Ego vs mīlestība

Vienu svētdienu es nebiju dievkalpojumā, un tagad jūtos tā, it kā manī būtu vairāk mīlestības pret draudzi. Tev gan vajag apmeklēt dievkalpojumus. Draudzes dalībnieks vai apmeklētājs dievkalpojumā var nebūt tikai tad, ja viņš ir miris. Tu vari ņemt atvaļinājumu no darba, bet ne no draudzes. Mācītājs ir mans darba amats. Es gan nebiju atvaļinājumā, bet pagājušajā svētdienā kalpoju draudzē “Jaunā Paaudze”. Kaut arī mēs esam pati progresīvākā draudze, neesam vienīgie, un Dieva aicinājums un mūsu pienākums ir ieguldīt Kristus miesā arī ārpus mūsu draudzes. Tas nozīmē ieguldīt draudzēs, to izaugsmē un rezultātā arī visas Latvijas uzplaukumā. Tāpēc šodienas sprediķa tēma būs par mīlestību – “Ego vs mīlestība” (vs – pret). Egoisms pret mīlestību. Sprediķa mērķis ir garīgi pieaugt, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, augt mīlestībā un spert nākamos soļus Dieva valstībā. Ja mēs augam mīlestībā, mēs augam it visā, jo pāri visam ir mīlestība. Mums ir jānovelk robeža starp mīlestību un egoismu, mums ir jāatšķir patiesa, dievišķa mīlestība no tādas mīlestības, par kuru tikai domājam, ka tā ir mīlestība. Tu šodien uzzināsi daudz labu lietu, un es tev to stāstīšu caur vienkāršām dzīves situācijām un piemēriem.

“Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Lūk, divi galvenie baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja mēs to darām, esam piepildījuši Dieva gribu savā dzīvē, un Dievs mums var dot visu to, ko Viņš vēlas, un lietot mūs tādā mērā, kādā Viņš vēlas. Es tev kaut ko pateikšu. DIEVS IR BRĪNIŠĶĪGS! Nav nekā labāka, kā būt kopā ar Viņu, būt Viņa gribā. Es nezinu, kā tev, bet man tā ir. Kas var būt labāks par to? Jo labāk ir viena diena Viņa pagalmos, nekā tūkstoš citas. Tu lasi sprediķi un esi Dieva klātbūtnē, savā lūgšanu kambarī tu esi Dieva klātbūtnē, ikdienā dzīvojot, Viņš ir ar tevi, neatkarīgi no tā, kā tu reizēm jūties, kādas problēmas risini, kādām grūtībām ej cauri. Jo tas ir pats labākais – būt kopā ar Dievu caur Jēzu Kristu. Tāpēc tu esi pareizā laikā un pareizā vietā. Bībelē ir rakstīts, kur divi vai trīs Viņa Vārdā ir sapulcējušies, tur Dievs ir viņu vidū. Un Viņam ir divi principi – mīli Dievu un mīli savu tuvāko. Būs runa par to, kā izskatās mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem. Vēlos izklīdināt dažus mītus par to, kas ir mīlestība, lai mēs neputrojamies un beigās nenonākam tajā pusē, kurā Dieva nav.

