„Treknie gadi” mūsu valstī bija laiks, kad daudzi vadījās pēc principa – dzīvo šodien,
maksā rīt. Cilvēki ņēma kredītus uz nebēdu, lai beidzot izbaudītu visus labumus, ko sniedz brīvā tirgus ekonomika. Toreiz nevienam neienāca prātā, ka pēc pāris gadiem ekonomiskā krīze daudziem uzkritīs kā sniegs uz galvas. Valstī sākās masveida bankroti un daudzi uzņēmumi atlaida savus darbiniekus. Krīze izraisīja neskaitāmas personiskas traģēdijas, cilvēki zaudēja īpašumus, attapās uz ielas un daudzas ģimenes izjuka zem materiālo grūtību sloga.
Arī Iveta un Oskars šajā laikā paņēma krietnu kredītu, lai ieliktu pamatu savai turpmākajai kopdzīvei. Tika nosvinētas greznas kāzas, nopirkta laba automašīna un datortehnika. Taču, kad ekonomiskās krīzes iespaidā abi palika bez stabila darba, viņu starpā sākās strīdi un jaunā ģimene bija uz izjukšanas robežas. Stāvokli vēl vairāk sarežģīja arī paša Oskara vājības un kaitīgie ieradumi.
Kad savas paziņas kāzās Iveta pirmo reizi bija draudzē „Kristus Pasaulei”, viņu piesaistīja cilvēku atvērtība un draudzīgums. Tādu mīlestību un ieinteresētību viņa nebija piedzīvojusi nekur citur. Regulāri apmeklējot dievkalpojumus un pielietojot Bībeles principus savā dzīvē, viņas ģimenē sākās strauju pārmaiņu laiks. Pavisam drīz arī viņas vīrs Oskars sāka apmeklēt draudzes dievkalpojumus, mājas grupas sapulces un pēc neilga laika kļuva brīvs no kaitīgiem ieradumiem.
Šobrīd Iveta un Oskars Kļavinski ir stipra ģimene, kura audzina divus bērnus un allaž ir redzami draudzes dievkalpojumos. Kaut arī kredīti vēl aizvien ir jāmaksā, viņiem abiem ir labs darbs, stabili ienākumi un visa kā ir pietiekami.
Par to, kā Dievs svētīja viņu ģimeni, stāsta Iveta: „Mana dzīve bija kā seriāls „Spožums un posts”, bet, paldies Dievam, ar laimīgām beigām. Ar savu nākamo vīru bijām pazīstami knapi pusgadu; kādu dienu abi staigājām pa Vecrīgu un es viņam pavaicāju – kad mēs precēsimies? Ar šo jautājumu parasti līdz šim biju aizbaidījusi savus pielūdzējus, man tas šķita uzjautrinoši un tas bija veids, kā otru pakaitināt. Bet Oskars nemaz neapmulsa un teica – labi, precamies! Es biju pārsteigta, jo tādu atbildi nemaz negaidīju. Turpināju viņu ķircināt, ka gribu ceremoniju baznīcā, skaistu kleitu un visu pārējo, bet viņš tikai māja ar galvu un visam piekrita.
Iegājām vistuvākajā baznīcā un tur mācītājs teica, ka mums veselu gadu būs jāapmeklē kaut kādi kursi. Tas mums vairs galīgi nelikās interesanti, tāpēc devāmies uz citu dievnamu. Otrs mācītājs nolika mums kāzu datumu pēc trīs mēnešiem ar nosacījumu, ka mēs apmeklēsim pirmslaulību kursus. Dievu mēs nepazinām ne viens, ne otrs. Mans nākamais vīrs bija reliģiozs cilvēks, kurš pa augstiem svētkiem apmeklē baznīcu, bet es negāju nekur un neticēju nekam. Godīgi sakot, neatceros, ko man pirmslaulību kursos mācīja, laikam tika runāts kaut kas par atturību pirms kāzām un svētu dzīvi, kas man šķita kā neiespējamā misija. Svēts cilvēks man asociējās ar mūķeni vai padzīvojušu tantuku, kam amputēti maņu orgāni. Mans topošais vīrs klanījās pie svētbildes, meta krustus, skaitīja rožu kroni un baznīcas kambarī žēloja grēkus. Es kā pilnīga analfabēte reliģijas lietās, noskatījos uz to visu kā uz uzjautrinošu izrādi. Varbūt kādā brīdī man bija naiva cerība, ka šie rituāli baznīcā dos kaut kādu svētību mūsu nākamajai laulībai.
