21. jūlija dievkalpojuma svētrunas nosaukums ir „Es gribu bērnus.” 
Sludina – Sandija Vēze.
1. Mozus grāmatas 30. nodaļā ir stāstīts par Jēkabu un viņa abām sievām, Rahēli un Lea. Lea var dzemdēt bērnus, jo viņa ir auglīga, bet Rahēlei nevar būt bērni. Viņa to ļoti pārdzīvo. Tajos laikos, ja sieviete bija neauglīga un viņai nevarēja būt bērni, tas bija pielīdzināms tam, ja kādam ir spitālība vai aklums. Rahēla ir ļoti izmisusi. Viņa saprot cik tas ir svarīgi. Kā mēs saprotam no šīs Rakstu vietas, viņai nav cita jēga, kā radīt pēcnācējus un celt savu namu. Viņai ir sapnis, viņai ir vēlēšanās. Viņas sirds deg par kaut ko.
Kāda ir tava vislielākā vēlēšanās? Kas ir tas, ko tu gribi? Kas ir tas, par ko tu domā? Kas ir tas, dēļ kā tu dzīvo katru dienu? Kas ir tava viskarstākā, vislielākā, viskvēlākā vēlēšanās?
Rahēlai bija vēlēšanās: „Es gribu bērnus.” Tā bija viņas vēlēšanās. Bet Bībele saka mums tālāk – „ Ka viņai nevarēja būt bērni.”
Ko viņa darīja? Viņa ņēma savu kalponi Bilhu un sūtīja savu vīru pie kalpones, lai tā var dzemdēt no viņa bērnus. Rahēla bija priecīga, ka ir uzvarējusi šo cīņu, izcīnījusi šo uzvaru un ka viņai tagad ir bērni. Lai gan tie nebija viņas fiziskie bērni. Tulkojumā rakstīts: „Viņa bija ar mieru, ķerties pie visdažādākajiem paņēmieniem, lai viņai varētu būt bērni.”
Lūk, viņa bija gatava atdot uz laiku verdzenei, kalponei savu sievas vietu, sievas stāvokli, lai viņa varētu radīt pēcnācējus, lai viņa varētu celt savu namu.
Sava sapņa, dēļ, kas dega viņas sirdī, viņa bija ar mieru pielietot visdažādākos paņēmienus. Viņa saka: „Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu, es esmu uzvarējusi!”
Jēkabs, manuprāt, šeit reprezentē Dievu. Kad Rāhele ieminējās par pēcnācējiem, Jēkabs pat palika dusmīgs un teica: „Ko tu man prasi, es taču neesmu Dievs.”
Atceries to Rakstu vietu, kur neatlaidīgā sieva gāja pie tiesneša, kurš negribēja viņu uzklausīt. Bet viņa bija tik neatlaidīga un tik ilgi klaudzināja, kamēr tiesnesis viņu uzklausīja un teica:
„(..) lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.” (Lūkas 18:4)
Rahēla neatlaidīgi lūdza: „Es gribu bērnus.”
Vai tu gribi bērnus? Šoreiz es runāju ne par fiziskajiem, bet par garīgajiem bērniem.
Vai tava vēlēšanās ir lai caur tevi cilvēki tiek glābti?
Katram ir savi sapņi – viens grib mašīnu, viens grib māju, viens grib normālu ģimenes dzīvi, viens grib labu darbu. Bet varbūt tava vēlēšanās ir, lai caur tevi cilvēki tiek glābti, lai caur tevi cilvēki tiek dziedināti un viņu dzīves tiek izmainītas. Varbūt tava vēlēšanās ir līdzīga kā manējā, ka tu gribi bērnus? Tad šī svētruna ir tev.
Tā ir lieta, kas deg manā sirdī. Tā ir lieta, par ko es domāju. Tā ir lieta, uz ko es virzu savus spēkus, savu dzīvi, savas domas un savus plānus. Es gribu, lai man ir bērni.
Ir dažas lietas, ko man Dievs pēdējā laikā ir mācījis, rādījis un sacījis. Ar šīm lietām es šodien padalīšos. Ir daži svarīgi punkti, ko esmu pati sapratusi, kas ir svarīgi, lai man būtu bērni:
1) Piepildīt cilvēku vajadzības.