Vai esi dzirdējis par Annu Kareņinu? Šo personāžu izdomāja Ļevs Tolstojs, ticīgs cilvēks, kurš vairāk vai mazāk pazina Dievu. Tolstojs savā darbā “Anna Kareņina” meistarīgi atainoja tā laika Krievijas impērijas dzīvi un cilvēku attiecības, un viņš par paraugu ņēma reālus cilvēkus, arī sevi. Tāpat arī es sludinot minu dažādas ilustrācijas no savas vai citu cilvēku dzīves. Anna Kareņina bija pozitīvais vai negatīvais tēls? Spried pats, vai tā bija mīlestība, kas viņu vadīja, vai ļoti liels ego. Tātad bija Anna un viņas vīrs – ļoti bagāts un ietekmīgs cilvēks. Viņi bija labi situēti un pazīstami sabiedrībā un viņiem bija dēls. Abi it kā ticīgi, īpaši vīrs, reliģiozs cilvēks, kurš dzīvoja pēc Dieva vārda principiem. Kādā ballē Anna iepazinās ar Vronski, sieviešu mīluli, bagātu oficieri, kuram pat tajā brīdī bija kāda meitene, ar kuru viņš veidoja attiecības, bet Vronskis iemīlējās Annā, precētā sievietē, un staigāja visur viņai pakaļ, domājot, ka arī viņa ir iemīlējusies. Viņš tik ilgi viņu lenca, kamēr abi sāka romānu, un sākas ļoti karsta mīlestība, viņi nevarēja viens bez otra. Pāris reizes Annas vīrs runāja ar viņu un atgādināja, ka viņa bija devusi laulību solījumu Dieva un cilvēku priekšā, un viņai bija dēls. Cilvēki uz viņu skatījās, bet viss aizgāja pat tik tālu, ka Vronskis mierīgi nāca pie Annas uz mājām. Ja viņai nebija viņas Vronskis, Annai rādījās murgi, viņa nevarēja bez viņa dzīvot. Savam vīram viņa nevarēja normāli pieskarties, jo mīlēja citu. Anna atstāja savu vīru un dēlu un uz ilgu laiku kopā ar Vronski aizbrauca ceļojumā, faktiski viņi sāka dzīvot kopā. Tā laika sabiedrība bija reliģioza, tāpēc šķiršanās nebija tik vienkārša, un vīrs nevēlējās šķirt laulību, jo Dieva priekšā tā bija pareizi. Viņš arī rūpējās par dēlu, kaut dēls sāka ienīst mammu, ka tā viņu pameta. Anna pat slepus ieradās uz zēna dzimšanas dienu, viņš bija priecīgs un raudāja, bet mamma atkal devās tālāk.

Pagāja laiks, abiem izveidojās ikdienas attiecības, un Anna vairāk nejuta pirmo mīlestību. Viņai sāka likties, ka Vronskis viņu nemīl, kaut reāli tā nebija. Vronskis bija vīrietis, kurš vairāk balstījās uz prāta lēmumiem, nevis emocijām, viņš mīlēja Annu un rūpējās par viņu, pāri nedarīja un dievināja viņu. Anna lēnām sāka taisīt greizsirdības scēnas, domājot, ka viņš tiekas ar citām sievietēm. Anna tā arī pateica: “Galvenais ir mūsu mīlestība, pārējais nav nekas.” Lai visi iet ellē, galvenais bija viņu mīlestība, pareizāk sakot – viņas mīlestība, un vēl precīzāk – viņas sajūtas. Arī emocijas ir mīlestība, bet tā nav visa mīlestība, tikai daļa no tās, jo mīlestībai ir arī prāts, kas kontrolē domas un miesu, un griba. Anna atkal vēlējās iziet sabiedrībā, Vronskis skaidri saprata, ka viņus tur nepieņems. Anna teica: “Man vienalga, es to gribu!” Vronskis skaidroja, ka tas slikti beigsies un viņai būs grūti panest sabiedrības attieksmi. Anna to ignorēja un devās uz svinīgu pasākumu. Tur cilvēki novērsās no viņas un pat publiski izteica replikas. Viņai bija kauns un viņa vainoja Vronski, kaut pati piekrita tādai dzīvei un izvēlējās būt ar viņu.

Kad es draudzē vadu laulību ceremonijas, es parasti brīdinu no vienas lietas – zāģēšanas. Vronskis reāli mīlēja viņu, bet Anna viņu noveda tik tālu, ka Vronskis aizbrauca prom dienēt uz Taškentu. Viņš pats teica, ka tajā brīdī jau ienīda Annu. Ko viņa izdarīja? Viņa nespēja tikt galā ar to, ka bija atstājusi savu vīru un dēlu un nebija rīkojusies pēc Dieva principiem. Starp citu, viņas vīrs nebūt nebija pozitīvais tēls, bet diezgan sauss un nejūtīgs cilvēks. Kā Anna beidza savu dzīvi? Viņa izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena. Viņai vairāk nebija vietas virs zemes, jo Anna visus bija nodevusi – savu dēlu, savu vīru, savu īsto mīlestību un pati sevi.