Tā kā mums pašiem nekādu iekrājumu nebija, lai varētu noorganizēt kāzu svinības, ilgi nedomājot, nolēmām ņemt kredītu, jo man šķita, ka nav vērts precēties, ja tas jādara pieticīgi,„humpalu” uzvalkā un kleitā. Gribējām, lai ir „šiki”, ar viesu māju, limuzīnu, – tā, lai ilgi ir, ko atcerēties. Mēs taču esam jauni, negaidīsim vairākus gadus un nekrāsim, ņemsim kredītu un precēsimies tūlīt! Sākumā bijām domājuši, ka tiksim cauri ar pāris tūkstošiem latu. Taču, plānojot kāzas ar mūsu vērienu, izrādījās, ka paņemtais kredīts pietiek vien iemaksām, lai rezervētu viesu māju un vēl dažiem sīkumiem. Tā nu mums bija divi varianti – vai nu atceļam visu pasākumu un zaudējam iemaksāto naudu, vai palielinām kredītu, lai visu varam apmaksāt. Un šeit gribas atcerēties teicienu, kas precīzi atbilda mūsu situācijai: „Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku”. Mums abiem jau bija dažādi sīki aizņēmumi, tāpēc nolēmām visus mūsu parādus likt kopā vienā kredītā un paņemt vēl vienu aizņēmumu klāt. Tie bija laiki, kad kredītus deva visiem, kas vien gribēja, tāpēc nebija to grūti nokārtot, jo abi strādājām un uz kopējā algu fona šķita ka nebūs grūti parādu atdot. Tā, lai sarīkotu mūsu kāzas, beigās tika nokārtots hipotekārais kredīts, kura summa bija rakstāma ar četrām nullēm. Pie viena nopirkām arī jaunu mašīnu un jaudīgu datoru.
Tā mēs 2007. gadā apprecējāmies, kā gribējām: baznīcas ceremonija, man bija skaista kleita, iespēja grimmēties un pucēties Dailes teātra aktrišu grimmētavā, skaista viesu māja, limuzīns un daudz viesu. Alkohols šajos svētkos arī neiztrūka, par visu bija padomāts. Uzbūrām skaistu pasaku, kas ātri beidzās.
Pēc tāda vērienīga „tusiņa”, atgriežoties ikdienā, turpinājās ierastais dzīves ritums, tikai šoreiz jau bijām citā statusā – vīrs un sieva, un vēl kredīta jūgs, kurš sadalīts uz vairākiem gadiem. Strādājām tikai ar domu, kur ballēsimies nedēļas nogalēs un kā atdosim kredītu.
Vismaz divreiz mēnesī skaidrot attiecības un rīkot scēnas mums bija norma. Vīrs bieži ballējoties pazaudēja telefonus, šad tad aizgāja arī uz spēļu zāli un nospēlēja visu naudu. Tas radīja lielas problēmas un nesaskaņas ģimenē, īpaši iestājoties krīzes gadiem, jo paņemtais kredīts bija jāatdod un arī no kaut kā jādzīvo. Oskars teica, ka vienīgais veids, kā viņam nedomāt par samilzušajām problēmām un parādiem, bija piedzerties un iet gulēt. Tā parādu jūgam vēl pievienojās vīra kaitīgie ieradumi, atkarība no cigaretēm un alkohola. Man sākās rūgtas pārdomas. Bija tas viss apnicis un es brīžiem pat nesapratu, kāpēc vispār precējos un kam tas bija vajadzīgs. Bija brīži, kad gribēju šķirties, un, ja mums nebūtu bērni, droši vien to būtu arī izdarījusi. Ir izgrūsta milzīga nauda, bet gaidītās laimes vietā bija iestājies pilnīgs murgs.
Oskars strādāja celtniecībā un krīzes gados, samazinoties darba apjomiem, daudzas būvniecības firmas bankrotēja un atlaida savus darbiniekus. Kad nozarē iestājās kritums, mans vīrs palika vispār bez darba, bet kredīts bija jāmaksā. Viņam sāka neveikties ar darbiem, – visur, kur viņš iesāka strādāt, pēc kāda laika nācās aiziet. Radās reālas grūtības šos tūkstošus nomaksāt. Ja arī bija kāds darbs, vīrs vergoja melnās miesās, bet rezultātā peļņas tā arī nebija. Tā mēs abi sitāmies kā pliki pa nātrēm.
Trīs vai četrus gadus sēdēju mājās ar bērniem, un sapratu, ka kaut kas ir jāsāk darīt pašai un jāatgriežas darba apritē. Mana sirdslieta bija šūšana, un tieši caur to es nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”. Pateicoties paziņas ieteikumiem, pie manis nonāca kāda jauna sieviete no draudzes, kurai drīzumā bija gaidāmas kāzas un kura vēlējās, lai es viņai uzšuju kāzu kleitu. Tas bija laiks, kad mums gāja vissmagāk – vīrs bija zaudējis kārtējo darbu un viņam nebija izmaksāta alga par diviem mēnešiem, bet pašu bija pārņēmušas mazvērtības domas, ka neko nevaru.
