Šodien ir brīnišķīga diena! Kā jau iepriekš iesāku mācīt par Dieva Vārdu Jahve – Esošais, tad šodien turpināšu un mācīšu par vienu no Dieva Vārdiem – El Elion. Bībelē, īpaši Vecajā Derībā, ar šo vārdu ir apzīmēts tas Dievs, kurš radījis debesis un zemi, kurš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, Kungs pār visiem kungiem un Dievs pār visiem dieviem. Toreiz, tāpat kā šodien, pielūdza visādus dievus un dievības, bet Bībele saka, ka El Elion ir tas Dievs, kurš ir pāri visiem dieviem.
Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)
El Elion – Visuaugstais Dievs. Šis vārds vijas cauri visai Bībelei un ir ļoti precīzs. Pagājušā reizē mēs mācījāmies Jehova Jahve – Es Esmu, Esošais. Runāju, ka patiesībā Dievam nav nekādu vārdu. Tie vārdi, ko cilvēki piešķir Dievam, ir tas, kā izprot Viņu, kā redz kādas īpašības, kā ir piedzīvojuši Viņu un kādas zināšanas par Dievu gadu simtiem un tūkstošiem ir uzkrātas. Gan fiziskie, gan garīgie Dieva principi ir nemainīgi, un mēs godinām To, kas stāv aiz šiem dzīviem likumiem, principiem. Dieva vārds ir dzīvs un, ievērojot Viņa principus, tiek iedarbināts jaudīgs svētību mehānisms, kas darbojas mūsu dzīvē. Tāpat arī otrādi – ja ignorē Viņa gribu, arī tad iedarbojas tikpat jaudīgs mehānisms un cilvēka dzīvē iesākas degradācija. Bībele runā par to, ka dzīve pēc nāves turpinās tajā virzienā, kuru esam sākuši šeit, virs zemes. Jēzus saka:
“Un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jāņa evaņģēlijs 11:26)
Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. (Jāņa evaņģēlijs 3:18)
Vecajā Derībā templī vissvētākajā vietā bija akmens plāksnes, kurās bija iegravēti vārdi ar pamata baušļiem, pamatprincipiem, pamatlikumiem. Cilvēki centās, izveidoja reliģiju – jūdaismu –, taču ebreju tautai neizdevās to piepildīt. Atnāca Jēzus Kristus un ikvienu, kas tic, darīja spējīgu dzīvot Dieva gribā. Viņš ne tikai darīja spējīgus pildīt šos baušļus, bet pat paaugstināja standartus. Ja Vecā Derības saka, ka tev nebūs darīt noteiktas lietas, tad Jēzus runā par cilvēka iekšējo dzīvi.
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:27-28)
Jēzus izmaina cilvēku no iekšienes. Tas notiek caur jaunpiedzimšanas fenomenu. Cilvēka gars, dvēsele, visa dzīve mainās pozitīvā virzienā, cilvēks no iekšienes kļūst tāds, kas ir spējīgs dzīvot Dieva gribā un automātiski būt svētībā, pasargāts un drošs par mūžīgo dzīvību. “El” nozīmē Dievs un “Elion” – Visuaugstais. Tas ir tiešais tulkojums šiem vārdiem. Tas nenāk no Ābrahāma reliģijas vai no kristietības, bet gan no tāliem aizvēsturiskiem laikiem pirms Ābrahāma. Jau tad bija monoteisti – cilvēki, kuri bija atzinuši vienu Dievu, kurš radījis debesis un zemi. Vecajā Derībā ap 30 reižu minēts šis vārds. Pirmā rakstvieta ir 1. Mozus grāmatā.
Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. (1. Mozus grāmata 14:18)
Šo rakstvietu līdz galam grūti saprast, ja to padziļināti nepēta kontekstā. Dievs aicināja Ābrahāmu iziet no kaldeju Ūras un būt par ciltstēvu jaunai tautai, kas piepildīs zemi.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Mēs esam šie pēcnācēji caur Jēzu Kristu. Ābrahāms izgāja no savas zemes un, pazemīgi paklausīdams Dievam, gāja tur, kur Dievs vadīja, uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek. To Dievs bija apsolījis viņam un viņa pēcnācējiem. Viņš izstaigāja šo zemi kā svešinieks. Vārds ebrejs nozīmē svešinieks. Šī zeme viņam nepiederēja, bet viņš dzīvoja tajā garīgi, skatīja to ar gara acīm un skaitīja zvaigznes. Viņš ticēja un apzinājās, ka pēc viņa nāks simtiem, tūkstošiem, miljoniem sekotāju, kuri valdīs pār visu šo zemi. Viņš ticēja tam, ka Dieva taisnība virs zemes triumfēs. Tas, kas ir virs zemes, ir nepilnīgs, tikai mūžībā mēs ieiesim pilnībā. Bībele runā par tūkstoš gadu miera valstību, kad taisnība triumfēs. Šāds laiks būs gan virs zemes, gan arī mūžībā virs atjaunotas zemes. Par to mums māca Dieva Vārds.