Ir ļoti, ļoti svarīgi piepildīt cilvēku vajadzības. Es domāju, ka no jums daudzi, ja ne visi, uzmeklē cilvēkus ikdienā. Mēs tiekamies ar cilvēkiem ik nedēļas, mēs mēģinām saprast, kas ir viņu vajadzības, mēs lūdzam par viņiem, mēs ejam ar viņiem draudzēties, mēs pavadām laiku ar cilvēkiem.
Paceliet rokas tie, kas regulāri, apzināti, mērķtiecīgi satiekas ar cilvēkiem! Mēs esam draudze, kas strādā. Mēs esam draudze, kas mīl Dievu. Es ticu, ka tavā sirdī ir šī vēlēšanās – „Es gribu bērnus!”
Tātad, mēs apmierinām cilvēku vajadzības.
Pirmais, kad mēs ejam pie cilvēkiem, mums ir jāmīl viņi.
Bībelē ir daudz Rakstu vietas par to:
Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ! Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ. (Marka 2: 14,15)
Vēl dažas Rakstu vietas:
Mateja 4:25, Mateja 12:15, Marka 1:20.
Cilvēki staigā Jēzum pakaļ. No visām malām nāca un staigāja Viņam pakaļ.
Man ir jautājums – kāpēc cilvēki Jēzum sekoja? Kāpēc cilvēki gāja pie Viņa? Kāpēc Viņam bija jābēg no sabiedriskas vietas kaut kur kalnos, lai atpūstos, jo cilvēki Viņu uzmeklēja? Vai tu zini kāpēc?
Es domāju tu zini – jo Jēzus apmierināja cilvēku vajadzības.
Viņš gāja pie cilvēkiem un uzzināja viņu vajadzības. Viņš apmierināja viņu vajadzības. Viņš vispirms nenosodīja cilvēkus, Viņš neuzbruka viņiem ar teoloģiskiem tekstiem.
Nē, Viņš gāja un viņus dziedināja, izmainīja un palīdzēja viņiem. Jēzus bija viņu draugs. Viņš bija viņu padomdevējs. Viņš bija viņu Tēvs. Viņš bija viss, kas viņiem bija vajadzīgs. Viņš gāja pie cilvēkiem, un tad cilvēki sekoja Jēzum.
Cilvēkiem principā neinteresē, cik velni no tevis inkaunterā izdzīti, cik garīgs tu esi, cik Bībeles skolas tu esi beidzis. Nu neinteresē cilvēkiem tas.
Viņus pat neaizkustina tas, ka viņi zina, ka ir debesis un elle. Viņi varbūt pat ir izlasījuši grāmatiņu par to. Varbūt viņi ir lasījuši Bībelē, ka ir debesis un elle, bet viņus tas neaizkustina.
Viņus aizkustina tikai viena vienīga lieta, tā ir mīlestība! Kad mēs ejam un nesam Jēzu cilvēkiem, kad mēs izrādām viņiem mīlestību.
Es sarakstīju uz lapas cilvēkus, kuri manā dzīves laikā man ir kaut ko labu darījuši, vērtējuši mani, un palīdzējuši man. Sanāca 25 cilvēki, ko es varēju tā kārtīgi atcerēties.
Ja es atceros šodien, kuri man ir palīdzējuši pirms daudziem gadiem, tad vai tu domā, ka cilvēki neatcerēsies tevi? Viņi sajutīs, ka tu viņus vērtē, ka tev viņi ir svarīgi.
Lai uzzinātu cilvēku vajadzības, mums ir jāpacīnās. Cilvēki neatklāj savas problēmas uzreiz. Ieraugi citu vajadzības. Cilvēki ne visi pirmajā reizē atveras un stāsta par sevi, bet pacīnies par to.
Man bija kāds brīdis, kad mācītājs sludināja, ka vajag apmierināt cilvēku vajadzības, bet es domāju – kā? Labi, es aiziešu uz kafejnīcu ar viņu, uzaicināšu viņu pie sevis ciemos, bet arī tad viņš man uzreiz nestāsta savas vajadzības un nesaka – „Man tāda un tāda problēma.” Es sāku lūgt par to. Es sāku cīnīties par to. Es sāku saukt uz Dievu: „Dievs, es gribu apmierināt cilvēku vajadzības. Es gribu viņiem palīdzēt, kaut vai drusciņ.”
Un tad sāka kaut kas notikt.
