Ļoti svarīgi ir būt dievkalpojumā katru svētdienu, regulāri būt dievkalpojumā, regulāri lasīt Dieva vārdu jeb Bībeli un lūgt jeb sarunāties ar Debesu Tēvu. Svarīgi ir to darīt regulāri. Un, runājot par svētdienu, ir svarīgi atvēlēt vienu dienu, līdzīgi kā to darīja Dievs, kad Viņš radīja debesis un zemi, radīja šo pasauli, cilvēkus. Kad Viņš visu bija radījis, apsēdās, uzlūkoja un teica: “Labi, viss ir labi, ko esmu radījis.”
Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. (1. Mozus grāmata 1:31)
Un septītā diena, sabata diena, arī Vecajā Derībā tā īpaši tika uzsvērta, šo dienu nedrīkstēja pārkāpt, un konkrētā valstī, Israēlā, par sabata pārkāpšanu bija nāves sods. Protams, viņi bija aizgājuši līdz nejēdzībai, bet bija atstājuši pašu svarīgāko būtību, kāpēc sabats ir nepieciešams. Tas nav nepieciešams tikai tāpēc, lai cilvēks atpūstos, tu to vari savienot ar atpūtu, jo atpūta jau nav tikai skatīšanās griestos vai kādas filmas skatīšanās, atpūta ir tā, ka tu no savas ikdienas pārslēdzies uz kaut ko citu. Protams, ka vajag arī kādu brīdi, kad nedara fiziski neko, tāpēc jau ir kaut kāds limits darba laikam, kuru neievērojot, cilvēks iedzīvojas problēmās. Ja neregulāri apmeklē draudzi, tad tam ir sekas, ja jau Vecajā Derībā tik stingri tam piegāja, ka, neievērojot sabatu, bija nāves sods, un, ja to pārnesam uz mūsu dienām, uz Jauno Derību, tā būtībā ir garīgā nāve, tu garīgi izdziesti, ja ne uzreiz, ja ne vienā dienā, ja tiešām tu pats nekop savu personīgo paradīzes dārzu, ar laiku tas aizaug ar nezālēm. Un es paskaidrošu, kāpēc ir svarīgi regulāri svētdienā būt dievkalpojumā, un te nevajag būt īpaši pat ne mācītājam, ne pielietot kādas garīgas prakses, bet tā ir vienkārša psiholoģija, tā ir uzbūvētas smadzenes, īpaši vīriešiem. Ja ir runa par paradīzes dārzu, tad kurš ir pie visa vainīgs? Šodien tieši ir tēma par 1. Mozus grāmatu. Atbildība paradīzes dārzā bija vīrietim, protams, atbildība bija abiem diviem, bet lielāka atbildība bija vīrietim. Ir rakstīts, ka sieviete uz aizliegto augli skatījās, iekāroja to, tas viss bija emocionāli.
Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru [..]. (1. Mozus grāmata 3:6)
Bībelē teikts, ka divi cilvēki ir savienoti, tie ir kā viena miesa, sanāk, ka pilnīgs cilvēks ir tad, kad ir kopā vīrietis un sieviete, pilnība rodas tieši tur.
[..] pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. (1. Mozus grāmata 2:24)
Arī sabiedrībā nevar būt tikai vīrieši vai sievietes, visam ir jābūt balansā. Sieviete ir emocionālākā daļa, viņa var darīt daudzas lietas vienlaicīgi, pavērojot, braucot pie automašīnas stūres, tad to var redzēt, ka sievietes krāsojās un ko tikai nedara. Es nesaku, ka vīrieši neko tādu nedara. Tāpat arī saka, ka sievietes ļoti daudz pļāpā, bet es esmu redzējis, ka arī vīrieši ļoti daudz pļāpā un vēl vairāk nekā sievietes, tas ir diskutējams jautājums. Bet par emocionalitāti un to, ko var vīrietis izdarīt un, ko var sieviete, par to ir lielas atšķirības, arī paradīzes dārzā sieviete uzlūkoja augli tīri emocionāli: “Baigi labais auglis!”, bet apzinātu lēmumu pēc tam pieņēma vīrietis. Ādams vērtēja un pieņēma apzinātu lēmumu: “Labi, mēs iztiksim bez Dieva. Mēs paši baudīsim paradīzes dārzu bez Viņa paša.” Un droši vien, ka tur bija parastās cilvēku gudrības, ka tikai pārkāps dažas lietas un paši izdomās, kā ir labāk šajā situācijā, bet Dievs ir iekārtojis tā, kā Viņš ir iekārtojis un to nevar mainīt, un ja mēs nerīkojamies pēc Viņa instrukcijas, mēs attiecīgi arī atstājam Viņu. Mēs gribam lietot un baudīt iekšējo harmoniju, mantot mūžīgo dzīvību, bet tas nav iespējams, ignorējot Dieva prātu, ignorējot Viņu pašu, bez Viņa paša. Tas ir līdzīgi kā cilvēks, piemēram, atstāj draudzi, kur viņš bija Dieva paspārnē, attiecībās ar Dievu, jo mēs esam Kristus miesa, viņš apvainojās vai vienkārši viņam bija pasaules rūpes un zūdīšanās, uzauga nezāles, viss viņa dārziņš aizauga, un viņš grib baudīt to pašu, ko viņš ir baudījis pirms tam, tikai bez draudzes, bez Dieva, un viņš