Ir kaut kas, ko mēs sagaidām. Ja tas ir īpašs dievkalpojums, Ziemassvētku dievkalpojums, Kristus dzimšanas svētku dievkalpojums, kad pasaule svin, pat ASV pirmo reizi vēsturē uz Kapitolija kāpnēm ir izvietotas līdzīgas atrakcijas, kā mums šeit bija – Jēzus piedzimšanas stāsts. Tas ir saistīts ar Donalda Trampa ievēlēšanu, protams. Tā ir laba zīme, kas arī priekš mums šeit, Latvijā, kaut kā politiski atsauksies, bet ne par politiku. Par svētkiem – kā mēs tos uztveram un ko mēs sagaidām, un kādam būtu jābūt Kristus dzimšanas svētku sprediķim. Par bērniņu, kurš piedzima silītē Betlēmē Jāzepam un Marijai? Tas viss ir labi, skaisti, tas viss patiesībā arī iederētos. Pašā koncertā mēs jau redzējām, man patika arī šis ēnu teātris, viss šis dzimšanas notikums, ko mēs svētkos atzīmējam, tas arī tika demonstrēts. Bet ir tāds fakts, paskaidrošu tiem, kas nelasa Bībeli – ir četri evaņģēliji: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa, un ir viena lieta, ko var nepamanīt, ja tev nepasaka priekšā. Es pats 25 gadus lasu Bībeli, var jau būt, ka es to biju kaut kur fiksējis, bet tā īpaši izcēlis nebiju. Tu lasi un vienmēr kaut ko jaunu ieraugi un ne jau tikai vienā rakstvietā, ja tu regulāri lasi Dieva vārdu. Tas nav mazs posms, un esmu darījis to intensīvi, jo vidusmēra cilvēkam pietiek reizi nedēļā palasīt pusstundu vai stundu Bībeli, arī labi, protams, es to esmu darījis stundām un katru dienu 25 gadus, ir bijuši dažādi posmi, ir bijis laiks, kad to esmu darījis pa divām stundām dienā katru dienu, katru dienu divas stundas, pēc tam divas stundas lūgšana un pēc tam divas stundas grāmatu intensīva lasīšana. Bet kāpēc? Es līdzīgi kā Jēzus garīgi piedzimu 30 gados. Viņš sāka Savu kalpošanu 30 gadu vecumā. Līdzīgi arī es 30 gadu vecumā pievērsos Kristum, un dzīve mainījās. Trīsdesmit gadi – tas vēl ir diezgan labs vecums, lai sāktu. Es paskaidrošu, ko es ar to domāju. Ticība ir laba lieta, bet ir kārtība, kādā Dievs ir iedibinājis pasauli, kādā Viņš ir cilvēku radījis, un ir fizioloģiski procesi, novecošanas procesi. Un tas notiek arī smadzenēs. Diemžēl ar ticību vien tu nevari tur neko mainīt. Pašā Dieva vārdā ir rakstīts, ka cilvēkam ir lemts vienu reizi piedzimt, dzīvot un mirt.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt [..]. (Salamans mācītājs 3:1-2)
Tikai citi pamanās divreiz nomirt. Tas nozīmē – šeit un pēc tam arī mūžīgā pazušanā. Tāpat arī piedzimt, bet daudzi pamanās piedzimt un, dzīvi būdami, nedzīvot, arī par to es šodien runāšu, jo ir atšķirība starp eksistenci un reālu dzīvību. Un redzi, jo vairāk šos fizioloģiskos procesu, kas notiek smadzenēs un visā ķermenī, jo tu vairāk gadus esi padzīvojis šeit, uz zemes, jo tev grūtāk ir apgūt jaunus ieradumus. Arī tās vērtības, ko mēs lasām Dieva vārdā, vairāk tev ir jāpieliek pūļu, lai dabūtu tās savās smadzenēs, un no smadzenēm, lai dabūtu to sirdī, zemapziņā, tā to sauc moderni, bet vienkāršā valodā – sirdī, lai dabūtu to tur. Varbūt mēs visi to nezinām, bet tā ir zinātne, psiholoģija, ļoti mazs procents – 5% iespējams, kādam vairāk vai mazāk, ko mēs darām dzīvē, ko plānojam ar savām smadzenēm jeb ar smadzeņu garozu, ar šo intelektuālo daļu, ar ko mēs domājam, pieņemam lēmumus, rēķinām, runājam, kur notiek loģiskā domāšana. Tev šķiet, ka tu kaut ko izdomā un ka tāpēc, ka kaut ko izdomāji, tādēļ arī rīkojies un dari. Nē, viss ir otrādi. Tu domā to, ko sirds saka tev priekšā. Cilvēki, skatoties uz vienu un to pašu parādību, uz vienu un to pašu cilvēku, domā dažādi. Klausoties vienu un to pašu mūziku, ir dažādas emocijas un dažāda reakcija, viens saka “Fu!”, viens saka “Labi!” Tas ir tikai dabiski, ka kaut kas kādreiz ir noticis tavā prātā, emocijās, iesakņojies tavā sirdī. Tieši tava sirds pasaka priekšā tavām acīm, ko redzēt, un tavām domām, ko domāt. Viss, kas mums atliek – ar savu prātu domāt un pieņemt lēmumu būt pareizā vidē, pareizā laikā, pareizā vietā, un, galu galā, Dieva vārds lai būtu goda vietā, to lasīt, studēt un to praktizēt, lai caur prātu un mūsu darbībām veidotos jauni ieradumi un mainītos mūsu sirds saturs, jo tieši sirds saturs nosaka mūsu virzību, diemžēl, ir tieši tā. Tas ir līdzīgi kā alkoholiķiem, kas saka: “Es varu dzert, es varu nedzert.” To viņi saka ar prātu. Ar smadzeņu garozu viņi domā, ka var dzert vai var nedzert. Viņi nevar nedzert, kamēr neiegūst patiesu brīvību, kamēr neizmainās sirds saturs.