Piemēram, kāda meitenīte vācu valodu mācās pie manis. Viņai tās zināšanas ļoti vājas. Tas būtu tas pats, ja tev tagad būtu jāliek ķīniešu valodā eksāmens. Līdzīgi arī viņai. Es saprotu, ka nav reāli viņai to eksāmenu nolikt. Man ir vācu valodas pieredze vairākus gadus un es saprotu, ka nav viņai zināšanas. Bet to eksāmenu viņa grib nolikt un es viņai riskēdama saku: „Nu, lūdzam Dievu.” Mēs sazvanījāmies vairākas reizes, lūdzām Dievu par viņu un viņa šo eksāmenu nolika! Viņa nolika uz „labi” to eksāmenu. Es saprotu, ka tas bija Dievs.
Pēc tam, kad viņai bija nākamais eksāmens, viņai jau man pati zvanīja un teica, ka viņai tagad vajag aizlūgšanu. Viņa saprot, ka Dievs viņai ir palīdzējis. Viņa man vēl teica tādus vārdus: „Jā, es agrāk nezināju, ka Dievam ir svarīgas manas mazās lietas, mani eksāmeni, mana ikdiena. Jā, es ticēju agrāk Dievam, bet es nezināju, ka Viņš man tā var palīdzēt.”
Pēkšņi cilvēks sāka rakstīt un stāstīt, ka vecāki slimi. Ko es daru? Reizēm ir bail. Nu, es lūgšu par tavu vai tavu radinieku veselību, bet ja nu nekas nenotiek? Es lūgšu par tavu eksāmenu un ja nu tu nenoliec?
Bet zini – es dodu to, kas man ir. Ja tu gribi, lai es aizlūdzu, es varu aizlūgt.
Tad vēl par citu manu draudzenīti:
Viņa bija manā lūgšanu sarakstā. Viņai nauda ir un viņa dzīvo Jūrmalā labā mājā. Viņai viss ir. Es nevarēju saprast, kā es varētu viņai palīdzēt? Kādu dienu mēs nejauši satiekamies un viņa man saka: „Sandija, zini, mēs nevarēsim satikties, jo mana mamma ir slima. Es braukšu uz Jūrmalu, pie savas mammas ciemos uz slimnīcu.” Es viņai saku: „Nu, tad lūdzam!” Es nekad nebiju runājusi uz viņu tik tieši. Biju par Dievu viņai mazliet stāstījusi. un viņa piekrita kopā ar mani lūgt.
Viņa man pati piezvana vakarā un tad mēs lūdzam Dievu. Nosaucam visas tās slimības vārdā, saistām katru slimības garu un lūdzam par šo situāciju Jēzus Vārdā. Viņa man vēl palūdz šo lūgšanu uzrakstīt un aizsūtīt uz e-pastu. Nākamā dienā viņa man raksta, vēstulīti, ka mammai ir palicis labāk, ka viņai ir miers sirdī un, ka vispār viņa ir ļoti, ļoti laimīga!
Vai tu saproti, kā mēs varam apmierināt cilvēku vajadzības?
Tu dod to, kas tev ir – lūgšana. Uzdrošinies dot to, kas ir tev un cilvēki to atcerēsies.
Varbūt tev liekas, ka viņam jau neko nevajag. Tu patiesībā nemaz nezini, ko viņam vajag. Bet, ja tu cīnīsies par to, lai ieraudzītu viņa vajadzības, tad tu tās ieraudzīsi un Dievs tev atvērs acis. Dievs tev atvērs sirdi. Kāpēc?
Tāpēc, ka tas deg Viņa sirdī.
2) Lai Dievs radītu Savu brīnumu, Viņš lieto to, kas tev jau pieder.
Lai Dievs radītu Savu brīnumu, Viņš lieto dabiskas lietas. Viņš lietos to, kas tev jau ir šodien. Padomā, kas tev ir šodien?
Tev ir Dieva vārds, tev ir lūgšana, tu vari piezvanīt, tev ir finanses – tu vari izmaksāt, tu vari uzaicināt, kaut kur aiziet kopā ar viņu, Tu vari palīdzēt ar pārtiku, ar drēbēm, vari palīdzēt ar draudzību, ar iedrošinājumu, būt blakus cilvēkiem grūtā stundā.
Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. (2.Mozus 14:21)
Mozus – Israēla Dieva vīrs izveda Israēlu no Ēģiptes. Visa Israēla tauta ir izgājusi no Ēģiptes, bet aiz muguras dzenas ēģiptieši un negrib viņus atlaist. Dievs viņiem lika iet uz jūras pusi, bet tur bija strupceļš. Viņi nonāca pie jūras un Dievs to pāršķīra un Israēla tauta izgāja cauri jūrai. Bet, kad ēģiptieši gāja viņiem pakaļ, tie noslīka, jo jūra atkal aizvērās ciet.