No kurienes El Elion? Tas nav Ābrāma izgudrojums. No kaldeju Ūras Abrahāms izgāja kopā ar savu brāļa dēlu Latu, kuram bija problēmas ar ticību. Kamēr Lats bija kopā ar Ābrahāmu, viņš bija svētīts. Ābrahāmam ar ticību bija viss kārtībā. Viņam bija savas kļūdas, trūkumi, bet bija paklausīgs un svētīts. Notika tā, ka Lats nošķīrās un aizgāja dzīvot uz Sodomu. Šeit minēts, ka notika karš starp ķēniņiem. Valstu, ķēniņu grupa, kopā ar savām tautām karoja par ietekmi. Sodoma un Gomora arī tika iesaistītas tajā laikā, kad Sodomā dzīvoja Lats. Sodomas un Gomoras ķēniņi zaudēja karu un bēgot iekrita piķa bedrēs. Pie sāls jūras arī tagad esot tādas bedres. Kad Ābrahāms uzzināja, ka Sodoma ir ieņemta un visi cilvēki ir aizvesti gūstā, un līdz visiem arī Lats ar ģimeni, tad steidzās viņu atbrīvot.
Tad kāds bēglis nāca un vēstīja ebrejam Ābrāmam, kas dzīvoja pie amorieša Mamres ozoliem; tas bija Eškola un Anera brālis; tie bija ar Ābrāmu derības biedri. Kad Ābrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā, tad viņš lika nostāties savam karaspēkam, mājās dzimušiem vergiem, trīs simti astoņpadsmit vīriem, un viņš dzinās tiem pakaļ līdz Danai. Un viņš dalīja savus ļaudis un uzbruka tiem naktī, sita tos un dzinās tiem pakaļ līdz Hobai, ziemeļos no Damaskas. Un viņš atveda atpakaļ visu mantību, un arī Latu, savu radinieku, viņš atveda atpakaļ līdz ar tā mantību, arī sievas un ļaudis. (1. Mozus grāmata 14:13-16)
Es domāju, ka Ābrāma karaspēks skaitliski bija mazāks nekā pretinieka. Šeit tas nav sīki aprakstīts, jo tas ir ļoti sens notikums. Viņš atguva Latu un viņa ģimeni, neskatoties uz to, ka viņš bija nošķīries no Ābrāma un slikti izturējies pret viņu.
Un Sodomas ķēniņš gāja tam pretim Savas ielejā, tā ir ķēniņu ieleja, pēc tam, kad viņš bija atgriezies no Kedarlaomera un to ķēniņu sakāves, kas bija ar to. Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. (1. Mozus grāmata 14:17-18)
Melhisesdeks bija miera un taisnības ķēniņš. Arī tagad mēs vakarēdienā baudām vīnu un maizi, un tas nav nekas jauns. Šādi rituāli bija jau pirms Mozus un pirms Ābrahāma. Melhisedeks bija Visuaugstā Dieva priesteris, bet ir teikts, ka El Elion priesteris – Visuaugstā Dieva priesteris, Dievs pār visiem dieviem, debess un zemes valdnieks. Teikt Visuaugstais Dievs un apzināties, ka Viņš patiešām ir tāds, ir ļoti labi. Viņš ir pāri visam, un Bībele saka, ka pat mats neizkrīt bez Viņa ziņas. Ir muļķīgi strīdēties, kur Dievs ir tad, kad cilvēki cieš paši savu vai citu grēku dēļ. Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli, Viņš ir mīlošs Dievs. Viņš radīja cilvēku ar brīvu izvēli. Viņš ir paredzējis būt laimei un labklājībai paradīzes dārzā. Ne eksistencei, bet dzīvei, dzīvībai vārda pilnā nozīmē. Es esmu paredzēts, lai dzīvotu, nevis lai taisītos dzīvot, bet lai dzīvotu šodien. Šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums ir devis. Priecāsimies un līksmosimies šodien!
Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! (Psalms 118:24)
Dievs no iesākuma mūs ir paredzējis pilnvērtīgai dzīvei Jēzū Kristū, un Dievam ir sava kārtība. Viņš nemainās. Viņš ir nemainīgs un Viņam ir sava kārtība, kā Viņš pārvalda šo pasauli un Visumu. Un pat cilvēki, kuri Dievam netic, saka: “Visuma likumi.” Tie ir Viņa likumi. Tie nav vienkārši Visuma likumi, kas paši no sevis radušies, tā ir Dieva iedibināta kārtība. Un Dievs teica Ādamam un Ievai paradīzes dārzā, ka tur bija koki, no kuriem varēja ēst augļus, no kuriem nē. Mums nav jāizprot burtiski, ka tieši tā arī notika. Ka tur bija skābas ogas un saldas ogas, tā nebūtu jāuzskata. Viņš ielika dārzā un teica: “No visiem dārza kokiem jūs varat ēst, tikai no viena nevar ēst – no ļauna un laba atzīšanas koka.”