iekrampējas kādā cilvēkā, izmisīgi kādam zvana, lai viņam seko, un tie, kuri uzķeras, nonāk tādā pašā haosā, kādā atrodas šis cilvēks. Jo nav Dieva klātbūtnes, Dieva labvēlības ārpus Viņa paša, ne pēc mūsu pašu prāta, ir pēc Viņa prāta. Un tieši to izdarīja Ādams un Ieva, sieva vairāk emocionāla, vīrs jau pieņēma konkrētu lēmumu, bet viņi gribēja joprojām baudīt no paradīzes, taču viņi tika izdzīti. Nekas nemainās, arī šodien cilvēki rīkojās tāpat. Un kāpēc ir svarīgi būt svētdienā dievkalpojumā, regulāri, arī tad, kad tev ļoti nāk miegs vai gurķi ir sastāvējušies un jāiesāla? Tā ir visiem cilvēkiem smadzenes ir iekārtotas, jo īpaši vīriešiem, ja cilvēks noliek kādu konkrētu mērķi, piemēram, skolā, kur mācās, nodarbē vai biznesā, tu esi viss tajā iekšā, tavs prāts ir nodarbināts konkrētajā nodarbē. Un cilvēka prāts tā ir iestatīts, ka tu, piemēram, vakarā skatīsies muļķīgas filmas, tad tu no rīta pamodīsies ar ne visai labu noskaņojumu, tu par to joprojām no rīta turpināsi domāt. Kāds tu ej gulēt, no rītu tu to visu turpini, smadzenes turpina darboties. Tās darbojas pat naktī, sapņos turpina rādīties visi tie tēli, par ko esi skatījies kādus seriālus vai ko citu, jo tu esi skatījies, domājis un pārdzīvojis tam visam līdzi, tu esi tajā visā iekšā. Smadzenes jau tā uzreiz neapstājas, ja dos tām pavēli: “Smadzenes, mierā!” Arī psalmā Dāvids saka, lai dvēsele ir klusa Dieva priekšā, nomierinās.
Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! (Psalms 62:6)
To nevar tā pēc inerces vienā dienā apturēt. Tāpat ir tad, kad cilvēks nāk pie Dieva, kad jaunpiedzima un tagad ir pretējais virziens, bet smadzenes jau ir ieskrējušās. Nu labi, ja kādam pie jaunpiedzimšanas ir bijis kāds satricinājums vai ir nonācis kādā situācijā, kur ir bijis satricinājums, tad viņam ir nedaudz vieglāk, jo ir tāds grūdiens pēkšņi doties pretējā virzienā. Ja šī grūdiena nav bijis, tad tādā gadījumā tas ir nedaudz grūtāk, bet jebkurā gadījumā smadzenes turpina darboties, vecās iestrādnes un paradigma turpina darboties tajā virzienā, to visu nevar tā uzreiz nostopēt. Tu vari par to sākt domāt, bet to, kas tavā dārziņā jeb sirdī notiek, nevar tik viegli mainīt, jo tieši no sirds iziet dzīvība, mūsu rīcība. Tāpat ir arī ar dievkalpojumiem, ja tev nav tās septītās dienas, kur tu nedaudz piebremzē un kaut nedaudz centies pārslēgties uz Dieva lietām, tu kā ieskrējies, tā tu turpini, un nebrīnies, ka, pat atnākot uz dievkalpojumu, tev galvā ir pilns ar putru, tur nevar vairs apstāties. Lūk, kāpēc ir svarīgi vienu dienu atvēlēt Dievam un regulāri lasīt Bībeli. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu, un, ja neiznāca kādu vienu, divas dienas palasīt, jo kaut kas noticies, biji ļoti aizņemts, bet tev ir jājūt, ir jābūt balansam, kad tevi jau velk kaut kur citur, tad apstājies, lai pabūtu Dieva klātbūtnē. Tāpēc arī ir inkaunters, divas dienas tā intensīvi iegremdējies Dieva klātbūtnē, tāpat arī konferences, vairākas dienas pabūt Dieva klātbūtnē, un konferenču efekts, var teikt, ka ir mēnešu vai gada griezumā. Mēs arī rīkosim jaudīgu konferenci. Tāpat arī katru nedēļu ir vajadzīga atpūta un tieši Dieva klātbūtnē. Nevis vienkārši atpūta, bet dzirdēt Dieva vārdu, pārdomāt, būt kopā ar saviem brāļiem un māsām, un ne tikai ņemt, bet arī dot Dievam ar savu kalpošanu vai citādi. Ja mēs to neizprotam, tad smadzenes tā iegriežas, ka viss kļūst neinteresants, es jau pa gabalu varu just, kad kāds cilvēks jau ir citur, viņš ir ar tevi, bet ir citur, nav īstenībā ar tevi, tikai skaitās, viņa smadzenes tā ir ieskrējušās, ka neko vairs neredz, viņa nav vairs te. Tāpēc ir svarīgi to vienu dienu nedēļā nedaudz attīrīties, smadzenes attīrīt. Kā Olga Dreģe teica filmā: “To pašu var panākt pēc jogu sistēmas.” Un ko dara jogā? Viņi vispār citreiz nedomā, atslābina smadzenes, neko nedomājot, nav jau tā, ka tas ir baigi nepareizi, arī viņiem ir kaut kāda sava metode, kā atslābināt smadzenes. Bet mums ir Dieva vārds, mēs ēdam to, augam garīgi lieli un stipri no Dieva vārda.