Tas mums viss ir zināms, bet es lasu tādu Rakstu vietu, un tur ir teikts, ka tas Kungs lika jūrai, spēcīgam vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti. Tā Viņš darīja jūru par sauszemi un ūdeņi pāršķēlās.
Es domāju: „Kāpēc Dievam vajadzēja ņemt vēju, pūst visu nakti un tad tikai pāršķelt ūdeņus? Viņš varēja ņemt Savu eņģeli, lai tas pāršķeļ ūdeni un visi pāriet pāri. Bet Dievs ņēma, to, kas jau ir. Viņš ņēma dabisko, lai radītu Savu brīnumu. Viņš ņems to, kas ir tev, ja tikai tu dosi. Jo vairāk tu dosi, jo vairāk Viņš izdarīs.
Nenovērtē par zemu, to, kas tev ir. Dievam ir nepieciešams materiāls. Viņam ir vajadzīgs tas, kas tev ir šodien. Neskaties uz kaimiņu, neskaties uz nevienu citu, bet skaties uz sevi. Kas ir man, kādi resursi ir man šodien? Lieto tos.
Lūk, Rakstu vieta par nabadzīgo atraitni.
„Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” (Marka 12: 41-44)
Mēs redzam šajā Rakstu vietā, ka nabadzīgā atraitne nāca pie ziedojuma šķirsta un iemeta tajā savas divas pēdējās artavas. Jēzus skatās, kā viņa ziedo. Tur bija daudz bagāto cilvēku un arī viņi nāca un meta daudz naudas. Bet atraitne pienāca un ziedoja savas divas pēdējās artavas, visu kas viņai bija. Tad Jēzus pieaicināja Savus mācekļus un uzslavēja šo sievu: „Šie visi no savas bagātības metuši, bet šī atraitne ir noziedojusi visu, kas viņai ir. Viņa ir ziedojusi, no savas nabadzības un iemetusi visu, kas viņai bija, visu savu padomu.”
Tad es domāju, vai tad Jēzus šeit atbalsta nabadzību!? Vai, tad man ir jābūt nabagam, lai es izpelnītos, ka Jēzus mani ierauga, ka es viņam kalpoju? Vai man ir jākļūst nabagam, lai izpelnītos Viņa uzslavu?
Tad es atcerējos, ko saka Dieva vārds:
(..)”Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!” (Psalms 35:27)
Man nav jābūt nabagam, lai Dievs mani ieraudzītu un lai Jēzus mani pamanītu.
Es iedziļinājos un papētīju, ko nozīmē būt nabadzīgam? Un dažas no nozīmēm – nabadzīgs ir bezpalīdzīgs, bez spēka lai pabeigtu kādu lietu līdz galam, nabadzīgs ir tāds, kuram ir vajadzība, kuram ir iztrūkums, nepietiekamība it visā.
Mums ir jānonāk līdz tādam punktam savā dzīvē, ka mēs esam atdevuši visu, kas mums ir. Tad mums ir iztrūkums savā dzīvē un mums vajag, lai Dievs mums palīdz. Tas ir tad, kad es no sevis esmu izdarījusi visu. Es esmu gājusi uz simts punktiem ar Dievu. Es esmu Viņam kalpojusi, esmu satikusies ar cilvēkiem, esmu ieguldījusi savu laiku, savu mīlestību, savas rūpes, savas finanses, esmu atdevusi savas divas pēdējās artavas. Tad, kad man sirdī ir nepieciešamība, tad, kad man sirdī ir vajadzība, lai Dievs atbalsta Savu Vārdu ar līdzejošu zīmi un sauciens – „Es gribu bērnus!”
Lai notiktu pārdabiskais brīnums, ir jābūt lūzuma punktam. Kā tu vari zināt, ka tavā dzīvē ir šāds lūzuma punkts? Kā tu vari zināt, ka tev tik tiešām ir vajadzīga Dieva palīdzība, ka tu no visas sirds esi visu izdarījis, ka tu esi ieguldījis savu laiku un gājis ar Dievu uz visiem 100%?
Kā tu vari zināt, ka tu esi gājis uz visiem 100%? Ir viens rādītājs – nogurums.
Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums. (Lūkas 17:7-10)
Iedomājies kalpu, kurš visu dienu strādā tīrumā. Viņš ganīja lopus un tad strādāja pie arkla. Viņš darīja daudz un dažādas lietas. Vakarā viņš atnāk mājās no lauka un ir noguris.
