Vēlēšanās un sapnis audzināt savu bērnu ir gandrīz visiem pāriem, kuri nolēmuši iet kopīgu dzīves ceļu,
tomēr apmēram 15% no tiem ir neauglības problēma un bieži ārstēšanas process beidzas neveiksmīgi. Ventspilnieki Egils un Ilona bija viens no pāriem, kuri saskārās ar šo problēmu.
Jaunie cilvēki satikās un sāka dzīvot kopā apmēram pirms 13 gadiem. Toreiz Ilona studēja, bet Egils jau bija paspējis piedzīvot neveiksmīgu laulību, kas izjuka alkohola atkarības dēļ. Šajā laikā vīrietim bija radušās lielas veselības problēmas, – viņš saslima ar artrītu ļoti smagā formā, ko medicīniski varēja tikai atvieglināt, bet ne izārstēt. Egils ar Ilonas atbalstu meklēja risinājumu savam veselības stāvoklim, un šie meklējumi abus aizveda pie Dieva. Sākot apmeklēt draudzi, neprecētais pāris saprata, ka civillaulība neatbilst Bībeles standartiem, tādēļ nolēma salaulāties, lai viņu attiecības būtu tādas, kā Dievs paredzējis. Šai laikā viņi saprata, ka vēlas mazuli, taču izrādījās, ka Ilonai ir neauglība.
Viņa pati par to stāsta: “Laikā, kad apprecējāmies, es vēl studēju, bet, neskatoties uz to, abi nolēmām, ka vēlamies bērniņu. Laiks gāja un izrādījās, ka nevaru palikt stāvoklī. Gāju pie ārsta, man tika izrakstītas ļoti stipras zāles, kas paredzētas neauglības ārstēšanai, bet to lietošana gaidītos rezultātus nedeva. Sākumā to ļoti pārdzīvoju, bija vilšanās, taču, tā kā šai laikā studēju un biju stipri noslogota, tad ilgstošiem pārdzīvojumiem nebija laika un nolēmu uzticēties Dievam, ka savā laikā Viņš dos bērniņu. Turpināju meklēt Dievu, apmeklēt draudzi un arī lūdzu par to, lai varam tikt pie mazuļa.
Bija pagājuši četri gadi, kopš apprecējāmies, un es studēju pēdējā kursā. Tolaik mācītājs Mārcis Jencītis Ventspilī rīkoja dziedināšanas dievkalpojumu, uz kuru devāmies arī mēs ar vīru. Gāju kā uz parastu dievkalpojumu, nebija tā, ka sagaidīju ko sevišķu no šī pasākuma. Tā laikā katrs tika aicināts vērsties pie Dieva par savu vajadzību, un es tad arī ticībā lūdzu, lai mums būtu bērniņš. Neko īpašu nesajutu un nepiedzīvoju. Dievkalpojums jau gāja uz beigām un man vajadzēja aizvest uz mājām dažus cilvēkus. Mans vīrs Egils palika dievkalpojumā, un šai laikā mācītājs no skatuves teica, ka Dievs viņam atklāj, ka kāda sieviete ir saņēmusi dziedināšanu no neauglības un turpmāk viņa varēs dzemdēt bērnus. Apkārtējie, kas pazina mūsu ģimeni un zināja problēmu, smaidot skatījās uz Egilu, un arī viņš pats saprata, ka runa iet par mani.
Tā kā studēju citā pilsētā, aizbraucu atkal mācīties un īpaši nedomāju par dievkalpojumā dzirdēto, bet pagāja dažas nedēļas un es pamanīju pie sevis nepierastus simptomus, līdz vienu dienu ienāca prātā veikt grūtniecības testu. Tas izrādījās pozitīvs! Priecājos, ka beidzot mums pieteicies bērniņš un tūlīt zvanīju vīram uz darbu paziņot šo lielisko jaunumu. Bijām laimīgi un pateicīgi Dievam! Dievkalpojums notika 2006. gada 25. februārī un šī paša gada 27. novembrī, tātad tieši pēc deviņiem mēnešiem, mums piedzima meitiņa Estere.”
Psalmā 127:3 ir rakstīts: “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.” Šobrīd Esterei ir jau 8 gadi un viņai ir arī četrgadīga māsiņa Patrīcija. Egils un Ilona iepazina Dievu, uzticējās Viņam, piedzīvoja dziedināšanu un tika svētīti ar divām brīnišķīgām meitiņām. Laimīgā ģimene novēl katram pārim, kam ir problēmas tikt pie bērniņa, iepazīt Dievu un piedzīvot pašiem savu brīnumu.
Ilonas un Egila Sproģu liecību pierakstīja Dace Daubere
