„Dieva Derība” un piedāvāja piedalīties Vācijas Internacionālās Ministrijas no Tjubingenas rīkotajā „Dzīvības maršā” mūsu reģionā.
Viņš pastāstīja, ka tā mērķis ir lūgt piedošanu cilvēkiem par tiem noziegumiem, ko kara laikā nodarījuši vācieši. Es piekritu šim piedāvājumam, jo Subates vēsturē, tāpat kā daudzās vietās Latvijā, ir ierakstītas šīs asiņainās lappuses, kas vēsta par genocīdu pret ebreju tautu.
Kad vācieši iebruka bijušajā Padomju Savienībā, viens no prioritārajiem mērķiem bija ebreju tautas masveidīga iznicināšana. Vadoties pēc 1935. gada datiem Subatē un tās apkārtnē dzīvoja aptuveni 400 ebreju, kas sastādīja 26% no kopējā iedzīvotāju skaita.
Vēstures fakti liecina, ka 1941. gada 20. jūlija svētdienā tika arestēti vairāk nekā 700 ebreju, nākamajā rītā visi sadzīti vienā vietā un nošauti.
Šo asins darbu veikšanai vāciešiem bija precīzi izstrādāts plāns. Ebreju masveida arestus, arestēto apsargāšanu, nogādāšanu uz nošaušanas vietu, kā arī šaušanu neizdarīja vācieši, bet viņu stingrai kontrolei pakļautie vietējie un kaimiņu pagastu iedzīvotāji. Daudzi to darīja piespiedu kārtā, taču bija arī tādi, kas to darīja labprātīgi.
Lielākā daļa notikumos iesaistīto nemaz nezināja par vāciešu plānu. Kāds krievu tautības vīrs, kas bija viens no tiem, kam bija jārok bedre, stāstīja, ka esot domājis, ka tā ir pašiem racējiem. Šāvējus, kopskaitā 40, esot veduši gan no 30 kilometrus attālās Ilūkstes, gan arī citām tuvākās apkārtnes vietām. Taču daudzu cilvēku liecības ir pretrunīgas.
Par šiem zvērīgajiem notikumiem liecina četras lielas masu kapu vietas Subatē. Tām apkārt jau ir saaugušas krietnas priedes, taču iežogojumā ieskautie kapi un akmens piemiņas plāksne neļauj aizmirst notikušo.
Subatē ir palikuši vairs tikai nedaudzi tā laika aculiecinieki. Viņi toreiz bija jaunieši, pusaudži, vai vēl pavisam mazi bērni, kuru atmiņā palicis vecāku vai tuvinieku stāstītais.
Tomēr Dievs to nav aizmirsis. Viņš atgādina tautām un valstīm par nodarījumiem. Cilvēkiem raksturīgi neiedziļināties notikušajā un censties attaisnot sevi, vai vismaz mierināt, ka es pie tā nebiju vainīgs un man ir vienalga, kas toreiz notika. Daži pat atrunājas, ka ebreji jau paši pie tā vainīgi. Dzirdot šādas valodas, man gribas izsaukties: „Par ko? Vai par to vien, ka viņi ir piedzimuši ebreji?” Vai kāds no mums ir vainīgs, ka ir piedzimis kā latvietis, krievs, ukrainis vai kādas citas tautības pārstāvis? Tautībai nav nozīmes. Nozīme ir cilvēku pārliecībai, uzskatiem, idejām un mērķiem.
Uz „Dzivības Maršu” pie mums, Subatē, ieradās četru cilvēku grupa. Trīs no viņiem dzīvo Vācijas pilsētā Tjubingenā. Viena no dalībniecēm bija tulkotāja Daniēla, misionāre no ASV, kuras dzimtas saknes ir Ukrainā.
Grupas vaditāja Kristina īsumā pastāstija par savu pilsētu. Demonstrēja arī videoklipu par „Dzīvības Marša” norisi pagājušā gada vasarā Ukrainā.
Tjbingena starp citām Vācijas pilsetām izcēlās ar to, ka 800 gadus tur nebija dzīvojis neviens ebrejs. Kad pie varas nāca Hitlers, pilsētā nebija neviena ebreja. Zinot šo faktu, jau varam secināt, kāds nacionālisms un naids pret ebrejiem tur valdīja.
Kad pilsētā sāka veidoties dzīvā draudze, tā sastapās ar milzīgu pretestību. Mācitāja durvju priekšā bieži vien kāds nolika sēru vainagus un ziedus. Draudzes cilvēkus apmētāja ar tomātiem, no māju logiem lēja virsū ūdeni. Kristiešu māju sienas apzīmēja un aprakstīja ar dažādiem saukļiem. 10 gadus pilsētā neļāva būvēt draudzes namu.
2004. gadu draudze iesāka ar 40 dienu gavēni. Gavēņa laikā Dievs teica, ka ir jānožēlo grēki par nacionālisma naidu. Kristina teica, ka viņi tā arī izdarījuši. Taču neviens to neuzņēmis personiski. Sak, kas bijis bijis, mums ar to nav nekāda sakara. Personīgi mēs to neesam darījuši un mums vienalga, kas notiek apkārt. Taču Dievs nemitējās un turpināja runāt, ka jālūdz piedošanu par savas dzimtas vainu. Tas Kungs lika saprast, ka lūgšanai ar vienaldzību sirdī nav jēgas un pamatoja ar citātu no Bībeles.
Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid! Kamēr es klusēju mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es saciju: „ Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” un Tu piedevi man manu grēku. Psalms 32: 2-5
Reiz draudzē ieradās kads vīrs, kurš lūdza piedošanu par to, ka bija ienīdis vāciešus. Izrādījās, ka šis cilvēks bija piedzimis kara laikā koncentrācijas nometnē. Pavadot bērnību ieslodzījuma vietā, viņš ticis dažādi spīdzināts un pazemots. Tikai brīnumainā kārtā palicis dzīvs.
Kaut arī viņam nodarītais ļaunums bija smags un viņš ne pie kā nebija vainīgs, Dievs bija uzrunājis šo vīru, ka viņš nedrīkst nēsāt ļaunumu un nepiedošanu savā sirdī.
Dzirdot šo liecību, viņu draudzē sākās milzīgas pārmaiņas. Piedošanas vilnis vēlās pār visiem draudzes locekļiem. Dievs darīja brīnumus. 2007. gadā par Tjubingenas mēru kļuva ebrejs. Viņš deva atļauju kristigā centra būvēšanai. Pilsētas centrā iedeva veikalu, kur tirgot kristīgo produkciju.
Atklājās, ka daudzu draudzes locekļu senčiem bija tiešs sakars ar genocīdu pret ebrejiem. Vairāku vecvectēvi bija piedalījušies zvērīgajos notikumos, kas pastrādāti bijušajā PSRS teritorijā. Gan Pauls gan Rebeka liecināja par saviem tuviniekiem, kas organizēja un vadīja šos šausmīgos notikumus.
Sava stāstijumā Pauls uzsvēra, ka uz viņa vecvec tēva sirdsapziņas ir 30 tūkstošu cilvēku dzīvības.
Rebeka liecināja, ka viņas vecvectēva kara gaitas iesākušās pie Ļeņingradas. Vēlāk viņš ticis pārsūtīts uz Latviju un īstenojis Hitlera plānus Daugavpilī un tās apkārtnē. Iespējams, ka arī Subatē.
Viņš ir kritis Kuldīgā un apglabāts vācu karavīru kapos. Viņa meita, Rebekas vecmāmiņa, neko nebija zinājusi par sava tēva kara gaitām.
Mēs varam tikai mazliet nojaust un saprast, cik varens ir Dievs. Viņš bez ievērības neatstāj nevienu cilvēku nodarījumu. Klausoties šo gados jauno cilvēku stāstījumā, es sapratu, ka tad 2004. gada gavēņa laikā, kad draudze zemojās Tā Kunga priekšā un bija gatava pildīt Viņa pavēles, iesākās jauns nozīmīgs pavērsiens vēsturē. Piedošana. Savas vainas atzīšana. Protams, ne jau visa Vācija šodien ir gatava krist ceļos Dieva un to cilvēku priekšā, kam ir nodarīts pāri. Kā stāstija marša dalībnieki, arī tagad daudzviet Vācijā rosās pret dažādām tautām naidīgi noskaņoti grupējumi.
Tomēr Dieva plāns ir sācis īstenoties. Kristina uzrunāja mūsu draudzi un aicināja nākt draudzes priekšā, lai izlūgtos piedošanu Dievam par savu vienaldzīgo un cieto sirdi. Bija arī dota iespēja pienākt pie Paula un Rebekas un pateikt, ka piedodam viņiem par viņu vecvectēvu un vācu karavīru nodarījumiem. Tas bija iespaidīgi. Svētais Gars darbojās pie katra. Zālē nebija neviena, kas nebūtu aizkustināts. Daudzi raudāja. Ne jau visu sirdīs bija bijis naids pret vāciešiem, taču gandrīz katrs gāja pie Rebekas un Paula, lai apskautu un samīļotu viņus. Caur visiem plūda Dieva mīlestības straume. Sirdis tika dziedinātas. Dievkalpojuma beigās viesi atskaņoja Ārona svētības dziesmu, kas kompaktdiskā bija ierakstīta ebreju valodā. Pārņēma sajūta, ka Dievs kaut ko mūsos ir izmainījis. Šķita, ka esam kļuvuši Viņam tuvāki. Neparasts miers un mīlestība pildīja sirdis.
Pēc dievkalpojuma visi devāmies gājienā uz ebreju kapiem. Pa ceļam runājāmies ar viesiem. Stāstījām par pilsētiņas dzīvi, kā arī viņi stāstija par sevi. No viņu puses izskanēja vēlēšanās atbraukt uz Subati atpūsties.
Kad nonācām pie kapiem, Rebeka un Pauls nometās ceļos un lūdza piedošanu Dievam par to, ko viņu senči un vācu armijas karavīri ir nodarījuši ebrejiem un arī Subates un apkārtnes cilvēkiem.
Arī mēs kopā ar „Dzīvības Marša” dalībniekiem no Vācijas lūdzām Dievam piedošanu gan par vāciešu nodarījumiem, gan latviešu tautas līdzdalību genocīdā pret ebreju tautu.
Laiks ko pavadījām kopā ar Tjubingenas draudzes cilvēkiem, aizritēja sirsnīgi un nepiespiesti. Jutāmies kā labi un sen pazīstami draugi. Mūsu starpā nebija nepiedošanas, neuzticibas, šaubu vai ka tamlīdzīga.
Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. 1. Jāņa 1:7
Sikāku informāciju parTOS var atrast: www.tos.info
Inta Balode.