Vai tu esi kādreiz esi bijis noguris pēc pasaulīga darba? Tā, ka tu atnāc mājās pēc darba un vairs neko nejūti, ka gribas vienīgi gulēt? Tad tu esi pa īstam noguris.
Arī šis kalps atnāk no lauku darba un gribētu atpūsties, bet kungs viņam nesaka: „Paldies, ka tu strādāji uz lauka.” Nē, viņš saka: „Tagad apsien priekšautu un vēl apkalpo mani!” Tad kalps, galīgi pārguris, sien priekšautu un iet apkalpot savu kungu. Bet arī tad kungs viņam nesaka: „Paldies.” Viņš paskaidro, ka kalps vienkārši pilda savu pienākumu. Nav tur pateicības.
Mēs pazīstam nogurumu pēc darba. Es domāju, ka katrs no jums to zina. Piemēram, studenti, kas ir rakstījuši maģistra vai bakalaura darbus, to zina. Tu esi visu nakti rakstījis, esi pārguris un tad vēl drusciņ un tad tu esi pabeidzis. Vai arī darbā, kad tev ir savs bizness. Tu jau tā esi pārguris un vēl izdari mazdrusciņ.
Dieva Vārds šeit runā par strādāšanu Viņa valstībā.
Vai tu pazīsti to sajūtu, kad tu esi noguris no darba Dieva valstībā? Tas ir ļoti svarīgi. Ir svarīgi zināt, vai tu tiešām strādā Dieva valstībā. Ja tu nopietni strādā, tu esi noguris. Tas ir indikators.
Atceros pirmo reizi, kad es noguru no strādāšanas Dieva valstībā. Mājas grupiņa bija izaugusi ļoti liela. Mums bija dažādi evaņģelizācijas pasākumi. Satikos ar cilvēkiem gandrīz katru dienu. Pēdējo naudu atdevu, lai varētu uzaicināt kolēģus ciemos, sarūpēt cienastu. Tajā laikā gāju ar Dievu un nebiju sev atlicinājusi neko. Viss bija pakārtots tikai evaņģelizācijai, jo ļoti gribēju glābt cilvēkus.
Tajā laikā reizēm grupiņā bija pat sešpadsmit cilvēku. Bet es biju ļoti, ļoti nogurusi. Man gribējās gan beidzot nolakot nagus, gan aiziet uz solāriju. Vienkārši vēlējos atpūsties.
Un tad man galvā nāca tādas domas: „Nē, tu atkrīti no Dieva. Viss, tagad tu atkrīti no Dieva, jo tu gribi atpūsties.” Tad mācītāji gāja atvaļinājumā un teica, ka varbūt, pēc atvaļinājuma, kādam būs problēmas. Es nodomāju: „ Man jau problēmas sākas. Man jau negribas vairs evaņģelizēt. Man tikai gribas pašai visu. Padzīvot sev.”
Tad es piezvanīju mācītājam un viņš man teica: „Tu noguri? Tas ir normāli. Ej, atpūties un tad turpini atkal ar jauniem spēkiem.”
Lūk, varbūt tu nekad neesi piedzīvojis, kā tas ir, ka esi noguris no Dieva darba. Tiem, kas nezina, es teikšu, ka tas ir ļoti patīkams nogurums un tam ir rezultāts.
Lūk, nabadzība, jeb iekšēja vajadzība. Es strādāju melnās miesās un pēc tam man Dievs dod atpūtu.
Nākamais punkts ir:
3. Sirds iežēlošanās.
Lai es varētu dabūt bērnus, lai es būtu auglīga, man ir vajadzīga pārveidota sirds.
Sākumā es domāju: „Runāt vai nerunāt par šo punktu, jo tas tā vairāk sievietēm – emocijas un iežēlošanās, līdzjūtība.” Bet tad es pārdomāju, ka Bībelē daudzās vietās ir teikts, ka Jēzus iežēlojās. Ka Viņam iežēlojās sirds par cilvēkiem.
Viens no mūsu vīriem pagājušā grupiņā izteica domu, ka tās karstās lūgšanas tiek ļoti ātri atbildētas. Tās lūgšanas, kur ir izmisums. Tās lūgšanas, kas nāk no iekšienes, no sirds dziļumiem un tās ir visātrāk atbildētās.
