Kādā rītā Karīna saskārās ar nepatīkamu pārsteigumu – asām, pēkšņām muguras sāpēm. 
Vēlāk atklājās, ka šīs nepatīkamās sāpes nav vis nieru iekaisums, kā jaunā sieviete bija domājusi sākumā, bet gan diska trūce. Neskaitāmi ieguldītie naudas līdzekļi, diskomforts un nespēja pilnvērtīgi strādāt un aktīvi atpūsties bija tas, ar ko Karīnai nācās sadzīvot divus gadus. Jaunā sieviete jau bija sevi „norakstījusi” un iekšēji padevusies, taču satikšanās ar Dievu mainīja pilnīgi visu!
Karīna, pastāsti, lūdzu, kā tu ieguvi muguras traumu?
„Šo traumu visdrīzāk ieguvu, apmeklējot sporta zāli. Iespējams, biju sākusi to darīt pārāk strauji, jo uz zāli gāju katru dienu. Kādā rītā es pamodos ar ļoti spēcīgām muguras sāpēm, sākumā šķita, ka tas varētu būt nieru iekaisums, jo es nevarēju ne nosēdēt, ne pagulēt. Man bija ļoti smagi – vairāku mēnešu garumā bija jāiet uz dažādiem izmeklējumiem un jādzer zāles, līdz ārsts kādā dienā pateica, ka man ir muguras diska trūce divās vietās. Lai ārstētu šo traumu bija jāapmeklē procedūras, kur mugurā veic injekciju pret sāpēm. Es iztērēju ļoti daudz naudas šiem ārstu apmeklējumiem un procedūrām, un tik un tā man nepalika vieglāk. Es vairs neredzēju jēgu izmest naudu tam visam, ja nekas nepalīdz. Beigās vienkārši norakstīju sevi, ka man visu atlikušo dzīvi būs jādzīvo ar sāpēm.
Es jutos sagrauta ne tikai fiziski, bet arī morāli. Pārdzīvoju par to, ka nevaru vairs darīt lietas, kuras darīju agrāk, piemēram, nevarēju ne sportot, ne darīt citas aktīvas nodarbes. Tajā laikā mācījos koledžā par kosmetoloģi un man bija daudz praktisko nodarbību, kurās traumas dēļ man bija liegts piedalīties, tādēļ tika traucētas arī manas mācības. Es vienkārši kļuvu par ”sēni”, jo vairāk nedarīju neko aktīvu. Ja draugi aicināja slidot vai kā savādāk atpūsties, tad parasti vienkārši atteicu, jo baidījos, ka nokritīšu un paliks vēl sliktāk, piemēram, ienāca prātā doma, ka nokļūšu vēl ratiņkrēslā un palikšu par invalīdi. Man bija radušās arī emocionālas problēmas – biju visu laiku nomākta, mocīja arī iekšējs nemiers un bailes par savu nākotni.”
Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva un kā ienāci draudzē „Kristus Pasaulei”?
„Manā dzīvē pienāca tāda diena, kad vienā mirklī biju palikusi bez jebkādas stabilitātes. Man vairs nebija regulāru ienākumu un dzīvesvietas. Tajā brīdī nezināju, ko lai dara ar savu dzīvi. Uznāca šausmīgas bailes par to, kā tālāk dzīvot. Es vienmēr biju zinājusi, ka ir kādi augstāki spēki par cilvēku, tāpēc tajā brīdī ķēros klāt „pēdējam salmiņam” un sāku vienkārši ar kādu sarunāties, lūdzot palīdzību. Toreiz nesaucu to par Dievu, bet runāju, vienkārši ticot, ka tas ir kāds neredzams spēks. Pagāja aptuveni mēnesis un mani uz ielas uzrunāja meitenes no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņas stāstīja par to, ka Jēzus var izmainīt jebkura cilvēka dzīvi un uzaicināja mani uz kādu pasākumu. Saprotot, ka man ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt, un man nebija daudz variantu, tad nu es izlēmu aiziet uz šo pasākumu un kopš tās reizes es arī sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņas.
Es sapratu, ka ir jālasa arī Bībele un jāsāk regulāri lūgt Dievs, un mana dzīve pakāpeniski sāka mainīties. Manu iekšējo nemieru un nomāktību nomainīja miers. Dzirdot to draudzes dievkalpojumos un lasot Bībeli, sapratu, ka Dievs var dziedināt arī manu muguru, tāpēc sāku par to arī lūgt. Man daudz stāstīja un palīdzēja saprast arī manas grupiņas vadītāja. Skatījos arī draudzes cilvēku video liecības, kas cēla manu ticību. Pagāja kāds laiks un es secināju, ka sāpes ir mazinājušās. Draudze piedāvā arī iziet trīs dienu aizlūgšanu semināru „Inkaunteru” un šajā seminārā tika aizlūgts par manu muguru. Pēc šīm aizlūgšanām muguras sāpes pārgāja.”
Vai kopš tās reizes vairs vispār nekad neizjuti sāpes mugurā?
„Pēc inkauntera sāpes vēl bija atgriezušās, un tajā brīdī es sapratu, ka man vairāk jācīnās par to lūgšanā. Bija posms, kad es mazāk pavadīju laiku ar Dievu, un tajā brīdī, kad sāpes bija atgriezušās, man parādījās ļoti spēcīga iekšēja pārliecība par to, ka nerīkojos pareizi, noliekot Dievu malā. Zināju, ka ir jāatsāk meklēt Tas Kungs un kalpot Viņam. Kopš tās reizes sāku vairāk lūgt arī par muguru un pakāpeniski sāpes pilnībā izzuda.
Šobrīd varu pilnīgā pārliecībā apgalvot, ka Dievs mani ir dziedinājis no šīs muguras traumas. Sāpes neizjūtu jau vairākus mēnešus, dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi – es fiziski jūtos daudz vieglāk, neizjūtu pastāvīgu diskomfortu, esmu atsākusi darīt aktīvas nodarbes bez bailēm, ka varētu notikt kas slikts. Tagad droši atpūšos ar draugiem, man vairs nav jāatsaka aicinājumam doties kaut kur kopā. Jūtos arī psiholoģiski daudz labāk, jo vairs nav bail par savu nākotni, varu normāli strādāt un pelnīt, jo iepriekš to nevarēju traumas dēļ. Jēzus ir atbrīvojis mani no nemiera un nomāktības, kas neļāva normāli dzīvot. Esmu pateicīga Dievam par to, ko Viņš dara manā dzīvē!”
Ko tu vari ieteikt citiem?
Esiet pacietīgi, nākot pie Dieva, pārliecinieties, ka paši darāt no sevis visu, lai Dievs jūs varētu dziedināt – lasiet regulāri Bībeli, lūdziet un nepadodieties!
Karīnas Klāsēnas liecību pierakstīja Edgars Paeglis