Vai tā bija mīlestība? Jā, tā bija mīlestība, bet ne pareiza mīlestība. Tas bija egoisms: “Svarīga ir MANA mīlestība, viss pārējais ir pie kājas. Svarīgi ir tas, kā ES jūtos.” Kad es dzirdu šādus vārdus no cilvēkiem, es zinu, ar ko man ir darīšana. Atceros kādu sievieti, apmēram, pirms deviņiem gadiem, kurai velni lēkāja acu zīlītēs. Viņa bija naidā ar savu vīru un visu pasauli, un viņa man teica: “Tu mani nesaproti!” Tas ir Annas Kareņinas gars. Viņai bija svarīgas tikai pašas jūtas, un neviens cits viņus nespēja saprast. Ar aukstu prātu domājot, taisnību gan varētu atrast. Arī tev ir savas vajadzības, un var uznākt garīgās mēnešreizes vai gadareizes, kad liekas, ka vissvarīgākais ir SAVS komforts, SAVAS sajūtas, SAVA mīlestība, SAVS cilvēks, SAVA kalpošana, SAVA mājas grupa, SAVS darbs… un tā kļūst par pašu svarīgāko lietu tavā dzīvē, tad atceries par pirmajiem diviem baušļiem – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tajā ietilpst gan emocionāla (filio) mīlestība, gan prāta (agape) mīlestība. Nevar būt mīlestība tikai ar prātu vai tikai ar jūtām, tās abas ir kopā. Ja tev ir mīlestība ar lēmumu, tad būs arī jūtas. Ja ir tikai jūtas, ir jāpieslēdz prāts. Agape mīlestība ir pāri visam, tas nozīmē, ka vienmēr ir jāorientējas pēc prāta. Mīlestība ir ne tikai tas, ko tu jūti pret cilvēkiem, bet, kā tu rīkojies pret viņiem. Mīlestība pret Dievu nav tikai emocijas, bet darbi.

Tu ļoti mīli Jēzu, bet svētdienā dievkalpojuma laikā tev ir jāmarinē gurķi? Tu atnāc uz draudzi un redzi, cik šeit ir garīgi cilvēki, – piedzīvo Dievu, raud, puņķojas un vēl saņem “pravietojumu” no blakussēdētāja. Tādi cilvēki divas svētdienas ir, pēc tam divas svētdienas nav, un viņi tā “mīl” Dievu. Ja tu zini Dieva vārdu, kas saka: “Viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas,” kāpēc tu dievkalpojuma laikā esi citur? Kāpēc ir jāsēņo dievkalpojuma laikā? Tas ir smieklīgi, bet tieši tā arī notiek – sēnes un gurķi, un kas tik vēl ne. Dievišķa mīlestība ietver ne tikai emocijas, bet arī lēmumus un attieksmi pret cilvēkiem un lietām. Tu mīli Dievu un savu tuvāko pirmkārt ar savu attieksmi.

Dāvids un Batseba.

“Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: “Es esmu grūta.” Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: “Atsūti hetieti Ūriju pie manis!” Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: “Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?” Un Dāvids sacīja Ūrijam: “Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!” Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?” Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: “Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!” Tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: “Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!” Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies, tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: “Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? – tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis.” Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. Un vēstnesis sacīja ķēniņam: “Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai. Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.” Tad Dāvids sacīja vēstnesim: “Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! – Un tā iedrošini viņu!” Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.” (2.Samuēla grāmata 11)

Dāvids bija Dieva svētīts un svaidīts Izraēla ķēniņš, kurš sasniedza visu, pakļāva visas apkārtējās tautas, apņēma iepriekšējā ķēniņa sievas un savas izvēlētās sievas. Ķēniņa pienākums bija iet karā kopā ar savu armiju, bet, kad šis laiks pienāca, viņš palika mājās. Ko tas nozīmē? “Es paņemšu pauzi no draudzes un nekalpošu. Es nepildīšu savus pienākumus.” Vai arī paņemt pauzi no savas grupiņas vai ģimenes. Dāvids nekaroja un pastaigājās pa jumtu, no kurienes viņš redzēja kādu skaistu sievieti mazgājamies. Vīriešiem patīk skaistas sievietes, un Dāvidam arī patika, bet ir kāda robeža, kuru viņš pārkāpa. Šī sieviete bija Batseba, kura šķīstījās pēc mēnešreizēm. Viņš viņu iekāroja un aicināja pie sevis, jo viņš bija ķēniņš, viņam nevarēja pretoties. Bet Batseba bija sieva Ūrijam, vienam no Dāvida tuvākajiem palīgiem. Ūrija bija karā, bet Dāvids nekaroja. Dāvids gulēja ar Batsebu, viņa palika stāvoklī, bet kā lai to noslēpj? Dāvids pasauca Ūriju mājās no kara, piedzirdīja un sūtīja pie sievas, bet viņš neklausīja savu ķēniņu un negāja. Ko Dāvids darīja? Uzrakstīja vēstuli karavadonim Joābam, kuru viņam nogādāja pats Ūrija, kurā bija teikts, lai noliek viņu pirmajās rindās, kur viņš droši kritīs. Faktiski Dāvids ar Joāba rokām izdarīja netiešu slepkavību. Ūrija krita karā, Dāvids apprecēja Batsebu, un viņiem piedzima bērns.

