Jolanta bērnībā spoguļa priekšā trenējās nostāties tā, lai neviens neredzētu, ka viņas kājas ir līkas.
Lai gan Jolanta ar to dzīves garumā bija daļēji samierinājusies, Dievam bija pavisam citi plāni un jau astoņus gadus viņas kājas ir taisnas tāpat kā citiem.
Jolanta pati stāsta: „Mazotnē es biju apaļīgs bērns un manām kājām bija jānes salīdzinoši liels svars, tāpēc tās deformējās, taču tam netika pievērsta uzmanība. Tas man nesagādāja sāpes vai diskomfortu pārvietoties, tāpēc pie ārstiem netiku vesta. Bet divpadsmit gadu vecumā pēc kāda no skolas koncertiem, kad bija jāuzstājas uz skatuves, draudzene man atstāstīja, ka puiši esot par manām kājām smējušies. Toreiz pirmo reizi es tā kārtīgi sāku aplūkot sevi spogulī un pamanīju, ka kājas tiešām neizskatās skaisti un nav tādas kā pārējām meitenēm, bet ir līkas. Pēc šī gadījuma manā sirdī parādījās sāpes un rūgtums par kāju deformāciju. Es sāku meklēt risinājumu, kā izvairīties no apsmiekla.
Stāvot pie spoguļa, izmēģināju variantus, kā man stāvēt, lai noslēptu šo nepilnību, un kādu laiku ik rītus, pirms iziet no mājas, es trenējos spoguļa priekšā. Neilgi pēc tam biju iemācījusies nostāties tā, lai šo nepilnību nevarētu redzēt. Kad vajadzēja fotografēties, zināju, ka man jānostājas nedaudz ieslīpi, lai kājas izskatītos tāpat kā citām meitenēm. Ar laiku modē nāca gari svārki, un es izmantoju šo izdevību tos nēsāt, jo tad varēju justies brīvi, nesatraucoties par to, kādā pozīcijā ir manas kājas.”
Jolanta turpināja dzīvot kā ierasts, jo domāja, ka tāpat jau neko nevar mainīt. Pirms astoņiem gadiem sieviete pa radio dzirdēja mācītāja Mārča Jencīša spēcīgo liecību par to, kā Dievs viņu ir izglābis, un jau toreiz nolēma, ka vēlētos apmeklēt kādu no viņa dievkalpojumiem. 2006. gadā netālu no Jolantas dzīvesvietas tika rīkots pasākums, kurā sludināja mācītājs Mārcis Jencītis.
„Es aizbraucu uz šo dziedināšanas dievkalpojumu un nostājos tuvāk durvīm. Kādā brīdī man parādījās šaubas – ko es te meklēju? Šeit ir cilvēki ar daudz smagākām problēmām nekā man. Tomēr nepadevos šīm domām un lūdzu, pamatojoties uz Bībeles Rakstu vietu: “Dievs, palīdzi manai neticībai!” (Marka 9:24) Kādā brīdī cilvēki zālē sāka skaļi lūgt. Manā sirdī ieplūda tāds kā liels karstums, kas pārgāja pāri visam ķermenim un koncentrējās kājās. Viscaur pārņēma arī tirpas, ļodzījās ceļgali un asaras sāka līt pašas no sevis. Tas bija kaut kas neaptverams, tāds reāls spēks. Pēkšņi visi apklusa, iestājās pilnīgs klusums un mācītājs teica, ka Dievs pašlaik dziedina kājas un aprakstīja manas tā brīža izjūtas. Sekoja aicinājums, lai cilvēks, kurš atbilst mācītāja raksturotajām pazīmēm, paceļ roku, un nāk skatuves priekšā izstāstīt, ko piedzīvojis. Pacēlu roku un, lai gan vēl nebiju sapratusi tieši, kas ir noticis, es devos uz skatuvi. Aptuveni trīs četras dienas staigāju un sajūsmināta stāstīju cilvēkiem par pieredzēto dievkalpojumā. Tomēr tikai pēc diviem mēnešiem, atkal domājot par to, kas toreiz notika, man bija pamudinājums aiziet pie spoguļa un paskatīties uz savām kājām. Spogulī sevi nemēdzu pētīt, tāpēc, kad ieraudzīju tajā savas kājas, es sapratu, ko Dievs ir izdarījis. Es biju šokā! Manas kājas bija taisnas, tās bija dziedinātas! Kopš tās reizes Dievs bija man kļuvis mīļāks un tuvāks. Viņš ir Tēvs un Ārsts, kurš jūt līdzi un palīdz!”
“Ir pagājuši jau astoņi gadi, kopš manas kājas ir taisnas, un tās vairs nav jāslēpj. Lai gan ir saglabājies ieradums valkāt garus svārkus, tagad tas netiek darīts, lai kaut ko noslēptu. Arī rūgtums sirdī uz bērnībā piedzīvoto izsmiešanu ir zudis. Esmu pateicīga Dievam par šo brīnumu! Turpinu regulāri lasīt Bībeli un lūgt, iet uz draudzi un iepazīt Dievu, jo dienas jo vairāk.“
„Es ļoti uzticos Dievam, un Viņa vārdā Jesajas 49:15 ir teikts: “Vai sieva savu zīdaini aizmirst (..)? – pat ja tā tevi aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” Uzticies Dievam, jo Viņš gaida tieši tevi, lai parādītu savu mīlestību. Nav neviena, kurš tevi tik ļoti mīlētu un kuram varētu tā uzticēties, kā Dievam.
Jolantas Putniņas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