Šodienas tēma ir Elohim – Dievs radītājs. Tāds tiešais tulkojums šim vārdam ir Visuaugstais Dievs, Visvarenais Dievs, Visuspēcīgais Dievs, bet konkrētā kontekstā ar 1. Mozus grāmatas 1:1 ir Dievs radītājs – Elohim.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. (1. Mozus grāmata 1:1)
Mani vispirms arī pašu pārsteidza, ka šis vārds, kas tiek minēts – Dievs radīja – no oriģinālvalodas ir “bara”. “Bara” – radīt. Cilvēks arī rada, arī Bībelē ir daudz dažādu rakstvietu, kur cilvēks kaut ko dara, atvasinājumi ir tā kā kaut ko darīt, veidot un tamlīdzīgi, cilvēks arī rada un dara. Un interesanti ir tas, ka šis vārds “bara” ir minēts Bībelē tikai un vienīgi saistībā ar Dievu kā radītāju, un ar To Dievu, kurš radīja visu materiālo, garīgo pasauli un To Dievu, kurš iedibināja arī Savu instrukciju, kā šo pasauli var lietot, lai pats neciestu un neieviestu haosu visā sistēmā. Viņš radīja pasauli, kura pastāv. Viņš iedibināja likumus, kas var pastāvēt arī bez Viņa. Viņš rada un tā darbojas. Tas ir līdzīgi, kad cilvēki nodibina kādas organizācijas, savā vietā ieceļ vietnieku un tā pati darbojas. Taču tā nedarbojas tā, kā tai būtu jādarbojas bez paša Dieva klātbūtnes, tas nozīmē, ja cilvēki neievēro Viņa kārtību. Ja cilvēki neuztur attiecības ar To, kurš šo kārtību ir ieviesis.
Dievs radīja no nekā, un ar to atšķiras cilvēks no Dieva. Cilvēks arī rada, daudz ko labu viņš rada, bet Dievs rada no nekā, bet cilvēks rada no tā, ko Dievs jau ir radījis. Viss, ko mēs darām, mēs radām no tā, ko Dievs ir mums devis, mēs lietojam šo pasauli, lietojam to, ko Viņš jau ir radījis. Mēs ņemam un lietojam tos principus, kurus Viņš jau ir radījis, tos likumus, kurus Viņš jau ir radījis un iekārtojis. Mums atliek tikai to saprast, izlasīt, pieņemt un rīkoties, un esi laimīgs, gūsti sasniegumus, dzīvo mierīgi, viss būs kārtībā.
Un nav pareizi domāt, ka Dievs no haosa kaut ko izveidoja, nē, ne no haosa. Ja mēs iedziļināmies šajā rakstvietā, 1. Mozus grāmatas 1:1 un tālāk, ir visādas viltus mācības, nekāds haoss, nekas nepastāvēja, Viņš radīja no nekā. Jā, ir rakstīts, ka iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša, bet Dievs jau bija radījis šo neiztaisīto un tukšo, kur bija haoss, un tad Dieva Gars nesās virs ūdeņiem, un Dievs teica: “Lai top!” un tas haoss sakārtojās.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top [..].” ( 1. Mozus grāmata 1:2-3)
Un tieši tāpat arī cilvēka dzīvē, kad viņš jaunpiedzimst, ir jauns radījums, sāk vilkt nost veco cilvēku, viņš sāk apzināties sevi kā jaunu cilvēku, sāk dzīvot, censties, lūgt, strādāt šajā virzienā un tad haoss viņa dzīvē, pirmkārt viņa sirdī, pārvēršas par kārtību. Tikai kārtība un disciplīna ved uz kaut kādu pilnību, harmoniju, Dieva klātbūtni, svētītu dzīvi. Dievs mūs ir radījis, lai mēs būtu laimīgi, lai mēs dzīvotu patiešām pilnvērtīgu dzīvi, bet tas ir iespējams, tikai dzīvojot saskaņā ar Viņu pašu.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. (1. Mozus grāmata 1:1)
Debesis un zemi. Piecas lietas, kas ir izteiktas šajos pirmajos pantiņos, pat pirmajā. Bībelē teikts, ka “Iesākumā Dievs radīja.” Elohim. Un kas ir izteikts gan šajā, gan arī turpmākajos pantos, visā šajā radīšanas stāstā? Šajā rakstvietā pašā sākumā viss ir salikts pa plauktiem, atspēkotas arī šodien esošās Ādama un Ievas izdomātās viltības jeb viltus mācības, ka cilvēks var baudīt pilnību bez Viņa paša, kas šo pilnību ir iekārtojis, paredzējis, kāda tā var būt un kad tā var būt. Tādas viltus mācības kā, piemēram:
1. Ateisms. Šie cilvēki uzskata, ka viss ir radies Lielā sprādziena rezultātā. Padomā, kādā veidā no Lielā sprādziena? Cik daudz vajag pirms tam, lai būtu radīts kaut kas, lai būtu Lielais sprādziens. Ateisti saka, ka viss no Lielā sprādziena, bet kas bija pirms lielā sprādziena, viņi nezina atbildi. Bet iesākumā Dievs radīja. Ja tas arī bija haoss, Dievs radīja to visu, no kā pēc tam tālāk visu radīja. Arī cilvēku Viņš radīja no tā, ko Viņš jau bija radījis. Dievs ir transcendentāls – ārpus mūsu veselā saprāta, ārpus radības, ko Viņš pats ir radījis. Viņš ir ārpus tā visa. Viņam nav ne sākuma, ne gala, un mūsu prāts pat to nevar pieņemt, bet nevar saprast, nevar saprast arī to mūsu prāts, kā iespējams, ka bija Lielais sprādziens, kas tad bija pirms tam, kas to sprādzienu sarīkoja. Kurš tur saveda to trotilu un visas iekārtas, lai varētu kaut ko tādu detonēt, un kāda bija jauda vajadzīga, lai kosmoss izveidotos? Iedomājies, kosmoss! Cik miljonus gaismas gadu cilvēks neko tur īsti nevar, jo tālāk viņš kaut ko redz, jo vairāk jautājumu ir. Tāpat arī makro pasaule. Kaut kas neaptverams tas viss ir, arī to nevar saprast. Bet Bībeles trīs vārdos: “Iesākumā Dievs radīja.” Āmen! Un tas apgāž ateismu, ateisma teorijas. Dievs radīja.