Šajā Dāvida dzīves posmā pie viņa atnāca pravietis Nātans un stāstīja: “Kādam cilvēkam bija viens vienīgs jēriņš, kuru viņš ļoti mīlēja, citam cilvēkam bija daudz jēru, taču viņš atņēma pirmajam to vienu jēriņu.” Dāvids teica: “Nogaliniet viņu!” Nātans norādīja: “Tas ir par tevi, tu atņēmi Ūrijam vienīgo sievu un pašu nogalināji.” Dāvidam bija kāda laba īpašība – kad Dievs uzrādīja viņam grēku, Dāvids to nožēloja. Sauls tā nedarīja, bet spītējās un darīja pa savam. Dāvids nožēloja visu, Dievs viņam piedeva, un viņš prasīja, ko lai tagad dara. Nātans viņam pateica, ka bērns mirs un turpmāk arī būs slikti, ar Dāvida sievām gulēs viņa dēls. Dāvidam piedzims vairāki dēli, kuriem bija jābūt viņa troņmantiniekiem. Dāvids ļoti mīlēja savus dēlus – Absalomu, Amnonu, Salamanu, – viņš jau vienu bija pazaudējis, turklāt Batseba bija viņa īstā mīlestība. Tieši viņas dēls Salamans mantoja troni, viņa bija kā Rāhele, kā Rebeka. Dāvidam bija daudz sievu, bet viena bija tā īstā. Dāvids ļoti pieķērās saviem bērniem. Un notika tāds gadījums, ka viņa dēls Amnons izvaroja savu māsu Tamāru, – viņš domāja, ka mīl viņu, izlikās slims, ievilināja viņu savā istabā un izvaroja, pēc tam Tamāra viņam riebās, un viņš to sūtīja prom. Dāvidam pateica, ko Amnons izdarījis Tamārai, bet Dāvids neko nedarīja. Pēc tam Absaloms sacēlās pret savu tēvu, savāca armiju un devās pret Dāvidu, krita tūkstošiem cilvēku, gandrīz visa ķēniņa vara tika sagrauta, un Dāvida karavadonis Joābs nogalināja viņu kaujā. Dāvids nepriecājās, ka Izraēlam ir uzvara, bet pārdzīvoja par savu dēlu. Pienāca Joābs, viņa palīgs, un teica, lai Dāvids iet sveikt tautu ar uzvaru, bet viņš tikai domāja un pārdzīvoja par Absalomu, savu dēliņu. Absaloms bija demonstratīvi iegājis pie Dāvida sievām visas tautas priekšā tajā brīdī, kad bija sacēlies un ieņēmis Jeruzalemi. Jautājums no šī stāsta – vai Dāvids tiešām mīlēja savus bērnus? Pirms tam vēl Absaloms bija nogalinājis Amnonu. Dāvids zaudēja bērnus, kuri viņam bija no Batsebas. Tas, ko Dāvids uzskatīja par mīlestību pret bērniem, pazudināja viņa bērnus. Mīlestība pret bērniem nav tikai tas, ko mēs jūtam pret viņiem, bet tas, kā mēs attiecamies. Piemēram, kad mēs neatstājam mazus bērnus vienus pašus, nezinot, kur tieši viņi atrodas. Tagad ir pieņemts jauns likums, ka bērniem vairs nevajadzēs vecāku atļaujas, lai izbrauktu uz Eiropu. Bet, lai atnāktu uz draudzes mājas grupiņu, vajag vecāku atļauju. Es atceros, ka man vajadzēja rakstīt atļauju savam dēlam, kad viņš brauca uz ārzemēm, bet tagad vecākiem vairs nevajag to darīt. Var būt tā, ka tu domā, ka tu kādu vai kaut ko mīli, bet patiesībā tā nav mīlestība, bet mīlestības kropļojums, tavs ego. To, ko Dāvids domāja, ka mīl, patiesībā nemīlēja. Tā bija pārmērīga un nepareiza pieķeršanās. Tā bija nepilnīga mīlestība, kas gandrīz pazudināja visu valsti. Ja tava mīlestība ir vērsta tikai uz sevi pašu, tad tā ir egoistiska. To var nosaukt par Annas Kareņinas garu. Ja mīlestībai nav pieslēgts prāts, tad tā nav patiesa un īsta mīlestība ne pret Dievu, ne pret savu tuvāko. Tāda mīlestība pazudina un ietekmē apkārtējos negatīvi.

