Kad mācījos 3. klasē, mums ar draudzenēm bija neparasta aizraušanās. Stundu starpbrīžos mēs viena otrai stāstījām kapeņu stāstiņus, un it kā pa jokam izsaucām melnās dāmas un arī mirušo garus. Mēs darījām to ar zīmuļu palīdzību, un tad pa īstam sāka notikt pārdabiskas lietas. Zīmuļi kustējās paši no sevis bez cilvēka roku palīdzības. Toreiz es nesapratu, kādas sekas tas atstās uz

Mirdza dalās savā stāstā par to, kā Dievs viņu atbrīvoja no 30 gadus ilgas atkarības no kafijas, kā arī no sekām pēc ilgstošas tās lietošanas. „Jau vairāk nekā 30 gadus mana diena nebija iedomājama bez rīta kafijas. Bez tās es nevarēju pamosties un kvalitatīvi dzīvot – man sāpēja galva, jutos nogurusi, visas dienas garumā spēcīgi nāca miegs, tāpēc biju

Savā jaunībā Lilija strādāja par pavadoni vilcienā, kur viņa diendienā satika un iepazinās ar visdažādākajiem cilvēkiem. Vienā no šādiem braucieniem pie Lilijas pienāca kāds vīrietis un lūdza, lai viņa parāda tam savu roku, jo viņš varot pastāstīt viņai nākotni. Lilija pie sevis pasmējās un ļāva, lai svešinieks pēc plaukstas pazīlē. Neko daudz jau viņš nepastāstīja, nosauca tikai dažus faktus,

Sandra bērnībā no mammas bija piedzīvojusi daudzus pāridarījumus, kas nesa sarūgtinājumu un sabojāja abu attiecības uz 50 ilgiem gadiem. Sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, viņa ir spējusi piedot savai mammai un attiecības atjaunot. Jau agrā bērnībā Sandras vecāki izšķīrās, un, kā šādās situācijās bieži ierasts, Sandra palika dzīvot pie mammas. Kaut arī Sandra bija ļoti izpalīdzīgs un paklausīgs bērns,

Mana bērnība izvērtās diezgan sarežģīta, jo ienācu šajā pasaulē neplānots un negaidīts. Tēvs un māte gribēja veltīt visu uzmanību viens otram, tāpēc man viņu dzīvē nebija vietas. Dažu mēnešu vecumā rūpes par mani uzņēmās vectēvs un vecmāmiņa. Tā nu es augu pie diviem slimiem un konservatīviem cilvēkiem. Bērnībā ar tēti tikos apmēram reizi gadā, ar mammu – mazliet biežāk.

Pirms 15 gadiem Daiga pirmo reizi sev uz rokas pirksta ap nagu pamanīja apsārtumu, kas bija ļoti sāpīgs un vēlāk kļuva strutains. Daiga izmēģināja dažādus tautas līdzekļus, kā, piemēram, pusi dienas turēja rokas sālsūdenī, tomēr iekaisums nepazuda. Pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem viņa beidzot devās pie ķirurga. Ārsts Daigai īsti nepaskaidroja, kas tieši iekaisumu ir izraisījis, bet ieteica nagu noņemt. Tomēr

Jau pēc pirmā mēģinājuma uzsmēķēt es kļuvu atkarīga no cigaretēm. Vienā mirklī šis ieradums tapa par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Pirmos desmit smēķēšanas gadus pat nepieļāvu domu, ka es varētu atmest. Taču vienlaicīgi es par savu atkarību kaunējos. To, ka smēķēju, centos slēpt no visiem, kam šādas atkarības nebija – no vecākiem, skolotājiem un vēlāk arī darbā no kolēģiem.

Ivetu pēc smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem 12 gadus mocīja bezmiegs, bet pēc aizlūgšanas viņa atguva miegu un pārliecību par savu drošību. Ivetas vecāki izšķīrās, kad viņai bija 12 gadi. Turpmākās rūpes par viņas audzināšanu uzņēmās tētis, savukārt Ivetas mamma uzsāka kopdzīvi ar citu vīrieti. Kad Iveta pabeidza pamatskolu, mamma pierunāja viņu pārcelties uz dzīvi Rīgā pie sevis un patēva. Tajā

Jau kopš pusaudžu vecuma Ineses dzīvi apgrūtināja muguras un galvas sāpes. Muguras sāpes iesākās jau agrā bērnībā, bet galvas sāpes pāris gadus vēlāk, beidzot pamatskolu. Tālāk par savu dziedināšanu stāsta pati Inese: „Muguras sāpju jeb osteohondrozes dēļ man bija apgrūtinoši veikt fizisku darbu. Brīžos, kad sāpes saasinājās, es nevarēju pat izkāpt no gultas. Sāpes pastiprinājās stresa brīžos. Tās radīja

Pirms pusgada Ināra apsaldējoties ieguva sēžas nerva iekaisumu, bet draudzes „Kristus Pasaulei”  dziedināšanas dievkalpojumā viņa saņēma dziedināšanu. Ināra stāsta: „Sēžas nerva iekaisums man radīja stipras sāpes, kas caurstrāvoja visu kāju līdz pat pirkstgaliem. Īpaši tās pastiprinājās naktī, tā traucējot miegu. Es nevarēju izgulēties un līdz ar to nejutos labi arī pa dienu. Ar laiku sāpes kļuva stiprākas un atkārtojās

