„Kad pēc vairāku gadu ilgas dažādu apreibinošo vielu lietošanas iepazinu Dievu, sapratu,
ka katrai atkarībai ir garīgs pamats, kuru neatrisinot, nav iespējams atbrīvoties no kaitīgajiem ieradumiem,” stāsta Edgars. Pusaudžu gados pirmo reizi pamēģinātā cigarete bija sākums nopietnām smēķēšanas, alkohola un narkotisko vielu atkarībām, ar kurām Edgars centās noslāpēt emocionālas problēmas, skumjas, dusmas un tikt pāri dažādām dzīves grūtībām. Tomēr tas nepalīdzēja – jaunais puisis nonāca depresijā un saprata, – lai gan vēlas, pats saviem spēkiem dzīvi pārveidot nespēj, taču viss mainījās brīdī, kad Edgars iepazina Dievu un ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”.

„Viss sākās 9. klasē, kad daži draugi pēc stundām mani paaicināja sev līdzi uzpīpēt, un es nolēmu pamēģināt. Darīju to tikai draugu dēļ, jo gribēju būt pieņemts, taču gandarījumu tas man nesniedza. Regulāri dzirdēju, kā klasesbiedri runā par to, kur ballējušies un ko darījuši, taču es nekur nepiedalījos, jo cītīgi trenējos un pavadīju laiku mācoties. Es ļoti vēlējos draudzēties un iepazīt jaunus cilvēkus, tādēļ, lai „iekļautos bariņā”, sāku doties līdzi uz dažādiem pasākumiem, kur, protams, pirmo reizi pamēģināju arī alkoholu. Sākotnēji to lietoju tikai kopā ar citiem, līdz vēlāk iedzeršana kļuva par normu arī tad, ja biju viens. Tāpat smēķēšana bija kļuvusi par pastāvīgu lietu, lai gan to nedrīkstēju darīt, jo profesionāli nodarbojos ar sportu. Dienā varēju izpīpēt veselu cigarešu paciņu, taču bija piektdienas, kad nopirku pat trīs. Pakļaujoties uzskatam, ka alkohols ir lielisks veids, kā atslābināties, pēc saspringtas darba nedēļas, kas tika pavadīta mācībās un treniņos, katras brīvdienas pavadīju, lietojot alkoholu. Visu naudu, ko biju nopelnījis, mazliet piestrādājot, notriecu dažādos netikumos. Vecāki, redzot manu dzīvi, bija ļoti dusmīgi un pastāvīgi centās mani audzināt, tādēļ es pēc iespējas mazāk gribēju uzturēties mājās un pavadīju laiku ar draugiem, taču, kur bija draugi, tur bija arī alkohols.

Straujš pagrieziena punkts manā dzīvē bija brīdis, kad satraumēju roku un vairs nevarēju nodarboties ar sportu. Visi mani sasniegumi sagruva, un es to ļoti pārdzīvoju, jo man patiešām patika tas, ko darīju. Pastāvīgi biju nomākts un ar ļoti sliktu garastāvokli. Kopš vairs nevarēju trenēties, man parādījās daudz brīva laika, tādēļ vēl vairāk pievērsos dzeršanai. Lēnām tas bija kļuvis kā rituāls – katru dienu kaut ko iedzert. Man patika atrasties reibuma stāvoklī. Sāku apmeklēt aizvien vairāk tusiņus, un reizēm pat negulēju vairākas naktis pēc kārtas, lai tikai izklaidētos. Kad iedzēru, nespēju kontrolēt savas emocijas, uzprasījos uz problēmām un kļuvu agresīvs, kas, protams, radīja nepatikšanas un sabojāja attiecības ar vairākiem cilvēkiem. Bieži vien saskāros arī ar policiju, un protokoli tika izrakstīti viens pēc otra – mazais vandālisms, kautiņi un tamlīdzīgas lietas. Par visiem pārkāpumiem nācās maksāt sodu. Tolaik man nebija pastāvīgs darbs, taču bieži vien man bija grūti aizbraukt pat uz „haltūru”, jo iepriekšējā vakarā bija par daudz izdzerts. Sapratu, ka šie netikumi ļoti ietekmē manu dzīvi, taču es nespēju neko mainīt.