Šī sieviete uzaicināja mani uz savām kāzām draudzē, kur aizgāju tikai pieklājības pēc, lai paskatītos, kā manis šūtā kleita izskatās no malas. Tur mani pārsteidza cilvēku draudzīgums un atvērtība. Redzēju, ka visi ir laimīgi un priecīgi, un tas mani ļoti aizskāra un uzrunāja. Draudzes cilvēkos redzēju to, ko pasaulē reti var sastapt bez naudas maksāšanas – laipnību un mīlestību, un to sajūtu, ka tu kādam interesē. Neko tamlīdzīgu līdz šim nebiju redzējusi un nebiju gaidījusi, tāpēc nolēmu šo vietu apmeklēt vēl un drīz vien pievienojos kādai mājas grupiņai. Jēzu kā savu Glābēju pieņēmu jau pirmajā apmeklējuma reizē. Mana vadītāja mācīja, kā jālūdz Dievs un teica, ka Viņš ir reāls un atbild uz lūgšanām. Tā sāku lūgt par vīru, lai viņš atgriežas pie Dieva. Kad jau biju apmeklējusi divus vai trīs dievkalpojumus, pierunāju arī Oskaru atnākt man līdzi. Šī bija mana pirmā atbildētā lūgšana, ka arī vīrs sāka nākt uz draudzi, apmeklēt mājas grupas un lūgšanu seminārā sastapās ar Dievu, kurš viņu vienā brīdī atbrīvoja no alkohola un nikotīna atkarības. Kopš tās reizes arī viņš pats iedegās Dievam. Tagad visiem radiniekiem mans vīrs ir par liecību, kā Dievs var atbrīvot no kaitīgajiem ieradumiem, pacelt un svētīt! To, ko pati iepriekš centos izdarīt bez panākumiem – izmainīt savu vīru, to Dievs paveica vienā mirklī.
Ir pagājis pusotrs gads, kopš mēs regulāri apmeklējam draudzi un mājas grupas. Katrs mēs meklējam Dievu savās lūgšanās, esam iemācījušies ziedot un sapratuši, ka 10. tiesa no ienākumiem jau pieder Dievam. Nepagāja ilgs laiks, kad Oskars atrada ļoti labu darbu un arī mani grupas vadītāja iedrošināja uzsākt pašai savu privātbiznesu un pelnīt ar šūšanu. Tagad esmu pašnodarbināta persona, kura pati plāno savu laiku un nosaka savu dzīvi. Ievērojot Dieva principus, mēs kā ģimene esam pacēlušies arī materiāli. Kopš tās dienas, kad pievienojos draudzei un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, mana dzīve mainās uz labo pusi ar katru dienu. Mēs abi esam finansiāli svētīti ar labi atalgotiem darbiem. Nav vairs katru rītu jāceļas ar domu, kā atmaksāt kredītu, jo mums visam pietiek. Grūtību brīžos meklējam risinājumu un atbildes Dievā, nevis alkoholā.
Šobrīd esam nomaksājuši lielāko daļu no kredīta, esam svētīti finansiāli tā, ka ir, ko ziedot draudzē un arī pašiem pietiek visām vajadzībām! Doma par parādu nomaksu vairs negrauž un neuztrauc, kā agrāk. Tagad sirds ir mierīga, jo zinām – kaut arī parāds pašiem būs jāatdod, Dievs mums palīdz un palīdzēs. Esmu pārliecināta un ticības pilna, ka Tas Kungs mūsu vada, svētī un sargā! Dievs mūs ir ļoti svētījis un nav jau iespējams palikt nesvētītam, ja paklausi Bībeles principiem un noliec Dievu pirmajā vietā!
Draudzes skaidrā mācība ir izmainījusi manu domāšanu. Šobrīd esam iemācījušies rīkoties ar finansēm, vīrs spēļu zāles vairs neapmeklē un naudu nenospēlē. Es mīlu Dievu, jo Viņš ir atjaunojis mūsu laulību, ģimenē ir iestājies miers un saticība, un par šķiršanos vairs nedomāju, jo saprotu, ka laulība nebija vainīga pie mūsu problēmām.
Tas ir brīnums, ka esmu šajā draudzē nokļuvusi, jo pati apzināti Dievu nemeklēju. Man šķita, ka viss ir kārtībā, jo daudzi taču dzīvo kredītos un atkarībās. Un es zinu, ka ir ļoti daudz cilvēki, kuriem aiz ārējā spožuma slēpjas posts. Noliekot Dievu pirmajā vietā, tu būsi svētīts visās dzīves jomās, tu nebūsi iegribu un savas miesas vergs!”
Ivetas Kļavinskas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