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst [..]”. (1 Mozus grāmata 2:16-17)
Tas nozīmē, jūs visus varat baudīt, bet nevajag pašiem noteikt, kas labs un kas ļauns. Baudiet tajās robežās, ko es esmu jums piešķīris, un jums būs svētība. Bet, velna pievilti, un acīmredzot savas nepareizās tieksmes dēļ viņi pārkāpj Dieva gribu. Atnāca lāsts, nošķirtība, nesvētums un līdz ar to arī sekas, kuras mēs redzam šeit. Un te vairs nav nekādas starpības: kādā valstī cilvēks dzīvo un kāda viņam ir tautība. Šīs lāsta un grēka sekas mēs varam redzēt. Tas tiek mantots ģenētiski, un ir ļoti grūti kaut ko mainīt šīs samaitātās pasaules vidū. Paldies Dievam par draudzi, par Viņa iestādījumu, par draudzi, kurā mēs varam mainīties. Paldies Dievam, par Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kurš piedod mums mūsu grēkus un dod mums iespēju jaunai dzīvei. Ir cerība. Pasaulē ir divi spēki: ļaunais un labais. Un es ticu, ka labais triumfēs. Un, lai tas triumfētu, vispirms tev ir jāzina, jo tieši zināšanas un vide nosaka to, kāds tu kļūsti; vai tu vari mainīties uz labo pusi, vai nē. Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi, un viņš bija Visuaugstā Dieva priesteris. Viņš to svētīja un sacīja: “Lai svētī Ābramu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi.”
Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: “Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi [..].” (1. Mozus grāmata 2:16-17)
Atceries, nav vēl jūdaisma, nav nekādas ebreju tautas, nav vēl nekā, bet ir visuaugstais priesteris. Šeit faktiski ir rakstīts, ka šis priesteris ir gan ķēniņš, gan arī priesteris. Dāvids bija kaut kas līdzīgs kā ķēniņš un priesteris, un tomēr viņš nebija priesteris. Faktiski ir tikai viens ķēniņš un priesteris, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Bet pēc cik gadiem, pēc cik gadu simtiem, pat tūkstošiem Dievs atnāca virs zemes mesijas veidolā. Dievs ir paaugstinājis Viņu, jo tik ļoti Viņš ir pazemojies, līdz pat krusta nāvei, lai tiktu paaugstināts. Un ikviens, kas Viņu uzlūkoja, un ikviens, kas tic Viņam, arī tiek paaugstināts. “Visuaugstais Dievs, kas radījis debesis un zemi, un slavēts Visuaugstais Dievs, kas devis tavus ienaidniekus tavās rokās.” Un tālāk ir interesanti 21. pantā, ja mēs runājam par desmito tiesu. Ne visiem to patīk dzirdēt. Te nav svarīgi, patīk vai nepatīk, Dieva vārdā ir rakstīts, nebija nekādas kristietības, nebija nekāda jūdaisma, neviens to neizdomāja. Ābrāms deva desmito tiesu Salemas ķēniņam jeb taisnības ķēniņam, jeb Melhisedekam, konkrētam cilvēkam – ķēniņam, kurš pārstāvēja El Elion – Dievu, kas radījis debesis un zemi. No visa, kas viņam piederēja, viņš deva desmito tiesu. Viņš pazemojās viņa priekšā, faktiski. Desmito tiesu deva Viņam. Un pats interesantākais, kad Ābrāms bija riskējis ar saviem cilvēkiem, ar saviem kalpiem, saviem vergiem, ar saviem radiniekiem, tur bija rakstīts, ar saviem partneriem viņš bija riskējis, viņš bija cīnījies, bija atgriezis atpakaļ no gūsta ar visu mantību, ar visām sievām. Un šis Sodomas ķēniņš pateicībā par glābšanu teica: “Dod man dzīvos, mantību paturi sev.” To, ko viņš bija atguvis, gribēja atdot visu to, kas patiesībā piederēja Sodomas ķēniņam. Viņš teica: “Ņem to visu, bet dzīvie cilvēki lai paliek man.”
[..] “Un slavēts lai ir visuaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.” Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. Tad Sodomas ķēniņš sacīja viņam: “Dod man dzīvos, bet mantību paturi sev.” (1. Mozus grāmata 14:20-22)
Tā Sodomas ķēniņam bija lielāka vērtība nekā manta. Pateicībā viņš vēlējās dot, ne šim te Melhisedekam, bet Ābrāmam visu salaupīto mantu, ko Ābrāms bija atguvis, kas patiesībā piederēja Sodomas ķēniņam. Ābrāms sacīja Sodomas ķēniņam: “Es paceļu savu roku uz To Kungu – Adonai, Visuaugsto Dievu – El Elion, Dievu, kam pieder debesis un zeme. Nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu, nedz citu ko es neaiztikšu no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu – es esmu Ābrāmu darījis bagātu. Tikai to, ko šie jaunieši ir patērējuši, to vīru, kas nākuši ar mani – Aners, Eškols un Mamre lai ņem savu daļu.”