Pēc kāda laika draugi man piedāvāja uzsmēķēt zālīti, un es, protams, neatteicos. Lai arī sākumā man tā neinteresēja un likās, ka nesniedz nekādu efektu, ar laiku iegādājos to aizvien biežāk un smēķēju teju katru dienu. Es kļuvu flegmatisks un pilnīgi vienaldzīgs pret apkārtējo pasauli, mans organisms bija ļoti novājināts. Skatoties uz savu dzīvi, es sapratu, ka esmu nopietnās problēmās un ka tā nevaru dzīvot, tādēļ centos mainīties un atmest kaitīgos ieradumus saviem spēkiem. Kad roka bija sadzijusi, atsāku nodarboties ar sportu, pārstāju smēķēt, mazāk lietoju alkoholu un sāku pastāvīgi strādāt, diemžēl ilgi tā nenoturējos un kritu atpakaļ netikumos ar divreiz lielāku blīkšķi, reizēm nodzerot pat trīsarpus mēnešus no vietas. Smēķēju zāli un citas apreibinošas vielas, līdz kādu vakaru pamēģināju arī stiprākas narkotikas. Tā bija briesmīga pieredze – notiekošais kļuva nekontrolējams, sākās kautiņi, viss dzīvoklis tika sadauzīts. Man bija ļoti slikti, un tajā naktī es domāju, ka nomiršu. Tomēr arī tas mani neapstādināja, un pusgadu es atrados narkotiku pasaulē. Man nepatika realitāte, kurā dzīvoju, tādēļ tai paralēli mēģināju būvēt vēl vienu, esot zem narkotisko vielu ietekmes. Papildus tam es vēl smagi strādāju, līdz ar to sevi biju nodzinis tik tālu, ka man bija nervu sabrukums un es tiku ievietots slimnīcā. Man bija slikta pašsajūta, augsts asinsspiediens, nepamatotas baiļu lēkmes un citi simptomi, kas paralizēja manu ikdienas dzīvi. Veselu gadu es pavadīju, ārstējoties un atkopjoties no šī stāvokļa. Es pārstāju lietot narkotikas un alkoholu, sāku strādāt labā darbā un pelnīju labu algu, kalu lielus nākotnes plānus kopā ar savu mīļoto meiteni, un es domāju, ka mana dzīve beidzot ir sakārtojusies. Diemžēl visi mani sapņi sabruka. Meitene, ar kuru gribēju sākt jaunu un skaistu dzīvi, mani nodeva, un es vairs nekam neredzēju jēgu – ne sakrātajai naudai, ne darbam, ne sakārtotai dzīvei. Es ļoti pārdzīvoju par notiekošo un jutos kā bedrē, no kuras netieku ārā. Protams, ka atkal atgriezos atkarību postā un biju turpat, kur iepriekš.”

Edgara dzīve bija pilnīgi salauzta. Lai arī viņš saprata, ka tā nedrīkst turpināt, viņam nebija spēka uzveikt atkarības un sakārtot savu iekšējo pasauli. Tomēr kādu reizi Edgars satika savu kaimiņieni, kura pastāstīja viņam par Dievu un to, kā Viņš spēj mainīt cilvēku dzīves. Edgars ieklausījās sievietes teiktajā, piekrita atnākt līdzi uz dievkalpojumu, un no tā brīža sākās pozitīvas pārmaiņas.

„Manā dzīvē bija pienācis brīdis, kurā man likās, ka es sajukšu prātā un ka nekas vairs nespēj man palīdzēt. Taču kādu reizi es satiku savu kaimiņieni, ar kuru nebijām bieži tikušies, tomēr mums bija ļoti jauka saruna, un viņa man pastāstīja par Dievu. Tā mēs runājāmies vairākas reizes, līdz mani uzaicināja uz dievkalpojumu, un es piekritu atnākt, jo sapratu, ka tas ir mans pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties, lai pilnībā nenogrimtu postā. Vienmēr biju ticējis, ka Dievs ir, taču nekad nebiju Viņu meklējis. Jau pēc pirmā dievkalpojuma pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un nolēmu, ka turpināšu apmeklēt katru dievkalpojumu, jo mani ļoti uzrunāja mācītāja svētruna, un es sapratu, ka šī ir vieta, kurā varu gūt palīdzību un atrisinājumu savām problēmām. Pēc neilga laika sāku apmeklēt arī mājas grupiņu, kurā ieguvu jaunus draugus un atbalstu cīnīties. Rūpīgi klausījos, ko stāsta mācītājs, kā arī centos darīt visu, ko mācīja mājas grupiņā. Uzzināju, ka pārmaiņu pamatā ir personīgas attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot, un es pieņēmu lēmumu sākt to darīt. Gan pats, gan kopīgi mājas grupiņā mēs lūdzām par manu brīvību no atkarībām un dziedinātu dvēseli. Pakāpeniski sāku pamanīt izmaiņas – nemiera, grūtsirdības un bēdu vietā manī ienāca miers un prieks. Dievs sakārtoja manu iekšējo pasauli un paņēma prom visas atkarības, un man vairs nav nepieciešams slīcināt bēdas alkoholā vai citās apreibinošās vielās, jo Viņš ir Tas, pie kura varu meklēt palīdzību. Mana veselība ir uzlabojusies, es strādāju pastāvīgu darbu un esmu pilnīgi brīvs no narkotikām, alkohola un smēķēšanas. Esot attiecībās ar Dievu, kā arī apmeklējot draudzi, esmu ieguvis savai dzīvei mērķus, kā arī spēku cīnīties, lai dzīvotu pilnvērtīgi. Es vairs negribu aizbēgt no realitātes, jo esmu apmierināts ar savu dzīvi. Grūtību brīžos es apliecinu Rakstu vietas par nepieciešamo tēmu, un tas mani stiprina un iedrošina. Dievs ir tik labs! Brīdī, kad biju viszemākajā punktā un domāju, ka nekas vairs nespēj mani izglābt, Jēzus ienāca manā dzīvē un atklāja, ka Viņš ir vienīgais Glābējs, kuram ir spēks veikt izmaiņas. Esmu pateicīgs Dievam!

Lasītājiem Edgars novēl: “Atceries, ka visām atkarībām ir garīgs cēlonis, un, lai kā tu censtos ar tām cīnīties, kamēr tava dvēsele netiks dziedināta, tu nevarēsi būt brīvs. Apreibinošās vielas nav risinājums – ar tām nav iespējams izbēgt no dzīves problēmām. Nevis tu lieto alkoholu vai narkotikas, – tās lieto tevi. Tāpēc nāc pie Dieva, vienīgā Glābēja, kurš spēj patiesi atbrīvot, paļaujies uz Viņu un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi! Tā ir tava iespēja sākt visu no jauna!”

Edgara Vanaga liecību pierakstīja Monta Gulbe