„Jau pirms kāda laika, klausoties inkauntera dalībnieku liecības, sapratu, ka man ir jābrauc uz inkaunteru atkārtoti,”– tā Pēteris sāk stāstīt savu liecību. „Es uzaugu veselīgā ģimenē. Man ir tētis, kurš vienmēr ir centies mani mīlēt un audzināt pareizi, bet viņam tas ne vienmēr ir izdevies, jo viņš pats uzauga bez tēva. Līdz ar to es bērnībā neieguvu pilnvērtīgu tēva mīlestību, kura ir

Iveta ir jauna sieviete, kurai atklāja mastopātiju krūtī. Apmēram sešus gadus viņa cīnījās ar šo slimību, lietojot zāles, taču tās nepalīdzēja. Par to, kā viņa tika vaļā no šīs slimības, stāsta pati Iveta: „Sākumā vienā krūtī parādījās sāpes, kas pakāpeniski kļuva arvien stiprākas. Ievēroju, ka viena krūts bija lielāka, un es varēju sataustīt veidojumu šajā krūtī. Pirmā doma -

Deviņpadsmit gadu vecumā par to, kāds ir Dievs, es daudz dzirdēju no ticīgās mammas un māsas. Tobrīd es daudz viņās neieklausījos, mani aizrāva draugi, daiļliteratūra un citas lietas. Taču Dievs darbojās pie manis un pēc kāda laika es kļuvu par kristieti. Sāku lasīt Bībeli un meklēt Dievu lūgšanās, tomēr nespēju atteikties no alkohola. Slimo nervu un alkohola dēļ sākās

Cik vien sevi atceros, esmu jau kopš bērnības kopā ar mammu gājis uz baznīcu. Bet pašu Dievu iepazinis nebiju. Dzīvoju kā ikviens cilvēks, kurš Dievu nepazīst. Jau salīdzinoši agri sāku lietot alkoholu, smēķēt, esmu divkārt pieķerts zādzībās un par to tiesāts. Vienmēr sevi esmu uzskatījis par ļoti stipru cilvēku un Dievam nepievērsu uzmanību. Tikai pašos smagākajos un bezcerīgākajos brīžos esmu

Čau, esmu Salvis. Vēlos pastāstīt par ceļu kā iepazinu Dievu. Kaut gan vecāmamma, kā jau tas ierasts, veda mani bērnībā uz baznīcu, es Dievu nepazinu. Dievs bija vienaldzīgs gan man individuāli, gan arī manā ģimenē. Retu reizi mēs, kādos svētkos aizgājām uz baznīcu, bet ar to arī aprobežojāmies. Mācoties Priekuļos, bija brīži, kad sāku domāt par Dievu. Reizēm aizbraucu

Emīls ir 13 gadus jauns sportisks un ļoti gudrs zēns. Diemžēl pirms 3 gadiem no ģimenes aizgāja prom viņa tētis, kas bērnam radīja pārdzīvojumus, un rezultātā Emīlam parādījās alerģiski, sarkani un niezoši plankumi uz kreisās rokas pie vēnām. Šos izsitumus bija viegli pamanīt, jo Emīla vēnu apvidus bija klāts ar sarkanīgām strutainām krevelēm, dažās vietās bija pat izveidojušies caurumi

Pirmo reizi Dievam tuvojos 1992. gada janvārī. Sākumā piedzīvoju radikālas izmaiņas, tika paņemti projām daudzi grēki un nepareizas lietas. Sakārtojās attiecības ar vecākiem, dabūju labu darbu. Tomēr pamazām laicīgās lietas izvirzījās pirmajā plānā un vecie grēki atgriezās. Reizēm domāju – ja jau uzskatu sevi par kristieti, tad kāpēc man katru otro vakaru nepieciešams izdzert vismaz četras pudeles alus un

Andris draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē kopš pagājušā gada Ziemassvētkiem. Viņš ir kluss un mierīgs cilvēks, kas sapratis, ka vēlas būt šajā draudzē un sekot Dievam. Iepriekš Andris juta, ka kaut kas viņa dzīvē nav īsti kārtībā. Viņš apmeklēja citu baznīcu, taču tur nespēja saskatīt risinājumu savai dzīvei. „Neilgi pirms Ziemassvētkiem manā pasta kastītē nokļuva draudzes „Kristus Pasaulei” Ziemassvētku buklets.