Un Ābrāms sacīja Sodomas ķēniņam: “Es paceļu savu roku uz To Kungu, visuaugsto Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu, nedz citu ko es neaiztikšu no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: es esmu Ābrāmu darījis bagātu,- tikai to, ko šie jaunekļi ir patērējuši, un to vīru daļu, kas nākuši ar mani: Aners, Eškols un Mamre lai ņem savu daļu.” (1. Mozus grāmata 14:23-24)
Ābrāms pats neņēma nekādu savu daļu, bet neatrāva arī partneriem ņemt to, ko viņi bija nopelnījuši. Saproti, Ābrāms neņēma vairāk no Sodomas ķēniņa, jo uzskatīja, ka viņa žests, viņa rīcība parādīja: “Mana svētība, mana uzvara nāk no El Elion, kuram es kalpoju, kuram es esmu uzticējies, kura likumus es respektēju un ievēroju. Lai reizēm arī kļūdos, taču ievēroju. Viņa uzdevumā es staigāju no vietas uz vietu kā svešinieks, ebrejs. Tā vieta, ko Dievs piešķīris, kur piens un medus tek, kas maniem sekotājiem būs, tie, kas nāks no manis, tā būs par mājvietu,” Izraēls un šobrīd visi tie cilvēki, kas pasaulē, miljoniem cilvēku, kas tic Kristum, miljoniem cilvēku, kas tic vienam Dievam – El Elion. Viss, kas jāzina no Ābrāma dzīves, ka viņam bija pilnīga paļāvība. Viņš zināja, ja viņš kalpo Viņam, ja viņa Dievs ir El Elion, tas pats Visuaugstais Dievs, tad viņam ir pilnīga paļāvība uz Viņu.
To neizdomāja Ābrāms, šis priesteris jau bija. Tas nozīmē, ka bija kaut kāda svētnīca, ka bija jau priesterība. Tas liecina par mūžīgu principu, tas liecina, ka mūžīgi mūžos Viņš ir, Viņš ir esošais, Viņam nav ne sākuma, ne gala, Viņš būs un nekad nebeigsies. Mums atliek tikai Viņam vai nu pakļauties, vai nē. Viņa likumus, atkārtoju, Viņa likumus jeb akmenī kaltos burtus visi tā laika priesteri un arī Mozus nevarēja panākt to ievērošanu. Jēzus atnāca un darīja mūs spējīgus tos ievērot. Ne no vienkārši kailas ticības, ne no vienkārši lūgšanas, bet no tā, ka mēs ievērojam, ka mēs spējam ieiet Viņa principos, Viņa likumos, tajos ir apslēpta milzīga svētība. Tāda ir Dieva griba. No visiem kokiem var ēst, bet no aizliegtā – nē, punkts. Tas nenes svētību. Svētību nes pakļaušanās jeb respektēšana. Bībelē ir visgarākais psalms, 119. psalms. Viņš visā psalmā runā par to: “Es mīlu Tavu Vārdu, es mīlu Tavus likumus, es domāju par tiem apguldamies, es domāju par tiem pamozdamies, es domāju par Taviem likumiem.”
[..] jo es priecājos par Taviem baušļiem, tie man ir mīļi. Es izstiepju savas rokas pēc Taviem baušļiem, ko es mīlu, un pārdomāju Tavus likumus. [..] (Psalms 119:47-48)
Vēl vairāk, mēs pazīstam Viņu personīgi, To, kas stāv aiz šiem likumiem. Dieva Vārds saka, ka Viņa Gars mājo mūsos un mūsu vidū un mēs Viņā. Un ka Jēzus ir sagatavojis mums mājvietu arī mūžībā. Ebrejiem vēstulē Jaunajā Derībā ir pieminēts šis priesteris Melhisedeks.
Šis Melhisedeks, Salemas ķēniņš, visuaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētīja; viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa; viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, tā viņa vārds tulkojams, bet tad arī Salemas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam. (Ebrejiem vēstule 7:1-2)
Sestajā pantā ir rakstīts:
Bet tas, kas nav no viņu cilts cēlies, ir ņēmis desmito tiesu no Ābrahāma un ir svētījis to, kam apsolījumi. (Ebrejiem vēstule 7:6)
Arī Jēzus nav cēlies no Ārona cilts. Jo priestera amatā stāties varēja tikai tie, kas bija no Ārona cilts. Bija Levītu un Ārona cilts. Jēzus bija no Jūdas cilts. Bībelē, Ebrejiem vēstulē 17. pantā vēstules autors saka, ka raksti liecina par Jēzu Kristu:
[..] Jo raksti liecina: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas. (Ebrejiem vēstule 7:17)
Priesteris pēc Melhisedeka kārtas, no mūžības vienmēr ir bijis, vienmēr virs zemes ir bijuši cilvēki, kas ir meklējuši Dievu, vienmēr viņi ir bijuši, vienmēr ir bijuši tādi, kas Viņu ir pārstāvējuši. Arī Noa izglābās no grēku plūdiem. Redzi, 22. pantā ir teikts:
Tāpēc arī Jēzus ir tapis par labākas derības galvinieku. (Ebrejiem vēstule 7:22)
Šī ir labāka derība. Nevis – man būs, vai nebūs, bet – es tāds esmu, es tāds kļūstu, es vēlos. El Elion – debesu un zemes valdnieks, Visuaugstais Dievs. Kad Viņš deva, faktiski, pēdējās pavēles saviem mācekļiem, Viņš teica:
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Un 18. pantā ir rakstīts:
Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 28:18)
Jēzū Kristū ir piepildījums. Visuaugstais Dievs, debesu un zemes valdnieks, ar kuru mēs esam tiešā saskarsmē. Tas pats interesantākais vēl tikai priekšā. Viņš ir taisnības un miera ķēniņš. Kāds tad ir taisnības un miera ķēniņa mērķis? Skaties.
Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. (Jesajas grāmata 11:1)
Tas ir Dāvida celms, Dāvida atvase. Saproti? Gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Taisnības un miera ķēniņš El Elion. Melhisedeks bija šī Dieva priesteris. Ābrahāms kalpoja šim pašam Dievam, kam viņš deva desmito tiesu, un baudīja Viņa svētības. Es vēlāk nolasīšu, ka galu galā Bībele saka, ka Viņš mūs ir darījis par ķēniņiem un priesteriem. Saproti, ka gadu tūkstošiem Bībelē bija tikai viens minēts – Melhisedeks, kurš bija ķēniņš un priesteris, tā kā viss vienā. Nākamais ir Jēzus Kristus, Dāvids gan nebija priesteris, kaut gan viņš pildīja priestera pienākumus. Bieži vien viņš gāja vissvētākajā vietā. Viņš pat ēda skatāmās maizes un daudz ko uzdrošinājās, bet viņš nebija priesteris. Jēzus Kristus, augstais ķēniņš, taisnības ķēniņš, miera ķēniņš un priesteris, un aiz Viņa nāc tu un es, kurus Viņš ir atpircis ar savām asinīm. Lūk, kādu nākotnes ainu Viņš tev iezīmē. Bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža. Tātad: “Vai, es nedrīkstu!” Nē, tā tev būs salda smarža. Tā būtu arī jābūt, ka tā ir salda smarža, kalpot Viņam. Kaut ko darīt priekš Viņa, tā ir salda smarža, nevis: “Es nedrīkstu, es nevaru!” Mēs nekalpojam Vecās Derības burtam, mēs esam spējīgi būt šajā apsolījumā. Mēs esam iegājuši tajā zemē, kur Vecās Derības cilvēki praktiski nevarēja ieiet. Viņi fiziski ārēji iegāja, bet sirdīs viņi bija tālu no Tā Kunga. Tu esi kļuvis tuvu Tam Kungam, un bijību Tā Kunga priekšā sauc par saldu smaržu. Ceturtais pants: Viņš tiesās nabagus pēc taisnības.
Bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu. Taisnība būs viņa gurnu josta un uzticība viņa lielu aptinamā aukla. (Jesajas grāmata 11:4-5)
Tātad – taisnības ķēniņš, un tagad pats foršākais.
Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni. (Jesajas grāmata 11:6-9)
Lūk, nākotnes aina, un tā nav tikai nākotnes aina, tā ir šodiena tiem cilvēkiem, kuri ir atzinuši vienīgo Dievu un miesā nākušo Dievu, Jēzu Kristu, svaidīto glābēju. Caur Jēzu Kristu, caur Savu upuri Dievs darīja mūs spējīgus būt Viņa gribā – nevis nedrīkst, bet es gribu, nevis es nevaru, bet es varu. Būt Viņa gribā nozīmē automātiskas Dieva svētības, tāpēc viss tas – kristīts, svētīts, laulāts baznīcā –, tas viss nekur neder. Svarīgi ir, ka tu pazīsti Viņu personīgi. Svarīgi, ka tu pildi Viņa gribu, nav svētību ārpus Viņa gribas, vari iet pie burvjiem, šarlatāniem, vari iet pie mācītājiem, lai tevi svēta, lai aizlūdz, tas neko nemainīs līdz tam brīdim, kamēr tu pats nemainīsies. Lasi skaļi: “Es vēlos mainīties! Es esmu ceļā uz debesīm. Es esmu laimīgs. Tieši tā – šodien!” Plēsīgi zvēri visi kopā un neviens nevienam vairs nedarīs ļauna, tas ir par tavu iekšējo sirds stāvokli šodien un tas ir par nākotni, par tūkstošgadu valstību, kur ļauna neviens vairs nedarīs. Viņš ir debesu un zemes ķēniņš, gan debess, gan zemes – un to ir svarīgi saprast. Mūs svētības negaida tikai pēc tam, kad mēs beigsim šīs zemes gaitas un nonāksim debesīs. Mūsu svētības sākas šeit, virs zemes, jo Viņš ir debess un zemes ķēniņš, un Viņš tevi ir darījis pa priesteri un ķēniņu.
“Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā.” (Daniēla grāmata 4:34)
Nebukadnēcaram bija savas interesantas attiecības ar Daniēlu, un pēc tam, kad viņš tika pārmācīts, nokļūstot dzīvnieka stāvoklī, pēc tam atkal atlaba, sakot, ka “es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu”. Iedomājies, viņš slavē un teic debesu ķēniņu. Un Persijas ķēniņš Kīrs, kurš nāca pēc Bābeles impērijas, atgrieza visus svētos priekšmetus un lika jūdiem atgriezties, lai savam debesu un zemes ķēniņam celtu templi. Jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība. Redzi Viņa darbi, Viņa vārds ir patiesība un taisnība. Viņš nemainās, tu vari spītēties, bet tas viss būs kā pret sienu, tu vari pozitīvi apliecināt, cik vēlies, tu vari būt pozitīvs un smaidīt, cik vēlies, bet tas tev nepalīdzēs. Ir universāli Viņa principi, Viņa likumi, Viņa griba. El Elion, Viņš ir valdnieks, ne tu, bet Viņš ir valdnieks un tikai tad, kad tu esi viņa gribā, arī tu līdz ar Viņu valdi, nevis tu pats valdi. Paša valdīšanā ir tikai haoss un iznīcība, ne tikai savā, bet arī citu cilvēku dzīvēs. To mēs redzam arī pasaulē. Pasaules tā laika ietekmīgākais ķēniņš Nebukadnēcars slavēja debesu ķēniņu, viņš atzina, ka ir kāds augstāks par viņa ķēniņa valsti.
Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē! (Jesajas grāmata 14:13-15)
Kristieši savā mācībā mēdz traktēt šo, ka velns ir aprakstīts, sātans, pretinieks, bet šeit gan runa ir par konkrētiem ķēniņiem, bet to var salīdzināt arī ar velnu. “Es būšu kā pats Visuaugstākais.” Tātad es pats nolemšu, kā visam ir jābūt, un vēl kā ķēniņš, kā tāds, kuram ir ietekme, vedīšu cilvēkus neceļos, kas ir ārpus Dieva prāta. Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē! Lūk, evaņģēlijs, Bībele, El Elion, Visuvarenais Dievs, debess un zemes ķēniņš, Visuaugstais Dievs. Viņš ir pāri tavai saprašanai, emocijām, tavai ikdienai, pāri visam tam, ko zemes ķēniņi ceļ, dažādus projektus. Visi atdursies pret Dieva vārdu kā pret klinti. Viņš ir stiprais pamats, klints, mūsu stiprā pils un zemes ķēniņš.
Kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita. (5. Mozus grāmata 32:8)
Viņš nosaka tautām robežas. Mēs domājam – karš tur, karš te, kaut kādi konflikti, kaut kur uzplaukums, kaut kur nav uzplaukuma. Mēs skatāmies, kaut ko mēģinām, izdomājam, draugs, Dievs nosaka šīs robežas. Tu zini, ka ebreji, kad viņi nepakļāvās Dieva kārtībai, paši izdomāja savu kārtību, mācību, viņi pat savas mācības dēļ, savas kārtības dēļ, ko paši bija izdomājuši, noraidīja Jēzu un sita Viņu krustā. Un kad ebrejus izveda uz Bābeli, Jeremija pravietoja, lai viņi dodas uz Bābeli, sakot “jums tur būs savs vīna koks”. Varētu teikt, ka līdzīgi kā pretinieks, tas izskatījās pat nepatriotiski un tā kā pretvalstiski, bet Dieva griba šajā gadījumā bija, ka te nekas vairs nav maināms, labāk ejiet ar mieru, jums ir jāiet prom, jums ir jāiet līdzi tam karaspēka virsniekam, kurš ir atnācis jūs izvest. Ejiet līdz un gādājiet par to zemi, kur jūs tiekat aizvesti, un jums tur arī labi klāsies, ja kaut nedaudz apdomāsieties. Pagāja 70 gadi un viņi atgriezās atpakaļ, bet nekas daudz jau nebija mainījies. Iedomājies, ka pat var būt Dieva griba konkrēti, Jeremija pravieto: “Ejiet, nekarojiet, pat neaizstāvieties,” liekas baigi muļķīgi, bet tajā brīdī tā bija Dieva griba. Dievs nosaka robežas. Visi šie kari, viss, kas notiek pasaulē, uz tā visa tomēr ir Dieva roka. Viņš to visu pārzina, un mēs ne visu izprotam. Jo ir rakstīts, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi. Un viss, kas notiek, šie kari un visas citas lietas, tā ir cilvēku sacelšanās pret Visuaugstāko. Kāpēc nav šīs idilles, ko es lasīju? Mazs zēns stiepj savu roku pēc spīdīgas odzes acīm, un viņi būs draugi, kur vilks pie jēriem mājo, kāpēc tā nav? Cilvēks sacēlās ar savām domām, ar savu rīcību pret Dievu, Visaugstāko, pret El Elion. Un tam ir sekas, bet arī visās šajās sekās vēl ir Dieva pārraudzība pār visu. Taču Viņš nekad nespiež cilvēkiem pieņemt izvēles. Cilvēki paši izvēlas, un tāpēc ir muļķīgi jautāt: kāpēc Dievs man to izdarīja? Ne Viņš tev to neizdarīja, bet tu pats to sev izdarīji.