Es nesen apmeklēju Straupes pili kopā ar Izglītības un zinātnes komisiju. Tur kādreiz bija narkoloģiskā slimnīca. Laba slimnīca bija. Dažādi eksponāti tur bija, piemēram, pagrabi, es arī publicēju sociālajos tīkos, varat tos aplūkot. Tur bija tāda istaba, kas arī bildēs ir redzama, pudeles ir sakrāmētas, degvīna, dažādas vīna, konjaka. Vai tu zini, kas tā bija par istabu? Es neko tādu neesmu piedzīvojis, bet es to uzzināju tieši tur, tā bija vieta, kur kodēja šos slimniekus, tas nozīmēja, ka šīs pudeles lika viņiem priekšā un lika vemt. Tur dažādas procedūras bija, lai izraisītu riebumu, skatoties uz šīm pudelēm. Šie psihologi, kas strādāja tajā laikā ar šīm metodēm, viņi centās caur negatīvām emocijām, kad tev šīs pudeles priekšā, izsaukt tev riebumu tādu, kas maina tavu iekšējo saturu, tas nozīmē, ka maina tevi no iekšienes, lai piespiedu kārtā izveidojas jauns ieradums. Tajā brīdī, kad tu ieraugi alkohola pudeli, tev nelabi kļūst. Es nedomāju, ka tā metode ir ļoti efektīva, bet savā ziņā kādam tas noteikti var palīdzēt. Viss, kas mūsu dzīvēs notiek, tomēr ir saistīts ar to, ko mēs paši esam piedzīvojuši, kā mēs esam attiekušies pret dzīvi un kas atrodas mūsu sirdīs.
Piemēram, draudzes jaunais kalendārs, to var dabūt grāmatu galdā. Es pats to nezināju. Lai tu saprastu, kā viss notiek.
Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts [..]. (Psalms 139:14)
Šeit ir tāds attēls. Es pats šo bildi neveidoju, tikai iedevu ideju. Iedevu ideju, ko es vēlos redzēt jaunajā kalendārā. Rakstvietu izdomāja paši šie cilvēki, kas to visu veidoja, bet gala attēlu, no visiem tiem, ko piedāvāja, beigās izvēlējos šo. Es domāju, ka arī šis nav labākais, bet ir labi, ir okay. Un tad es sapratu, kāpēc es izvēlējos tieši šādu. Viens pateica, neatceros, kurš tas bija: “Tā bilde ir tāda, kā “Gladiatora” pirmajā filmā.” Tā ir mana mīļākā filma. Tu pat nezini, kāpēc tu izvēlējies, kāpēc ne zilā krāsā, tāpēc ka šeit ir līdzīgs skats kā, kad gladiators Maksimus iet cauri labības laukam, ar pirkstu galiem aizskarot vārpas. Tu pat nezini, kāpēc izvēlies, lūk, šādas krāsas un šādu motīvu. Tur bija daudz dažādu citu motīvu, es šo izvēlējos un apstiprināju. Tu jau vari domāt, un tu pat nezini, kāpēc šodien rīkojies tā, kā rīkojies. Tu pat nezini, kāpēc šodien tu domā tā, kā domā. Un tev šķiet, ka šodien tu kaut ko izdomāsi un tas tev notiks. Tā nenotiks! Būs tas, kas ir tavā sirdī! Bet sirds saturu tu vari mainīt, tikai intensīvi pašam pie sevis darbojoties. Pirmais noteikums jau ir – būt attiecīgā vidē. Un šodien tu jau esi pareizā laikā un pareizā vietā, bet, diemžēl, tikai vienu reizi gadā apmeklējot dievkalpojumu, tavā sirdī nevar daudz lielu izmaiņu notikt.
Es atgriežos pie vecuma. Jo cilvēks vecāks kļūst, jo grūtāk mainīties, tas ir zinātniski un psiholoģiski izpētīts, pierādīts. Es tagad nemācīšu, ko es esmu dziļi izpētījis un ko es pasniedzu Miljonāru kluba lekcijās, kas notiek cilvēka smadzenēs, kādas neironu ķēdes veidojas un cik grūti tās ir mainīt, cilvēkam kļūstot vecākam. Un neiroplasticisms, spēja smadzenēm mainīties, faktiski piemīt tikai bērniem. Vēl pirms kādiem gadiem tika uzskatīts, ka tikai bērni spēj vēl kaut ko mainīt. Tu esi produkts tam, kā tu esi bērnībā audzināts, produkts tam, kas ar tevi bērnībā ir noticis, kādi ir bijuši tavi vecāki, bērnudārzs un šie pirmie gadi, diemžēl, tas ir tieši tā un nekā savādāk. Bet tā tas ir, es zinu, ka to gribas noliegt, ka tā tas nav, bet tā ir un nekā savādāk. Galu galā tikai šodien zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka neiroplasticitāte jeb neironu ķēdes smadzenēs ir reālas pārmaiņas smadzenēs, tas ir tas, kas ir tavā sirdsapziņā, kas ir tavā sirdī jeb zemapziņā, smadzeņu dziļākajā daļā, kā saka Darvina teorijas piekritēji, tajā pirmajā smadzeņu slānī, daļā, kur mājo instinkti. Es pieturos pie citiem uzskatiem par to, kā cilvēks ir veidots un jebkurā gadījumā neizslēdzu, ka kaut kāda evolūcija ir bijusi. Es neizslēdzu, ka cilvēks pilnveidojas, smadzenes noteikti evolucionē, un sirds ir tik sarežģīts orgāns, tik enerģijas ietilpīgs orgāns, kas faktiski ir dzīvības centrs cilvēkā, iekšējais kompjūters. Šodien zinātnieki ir sapratuši, ka tomēr cilvēkiem sirds mainās, to var mainīt, bet, jo vecāks kļūst, jo grūtāk, tāpēc tiem, kam ir mazāk gadu, nepalaidiet šos gadus vējā, kamēr jūs varat kaut ko sevī ielikt! Vide tevi ietekmē. Tu nevari izvēlēties, kas tu esi šodien. Kas tu esi, tas esi, un nav tava izvēle, kur tu piedzimi, bet tā ir tava izvēle, kur tu sevi noliec, kādā vidē, ko tu lasi, ko tu skaties. Trīsdesmit gadu vecums nav tas plasticiskākais vecums smadzeņu un sirds pārveidošanai, bet sirdi var mainīt. Bībelē teikts, ka tev jāvelk nost vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks.
[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Tāpēc stāsts par bērniņu silītē un par to, ka vari atnākt pie Dieva, palūgt piedošanu par saviem grēkiem, un viss mainās – nav patiess pilnā nozīmē. Tas ir tikai sākums, tikai impulss tam, lai tu pats sāktu vilkt nost vecos ieradumus un vilktu virsū jaunus, to var mācīties no Bībeles – tā ir svēttapšana. Tas ir teoloģisks jēdziens visās konfesijās. Priekš kam ir vajadzīga svēttapšana? Priekš kam ir nepieciešamība apmeklēt draudzi? Kāpēc vajag Bībeli studēt? Priekš kam ir vajadzīgas lūgšanas? Lūgšanas ir ļoti spēcīgs instruments, bez lūgšanām tu nevari mainīt sirdi tajā virzienā, kurā ir nepieciešams. Tu ar prātu saproti, izdomā, ka tev ir vajadzīgs Kristus, gribi Viņam līdzināties. Pēc tam tu sāc strādāt pie tā, lai tu būtu pareizā vidē un lai līdzinātos Viņam. Tāpat arī katrā savā profesijā, vai izglītībā, ko izvēlies, tu pats izvēlies, kur tu sevi ieliec, un ko tu ņem attiecīgā virzienā, kas saskan ar Augstākā gribu, Viņa principiem jeb Viņa likumiem. Jo sekot Kristum, galvenokārt, nozīmē līdzināties jeb respektēt Viņa principus un dabūt tos ne tikai prātā, bet saprast, izpētīt tos un dabūt tos savā sirdī, jo sirds tevi vada. Jēzus saka par tā laika ticīgajiem farizejiem un saduķejiem.