Indra savā dzīvē ir daudz piedzīvojusi un izmēģinājusi, meklējot savu laimi. Pienāca brīdis, kad viņa vēlējās nomirt, bija dažādas atkarības un depresija. Taču tagad Indra patiešām ir veiksmīga un laimīga sieviete. Par to, kas izmainīja viņas dzīvi, stāsta Indra: „Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 12 gadi. Es nolēmu dzīvot pie tēta. Mēs dzīvojām lielā lauku mājā, taču mans

Juliānas pirmie dzīves gadi bija pilni ar problēmām un pārdzīvojumiem. Viņai bija vairākas nopietnas atkarības, no kurām cilvēki bieži nespēj tikt vaļā, taču notika brīnums, un viņas dzīve pavisam izmainījās. Juliāna ieguva brīvību un atrada savu laimi. Viņa uzticēja savu dzīves stāstu: „Bērnībā mani vecāki daudz strādāja, viņi nevarēja ar mani pavadīt kopā laiku. Es jutos viena un pamesta.

Mana māsa martā aizbrauca uz inkaunteru, kam naudu nopelnīja pati. Tas uzmundrināja arī mani un deva vēlmi nopelnīt pašam naudu savam inkaunteram. Nolēmu meklēt darbu, tomēr to, ko man piedāvāja, nevarēju savienot ne ar mācībām, ne draudzes apmeklēšanu. 11. klasē katram obligāti ir jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs, bet es izdomāju rakstīt jau šogad, 10. klasē. Sava darba tēmu izvēlējos

Pirms astoņiem gadiem Vitālijs nonāca neapskaužamā situācijā, viņš bija uz nāves robežas – svešā valstī, bez naudas, bez dzīvesvietas, viens pats un pamests. Viņam nebija neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Izmisumā Vitālijs sauca uz Dievu, un Viņš tiešām palīdzēja. Sīkāk par savu dzīvi stāsta Vitālijs: „Es laimīgs braucu uz Itāliju ar mērķi nopelnīt naudu savām kāzām. Mana līgava bija

26. maijā sestdien draudzē „Kristus Pasaulei” notika dziedināšanas dievkalpojums. Dievkalpojuma tēma bija: „Šī ir tava diena”. Mācītājs sludināja par aklo Bartimeju. Jēzus prasīja Bartimejam: „Ko tu gribi?” Arī mums, lai saņemtu atbildi no Dieva, ir skaidri jānoformulē sava vajadzība. Un es sev jautāju: „Ko es gribu?” Es lūdzu Dievam, lai Viņš dziedina manu mugurkaulu. Pēdējo pusgadu es bieži esmu

Sandija jau vairākus gadus apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, vada savu mājas grupiņu un kalpo Līderu un Bībeles skolās, kurās var mācīties ikviens, kas vēlas iepazīt Dievu. Taču Sandijai bija grūtības liecināt cilvēkiem par to, ko Dievs ir izdarījis viņas personīgajā dzīvē un cik ļoti to ir izmainījis Jēzus spēks piedot un atbrīvot no visiem grēkiem. „Kad biju bez Dieva,

Daigai bija ļoti skaista un laimīga laulība, viņai bija ļoti labs vīrs, gādīgs tēvs viņu dēlam, kam tagad ir 13 gadi. Taču pirms 3 gadiem viņas vīrs aizgāja no ģimenes, jo, kā vēlāk izrādījās, viņu bija nobūrusi kāda sieviete. Daiga bija izmisumā, jo viņa ļoti mīlēja savu vīru. Par to, kā izjuka viņas laulība un kā viss atrisinājās, stāsta

Oksana uz draudzi "Kristus Pasaulei" nāk salīdzinoši nesen. Viņai dzīvē bija nopietnas veselības problēmas. Tad viņu uzaicināja uz mājas grupiņu un dievkalpojumu, un tur viņa saprata, ka šo problēmu dēļ ir vērts braukt uz draudzes inkaunteru, lai saņemtu atrisinājumu. Tālāk stāsta Oksana: „Apmēram pirms diviem gadiem es sāku just pastāvīgu nogurumu un man gribējās gulēt arvien vairāk un vairāk. Arī

Janeta draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau gandrīz trīs gadus. Viņa arī kalpo gan draudzē, gan mājas grupiņā. Janeta stāsta: „Pa šo laiku esmu sapratusi, ka šī tiešām ir mana vieta. Esot draudzē „Kristus Pasaulei”, kur tiek sludināts par Dieva gribu visās dzīves jomās, nevienam nav iespējams palikt tādam, kāds atnācis. Vai nu aizej vai mainies, kā mācītājs saka.” „Manā