības problēmas. „Iespējams, sākums ir meklējams manā bērnībā. Ciemojoties ar mammu pie savām

Tas, ko es šeit rakstīšu, būs gan liecība, gan grēksūdze, gan iedrošinājums pārējiem. Es atgriezos pie Dieva, tālajā 1991. gadā, kad mūsu valsts tikko bija atguvusi neatkarību. Pirmos astoņus desmit gadus es ļoti degu Dievam, kalpoju Viņam, apmeklēju draudzi un daudzas lietas manā dzīvē mainījās līdz nepazīšanai. Tomēr bija kaut kas, kas aptumšoja manu ticības prieku. Es nekādi nespēju