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Mateja evaņģēlijs 23:27)
Jēzus atnāca ar jaunu koncepciju, ka ir jāatgriežas pie sirds ticības, pie sirds pārmaiņām, nevis ārējas reliģijas formas. Nevis ārēja reliģijas forma, bet reālas sirds pārmaiņas. Tā ir kristietības vēsts un būtība. Tādēļ Jēzus atnāca, lai tev būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība. Tu neesi radīts eksistencei, bet radīts dzīvībai, un lai Dievs dod, ka tu kaut ko piedzīvo šodien! Tieši tagad lai tu piedzīvo kaut ko! Tu pat nezināsi kāpēc, tu pēc tam kļūsi labāks. Kāpēc notika kaut kas minimāli, bet pārmaiņas? Tāpēc ka tu kaut kādā veidā tiec aizskarts caur to, ko es šeit sludinu, ko mēs šeit visi organizējam, caur to, ko mēs dodam. Mēs dodam Viņa principus, Viņa gribu. Vissvarīgākais ir Kristus mūsu dzīvēs, tas ir pats, pats fundaments, pats pamats.
Lūk, tāpēc par šo Kristus piedzimšanas stāstu. Es tikai tagad, pēc 25 gadiem intensīvas Bībeles studēšanas, tā patiesi sapratu vēl vienu lietu un ne teoloģiski, bet, kas saistīts ar pašiem Rakstiem, Rakstu uzbūvi. Pati būtība man bija skaidra un ir skaidra, un man nevajag neko mācīt par to, ka nekas nemainās tikai tāpēc, ka tu noskaitīji vienu lūgšanu. No tā nekas nemainās, tas ir tikai sākums, lūgšana ir instruments, lai mainītu savu sirdi, līdz ar to mainās mana dzīve. To māca Dieva vārds. Ja mēs skatāmies balansā Bībeli un četrus evaņģēlijus, izrādās, ka par Kristus piedzimšanu jeb Kristus piedzimšanas stāstu, par ko ir pieņemts runāt un ko pieņemts svinēt draudzēs, un vispār pasaulē to svin, stāstīts ir tikai divos evaņģēlijos. Ir Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijs. Tikai divos evaņģēlijos ir stāsts par Kristus piedzimšanu, tikai Matejs un Lūka. Marks un Jānis vispār nerunā par Kristus piedzimšanu. Kāpēc? Viņiem tas nav svarīgi. Saproti? Tās ir dažādas klasītes, kurā klasē mēs ejam, jo tu tālāk tiec, nokārto eksāmenus, jo tu jaudīgāks esi, ja vien tu to praktizē iemācīto, kaut kur virzies uz priekšu. Es ņemšu no Jāņa evaņģēlija. Kas tad Jānim ir svarīgs? Jānis bija tas, kurš nodzīvoja visilgāk no visiem. Kas tad viņam bija svarīgākais?
Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā viņš nesaka par kūti un Betlēmi, par silīti, par to, ko Jēzus darīja bērnībā, kā tas ir dažādos apokrifos aprakstīts. Patiesībā, tam nav nekādas nozīmes, nu tās ir tādas pasakas, dažādas spekulācijas, kuras var tevi iedvesmot, bet realitātē tam nav liela vērtība. Lūk, kam ir vērtība – Jānis saka: “Kāda tur piedzimšana, kā Dievs vispār var piedzimt, kāda tur vissvētākā, vistīrākā jaunava, kura Dievu piedzemdēja?” Nē, viņš saka, ka iesākumā bija Vārds. Lūk, kā sākas Jāņa evaņģēlijs. Lasi šos vārdus:
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa evaņģēlijs 1:1-14)
Un šeit nav nekāds stāsts par to, kā Jēzus piedzima. Viņš bija, ir un būs. Uz īsu laiku atnāca virs zemes cilvēka miesā – vienlaicīgi Cilvēks, vienlaicīgi Dievs. Mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Kāpēc? Lai atgrieztu mūs attiecībās ar Debesu Tēvu. Lai atgrieztu mūs ne tikai prāta līmenī, bet sirds saturā. Atgrieztu mūs, ka mēs spētu kļūt viņam līdzīgi, ka viņš varētu mūs svētīt, lai mēs varētu dzīvot. Zini? Es nosaukšu šo svētrunu “Dzīvības gaisma”. Viņš ir dzīvības gaisma, Viņš ir maize, no debesīm nākusi, Viņā ir dzīvība. Pat gadus skaita caur Jēzus piedzimšanu. Jaunas ēras sākums, Jēzus piedzimšana. Drīz būs 2025. gads kopš Kristus dzimšanas. Un pašu jēgu Kristus atnāca un parādīja. Mīļie draugi, nepietiek zināt, kas ir pareizs, ir jāizmaina savas sirdis un jums jāļauj man to darīt. Viņš tik ļoti pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu un Viņš kļuva par cilvēku un neturēja par laupījumu līdzināties Dievam. Viņš kļuva cilvēkam līdzīgs un pat tika ļaundariem pielīdzināts. Viņš nomira kaunpilnā nāvē pie krusta un augšāmcēlās. Kāpēc? Lai mēs atgrieztos pie Viņa, kas ir no iesākuma. Paradīzes dārzā, kurā Dievs ielika cilvēku, kur cilvēks toreiz bija mūžīgs, lai atgrieztu mūs mūžīgā dzīvībā un dzīvībā šeit, virs zemes. Es atgādinu vēlreiz, tu vari domāt, ka tu esi dzīvs, bet vari tikai eksistēt. Tāpat tu domā, ka reiz kaut kad mirsi, bet patiesībā, tu jau tagad vari būt miris. Un dzīvība ir kustībā. “Vai, es esmu pieņēmis Jēzu kā savu Glābēju, es ticu, ka Viņš ir Mans Glābējs.”