2. Panteisms. Arī tā ir viltus mācība. Panteisms, ka viss ir Dievs: šī puķīte ir Dievs, slieka ir Dievs, cilvēks ir tā kā Dievs arī. Viņš ir visur, tas ir pareizi, jā, Viņš ir visur, Viņa dzīvība ir visur jeb Viņa radība. Bet nu viss ir Dievs – šis putniņš ir Dievs, mēs skābekli elpojam – viss ir Dievs. Iesākumā Dievs radīja to, ko mēs lietojam, un viss nav Dievs. Dievs ir ārpus tā, ko Viņš pats ir radījis.
3. Politeisms. Viņš noraida politeismu, tas nozīmē, daudzdievību. Tur tāds dieviņš, tur šāds dieviņš. Bet ir viens Dievs. Iesākumā Dievs – Elohim, iesākumā Elohim. Elohim radīja – Dievs radītājs. Visa sākums, un pat negribas teikt: “Visa sākums, visam gals.” Nav gala. Nav gala Viņam, un nav gala arī tiem, kas ar Viņu. Dievam nav sākuma, bet tiem, kas ir ar Viņu, viņiem ir sākums, bet arī viņiem nav gala vairs. Jo Jēzus saka tā, ka, kas dzīvo un tic Jēzum, tam ir mūžīgā dzīvība.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:47)
Mūžīgā dzīvība. Mēs kļūstam līdzīgi Viņam, mēs dzīvojam mūžīgi, līdzīgi kā Viņš, kad mēs iekļaujamies Viņa gribā. Tātad noraida politeismu. To izsaka šīs Rakstu vietas. Dievs ir radījis visu, viens Dievs.
4. Humānisms. Kad pats cilvēks ir Dievs. Ar trijiem vārdiem ir apgāzts humānisms. Humanitārās zinātnes. Es nesaku, ka nevar to mācīties, tā visa ir zinātne, bet arī tur ir problēma – humānisms – cilvēks pats ir Dieva vietā. Cilvēks nav Dievs, jo iesākumā Dievs radīja. Elohim, Dievs radīja, tas noraida humānismu.
5. Atspēko evolūcijas teoriju. Dievs radīja noteiktos laika posmos. Pats Dievs radīja. Pirmie Bībeles panti ir vienkārši unikāli.
Dievs un cilvēks.
Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem. Saulei Viņš darinājis telti, tā līdzīga līgavainim, kas iziet no savām telpām, tā priecājas kā varonis, lai dotos nospraustajā ceļā. Vienā debesmalā tā sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes. Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. Bijība Tā Kunga priekšā ir šķīsta, tā pastāv mūžīgi. Tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni; tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām. (Psalms 19:1-11)
Tas viss ir vienā psalmā. Tas, ka visa radība teic To Kungu, faktiski, visā radībā, ko mēs redzam, viss, ko mēs lietojam, tas teic To Kungu, tas norāda uz Elohim, uz Dievu kā radītāju, te teikts, ka viņi pat slavē To Kungu. Un otrs šajā pašā psalmā, ka visa Viņa radība pastāv harmonijā tikai tad, kad mēs ievērojam Viņa instrukcijas, un neatstājam To, kas to visu ir radījis – Elohim. Iesākumā Viņš radījis, tāpēc ir labi veidot labas attiecības ar Elohim, ar Debesu Tēvu labas attiecības. Ko Dievs radījis? Materiālo pasauli, garīgo pasauli un arī Savus likumus. Ir svarīgi saprast, ka ne tikai radīja to lietošanai, bet arī deva instrukcijas. Dievs un cilvēks. Par cilvēku ir teikts 8. Psalma 5. pantā.
Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām. (Psalms 8:5-7)
Šeit tai teorijai daļēji var piekrist (cilvēks-Dievs), un tomēr ne viņš ir radītājs. Jā, viņš ir pārvaldnieks, viņš ir valdnieks, jā, viņš ir karalis, bet Dievs to viņam ir piešķīris, lai viņš valdītu. Viņš – Radītājs. Un virs viņa ir kāds augstāks. Dievs un cilvēks.
Tātad, iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Viņš vēlējās, lai pasaule būtu. Viņš vēlējās, lai tu būtu, un pakļāva to lietu kārtībai, kurā pasaule pastāv atsevišķi no Viņa paša, bet tajā pašā laikā ir atkarīga pilnīgi no Viņa gribas. Cilvēks ir Viņa radības kronis.
Elohim. Lai visiem atgādinātu, 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā no 25. panta.
Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to [..].” (1. Mozus grāmata 1:25-28)
Šeit nevajag jaukt, ka šeit ir daudzskaitlī, ir dažādi skaidrojumi, ka tas ir Trīsvienīgais Dievs: Tēvs, Dēls, Svētais Gars, es šai teorijai laikam nepiekritīšu, bet var būt, ka tā arī ir, bet es to uzskatu tā, ka Dievs kā radītājs tiek minēts daudzskaitlī, šeit ir runa vienkārši par Elohim, par vienu Dievu. Ja tas būtu par cilvēku, būtu vienskaitlī, iespējams. Es pieturos pie šīs teorijas.
Es vēl biju atkarīgs no narkotikām, bija kaut kādi periodi, kad katru dienu opiātus lietoju, un es lasīju arī grāmatas, kad bija mierīgāki brīži, es katru dienu savu devu paņēmu un pēc tam grāmatas lasīju, lasīju dažādas normālas grāmatas, nebija tā, ka visādus komiksus. Es komiksus nelasīju, bija arī grāmatas ar tādu dievišķu ievirzienu, poļu rakstnieka H. Senkeviča (Henryk Sienkiewicz) romāni, piemēram, kas lika domāt arī par Dievu. Un kādā dienā, lasot to grāmatu, tā it kā Bībeli lasot, atnāk atklāsme – es sapratu, kāda ir mana dzīves jēga. Es sapratu, kāda ir katra cilvēka dzīves jēga, un tas jau priekš manis bija sasniegums. Kāpēc es vispār dzīvoju, kāpēc? Beidzot es sapratu! Tāpēc, lai es piedzimtu, pēc tam sataisītu bērnus un nomirtu. 1. un 2. Mozus grāmatas. Viņš radīja cilvēku, bet pēc Sava tēla un pēc Savas līdzības, tas ir kaut kas vairāk nekā augļoties un vairoties, tas ir vairāk nekā bioloģiskā vairošanās. Bet tā, pavirši skatoties: “Mana dzīves jēga ir bioloģiski vairoties.” Draudze primāri nav vieta priekš bioloģiskās vairošanās, ne pirmkārt. Jā, cilvēki šeit iepazīstas, cilvēki šeit apprecas, jā, cilvēki šeit veido ģimenes. Kā teikts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Bērnus jau taisīt nav nekāda māka, audzināt vajag!” Viena lieta ir saražot bērnus, mēs ļoti daudz mākam saražotus bērnus, un, kā viņi pēc tam dzīvo. Un tad tur precas un šķiras, precas uz šķiras, bērni dara to pašu pēc tam arī, un tā dzīve diezgan tāda nožēlojama, mēs jau visu nezinām, kas notiek tajās viņu sirdīs. Es zinu, ka mana problēma sākās tieši tur, pēc tēva nāves, tieši tur sākās mana problēma, kāpēc es nogāju no ceļa. Jā, es esmu sapratis, kaut kāda misija! Bioloģiskā vairošanās. Nē, Bībele par to nerunā pirmkārt. Es ļoti studēju visas šīs rakstvietas, komentārus, un tamlīdzīgi. Es vienmēr, ja gatavoju kaut kādas tādas nopietnākas tēmas, es vienmēr visu salīdzinu, dažādus tulkojumus un tamlīdzīgi. Šeit ir runa par to, ka Dievs rada cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, dod viņam dzīvību, un būtībā “augļojieties un vairojieties, un valdiet”, ko Dievs viņiem saka, būtībā Viņš pavēl. Tā ir jūsu dzīves instrukcija – dot dzīvību. Saproti? Dot dzīvību. Viņš ir dzīvības Kungs, dzīvības avots, draudze ir dzīvības avots. Šeit nav runa tikai par to, lai tu bioloģiski vairotos, tev ir jādod saviem bērniem dzīvība, un tas ir svarīgāk nekā tikai vairoties, jo ir svarīgi, kā šis bērns pēc tam dzīvos. Bībelē, īpaši skarbi Atklāsmes grāmatā, ir teikts un ir vēršanās pie konkrētiem mācītājiem, par šiem lukturiem rakstīts.
Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes. (Atklāsmes grāmata 1:20)
[..] Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. (Atklāsmes grāmata 3:1)
Cilvēks, dzīvs būdams, var būt miris. Kādā ziņā? Garīgi miris un arī tādi cilvēki, kas ir dziļā depresijā, tur nav nekādas dzīvības, bet viņš var būt garīgi dzīvs. Es uzskatu, ka tāda reāla, īsta depresija cilvēkam, kas dzīvo iekšējo dzīvi, nav iespējama. Viņam pat var būt tā kā depresijas forma, pat fiziski viņam var piemist, bet iekšēji viņš nevar padoties, viņam ir iekšējā dzīvība, arī tad, ja ir kaut kādi traucējumi smadzenēs, arī tad, ja ir kaut kādas traumas, varbūt kaut kādas slimības rezultātā, tas viss nomāc, bet arī tad viņš nevar pilnībā ieslīgt depresijā. Bet ir iekšējā garīgā dzīvība. Un es to uz savas ādas esmu izjutis. Īpaši pēdējā laikā man bija ļoti daudz iemeslu būt pilnīgākajā depresijā, bet viss notika tieši otrādi. Es varēju pakustēties un dažus soļus tikai paspert, tikai gar sienām turēdamies. Bet iekšēji dzīvs. Zāļu kaudzes, bet iekšēji dzīvs. Tas nozīmē, ka kaut kas ir sasniegts pa šiem gadiem, kaut kas ir sasniegts savā iekšējā dzīvībā. Tātad, Dievs pavēlēja, Viņš radīja pēc Sava tēla dzīvus cilvēkus. Ja tu gribi būt dzīvs, būt laimīgs un dzīvot pilnīgu iekšējo dzīvi, tev ir jādzīvo tā, lai dotu citiem dzīvību, un pirmkārt ne bioloģisko. Arī tas ir svarīgi, cilvēce turpinās, arī ģimene ir svarīga, bet primāri garīgā dzīvība, un tas ir tas, ko daudzi nesaprot. Mums kā draudzei, cilvēki kaut ko dara individuāli, garīgā dzīvība ekonomikā, garīgā dzīvība politikā, garīgā dzīvība biznesā, garīgā dzīvība masu medijos, garīgā dzīvība izglītības iestādēs – tas ir mūsu uzdevums. Teiksi – nē, politika nav priekš kristiešiem, bizness nav priekš kristiešiem! Tad nu, lūk, – mēs esam tur, kur mēs esam šobrīd. Tāpēc svarīgāka ir garīgā dzīvība, un tāda ir mūsu dzīves misija, katra cilvēka misija, kas pazīst Dievu, viņš ir dzīvs iekšēji. Un ja viņš grib to paturēt un pilnveidoties, šī dzīvība ir jādod citiem.
Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs? Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. [..] (2. Korintiešiem vēstule 2:15-16)
Mēs esam Kristus saldā smarža. Un 16. pantā ir “dzīvības smarža uz dzīvību”, tur ir rakstīts, ka arī uz nāvi, ja tevi noraida. Draudze ir dzīvības smarža pasaulei, draudze ir bāka kalna galā.
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Draudze ir sāls, ja tā nedod dzīvību pasaulei, tad ir sabojājusies, un tā tiek ļaužu samīta. Tas ir tas, ko mēs šodien redzam pasaulē. Kāpēc es aizgāju politikā? Jo neviens jau neiet. Kur ir kristieši politikā? Viņi tur neiet. Kur ir dzīvības pilnie cilvēki? Kāpēc man ir jāiet? Lai parādītu to, ka ir jāiet, draugi, jo dzīvs piemērs vienmēr ir efektīvāks par vārdiem. Teikt no kanceles, lūgt, cilvēkiem, ka ir jāiet politikā, lai tur ir garīgā dzīvība, lai tiktu pieņemti tādi likumi, kas kultivē dzīvību Latvijā, Dieva aizsardzību un tamlīdzīgi. Cik cilvēku klausa, ka tā vajag? Personīgs piemērs ir pirmkārt. Katram līderim savā grupiņā ir jābūt par personīgu piemēru, ja tas tā nav, tad nav arī normāla grupiņa. Tavs personīgais piemērs ir vajadzīgs, es eju un rādu piemēru. Mani interesē un man patīk politika, bet tā nav mana galvenā nodarbe, to visu kopā nav viegli savienot. Kāpēc es iesāku miljonāru klubu? Jā, tā ir cita organizācija, tā nav draudze, tas ir cits virziens. No kurienes un kāpēc ir izaudzis šis virziens? Skaties piemēru.
Viņš, Savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam Tempļa šķirstā. Bet Viņš redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divi artavas, un sacīja: “Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi, jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!” (Lūkas evaņģēlijs 21:1-4)
Jēzus stāv pie ziedojumu šķirsta, nāk atraitne, iemet tur melno sīknaudu. Teiksim tā, 20 centus, nu labi vienu eiro iemeta. Lai nebūtu galīgi pārspīlējums, varbūt tas mūsu izteiksmē bija viens, varbūt pieci eiro, varbūt 10 vai 20 eiro iemeta. Arī tā šodien nav nekāda nauda, labi iemeta 20 eiro. Tur nāk bagātie ar lieliem naudas žūkšņiem. Viņi ir lepni, ka varēja templim un garīgai kalpošanai kaut ko iedot. Tas ir labi, nav jau tā, ka tas nav vajadzīgs. Bet Jēzus mācekļiem saka tā: “Redziet to sieviņu? Viņa iedeva vairāk, jo viņa iedeva visu savu padomu.” Tad mēs uzkaramies uz šīs rakstvietas. Mēs, kristieši, vēlamies būt tie, kam 20 eiro ir visa mantība? Tāda kristietība kļūst bezzobaina. Pat Īlons Masks komentēja olimpiskās spēles, ka kristietība ir kļuvusi bezzobaina. Tur jau ir Amerika un viss, atsevišķas kustības, draudzes, atsevišķi mācītāji ir kļuvuši bezzobaini. Nav tādas vienotības un tāda spēka, kādai tai bija jābūt. Jābūt ir tādai, kāda tā bija, kad visu Romas impēriju padarīja kristīgu. Bet tā vairs nav. Trūkst garīgās dzīvības, ir maz lūgšanu, un cilvēki nedalās ar dzīvību, jo lūgšanas ir vājas.
Ar lūgšanu vien ir par maz, ir jādalās ar dzīvību. Jo Elohim, Dievs radītājs, mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības, kas dod dzīvību. Pilnvērtīgai dzīvei ir nepieciešams ar šo dzīvību dalīties, katram individuāli un draudzei kā tādai.
Mēs kā tā nabaga atraitne. Ko nabaga atraitne var ietekmēt politikā, ekonomikā? Ko viņa vispār var? Viņa var tikt debesīs. Jo Bībele nesaka nosacījumus, lai kaut ko sasniegtu pasaulē, Bībele nesaka, ka tādā veidā tu nokļūsi debesīs. Dodiet dzīvību, augļojoties, vairojoties, piepildot zemi. Kā var piepildīt zemi, ja mēs ignorējam elementārus principus, tādus kā politika un ekonomika? Kāds argumentēs ar rakstvietām – nerūpējieties par rītdienu, rītdiena pati par sevi parūpēsies. Skaties laukā uz putniem, ne tie sēj, ne tie pļauj, un Dievs tos tā ir saģērbis kā nevienu.
Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. [..] Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mateja evaņģēlijs 6:25-26)
Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? (Mateja evaņģēlijs 6:28-30)
Tu gribi pliks staigāt kā putns spalvās? “Skaties uz puķēm, pat Salamans visā savā godībā nav tā bijis saģērbts!” Tad ģērbies kā puķīte ar puķīšu vainadziņiem! Šeit ir garīgais centrs. Ko dod garīgums? Mūžīgo dzīvību, attiecības ar Dievu, bet vispirms vajag virzienu tavai dzīvei, lai ekonomikā, politikā – visur būtu garīgā dzīvība. Tas ir mūsu uzdevums. Miljonāru klubs ir super, tas ir jaudīgs un tas augs, vairosies un pacelsies cilvēki. Pirmkārt pacelsies kristieši. Es gribu pacelt, lai kristieši nav kā nabaga atraitnes ar 20 eiro ziedojumu. Ne jau ziedojumu dēļ, bet cilvēku kvalitātes un ietekmes dēļ, dzīvības dēļ. Ir teikts – valdiet. Ir savi instrumenti, kā valdīt, un arī kā valdīt politikā. Nevis ķērkt, ka viss ir slikti, nevis teikt, ka tu to izdarīji vai neizdarīji. Problēma jau nav tajā, ir vai nav nafta, mums ir savi meži, mums ir cilvēki, intelekts, mums daudz kas labs ir, tikai neviens to nemāk lietot. Trūkst jau ne tikai zināšanu, trūkst iekšējās dzīvības un sapratnes. Tas jau ir draudzes uzdevums – dot dzīvību – un no šīs dzīvības tas dod virzienu tam, ko tu dari. Profesijā, vienalga, ko tu dari tieši draudzē, garīgā dzīvība dod pareizo virzienu, ka tev viss veicas. Kādu virzienu tad tev tur vajag, ja tu neko nedari? Pie alus pudeles un televizora vecis, kādu dzīvību tur vajag? Kam tiek iedots šis pareizais virziens? Ko tu dari? Nu kaut ko bioloģiski uztaisīšu varbūt. Šīs visas lietas ir dievišķas. Draudze tam dod dzīvību. Garīgā dzīvība, kas ir konkrētā cilvēkā, dod dzīvību. Domā par sevi: “Es dodu dzīvību!” Gribi dzīvot piepildītu jēgpilnu, pilnvērtīgu dzīvi? Esi dzīvs un dod dzīvību citiem! Jo tādus mūs Elohim ir radījis. Arī mēs savā ziņā esam Elohim, tikai ar mazo burtu. Jo tikai mazliet Dievs mūs ir šķīris no Sevis. Jo cilvēks atšķiras ar to, ka viņš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet Dievs nav radīts.
Cilvēkam piemīt radošums. Radītājs Elohim iedveš radošumu tajos cilvēkos, kas mīl, seko, uztur draudzību ar Viņu. Viņš ir mūza, ja tu gribi zināt. Tavai zināšanai, tā ir sengrieķu zinātnes, mākslas dievība. Starp citu, mūza, mūzikas skola, muzejs – tas ir no šī vārda. Tas nāk no Sengrieķu mitoloģijas, bija vairākas Zevam meitas, viena no tām bija, cik saprotu, Mūza. Tad nu cilvēki meklē mūzu, tas ir, radošu iedvesmu, draugi, tie, kas meklē Dievu, tiem Viņš dod radošumu. Tu saproti, tevī ir radošums, neļauj tam snaust tevī! Es tagad nerunāju ne par ekonomiku, ne par politiku, es runāju par radošumu. Jo galvenais, kas mums, kristiešiem, būtu jādara – ar radošumu celt Dieva namu. Jo nav jēgas nekam citam, ja nav garīgās dzīvības. Agri vai vēlu iestājas haoss. Cilvēki cēla Bābeles torni, lai būtu Dieva vietā, bet Dievs nojauca to, sajauca cilvēku darbu, lai nebūtu vienprātības šajā jautājumā. Bet Dievs neļaujas apsmieties, Viņš paliek Savā vietā. Agri vai vēlu tas izsauks haosu, un par to būs jāmaksā, diemžēl arī tiem, kas dzīvo tajā apvidū. Iesākumā zeme bija neiztaisīta un tukša, un tad Dieva gars lidinājās, un Viņš teica un tapa. Un tāpat ir ar mums cilvēkiem, mēs sakām un top – mūsos mājo radošums.
Bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī iedveš slavas dziesmas. (Ījaba grāmata 35:10)
Tu zini, kas ir īstie slavētāji uz skatuves? Tie, kuriem naktī Dievs iedveš slavas dziesmas, tie ir patiesi slavētāji, nevis atspēlētājs tikai. Ja runa ir par radošumu, tad viņš savu instrumentu noslīpē, viņš ir iedvesmots, viņam ir dzīvība to darīt, viņš grib to darīt, un apzinās, ka bez slavas un pielūgsmes nav nekādas dzīvības. Ir labi slavēt To Kungu. Tāpat ir ar katru kalpošanu, ar katru cilvēku draudzē, ar katru, kas ap draudzi. Vai tev nu ir šis radošums, vai nav, ja tas ir, tad pirmkārt parūpējies par savu iekšējo paradīzes dārzu, nevis par laicīgām lietām. Un šeit trāpīgi ir Jēzus vārdi: “Dzenieties vispirms pēc debesu valstības, un tad pārējās lietas tiks piemestas.” Un kā tiks piemestas? Tu strādāsi tajā virzienā, bet vispirms par svarīgāko noliec garīgās lietas, un tad sekundārajās lietās viss izdosies, ne bez grūtībām, bet tās izprotot.
Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:20)
Dievs ir ielicis mūsos radošumu. Un tas ir tā iekārtots, ka pats Viņš pat piedalās. Ja mēs paši sākam pie tā darboties, pats Dievs sāk darboties līdzi. Tas Kungs pats palīdz šajā darbā, ja mēs radoši pieejam draudzes celšanai, ja mēs radoši pieejam paši savam garīgumam, ja mēs radoši pieejam ne tikai šeit, garīgās lietās, bet pēc tam sekundāri pie visām citām lietām, kurās mums rodas jēga un virziens. Nevis kaut ko nopelnīt iztikai, bet kaut ko jēgpilnu darīt.
Es esmu laimīgs cilvēks, jo visu, ko esmu līdz šim gribējis, esmu sasniedzis, un tāpēc visu, ko es tagad gribu, sasniegšu un visu izdarīšu. Tā ir tā laime laikam. Laime nav tikai īslaicīgs laimes hormons, tas ir plašāk un vairāk. Piemēram, arī aizejot uz pirti vai aukstu peldi, tu jūties laimīgs, tas ir labi, tā Dievs ir iekārtojis, bet arī tas nav pats svarīgākais, kas dara tevi laimīgu. Tie ir laimes hormoni, tu vienkārši jūties laimīgs. Nevis ka jūties, bet viss tavs dzīvesveids, kopumā ņemot, ka viss ir kārtībā, esi laimīgs cilvēks.
Es tagad taisu filmiņu, tā ir mana reklāma miljonāru klubam, lai cilvēki ar mani var iepazīties. Es pilnībā visu pats daru: pats sevi filmēju, pats montēju, scenāriju taisu. Un noslēgums tam visam, ka es būšu kaut kur uz jumta, jāatrod tikai tas punkts, kur varu nofilmēties, kur visu Rīgu redz, un es tur tāds – visa pasaule kabatā. I am happy, es esmu pacēlies, es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi un varu palīdzēt arī tev. Es tādu noslēgumu izdomāju: es esmu tajā punktā, kur man ir horizonts, kur man viss ir redzams viss, uz priekšu tikai.
Vispirms tam jābūt kā garīgai dzīvībai, tam jābūt saistītam ar dzīvības iedvešanu cilvēkos, nevis emocionāli, bet garīgā dzīvība.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Vecajā Derībā Dievs radītājs, Elohim, un Jaunajā Derībā turpinās radīšanas stāsts. Tas turpinās ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Un Viņa nāvē mēs esam miruši grēkam, kā augšāmcelti dzīvajam Dievam. Mēs velkam nost veco un velkam virsū jauno cilvēku. Kā pa kalniem un pa lejām, tas ir interesanti. Nav nekā labāka par Jēzu Kristu. Tu esi iekšēji garīgi dzīvs, jo Dievs tevi tādu ir radījis. Un tas ir pāri visām dzīves problēmām, pāri augšām un lejām, ja tu esi garīgi dzīvs.
Man patīk kāds Bībeles komentators, kurš ir uzrakstījis par šo tēmu tā: “Cilvēka īpašā privilēģija ir tā, ka cilvēki, vīrieši un sievietes, var atspoguļot savā miesā Dieva svēto tēlu. Un zināmā mērā mēs esam cilvēki tikai tik tālu, cik mēs izpildām šo mērķi.” Mēs esam Kristus atspulgs.
Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efeziešiem vēstule 2:10)
Mēs esam radīti labiem darbiem. Šeit ir atslēga dzīvībai.
Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem vēstule 3:23)
Kad Jēzus atnāca ar mācekļiem uz Jeruzālemi, mācekļi teica: “Kādas ēkas, kādas celtnes!” Rādīja Jēzum, bet Jēzus atbildēja: “Te akmens uz akmens nepaliks, šis templis tiks nojaukts un trijās dienās uzcelts.” Viņš runāja par Savu miesu, ka Viņš mirs un augšāmcelsies, nebija nozīmīgas šīs lielās ēkas, kurās nav Dieva dzīvības. Ir ēkas, un nav dzīvības. Un tāpēc kaut kādas emocionālas sajūtas par visu radīto, tas viss ir labi, bet pirmkārt mums ir jāpriecājas par to, kas ir garīgais prieks. Ne templis, ne ēka, bet tieši šis garīgais iekšējais prieks, bet tikai tādā gadījumā, ja tu dod labāko. Ja tu nedari no sirds, tad ir sekas tam visam. Ja gribi garīgo dzīvību, tad parūpējies no visas sirds par garīgām lietām, no sirds izdari savu kalpošanu. Citādi būsi garīgi pelēks.
Esi, kāds esi. Elohim – Dievs radītājs, kurš tevi radījis pēc Sava tēla un līdzības kā radošu, ar mērķi, lai tu būtu dzīvs un dotu dzīvību citiem. Parūpējies vispirms par savu garīgo dzīvību, garīgo kalpošanu, garīgām disciplīnām, un tam visam tiks pieliktas klāt arī citas lietas, lai saņemtu pareizo virzienu. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Elohim – Dievs radītājs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