Tāpat kā fizikā tu nevari pārkāpt gravitācijas likumus, ja leksi lejā no augstas vietas, tad nositīsies. Nevajag to pārkāpt, bet vēl stingrāki nekā fizikas likumi ir garīgie likumi, tie ir precīzi un nemainīgi. Paldies Dievam, ka Viņš ir žēlīgs Dievs, kas dod tev otru iespēju visu sakārtot. Mēs nākam pie Dieva, Jēzus ir piedevis visus mūsu grēkus, un mēs tur priecīgi staigājam. Tas ir labi, ir jāpriecājas par to dienu, ko Kungs tev ir devis. Un tev uzreiz šķiet, ka tev vairs savus parādus nav jāatdod, nekas vairs nav jāsakārto, nekas vairs nav jādomā, tikai jālūdz Dievu un viss notiks. Draugs tev viss būs jāsakārto. Tu jau vari nekārtot, bet tad tev nebūs svētību, būs tikai – eeee, aleluja –, bet dzīvē nebūs svētības. Tās sāksies tikai tad, kad tu attiecīgi sāksi rīkoties. Tās sāksies jau reāli tajā brīdī, kad sāksi par to domāt, lūgt, tu virzīsies konkrētā virzienā un konkrēti rīkosies tajā pašā virzienā. Jā, tavi grēki ir piedoti, tu sāc jaunu dzīvi, arī tas cilvēks pie krusta, kurš teica “piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā”. Jēzus atbildēja, ka “tu vēl šodien būsi ar Mani paradīzē”, bet šim cilvēkam nebija vairs iespējas savā dzīvē neko sakārtot. Jā, viņš tika izglābts, taču Dieva mērķis ir cits, ka mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku, ka mēs pilnveidojamies, ka mēs augam un tuvojamies Viņam. Jo vairāk mēs tuvojamies, jo vairāk mēs esam spējīgi izprast Viņa gribu, Viņa principus un tos pielietot. Jo vairāk ir svētību, jo vairāk mums dzīvē ir jaudas.
Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam vēstule 1:7)
Lasi: “Man ir spēka, mīlestības un paškontroles gars. Āmen!” Redzi, Viņš šķīra cilvēka bērnus citu no cita, Viņš noteica ļaudīm robežas.
Jo Tas Kungs, tas Visuaugstākais, ir bijājams, varens valdnieks pār visu pasauli! (Psalms 47:3)
Tas Kungs, El Elion Visuaugstākais, ir bijājams, varens valdnieks pār visu pasauli! Tātad ne tikai debesīs, bet arī pār zemi, Viņš ir valdnieks arī pār zemi, Viņš ir zemes ķēniņš.
Dziediet mūsu Dievam dziesmas, dziediet dziesmas mūsu valdniekam, jā, dziediet! Jo Dievs ir valdnieks pār visu pasauli, dziediet Viņam slavas dziesmu! (Psalms 47:7-8)
Ir labi slavēt To Kungu. Tas ir pirmais, kas mums būtu jādara – slavēt, pateikties. Mums ir jāsāk ar garīgo, un tikai tad fiziskā plāksnē kaut kas mūsu dzīvēs var mainīties. Tāpēc tādas elementāras lietas ir jāpielieto kā draudze, lūgšanas, slavēšana, pielūgsme, Dieva vārda studēšana, mācīšanās, praktizēšana, kādas kalpošanas uzņemšanās – elementāras lietas, caur kurām mēs varam mainīties. Un tagad visforšākais. Vai tev patīk 91. psalms? Un tur ir minēts El Elion.
Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu. (Psalms 91:9)
Šis psalms un tālākie vārdi nav tikai pozitīvai iedvesmai. Tas ir tiem, kas ir izraudzījuši Viņu par savu aizsargu. Kas iepazīst Viņu kā savu glābēju, kas dzīvo pēc Viņa prāta un maksā cenu, lai dzīvotu pēc Viņa prāta. “Visaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.” Saki sev tā: “Es esmu izraudzījis Visuaugstāko El Elion sev par aizsargu, nekāds ļaunums man nenotiks, nekāda nediena netuvosies manai teltij, man nebūs ugunsgrēka, nepaslīdēs kāja, jo Viņš sūtīs eņģeļus pasargāt visos manos ceļos, es dzīvošu pilnvērtīgu dzīvi simt gadus, pēc izvēles, un palīdzēšu citiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” tā ir mana lūgšana.
Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas! “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!” (Psalms 91:10-16)
Es dzīvoju tad, kad palīdzu citiem, es mīlu to darīt. Tur tā sāls arī ir, mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas ir Viņa mūžīgais princips. Kāpēc dzīvošu ilgu mūžu “pēc izvēles”? Tāpēc ka es nezinu, kā būs, kad man būs simts gadu. Jo es jau nezinu, kā ir būt tajā vecumā. Miesa jau būs novecojusi, bet gars dzīvs. Mūs iekšējais cilvēks atjaunojas dienu no dienas, tad padomā, kādam jābūt normālam simtgadīgam cilvēkam.
Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)
Saki sev: “Es esmu Visaugstākā dēls, meita!” Jēzus izmantoja šo Vecās Derības rakstvietu, kad Viņu apsūdzēja par to, ka Viņš dara sevi par Dievu, kas Viņš arī bija cilvēka miesā – Dieva jērs, kurš tikai trīs ar pus gadus kalpoja virs zemes, sagatavoja mācekļus, mira, augšāmcēlās, un Viņa spēkā mēs šodien spējam dzīvot pēc Viņa prāta un baudīt Viņa svētības un mūžīgo dzīvību. Jēzus atspēkoja, kā viņi var pārmest, ka Viņš ir Dievs, ja jau Vecajā Derībā bija visi nosaukti par dieviem.
Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem. un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam [..]. (Atklāsmes grāmata 1:5-6)
Paldies Tev, debesu Tēvs, ka caur Jēzu Kristu, līdz ar Viņu tu mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem. Es atgādinu, šāds jēdziens kā ķēniņš un priesteris, viss vienā, bija tikai Melhisedeks aizvēsturiskos laikos. Jēzus Kristus ir ķēniņš un priesteris. Viņš teica Pilātam, bet “Mana valstība nav no šīs pasaules”. Ceļš, kā nāk Viņa valstība, ir citāds. Kā Nebukadnēcaram bija sapnis, kad viņš redzēja tēlu ar dzelzs galvu, sudrabs, bronza un dzelzs kājas, un apakšā kājas no māla ar dzelzi, vairākas impērijas, kas beidzās ar Romas impēriju. Un tad nāca akmens no kalna, vēlās, kas kļuva liels, sašķaidīja šim tēlam kājas, tas sabruka un šis akmens piepildīja visu zemi.
Tev, ak, ķēniņ, bija parādība – tu redzēji lielu tēlu, tas bija varen liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi. (Daniēla grāmata 2:31-35)
Daniēls iztulkoja šo sapni ķēniņam, šī zelta galva esi tu Bābeles ķēniņš, tad ir Persijas ķēniņš, tad Mēdijas ķēniņš un tā tālāk, un tad ir Romas impērija, un impērijas nāks un ies, impērijas veidojas un brūk, bet uz visa tā fona nāk ķēniņš El Elion, kas valdīs pār visu zemi.
Tāds ir sapnis. Tagad mēs dosim ķēniņam sapņa izskaidrojumu: tu, ak, ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva. Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo, un tad celsies vēl trešā valsts, no vara, tā valdīs pār visu zemi. Tad nāks ceturtā valsts, cieta kā dzelzs. Un, kā dzelzs satriec un sagrauj visu, tā šī satrieks un sagraus visas pārējās. Tu redzēji, ka tēlam bija kājas un kāju pirksti pa daļai no māla, pa daļai no dzelzs, un tas norāda uz to, ka šī valsts būs savā būtībā nevienāda veidojuma valsts: tai piemitīs kaut kas no dzelzs stipruma, jo tu redzēji dzelzi, kas maisīta ar māliem; bet, ka tu redzēji kāju pirkstus pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla esam, tas norāda, ka šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt. Un, ka tu redzēji, ka dzelzs bija maisīta ar mālu, tas norāda, ka abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saskaras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru, tieši tā kā dzelzs nesavienojas ar mālu. Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. (Daniēla grāmata 2:36-44)
Bet viņš nāk savādākā veidā, pat ne politiskā veidā, politiskā veidā ir tikai sekas tam, kas jau ir noticis šeit garīgi. Lūk, kāpēc draudze ir ļoti svarīga katrā valstī, lai garīgā enerģija un svētība iziet, kas uzrunā cilvēkus. Lūk, tāpēc ir svarīgi cilvēkiem stāstīt par Kristu, tāpēc ir svarīgi draudzei augt lielai, ietekmīgai un stiprai, lai mēs spētu ietekmēt, motivēt cilvēkus, dzīvot pēc gara, dzīvot pēc Dieva gribas, tas ir garants gan katram cilvēkam personīgi, gan valstij kopumā.
Un 91. psalmā ir teikts, ka “nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena netuvosies tavai teltij, tu nebīsties nakts briesmu, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz bultu, kas dienu skraida, tev tūkstoši krīt blakus un desmit pa labo roku, bet tevi tas neskars”. Un šodienas jeb nakts notikumi par to liecina. Donaldam Trampam cauršāva ausi, vēl viens centimetrs un būtu galvā. Šāvējs ir miris, vēl kāds cilvēks ir miris. Tramps tika cauri ar izbīli un cauršautu ausi. Lūk, ir saprāta ķēniņš, cilvēks, kurš pārstāv Dieva likumus, cilvēks, aiz kura stāv Dieva draudzes, cilvēks, kurš vairāk nekā viņa sāncensis Baidens ievēro Dieva likumus, konservatīvs cilvēks. Cilvēks numur viens šodien pasaulē. Tā ir Dieva svētība, ka nenogalināja viņu. Tramps 100 % būs prezidents pēc šī gājiena. Šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums ir devis, priecāsimies un līksmosimies, un iesim Viņa ceļus un Viņa gribā pēc Viņa prāta! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “El Elion – Visuaugstais Dievs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