Mīļais draugs, dzīvība ir kustībā! Es tev pastāstīšu. Man patīk fotografēt. Vakar bija gada īsākā diena – saulgrieži, tieši pulksten 11:20. Vakar bija saulgrieži, un, sākot ar 21. decembri, un tas bija vakar pulksten 11:20, diena sāka lēnām uzvarēt tumsu līdz pavasara saulgriežiem, kad diena kļūs garāka par nakti. Tas ir Saulgriežu cikls. Tas ir Zemes cikls, ka tā ap savu asi griežas, un tā ir astronomija. Un vakar iesākās astronomiskā ziema. Sākot no septembra divdesmitajiem datumiem, astronomiski bija rudens. Ir meteoroloģiskais, ka viņi rēķina pēc fakta, un ir astronomiskais gadalaiks. Šajā dienā no rīta, un tas bija vakar, es paskatījos pa logu. Es ceļos agri un reizēm eju nopeldēties. Kā kuru reizi. Es arī ieklausos, kā es šajā dienā pats jūtos, ko man labāk vajadzētu. Skatos, ir brīnišķīga diena, sniegs sasnidzis. Šeit, Rīgā, nebija, bet Līgatnē sniegs bija sasnidzis ārkārtīgi skaists. Kamēr vēl bija tumšs, uztaisīju vienu astro fotogrāfiju, kurā zvaigznes varēja redzēt. Kā uzausa rīts, es ņēmu savu fotoaparātu un devos pastaigā. Es varēju iziet tādas vietas, kur parasti nevar šādā laikā, jo vienmēr pavasarī, un kad ir vairāk mitruma, tajās vietās visur ir dubļi un nevar iziet cauri un nevar tikt klāt. Bija uzsalis, un es visam tiku cauri un izgāju uz dažām stundām. Es noķēru brīnišķīgus kadrus. Mani tie iepriecina un ļoti patīk. Es nopublicēju arī internetā. Vēlāk varat kaut kad paskatīties Spriņģu iezi un tā apkārtni ziemā. Bet ne par pašu fotogrāfiju, bet es taču to publicēju? Padomā, kāpēc es publicēju? Katram ir kaut kāds motīvs, kāpēc viņš kaut ko dara un ar ko viņš dalās. Man ir savs motīvs, kāpēc es ar kaut ko dalos. Man soctīkli paši par sevi tā ļoti nemaz neinteresē, es bez tiem noteikti varu iztikt. Bet man ir mērķis dalīties ar gaismu. Tu saproti? Dzīves stils, dzīves princips apslēpts sirdī – dalīties ar gaismu. Redzi, es tajā pastaigā reāli piedzīvoju daudzas labas lietas. Līdzīgi kā dievkalpojumā, baudot labu mākslu. Vakar es šeit baudīju labu teātri un mani tas uzrunāja. Cilvēki bija strādājuši un gatavojušies. Bet tas, ko es vakar baudīju, to Dievs bija uzklājis. Tā ir Dieva radība, kas ir skaista, un kas arī uzrunā. Pastaigājoties es ķeru momentus un pēc tam dalos. Es gribu dalīties ar šo skaistumu ar citiem. Es to nerakstīju šajā te publikācijā, ko ieliku, bet to es tikai tev varu pateikt, ka es jau tur daudz ko piedzīvoju tādu, ko tur varbūt nemaz nav jāraksta. Es piedzīvoju Dievu. Ar šīm fotogrāfijām daloties, es dalos ar citiem. Arī tagad, stāstot par šo notikumu, es dalos ar tevi, cik Dievs ir brīnišķīgs. Vēlreiz – Viņš ir dzīvības gaisma. Saproti, Viņš ir dzīvības gaisma. Tikai Viņā ir dzīvība.
Zini, es satiku trīs eņģeļus. Nu labi, tie bija cilvēki, es nezinu, bet tā parasti nenotiek. Tieši šajā dienā bija saulgrieži. Šīs fotogrāfijas ir tapušas tieši saulgriežos, tieši šajā laikā. Sniegs sasnidzis, pēdu vispār nav. Es pirmais eju un skatos, pēkšņi, pa meža taku ejot, vienam ir pēdas. Es tuvojos tam savam punktam, kur gribēju atnākt, un šīs pēdas, kas gāja uz to pusi, nāk atpakaļ. Es parasti tur nevienu nesatieku, bet šoreiz tur bija jauns čalis. Tā taka, pa kuru es eju, ir diezgan tāda vientuļa, ka tur reti var kādu sastapt. Ja ļoti grib, tad kaut kādā svētku dienā vai tad, kad ir silts un normāls, un var arī iziet. Varbūt kādu arī pa retam esmu pamanījis. Nāku atpakaļ un redzu, ka tas cilvēks ir priecīgs. Es redzu, ka viņš ir priecīgs, saproti? Viņš ir tāds labs. Viņš saka: “Labrīt.” Es tajā sveicienā dzirdu, ka viņš arī bauda kaut ko līdzīgu, kā es. Nu skaists, vienkārši skaists tas mežs bija. Un tie vēl saulgrieži bija. Un tieši šajā laikā tu esi izgājis ārā, un tur bija ideāla temperatūra, ideāli kadri. Es dabūju kadru, kur sniegains mežs ar gaismu pielijis. Man patika ļoti. Es baudīju no tā, un es parunāju ar Debesu Tēvu, es palūdzu Dievu, slavēju un pateicos. Tādos brīžos, mēs zinām zinātniski, ka izdalās laimes hormoni un nāk enerģija smadzenēm un zemapziņa strādā ar tādu labu jaudu. Tu vienkārši pēkšņi, ko nevarēji izdomāt nedēļas vai mēneša laikā, tu vienkārši zini, ka ir tā, un tu darīsi šādi un tu zini kaut kādas lietas. Tev nāk apskaidrība. Tā nebūs apskaidrotā jaunava, bet tā ir apskaidrība kaut kādās konkrētās lietās. Draugi, tas jau ir pieejams katram cilvēkam, kurš cenšas dzīvot pēc Viņa gribas, pats strādājot pie sevis, izmantojot visus tos instrumentus, ko Dievs mums ir devis: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Redzi, es jau dodu to tālāk. Tur jau tā sāls, tu nevari kaut ko baudīt, turēt sev, tev jādod tālāk. Tā sāls ir tajā, ka es nepārtraukti dalos ar skaistumu. Tas ir skaisti, ticība Kristum ir skaisti, brīnišķīgi. Pat cilvēki, kuri nepazīst Kristu personīgi, bet kuri labā ģimenē piedzimuši, un viņiem tie principi un Bībeles likumi ir ieaudzināti jau sirdī, viņi tak ir laimīgāki cilvēki. Viena lietiņa viņiem pietrūka, bet ne jau es tur tagad spriedīšu, kas viņiem pietrūka. Viņi dzīvo savādāk un labāk, tikai mēs, kristieši, reizēm paši nepareizi darām. Mums ir Kristus. Jā, Viņš ir, es ticu Viņam, bet mēs savas sirdis nemainām, un joprojām mūs vada mūsu vecā daba. Mēs nemācāmies, mēs neaugam un realitātē nevaram šo dzīvi izbaudīt. Beigās tāda eksistence vien ir, un kā Bībele saka, daži, kā caur uguni tiks izvilkti mūžīgā dzīvībā.
Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni. (1. Korintiešiem vēstule 3:14-15)
Man nevajag tikai mūžīgo dzīvību, šai dzīvībai ir jāparādās šodien un šeit. Dzīvība ir kustībā. Redzi, es dalos. Pirmais eņģelis bija šis čalis. Neviena pēda nebija pie paša ieža. Es tur biju pirmais. Tur jau nekad nav ļoti daudz cilvēku. Reti kāds makšķernieks rudenī parādās. Es nonāku tur un es esmu viens. Safotografēju un baudu emocijas, hormoni lido pa galvu. Baudu un visādas grandiozas idejas rodas. Nāk kāds cilvēks, un šo cilvēku es uzrunāju: “Šodien ir brīnišķīga diena un šodien ir gada īsākā diena un gaisma sāks uzvarēt tumsu.” Viņa saka: “Jā, tāpēc es arī atnācu nofotografēt.” Sieviete darīja to pašu, ko es. Pēc tam sanāca tā, ka es gāju savu maršrutu tālāk. Man ir savas takas, kur es eju. Un viņa turpat iet. Es gribu viens būt, bet redzu, ka viņa man pa priekšu ir aizgājusi, apstājusies, stāv un kaut ko fotografē. Es paeju viņai garām un domāju: “Nu es būšu viens, tagad es pafotografēšu.” Skatos, viņa atkal nāk man garām. Un tad viņa mani uzrunāja pēc brīža. Mēs kādu gabalu pagājām tā divatā kopā, minūtes divas varbūt. Viņa jautāja, vai es te speciāli atbraucu un tā tālāk? Es teicu: “Nē, man štābiņš vispār ir Gaujas malā, bet es te bieži nāku, man te laimes hormoni nāk.” Nu es kaut ko tādu tur sarunāju. Viņa man novēlēja to labāko, un es viņai novēlēju, lai Dievs svētī. Un tu redzi, ka tas viss ir no sirds. Un trešais cilvēciņš jau bija pie sanatorijas, ar to trijžuburu kruķi. Tas laikam saucās trīsžuburu kruķis. Cilvēciņš jau tāds gados iet un es viņam saku: “Šodien tāda brīnišķīga diena.” Bet zini, šis cilvēks bija priecīgs un laimīgs, un viņa man saka: “Jā, šodien taču senie balti svinēja svētkus, jo ir saulgrieži.” Kurā dienā ko viņi nolika un ko darīja, ko viņi taisīja ēst un tad viņi tur šķīstījās. Viņa saka: “Ļoti pareizi, ļoti pareizi, lai Dievs svētī un arī veselība lai ir.” Un es saku: “Jums tāpat!” Trīs eņģeļi, viņi visi šie cilvēki bija laimīgi, arī tas cilvēks, kurš pie sanatorijas ārā rehabilitējās, bet visi baudīja šo brīdi kaut kādu. Un tas jau ir ļoti atkarīgs arī no manis, kā es jūtos un kas ir manā sirdī, kā es pats redzu cilvēkus. Kā es pats viņus redzu. Un, kā es viņus redzu, tā arī viņi kaut kā citādi var mani redzēt. Zini, es pēc tam ar šiem trīs eņģeļiem satikos, parunāju īsus, dažus teikumus un es eju un vēl laimīgāks kļuvu. Un zini?
Man nāk tāda atziņa – visos cilvēkos ir labais! Saproti? Visos cilvēkos mājo labestība un labais. Redzi, kad tu baudi un dod tālāk, tu dzīvo. Viņš ir dzīvības gaisma. Un dzīvība ir tikai saiknē ar Visaugstāko, ar Radītāju, ar Elohim, to kas radījis debesis un zemi, un mūs. Saikne ar Viņu nozīmē, ka mēs saskaņojam savas sirdis ar Viņu. Un, ļoti vienkārši runājot, mēs dzīvojam pēc Viņa likumiem, un tas nav diskutējams. Tev nav jāuzdod jautājumi: “Kāpēc?” Nav svarīgi, Viņš tevi ir radījis, Viņš zina, kas tev ir labākais. Tu tur visu ko izdomā. Lūk, Ādams un Ieva arī Ēdenes dārzā domāja. Dievs teica: “No visiem augļiem un kokiem ēst varat, bet no viena nē.” No kāda? Jūs nedrīkstat ēst no ļauna un laba atzīšanas koka, citiem vārdiem: “Jūs nedrīkstat tikai vienu lietu, paši neizdomājiet instrukciju Manam produktam.” Nu tu esi Viņa produkts – baigi zinātniski, tu esi Viņa bērns – tas vairāk mīlestībā. Viņš ir devis varu tiem kļūt par Viņa bērniem. Mēs tikko lasījām Jāņa evaņģēlijā – Viņš ir no iesākuma un mēs esam Viņa radība, un mēs dzīvojam tikai Viņā, pilnā nozīmē Viņā un mūžīgā dzīvībā – Viņā, Kristū, Dievā.
Tu vēlies dzīvot vai eksistēt? Redzi, vakar šeit bija teātris un tas bija brīnišķīgs. Sludināt arī ir sava veida teātris. Tas ir komandas darbs, sludināt ir viena cilvēka darbs, ko es daru ikdienā, ko es daru katru svētdienu. Es dalos ar dzīvību, es mācu saprast, dzīvot. Dzīvību iegūt un to paturēt var iemācīties. Tas automātiski tā no debesīm nekrīt. Tā ir mūsu pašu izvēle. Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli: “Kāpēc Āfrikā bērni mirst badā?” Nu tāpēc, ka tā ir izvēle, tu saproti? Cilvēku izvēle. Es zinu, ka sabiedrības noskaņojuma vai paradigmas dēļ skan varbūt tā diezgan ne pārāk pieņemami, bet tā ir katra cilvēka izvēle.