Šī gada sākumā Čehijas vēstnieks Šveicē tika izraidīts no Šveices. Tas bija skandāls un varēja nozīmēt pilnīgu attiecību izbeigšanu starp abām valstīm un pat karu. Oficiālais iemesls netika minēts, bet šis vēstnieks pats atzina, ka izraidīšanas iemesls bija viņa sievas negatīvie komentāri interneta vietnē twitter par Šveices valdības vīriem. Viņam svarīgāka bija mīlestība pret sievu, neņemot vērā, kādas varēja būt šī konflikta sekas. Tā ir egoistiska mīlestība, kad tu domā vairāk par savu mīlestību, nevis visas valsts kopējo labumu. Tā nevar būt pilnvērtīga mīlestība, ja nodara ļaunumu citiem.

Es lasīju kādu rakstu par Laimu Vaikuli, kur viņa pati stāstīja, ka karjeras sākumā palika stāvoklī. Viņa izlēma veikt abortu karjeras dēļ. Vēlāk, kad jau viņa bija precējusies un atkal palika stāvoklī, kopā ar vīru izlēma, ka vēlreiz taisīs abortu karjeras dēļ. Tam bija sekas, viņai bija krūts vēzis, taču ar ķīmijterapiju to izārstēja, bet viņa vairs nevarēja ieņemt bērnus. Viņa pat vēlējās paņemt bērnu no bērnunama, audzināt svešu bērnu, bet tas neizdevās. Viņai arī kāda sieviete pateica, ka tas ir viņas krusts, kas jānes. Tā arī viņa nes savu krustu un pati atzīst, ka aborts ir slepkavība, ko viņa izdarījusi, par ko ir jāmaksā. Tagad viņa to visu ļoti, ļoti nožēlo. Annas Kareņinas gars izpaužas ne tikai attiecībās ar bērniem vai otru pusīti, bet arī pret dažādām norisēm un karjeru, kā tas bija šajā gadījumā. Ir kādi Dieva principi, kurus vienkārši nevar pārkāpt! Lai vai cik tu ļoti mīlētu kādu lietu vai cilvēku, ir principi, kuru nedrīkst pārkāpt. Pretējā gadījumā zaudēsi to, ko mīli.

Ir tāda kristīga filma “Būda” (The Shack). Man ieteica to noskatīties, bija ļoti labas atsauksmes. Es to lejupielādēju labā kvalitātē, ieslēdzu un nevarēju noskatīties vairāk kā divdesmit minūtes, jo galvenais tēls uzvedās kā lupata, viņš tikai īdēja un pārdzīvoja savas meitas nāvi. Bija pagājuši jau vairāki gadi pēc šī notikuma, bet galvenais varonis joprojām īsti ne ar vienu nerunāja, pārējā ģimene, sieva un bērni, viņam vairs neeksistēja un nekas cits nebija svarīgs. Lai gan aktieris spēlēja ļoti labi, es nespēju noskatīties šo filmu. Ja kāda vairs nav, tad nav vērts tik traki pārdzīvot, krist gar zemi, raudāt, puņķoties, jo viņa vienkārši vairs nav. Arī Dāvids, kad viņa dēls bija uz slimības gultas, ļoti pārdzīvoja, neēda un lūdza par dziedināšanu, bet pēc dēla nāves uzreiz kļuva priecīgs un līksms. Viņš saprata – kamēr bija cerība, viņš raudāja un lūdza, bet, kad jau viss bija noticis, nebija vērts pārdzīvot.

Vēl viens piemērs no Bībeles. Bija Soģu laiks, un Ēlis vadīja visu Izraēlu, viņš bija atbildīgais templī par dievkalpošanu. Un viņam bija divi dēli – Hofnuss un Pinehass. Šie dēli prasīja kukuli tiem, kas nāca upurēt uz templi. Viņi nedarīja tā, kā Dievs bija nolicis, bet prasīja dažādas nepamatotas nodevas un iedzīvojās uz cilvēku rēķina. Viņi gulēja ar meitenēm, kas kalpoja templī. Viņi nepazina Dievu personīgi, un, ja arī kādā mērā pazina, tad nedzīvoja pēc Viņa prāta. Bet viņi bija Ēļa dēli, kuriem jāmanto vadība dievkalpošanas kārtībai Israēlā. Ēlis to visu zināja, bet neko nedarīja lietas labā. Viņš redzēja, kas notiek, ko viņa dēli dara, bet pats neko nedarīja, lai to mainītu. Vai viņš tiešām mīlēja savus dēlus?

“Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass. Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: “Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?” Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: “Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,” – tad Ēlis jautāja: “Kā tad tur iet, mans dēls?” Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.” Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: “Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi.” Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, – tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs. Un viņa sacīja: “Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!”” (1. Samuēla grāmata 4:2-22)

Ēlis mīlēja savus dēlus, bet viņš pazaudēja to, ko mīlēja. Viņa mīlestība nebija saslēgta kopā ar normāliem prāta lēmumiem. Ir lietas, ko vienkārši nedrīkst pārkāpt. Ko Jēzus teica par radiniekiem? “Ja kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā Mani, tas Manis nav vērts”. Kad pie Jēzus nāca Viņa radinieki un gribēja Viņu savaldīt, tad Viņš norādīja uz savu sapulci un teica: “Lūk, mani brāļi, lūk mana māte – tie, kas dara mana Debesu Tēva prātu.” Nav svarīgi, vai ir radinieks, ir svarīgi, ka viņš dara Dieva prātu.

Kā atšķirt mīlestību no egoisma? Mīlestība ir atbildība. Jā, mīlestībai ir spēcīgas jūtas, bet tai patiešām ir atbildība. Ja tā ir dievišķa mīlestība, tad tā rēķinās ne tikai ar sevi, bet arī ar citiem cilvēkiem, kas ir apkārt.

Īzakam bija divi dēli – Ēsavs un Jēkabs.

“Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:27-34)

Viņš pazaudēja savu pirmdzimtību par nieka ēdiena šķīvi. Tas nozīmē, ka viņš nemantoja ne apsolījumus, ne sava tēva namu. Cik vienkārši un ātri var visu pazaudēt! Padomā ar galvu, kā pareizi mīlēt, kā pareizi rīkoties. Padomā, vai tas nekaitē citiem cilvēkiem.

Vai zināt Simsonu? Viņš bija soģis ar Dieva dotu īpašu spēku, izvēlēts, lai atbrīvotu izraēliešus no filistiešiem. Viņš iemīlējās sievietēs no citas tautas. Kad Simsons devās uz savām kāzām, viņa līgavu filistieši atdeva citam. Simsons atriebās, nodedzinot filistiešu laukus, savukārt filistieši sadedzināja Simsona līgavu. Tas ir piemērs, kā no egoistiskas mīlestības rodas milzīgs posts, tāpēc ir jādomā ar galvu. Dalila, filistiešu meitene, viena no Simsona lielajām mīlestībām, bija filistiešu valdības slepenais aģents, kura nodeva Simsonu. Galu galā viņam izdūra acis un viņu pašu iekala važās. Simsons ignorēja Dieva principus un apkārtējos, koncentrējās tikai uz savu egoistisko mīlestību un beigās nomira. Kur ir egoisma gars, tur mīlestība mirst. Kur ir mīlestība, tur velns nāk ar šo egoisma garu, kas visu samaitā un izbojā. Viss labais, ko Dievs ir paredzējis, tiek pārvērsts šausmās. Kurš vainīgs? Pats cilvēks.

„Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Dievs tev iedos, ko mīlēt, tikai sakārto visu pareizā secībā. Liec Dievu pirmajā vietā, domā, ko dari, ieklausies mācītājā, līderos, lasi Dieva vārdu, dari Dieva gribu un nemeklē attaisnojumus. Esi veselīgā mācībā un pavadi laiku ar Dievu.

Mūsu draudzes dalībnieks Normunds stāsta, ka savu tagadējo sievu pirmo reizi ieraudzīja, kad viņa atnāca pie viņa uz firmu, lai nopirktu no ģipša izlietus eņģeļus. Vairākus gadus viņi neredzējās, bet reiz netīšām saskrējās. Tad notika klikšķis, kas jau patiesībā bija sācies pirmajā tikšanās reizē. Ko darīja šis vīrs? Vai meta ar acīm, aicinot uz gultu? Nē. Viņš uzzināja, ka šī sieviete apmeklē draudzi, ka viņai ir savi principi, un pēc viņas ieteikuma atnāca pie manis kā mācītāja un apgalvoja, ka vēlas precēt šo sievieti, un jautāja, kas viņam jādara. Es teicu, ka vispirms jānoskaita lūgšana un jāpieņem Jēzu par savu Glābēju. Viņš piekrita, un mēs to izdarījām. Tālāk paskaidroju viņam, ka aptuveni gadu būs jāpierāda, ka viņš patiešām ir ar Dievu. Ja mīl, tad nekāds laiks un attālums nav šķērslis. Viņš patiešām apmeklēja draudzi, iepazina Dievu un pēc gada apprecējās. Lūk, patiesa mīlestība, nevis, ka tev vajag visu tagad un uzreiz, un pilnīgi vienalga, ka otram cilvēkam ir savi principi. Šodien viņiem ir viena no laimīgākajām laulībām, ko zinu.