Ja tu esi izmisis un tev kaut ko ļoti vajag, tad tur nāk klāt sirds. Sirds lūgšanas tiek visātrāk atbildētas.
Mums ir brīnišķīga vīzija no Dieva, kā mēs glābsim cilvēkus. G 12 – mīlestības sistēma. Mēs mīlēsim cilvēkus un mēs glābsim. Daudzi atgriezīsies, iepazīs Dievu un būs laimīgi, priecīgi un izmainīti. Viņi glābs tālāk citus.
Mēs zinām, ka vīzija ir jāsatver ar prātu un ar sirdi.
Lai tā kārtīgi mēs varētu glābt cilvēkus, mums ir vajadzīgs, lai Dievs izmaina mums sirdi.
Mums ir vajadzīga līdzjūtība, iežēlošanās un mīlestība. Mums ir vajadzīga patiesa interese par cilvēkiem.
Es lasīju Ukrainas mācītāja Vladimira Muntjana grāmatiņu „Personīgā evaņģelizācija.”
Viņš ir vīrietis un viņš arī runā par šo lietu. Tas mani ļoti uzrunāja.
Viņš saka tādus interesantus vārdus, ka līdzcietība un līdzjūtība ir svaidījuma priekštecis. „Mīlestība un līdzjūtība ir vienīgais, kas aizskar Dieva sirdi” – viņš saka.
Viņam arī ir mājas grupu draudze, kas dažu gadu laikā caur šo mīlestību un līdzjūtību pret cilvēkiem ir izaugusi par vairākiem tūkstošiem cilvēku.
Dņepropetrovska, kur atrodas Vladimira Muntjana draudze, pēc iedzīvotāju skaita ir apmēram tik pat liela, kā Rīga. Draudze ir tik liela tāpēc, ka viņam rūp cilvēki, ka viņš mīl tos.
„Līdzcietība, līdzjūtība un mīlestība ir svaidījuma priekštecis”, viņš saka. Un vēl: „Ja, tu tik tiešām gribi glābt cilvēkus, ja tu tik tiešām gribi bērnus, tad tev sirdī būs iežēlošanās.”
Viņš savā grāmatā raksta par kādu notikumu:
Reiz rīta lūgšanas laikā ar viņu notika kaut kas neparasts. Viņš pēkšņi skaidri apzinājās, ka brīdī, kad viņš lūdz šo lūgšanu, slimnīcā rindās stāv daudzi padzīvojuši cilvēki. Kādi gaida uz operāciju, citiem nupat tika noteikta diagnoze, ka viņš drīz mirs. Kādi nupat tiek atdoti tuviniekiem, lai viņi brauktu mājās sagaidīt savu pēdējo stundiņu, jo viņi ir nedziedināmi slimi, viņiem ir audzēji. Viņš raksta, ka tas viņu tik ļoti pārņēma, ka viņš sāka raudāt un saukt uz Dievu, lai Viņš dziedina šos cilvēkus un palīdz viņiem. Viņa sirds iežēlojās pa īstam. Viņš prasīja svaidījumu, lai Dievs dod spēku glābt cilvēkus. Viņš prasīja svaidījumu nevis sev, bet gan tam, lai viņš varētu glābt cilvēkus.
Viņš saka: „Ir svarīgi, lai tu izmeklē savu sirdi un savu motivāciju, kāpēc tu gribi glābt cilvēkus.”
Kādi grib gūt panākumus sev. Kādi grib vienkārši palielināt draudzes cilvēku skaitu, lai viņiem būtu liela draudze un kalpošana, nevis lai patiesi iežēlotos par cilvēku, ka viņš nokļūtu Debesīs. Bet sirds motivācijai jābūt tādai, ka tu iežēlojies un ka tev sāp tas, ka cilvēki iet pazušanā. Tu gribi viņus izvilkt no elles un tu saproti, ja viņi šodien nomirs, viņi nebūs Debesīs.
Kad tevi tas aizķer, kad tas tevi dara izmisušu, Dievs nāk un pārmaina mūsu sirdis. Muntjans saka, ka tad, kad viņš saņēma iežēlošanos par cilvēkiem, tie viņam sāka pulcēties apkārt. Un tad viņš tik tiešām varēja sākt viņus izglābt.
Mūsu mācītāji apmeklēja vienu mājas grupiņu un ievēroja kādu meiteni, kura raudāja par savu draudzeni, kura nebija glābta.