Tu pilnībā pats atbildi par savu dzīvi, laiks ir saprast, šis ir Ziemassvētku, īpašs dievkalpojums, varbūt kaut kas vairāk pielēks. Tu un tev neviens nav parādā, man neviens nav parādā, es esmu brīvs cilvēks. Es brīvprātīgi jums kalpoju, viss pārējais ir tavā paša ziņā, skaties Dieva vārdā, kas pareizs un nepareizs. Es mācu, bet tu pieņem vai nepieņem. Nevis tu vai kāds cits par kaut ko ir vainīgi, es pilnībā pats atbildu par savu dzīvi un kas tajā notiek. Ne mamma, ne tētis, neviens, tu nevari pateikt ne par vienu, ka viņa dēļ tavā dzīvē notiek kaut kas. Tu un tevis dēļ notiek, ir lietas, kas nav no tevis atkarīgas, bet ir tas, ko tu vari izdarīt. Tava attieksme pret to, kas tavā dzīvē notiek, tā ir tava izvēle un atbildība. Dzīvība ir tikai tad, kad tev ir mērķi, uz kuriem tu virzies. Līdz jaunajam gadam ir palikušas tikai dažas dienas, vai esi saplānojis jauno gadu? Ja nē, tad tev nekas nemainīsies, kā tu plāno? Tā kā vienmēr? Uzlikšu kaut kādu mērķi un tad gan jau. Nē! Es personīgi vairs tādus mērķus nelieku, es lieku tādus mērķus, kurus es izdarīšu un šaubu nav. Skaidrs, ka ne pilnībā viss no manis ir atkarīgs, bet katrā ziņā es no savas puses visu izdarīšu, lielums tiks sasniegts, ar kaut kādām korekcijām, gads uz priekšu. Tev jaunais gads būs tāds, kā tu to būsi ieplānojis. Tu neesi plānojis? Nekas nemainīsies. Domāsi: vai, man ir Jēzus, man viss ir! Nekā tev nav. Tev ir tikai Jēzus nosaukums, bet pārmaiņas sirdī, dzīvība? Nu varbūt debesīs ietiksi. Dzīvība, tu saproti, cilvēks dzīvo un ir laimīgs, Dievs nav paredzējis mums nīkt, sakalst un sarūsēt, Dievs nav paredzējis mūsu smadzenēm rūsēt. Laime ir tavā kustībā uz mērķiem, tu esi caurtekošs ūdens, tāpēc es esmu Gaujas malā taisīts, un es domāju, kāpēc es tur dzīvoju un peldu, jo esmu uztaisīts. Kāpēc es līdz 30 gadu vecumam Limbažos dzīvoju un tagad Siguldā? Jo tur ir Gauja, un pēc tam uz Līgatni. Es nezināju izvēloties, bet tur ir ļoti laba un skaista peldvieta. Tiec galā beidzot ar savām traumām, raksturu, sāc pilnveidoties, tas viss ir iespējams dzīvības procesā, ejot uz mērķiem.
Viktors Frankls (Viktor Emil Frankl), izdzīvojušais koncentrācijas nometnēs, viņa grāmata ir nopērkama grāmatnīcās, ieteiktu izlasīt, “Teikt dzīvei jā”, viņš izdzīvoja šajās nometnēs tikai tāpēc, ka viņš palīdzēja citiem cilvēkiem izdzīvot, viņš pārdzīvoja neaprakstāmas mocības tur, jo viņš bija ebrejs, kā tas iespējams? Viņš redzēja sevi apgaismotā telpā uz skatuves, pasniedzot lekcijas studentiem. Viņš zinātniski stāsta un māca dzīvot. Viņš to arī pēc tam darīja, viņš iekšēji tā dzīvoja, palīdzēja, iedvesmoja citus, viņam bija draudzība konkrēti ar ārstu. Izrādās 1944.-1945. gads, karš tuvojas beigām, cilvēki arī saprot, ka karš iet uz beigām un Hitlers matemātiski nevar uzvarēt, bet tāda noskaņa nebija šajā nometnē, nāca propaganda, bet kaut kas jau nonāca līdz viņiem, kārtējās vācu uzvaras, sasniegumi. Sākot no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam, cilvēki masveidā sāka mirt, tam ir iemesls. Tas bija ārsta secinājums kopā ar Viktoru Franklu, ka nav nekādas epidēmijas, nav izskaidrojams, nav nekāda savādāka attieksme pret cilvēkiem, vienkārši masveidā sāka mirt ieslodzītie, viņi noskaidroja kāpēc. Tāpēc ka daudzi no viņiem sevi redzēja Ziemassvētkos mājās. Viņu mērķi nebija reāli, viņi dzīvoja kaut kādam brīdim, momentam, bija kaut kāda informācija, cerība, ka karš beigsies Ziemassvētkos. Bet nebeidzās un viņi nomira. Saproti, cilvēkā ir dzīvība tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis, pat slikts mērķis var būt tas, kas viņam dod dzīvību, tikai kurā virzienā tas iet un ko tas maksās pēc tam tev, gala rezultātā, par visu jāmaksā. Bet Dievs mūs tā ir radījis, ka mums ir nepieciešami mērķi, saskaņā ar Viņa prātu. Mērķis ir – dzīvo, ja nav – cilvēks padodas un nomirst. Viņš to saista ar imūnsistēmu, mērķi un imūnsistēma. Garīgā un fiziskā imūnsistēma, viss sāk buksēt, cilvēki sāk novecot, kļūst vāji un nomirst. Jaunajā gadā gribi dzīvību, dzīvot pilnvērtīgi, ir vajadzīgi mērķi saskaņā ar Dieva gribu. Dieva griba ir vienkārši aprakstīta Bībelē, kura ir jāmācās, jāpraktizē visās lietās, ko tu dari. Ir pamatu pamats, ticīgais cilvēks nav konservatīvais cilvēks, atzīst kristīgās vērtības un tās godā. Ticīgs cilvēks ir draudzē, lasa Bībeli, lūdz Dievu. Ticīgs cilvēks dzīvo pilnvērtīgi un ir laimīgs. Ir tik daudz izdomājumu, kādām jābūt ir cilvēkam. Iesākumā bija vārds, dzīvības gaisma, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība, bet velns ir atnācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu, Jēzus, turpretim, ir nācis, lai mums būtu dzīvības pārpilnība. Kā tas izskatās, ka man ir iekšējā dzīvība? Nē, pilnvērtīgā dzīvē