Aptuveni 7 gadu vecumā saslimu ar alerģiskajām iesnām. Šī slimība radās no pastāvīgas uzturēšanās sausā gaisā. Es katru rītu mocījos ar iesnām, ko ļoti bieži pavadīja šķavas. Slimībai progresējot, aizvien biežāk sāka sāpēt arī galva. Apgrūtinātas elpošanas dēļ nedrīkstēju skriet un ilgstoši braukt ar velosipēdu, kaut gan man tas ļoti patika. Skolā saņēmu publiskus aizrādījumus no skolotājiem, lai stundu

Vēl pirms pāris gadiem Daigas dzīvi varēja uzskatīt par visādā ziņā izdevušos. Viņai bija laimīga ģimene ar bērniem un vīru, kuru viņa ļoti mīlēja, pat dievināja. Abiem ar vīru bija labs darbs, kas ļāva pietiekami nopelnīt, lai ģimenei nekā netrūktu. Dzīve bija pilnībā nokārtojusies, un nekas neliecināja, ka kādreiz tas varētu izmainīties. Taču pienāca diena, kad viss, kas šķita

Velta no Saldus jau otro reizi mūžā saņēma pārdabisku dziedināšanu. Pirms vairākiem gadiem Dievs jau bija dziedinājis Veltas mugurkaulu kādā no draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumiem, savukārt šajā reizē Velta tika dziedināta no acu slimības – kataraktas. Pirms trim gadiem Velta ievēroja, ka vairs skaidri neredz tālumā un ka ar katru dienu redze strauji pasliktinās. Viņa devās pie dakteres, kura

Kristīne lielu daļu savas dzīves ir mocījusies ar nepiedošanu cilvēkiem un depresiju, bet Dievs viņu ir dziedinājis. „Skolas laikā biju tik jūtīga, ka pārdzīvoju katru piezīmi, kas tika izteikta par manu izskatu vai rīcību. Šīs piezīmes es ilgi vēl atcerējos un dusmojos uz tiem, kas man tās bija izteikuši. Nespēju cilvēkiem piedot un aizmirst pāridarījumu. Izteiktie vārdi ik pa

Vairāku gadu garumā patstāvīga darba trūkuma dēļ manā dzīvē valdīja nabadzība. Nevienā darbavietā neuzturējos ilgāk par 3 – 4 mēnešiem, – vai nu mani atlaida, vai arī es pati aizgāju, jo darbs nešķita patīkams. Es nespēju atrast savu vietu, un mani vajāja bailes no nabadzības. Es baidījos, ka kādu dienu varētu atjēgties uz ielas bez graša kabatā. Šīs nedrošības

Linda, draudzes „Kristus Pasaulei” dalībniece, dalās savā stāstā par vienu no dzīves lielākajām cīņām – par veselību. 28 gadu vecumā, pēc profilaktiskajām veselības pārbaudēm ārsts atklāja, ka Lindai dzemdē ir izveidojusies mioma. Sākotnēji tā nekādus draudus veselībai neradīja. Lindai nevajadzēja lietot medikamentus, tādēļ viņas dzīvē tā lielas problēmas nesagādāja. Taču daudzus gadus vēlāk, izejot kārtējo pārbaudi, ārsti atklāja, ka mioma sākusi

Maldas dzīvi noteica nāvi vēstījošas domas par sevi, kas darīja viņas ikdienu bezjēdzīgu un neļāva izvirzīt nekādus tālejošākus plānus. Tā turpinājās līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu. Malda par sevi stāsta: „Bērnībā un pusaudžu gados biju aktīvs un dzīvespriecīgs bērns ar stipru veselību. Nekad neesmu nopietni slimojusi, taču, neskatoties uz visiem šiem faktiem, manā prātā ik pa laikam ienāca

Bērnībā un pusaudža gados biju vesels bērns, savā dzīvē ne reizes nebiju nopietni saslimusi, nedz arī gulējusi slimnīcā. Ja neskaita saaukstēšanos, ar veselību problēmu nekad nebija bijis. 2004. gadā ar plaušu audzēju nomira mana mamma. Pēc šī un vēl citiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas sakrita ar mammas aiziešanu mūžībā, man pirmo reizi dzīvē strauji sāka pasliktināties veselība, un parādījās dīvaini

Apmēram 18 gadu vecumā man uz papēža parādījās kārpa. Vairākus gadus vēlāk tai blakus parādījās vēl viena, tad vēl viena, tad uz otras pēdas, tad uz rokas… Kaut arī tās nebija sevišķi lielas, kārpu skaits pieauga, līdz pienāca brīdis, kad es jau kļuvu izmisusi. Man bija kauns vasarā nēsāt sandales un sauļoties pludmalē, – es centos no visiem slēpt

Es iesāku lietot alkoholu, mācoties tehnikumā, kad man bija 14 gadu, un pakāpeniski tā kļuva par nopietnu atkarību.Dzeršanas periodi varēja ilgt no dažām dienām līdz pat nedēļai. Lietojot alkoholu, man viss kļuva vienaldzīgs un grādīgie dzērieni bija vienīgais, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs. Es meklēju prieku un laimi dzeršanā, jo tad dzīve šķita skaista un visas grūtības aizmirsās. Šķita,

Pirms 15 gadiem Iveta saslima ar spondilozi jeb deformējošu mugurkaula slimību, kā rezultātā skriemeļiem veidojas izaugumi un, spiežot uz muguras nervu saknītēm, tie rada sāpes dažādās ķermeņa daļās. Sākumā Ivetai sāpes bija nelielas, galvenokārt plecu rajonā, bet ar laiku arvien vairāk pastiprinājās un sniedzās pat līdz krustiem. Brīžiem sāpes bija tik spēcīgas, ka Ivetai bija grūtības staigāt un nācās gulēt