Es nezinu, vai lūgšanām vienmēr ir jābūt ar asarām, vai vienmēr ir jāraud. Bet, kad tu esi izmisis, kad tev ir līdzjūtības, mīlestības pilna sirds un kad tu gribi glābt pazudušos, tad tas ir no sirds. Tad tev sāp sirds par apkārtējiem cilvēkiem un tev viņi nav vienaldzīgi.
„Jēzum, pirms Viņš darīja brīnumus, pirms Viņš izmainīja cilvēku dzīves, Viņam sirds iežēlojās” – saka Dieva vārds.
Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. (Mateja 9:36)
Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. (Mateja 14:14)
Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. (Lūkas 7:11-15)
Atraitne bija pazaudējusi savu vienīgo dēlu. Jēzus redzēja šīs bēdas, šo bēdu ceremoniju un sirds Viņam iežēlojās. Viņš uzcēla šo atraitnes dēlu no mirušajiem un atdeva to savai mammai.
Lūk, līdzjūtība, kas atraisa Dieva spēku. Kad mums ir pareiza motivācija un pareizs sirds stāvoklis. Es to daru ne tikai tāpēc, ka mans mācītājs vai vadītājs runā par vīziju, bet tāpēc, ka man ir Dieva sirds. Man deg sirds par pazudušajiem.
Es lasu arī vienu citu grāmatu „Vadīšanas māksla”. Autors Dāgs Hevards Mills.
Tā vienkārši ir unikāla grāmata. Šis cilvēks ir dibinājis apmēram tūkstoti draudžu. Viņš ir liels Dieva vīrs. Savā grāmatā viņš raksta, ka „līdera visvērtīgākā lieta ir cilvēki”. Vispirms jau tu esi savas dzīves līderis. Līderis ir katrs, kas vada savu dzīvi.
Visvērtīgākā lieta ir cilvēki. Ne mašīna, ne māja, ne dators, ne nauda, bet tieši cilvēki. Uztver katru cilvēku, ko Dievs tev dod, kā dāvanu no Dieva. Kā vērtību, vienalga, vai viņš vecs, vai jauns, klibs, vai akls, smirdīgs, vai smaržīgs. Tu novērtē cilvēku un tad Dievs tevi pacels. Tāpēc, ka tu nebūsi vienaldzīgs ne pret vienu. Cilvēki to jutīs un viņi tev sekos tāpat, kā Jēzum.
Reizēm mēs darām Dieva lietas, bet man pašai ir sava nostāja. Es paklausu Dievam, es glābju cilvēkus, es palīdzu viņiem, bet savu sirdi es viņos neielikšu. Es daru ārējas darbības, tas ir labi, bet savu sirdi es baidos tur atdot. Tad es paņēmu pie sevis dzīvot Mariju. Viņa tagad ir mana meitiņa. Es sapratu, ka varu darīt ārējas darbības, rūpēties par viņu, nopirkt ēst, nopirkt kaut ko labu, kaut ko garšīgu, nopirkt drēbes, apavus, arī kaut ko tāpat vien, paskatīties kopā filmu. Labas ārējas darbības, bet savu sirdi es tur neredzēju. Kad es sāku par to lūgt un domāt, es sapratu, ka man tur nav emocijas klāt. Man ir akmens sirds, es auksti izdaru lietas, kuras būtu jādara.
Es esmu uzņēmusies atbildību par Mariju, bet es sapratu, ka kaut kas nav pareizi. Es sapratu, ka man jālūdz, lai Dievs dod man arī pareizas emocijas, lai es varu mīlēt cilvēku arī ar savu sirdi un savām emocijām.
Sāku ļoti izmisīgi lūgt par šo lietu Dievam. Ne vienu reizi vien. Es katru dienu apliecināju, ka iemīlēšu Mariju pareizā veidā, arī ar emocijām, ka mana sirds arī būs ar viņu.
Cilvēcīgi man ir bail mīlēt. Bail, ka mani atkal sāpinās. Mēs vadāmies pēc vecās pieredzes, ja tevi kāds ir piekrāpis, tev kāds ir nodarījis pāri. Un tad tu nocietini sirdi. Varbūt pats to nemaz nemani. Tev sirsniņa ir nocietināta un tev bail, ka tevi atkal sāpinās.
Tad es lūdzu, lai Dievs man palīdz. Es paskatījos savos pierakstos, ko Dievs dara manā dzīvē jau vairākus gadus. Man dienasgrāmatā viss ir sagrupēts un pierakstīts. Es paskatījos, kas ar mani notiek tajos brīžos, kas es lūdzu lai Dievs maina manu sirdi. Tad Viņš sāka mainīt manu sirdi. Es sāku mīlēt šo meiteni arī ar savām emocijām. Man tik tiešām sāka kļūt svarīgi, kas ar viņu notiek.