arī grūtībās tu dzīvo, tev ir mērķi, kas ir saistīts ar Viņu, tu savu sirdi pārveido, pirmkārt tev pašam par sevi jārūpējas, sevi jāpārveido, vide un zināšanas tas ir numur viens, došana tālāk, tev kaut kas ir jārada. Ja tu vienkārši izpildi norādījumus, tu nedzīvo. Ja tu pats izdomā, radi vēl kaut ko klāt, tad tu sāc dzīvot. Mēs visi kaut ko radām. Vakar bija brīnišķīgs teātris, labāks nekā “Gladiatora” otrā filma, bet līdz “Gladiatora” pirmajai vēl drusciņ jāpievelk. To kāds radīja, cilvēki uz skatuves. Lāsma stāv un strinkšķina stīgas uz skatuves, es teātrī redzēju to īsto būtību, tu tur dzīvoji. Laura režisors, visa komanda savākta kopā, tur vajag līderības spējas, zināšanas, mērķi. Es redzu, ka šie cilvēki, kam ir mērķis, kas gatavoja šo teātri, viņi mainās, to enerģiju, ko viņi iegūst, viņi pēc tam nes tālāk mājās, ģimenēs, kolektīvos, skolās, darbos. Viņi dalās ar to dzīvību, dzīvība nav tikai nosēdēt dievkalpojumā, bet kaut ko darīt lietas labā, kustēties. Jāsporto, jebkurš sporta ārsts pateiks, ka jākustas, kustoties pat ceļgali var atjaunoties. Ir kustības, ir dzīvība fiziskajā miesā un ne tikai, tev smadzenes labāk darbojas. Sējējs izgāja sēt, viņš runā par dzīvības vārdu, viena sēkla krita ceļmalā, nāca putni un apēda. Mācekļi nāca un jautāja, ko tas nozīmē? Jēzus atbildēja: “Kas jūs nesaprotat?” Vieni ir tie, kas dzirdēja vārdu, bet nesaprata. Otra sēkla krita seklā zemē, uzdīga un novīta. Kāpēc? Nebija dziļas saknes. Cita krita labā zemē, bet nezāles uzauga un nomāca. Kamēr mēs paši nestrādājam, nekas nemainīsies, tās ir tikai mirkļa emocijas. Impulss bija, un tālāk? Par visu ir jārūpējas, ko tu klausies un liec iekšā, kur tu esi.
Vīzija un mērķi. Kā tad šī dzīvība izplatās? Ir cilvēki, kuriem ir mērķi un tie sagādā vidi, kur šajos mērķos var lēkt iekšā. To, ko tu izvēlēsies, tas tu arī būsi. Tev ir jāmainās pēc Viņa principiem un konkrētajā nozarē, tas nav no apstākļiem atkarīgs, bet no tevis. Tu pat tuksnesī vari augt, plaukt un zelt, tā dzīvība ir tevī. Iesākumā bija vārds, tas bija pie Dieva, caur Viņu viss ir radies, Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaisma, dzīvības gaisma tevī. Ērkšķi nomāc to gaismu, kas ir ielikta tevī.
Es Straupes pilī biju pirms 30 gadiem. Un ar šo komisiju biju tagad pilī, tur bija arī Cēsu pilsētas mērs. Mūsu komisija strādā pie tā, lai pili nodotu no Veselības ministrijas pašvaldības pārraudzībā. Pils gāja postā. Tagad pils ir pašvaldībai un taisīšot, un jau tagad tur var doties tūrismā, var paši apskatīties. Es pie tā strādāju, un mēs tur bijām. Es gāju kā tāds, kas tur jau ir bijis. Ir pagājuši trīsdesmit gadu un nav tā, kā bija toreiz, bet tā ir tā pati telpa. Es eju un skaidri zinu, ka šī ir tā telpa, šī ir tā krāsns un tas ir tas logs, kur es biju toreiz nedēļu vai divas skaidrā. Tajā laikā es patstāvīgi dzēru, lietoju narkotikas, iekšēji biju nelaimīgs, atkarīgs. Man tā vieta asociējas ar kaut ko gaišu, kaut ko labu, jo tur es biju skaidrā. Es pie tā loga stāvēju un sajutos normāli, man parādījās cerība, manī bija tomēr palicis tas labais. Labais bija nomākts ar audzināšanu, dažādiem apstākļiem, mazam bērnam sabojāts prāts, sirds. Vēlāk tu pats sāc bojāt. Visa tā skolas sistēma un tamlīdzīgi. Es nedomāju, ka viss skolā bija slikti. Arī mana paša sirds, nepiedošana vecākiem un tamlīdzīgas lietas bija vainīgas. Šo labo nezāles nomāc. Tas ir kā putns būrītī, viņš ir iesprostots, zelta putniņš būrītī. Visos cilvēkos ir labais, bet, lai to atraisītu, tev ir nepieciešamas zināšanas, mērķi saskaņā ar Viņa gribu. Nevis izraut nezāles, bet sākt ar to, ka tu sāc realizēt pats sevi, ka tu esi kustībā. Nav jau vienkārši ņemt un vienā dienā kaut ko izraut. Kopš tās reizes ir pagājuši trīsdesmit gadu, un blakus pilij ir piebūvēta baznīca. Atceros, ka tajā baznīcā biju iegājis, tā bijīgi iegāju, bija pavasaris un zaļa zālīte. No tā man ir labas atmiņas, ka es biju skaidrā, domāju: tagad es būšu skaidrā un dzīvošu savādāk, mainīšos. Tiklīdz es tiku ārā no slimnīcas, viss sākās no gala, jo nekas jau nemainījās. Vienreiz aizgāju uz baznīcu, kur gāja mamma, ar domu, ka aiziešu uz baznīcu un vairāk nesmēķēšu. Aizgāju uz baznīcu, paklausījos sprediķi, neko īsti nesapratu un arī negribēju saprast, izgāju ārā kā iegājis. Tu domā, ka ieiesi baznīcā un kļūsi savādāks? Tā gluži nav, jo tu baznīcā saņem zināšanas, impulsu, pat emocionāli esi aizskarts un tad tu izdari savas izvēles – turpināt vai nē. Viss ir tavās rokās, un jaunais gads ir tavās rokās. Man būs laimīgs jaunais gads. Vai tu vari tā pateikt par sevi? Vai tev būs laimīgs jaunais gads? Man būs laimīgs jaunais gads, jo man ir saplānots jaunais gads. Man būs kustība jaunajā gadā, kustība vērsta uz rezultātu.