Cita draudzes puiša Pētera stāsts: “Agrāk es nemaz negribēju precēties, redzot to, kas notiek ar laulātajiem visapkārt. Taču, esot draudzē, sāku domāt citādāk. Draudzējos ar savu tagadējo sievu un jutu, ka viņa mani ceļ kā personību. Izteiktas jūtas vienam pret otru mums sākumā nebija, bijām labi draugi, priecājāmies viens par otru. Jūtas parādījās pakāpeniski. Apziņa, ka mīlu viņu, man parādījās, kad sapratu, ka man ir plāni ar viņu nodzīvot visu mūžu, kad sāku domāt, cik esmu laimīgs šodien un varu tāds būt visu mūžu. Gaidīšanas laiks man pagāja ļoti ātri. Daudz puišu uztraucas, kad nesatiek savu meiteni tikai nedēļu, bet mums viss bija citādāk. Es zināju, ka viņa būs gatava mani gaidīt arī vairākus gadus.”

Abi šie puiši mīlestībai pieslēdza arī savu prātu, saprata visu, nekur nesteidzās, un arī šobrīd viņu mīlestība plaukst. Viņus var ņemt kā paraugu, kādai ir jābūt laulībai. Protams, ka neviens nav ideāls, bet, ja ir kādas problēmas, tās ātri tiek nogludinātas. Viņu mīlestība nebija egoistiska, viņi rēķinājās ar draudzes kārtību, ar Dieva kārtību. Viņi ņēma vērā citu uzskatus, nekaitēja sev un citiem. Viņu cena bija pacietība, kas tagad atmaksājas ar uzviju.

Rakstos ir vairāki piemēri par egoistisku mīlestību. Atgādināšu arī kādu vietu Bībelē, kur Jēkabs nolika raibos kociņus jēriem priekšā, un tiem sāka dzimt raibi jēri. Tāpat, ja tu esi redzamā kalpošanā, piemēram, vadi mājas grupiņu, runā priekšā, slavē, tad tu ietekmē visu draudzi. Kāds būsi tu, tāda būs draudze. Vai tad tev ir tiesības grēkot? Grēkot ne tikai tāpēc, ka Dievam tas nepatīk un nenāk par labu pašam, bet arī domājot par mīlestību pret savu tuvāko? Nē. Man ir atbildība pret visu draudzi, pret visiem cilvēkiem. Ja tu kalpo, kalpo līdz galam. Patiesībā arī „neredzamie” cilvēki ietekmē apkārtējos.

Man ar mācītāju Alekseju Ļedjajevu un viņa draudzi ir izveidojusies sadraudzība. Es dažreiz kalpoju pie viņiem, palīdzu, lai draudze sāktu augt. Vadīšu arī grupu sistēmas ieviešanu un līderu celšanu. Kad mūsu draudzē daži dzirdēja, ka arī šī draudze ies uz ielām evaņģelizēt, viņi sāka satraukties, ka nebūs vairs kur iet, ka būs jādala rajoni. Vai šeit neparādās egoisms? Dodiet un tad jums taps dots. Izšķirsim ego no mīlestības. Līdzās ir draudze, kurai vajadzīga palīdzība, es zinu, ka Dievs mani ir aicinājis palīdzēt. Mūsu draudzē jau viss ir sakārtots, man te nav izaicinājumu un naktīs varu mierīgi gulēt. Taču uzcelt draudzi no drupām, kur viss iet pašplūsmā, ir liels izaicinājums, un es to gribu izdarīt gan šiem cilvēkiem, gan sev, jo šādā veidā arī es varu augt. Tikai lasot grāmatas, es augt nevaru.