Es vakardien, no eņģeļiem iespaidojies, braucu uz teātra izrādi un pa ceļam redzēju Viršu uzpildes stacijas degvielas mašīnu. Es uz to skatījos un man bija tāda doma, ka mēs piegādāsim degvielu katrā namā, katrā ģimenē dzīvības gaismai, pilnvērtīgai dzīvei, dzīvībai, kristiešiem, nekristiešiem, visiem degvielu. Mēs esam degvielas piegādātāji, es esmu degvielas piegādātājs. Kamēr es vedu, tikmēr es degu. Kā lai es aizdegos? Sāc kaut ko vest, sāc plānot, iekļaujies komandā. Man nesen bija klips, ko es ierunāju motivācijai – izmanto cilvēku enerģiju savā labā. Kā tad? Skaties uz tiem, kam ir mērķi, ne jau kaut kādi, bet kam ir dievišķi mērķi. Ja viņš kaut ko piedāvā, tad lec iekšā un radi savu pievienoto vērtību. Lec iekšā un radi savu.
No kā es tagad dzīvoju? Kāpēc es šodien tāds normāls, tāpēc, ka es plānoju. No plānošanas vien es jau dzīvoju, bet tā nav pašapmierināšanās, ka tu plāno un nedari. Es plānoju un daru visās sfērās. Draudzē ir konkrēti plāni, šeit viss jau ir ieeļļots, viss jau iet. Fokuss sāksies nevis uz mājas grupām, bet šeit uz pasākumiem. Draudzei jābūt radošai. Māksla, kultūra, dažādas zināšanas – šeit jābūt dzīvībai. Vakar teātris, šodien koncerts, visu laiku dzīvībai, lai katrs varētu izpausties. Tu redzēji šos cilvēkus šeit, uz skatuves? Tā vakar teātrī galvenajam varonim cilvēki gāja garām kā rēgi, viņam daudz cilvēku bija apkārt, bet viņa sirdī nebija šie cilvēki. Viņam bija nomirusi meita un beigusies visa pasaule, tāpēc cilvēki gāja garām kā rēgi, bet viņš saprata, ka viņš visu ir aizmirsis uz pasaules, tikai domājot par sevi. Tie radošie cilvēki, kas uzstājās nevar izdarīt to, ko var izdarīt līderis, menedžeris vai vadītājs. Lai nebeigtu dzīvi kā Elviss Preslijs 42 gados, viņš bija visvairāk apmaksātais solists vēsturē, kuram pašam nekas īsti nepiederēja, tāpēc ka tēvs visu trallināja, viss bija menedžera rokās. Viņš pat neizbrauca nevienā pasaules turnejā, tāpēc ka viņam lika spēlēt visos kazino un tikai Amerikā, bet viņš dziedāja, viņam tikai pietrūka otras puses – līderības. Te ir tas viss kopā, mēs kā draudze. Par draudzi runājot nākamajā gadā – vidi kopā. Te pēkšņi viņi dzīvo un mēs iedvesmojamies. Ir kreisā puslode un ir labā puslode, radošā puslode un domājošā puslode. Tām jābūt kopā, tāpat arī draudzē. Par dāvanām mēs taču lasām draudzē. Tu gribi mēles un mēļu tulkošanu, lūdz mājās, cik gribi, nav nekādu problēmu. Bet ne jau tur ir tā būtība, mēlēs vai pravietošanā, tas nav baigi būtiskais. Būtiski ir katrs savā dāvanā kalpot citiem, kalpot Dievam un citiem, kaut ko radīt. Draudzē būs jaudīga jubilejas konference, tik jaudīga vēl nebūs bijusi. Mūzikls būs pilnībā oriģināls, būs arī aizlūgšanu dievkalpojumi. Būs vairāk dzīvības šeit. Tas bija par draudzi.
Iesākumā bija vārds. Lūk, kāpēc šodien es nestāstīju par dzimšanas stāstu, Austrumu gudrajiem, jēriņiem. Ķēniņš ir dzimis, un Viņš ir dzīvības gaisma. Tevī ir ļoti daudz laba. Manas devīzes nākamajam gadam. Piemēram, eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad draudze „Kristus Pasaulei”. Eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad Miljonāru klubs. Eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad draudzes „Kristus Pasaulei” jubilejas konference. Eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad jaudas konference uzņēmējiem. Eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad bizness uz Bībeles pamatiem. Eksistēt vai dzīvot? Ja dzīvot, tad Dieva lauvas. Saproti? Man jau ir uzzīmēts, un es tā vienmēr esmu darījis. Viss, kas ir radīts, ir arī tā radīts. Tas viss ir reāls, tas viss ir iespējams, atliek tikai to pamanīt, izmantot arī manu vilkmi, manu enerģiju. Mēs nākamajā gadā radīsim vilkmi. Mēs nākamā gadā kļūsim labāki, nevis kaut kādos apstākļos, bet paši sevī. Dzīvības gaisma tevī, tik daudz labā. Paravēsim tās nezāles un kustēsimies. Ir mērķi, ir dzīvība. Kristiešus ieskaitot, pirmkārt ir mērķi, ir dzīvība. Jēzus ir pieņemts, ir labi, tu jau vari eksistēt, debesīs tiec, bet ko tu aiz sevis atstāj, kā tu dzīvo? Kā mēs dzīvojam? Mīļie draugi, zinātne saka, ka laimes hormoni, dopamīns izdalās tikai tad, kad esi kustībā uz mērķiem. Ko tur strīdēties, uzticies zinātnei, netici zinātnei, tici Bībelei.
Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu. (Jāņa evaņģēlijs 1:18)
Dievu neviens nekad nav redzējis. Nāca cilvēks, iemiesojies Dievs cilvēkā, cilvēks vienlaicīgi Dievs. Šis cilvēks, kas nes gaismu. Jānis Kristītājs pasaka Andrejam un Jānim: „Skaties, kur Dieva Jērs,” un viņi seko Jēzum. Pēc tam Andrejs atved brāli Pēteri un viņi seko Jēzum. Kam? Cilvēkam. Mācekļi sekoja cilvēkam, kam ir mērķi. Ir svarīgi, ka tu esi mērķos un ka tev pašam ir mērķi. Izmanto to visu, dzīvo! Es kā mācītājs paskaidroju, es neesmu vēstures skolotājs, bet es cenšos nodot zināšanas, garā nodot. Jēzus Kristus vārdā ir dzīvība un dzīvības pārpilnība. Laimīgu jauno gadu! Es jūs mīlu, vērtēju un apbrīnoju to, ko Dievs tevī ir ielicis, ka tu esi atsaucies Viņam, ka tu esi palicis malā visu to pārpasaulīgo. Esi nolicis par pamatu Kristu! To, ka mēs varam būt kopā stipri, un mēs esam stipri. Mums jābūt ne tikai stipriem, bet laimīgiem. Es teikšu svētības vārdus: „Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai tev ir žēlīgs. Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru, laimi, svētību, pārticību, labas attiecības, kustību, svaigumu, mežonīgumu, atpūtu, sauli, jūru.” Lai Dievs tevi svētī!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīvības gaisma” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