Aleksejs Ļedjajevs ir atzinis, ka mūsu draudze ir visstraujāk augošā draudze Latvijā. Viņš brīnās par mums, jo viņa Rīgas draudzē tā nenotiek. Mana komanda zina, ka man vienmēr ir bijusi vīzija palīdzēt draudzēm skaitliski augt caur līderību un grupu sistēmu. Mēs esam daļa no Kristus miesas, tāpēc mums jāpalīdz arī citiem. Citi saka, ka esmu pats par sevi, pats gudrākais, bet es gan tā nedomāju. Mēs neesam vienīgie, Kristus draudze Latvijā ir visas draudzes kopā, savukārt Latvijas draudzes ir daļa no Eiropas draudzes. Eiropas draudzes ir daļa no pasaules draudzes. Vai mums citiem arī nav jādod, jākalpo, jāpalīdz? Tāpat kā mēs kalpojam viens otram, mēs varam kalpot arī citām draudzēm. Kas ir tas, ko mēs varam dot citām draudzēm? Es savā ziņā esmu kļuvis par līderības ekspertu. Ja es nebūtu mācītājs, noteikti gribētu strādāt kā motivators. Iztēlosimies situāciju, ka Tele2 vairs neiet biznesā. Viņi aicina mani, bet es, runājot ar cilvēkiem un pētot, noskaidroju problēmas sakni. Cēlonis noteikti būs līderībā. Tad dodu rīkojumu atlaist konkrētos cilvēkus, pieņemt citus un kādu laiku pat noturu apmācības seminārus. Taču, lai kādu apmācītu, pašam ir jāparāda rezultāti. Kādreiz domāju – kad man būs trīs līdz pieci tūkstoši cilvēku draudzē, tad jau citi paši nāks un vaicās, kā man tas izdevās. Taču jau tagad, kad uzaicināju mācītāju Alekseju Ļedjajevu novadīt mūsu līderu sapulci, viņš uzaicināja mani uz savu draudzi pastāstīt, kā mums izdodas augt un neapstāties. Nemaz nedomāju, ka tas viņam ir tik svarīgi. Viņš arī grib palaist grupu sistēmu savā draudzē. Mācītājs Ļedjajevs sauc sevi par Mozu, bet mani par Joforu, Mozus ministru. Laikam jau viņš zina, ko dara, uzaicinot mani viņus apmācīt grupu sistēmā un līderībā. Jau šo piektdien es sākšu vadīt pirmo līderu grupu ar atlasītajiem cilvēkiem. Pēc tam viņi paši sāks vadīt savas mājas grupas. Plānojam gada laikā ieviest pilnīgu grupu sistēmu šajā Rīgas draudzē, pēc tam atstāšu tur līderi savā vietā. Un arī mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, virzīsimies tālāk. Nebūsim egoisti, dosim zināšanas arī citiem. Protams, ka būšu tikai mūsu draudzes mācītājs un tomēr – dosim arī citiem. Arī es tur ļoti daudz ko iemācīšos. Man ir iespēja būt kopā ar cilvēku, kurš ir uzcēlis 400 draudzes. Nesen mācīju jums par iespējām, ka tās nenāk katru dienu, bet tad, kad tu ej savā aicinājumā un rutīnā dienu no dienas, atnāk tava iespēja. Man pat prātā nenāca, ka tieši tagad lielākā draudze Latvijā prasīs man viņus apmācīt. Bet es zinu, ka arī Dievs to grib. Man ir pārliecība, ka bez grupām, bez līderības Latvijā nebūs nekādas atmodas. Aprūpei grupu sistēmā ir milzīga vērtība, pateicoties kurai arī mēs visi esam kopā. Atmoda pati no sevis nerodas, vajag sistēmu. Jā, mums ir valsts sistēma, nodokļu sistēma un citas sistēmas, un kāds var teikt, ka tam vairs sistēmas negribās, taču sistēmu var uzvarēt tikai ar sistēmu.

Es patiešām ļoti jūs mīlu un nekad jūs neatstāšu, un ne pret ko jūs nemainīšu. Es būšu jūsu mācītājs visu mūžu. Es nekad savu ģimeni neatstāšu, jūs esat mana ģimene. Viena laulība visu mūžu, viena draudze visu mūžu. Draudzes, kur mainās mācītāji, neaug. Kāpēc? Vai bērns var augt, ja viņam mainās vecāki? Labs piemērs – Merilina Monro. Viņa dzīvi beidza noindējoties, viņai bija depresija. Tas bija tāpēc, ka bērnībā viņa tika svaidīta no vienas audžu ģimenes uz citu. Jā, nepilnvērtības dēļ viņa kļuva slavena, bet ko dod mirkļa slava, ja kopumā viņa tika pazudināta?

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ego vs mīlestība” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Elita Meirāne, rediģēja Evija Ungure un Ieva Našeniece