Interesanti bija tas, ka pēkšņi man gribējās arī citus vairāk mīlēt. Nu, kaut kā vēl vairāk iepriecināt viņus ar mazām dāvaniņām, vai labiem vārdiem. Aizsūtīt īsziņas. Nerāties tik daudz, bet vairāk pateikt ko labu. Tas sāka mainīt manu attieksmi ne tikai pret Mariju, bet arī pret visiem cilvēkiem. Man sāka patikt cilvēki vēl vairāk. Agrāk man patika galvenokārt tikai savas grupiņas cilvēki, bet tagad sāka patikt arī tie, kuri nav manā grupiņā. Sāku ieraudzīt, ka viņi ir cilvēki un sāku viņus vērtēt, ka viņi ir unikāli.
Tad notika vēl viena interesanta lieta, ka mācītājs sāka mani biežāk samīļot. Man tas bija svarīgi, jo viņš ir mans vadītājs, mans garīgais tētis. Kādas ir manas attiecības ar viņu, tādas ir manas attiecības arī ar Debesu Tēvu.
Es sapratu, ka Dievs atbildēja uz manu lūgšanu un izmainīja manu sirdi.
Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. (1. Jāņa 2:8)
Īstā gaisma, atklāsme par Dievu Jēzū, atnāk par to, ka tava sirds tiek mainīta. Tu sāc mīlēt cilvēkus pareizā veidā.
Pirmais punkts, par ko mēs runājām, ka tu dari un otrais, ka tur ir tava sirds.
Pēdējais punktiņš, kas arī ir ļoti svarīgs.
4. Kļūsti par stipru līderi. Kļūsti par stipru personību!
Strādā un dodies cīņā uzvaras apziņas pilns.
Iegūsti pašapziņu, lasi grāmatas par līderību, par vadīšanu. Strādā labi atalgotu darbu. Pelni labus līdzekļus. Nepērc valkātas drēbes. Nopērc, kaut ko jaunu un dārgu. Tas nenozīmē, ka tu nekad nevari aiziet uz šiem veikaliem, tas nozīmē, ka tev ir jāmaina sava domāšana pašam par sevi.
Mēs Latvijā daudz ko pērkam lietotu – veļas mašīnas, ledusskapjus, trauku mazgājamās mašīnas un daudz ko citu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, tomēr mums jāsaprot, ka dažiem cilvēkiem ir domāšana par sevi kā par kaut ko otršķirīgu.
2. Mozus 17. nodaļā ir runa par Israēla tautu, kura jau bija izgājusi no Ēģiptes. Viņi ir devušies ceļā un Mozus viņus ved. Apstākļi nav tādi, kā vajadzētu un tauta sāk kurnēt. Viss aiziet tik tālu, ka Mozus sāk domāt, ka viņi tūlīt, tūlīt nomētās viņu ar akmeņiem.
Es esmu domājusi, kāpēc tieši Mozus kļuva par vadītāju Israēla tautai? Kāpēc ne kāds Zerahs, Nahats, Jānis, Pēteris, bet tieši Mozus? Kas viņā bija tāds, ka tieši viņš kļuva par vadītāju? Kas bija tāds, ka Dievs viņam uzticēja tik daudzus cilvēkus?
Jā, Mozus bija stipra personība, viņam bija pašapziņa, bija līdera īpašības, viņš bija izglītots un gudrs. Viņš uzauga pie faraona un mācījās, lai būtu par labu līderi, labu vadītāju. Parasti faraona bērni, ja arī nekļūst par valdniekiem, tad noteikti vismaz par valsts vīriem. Mozus bija izglītots.
Atkal lasu Dāga Hevarda – Milla grāmatu par vadību – „Vadīšanas māksla.”
Viņš saka, ka „slikti līderi, slikti vadītāji gaida, ka kāds cits izdarīs viņu vietā. Viņi ir gatavi paspert vienu solīti, bet viņi nav gatavi līdz nogurumam strādāt. Tā ir tāda domāšana, ka es gaidu, ka kāds cits visu izdarīs manā vietā. Līdz ar to es esmu pasīvs. Mēs vainojam visus citus. Bet mums vajag dabūt pašapziņu, ka es pats tikšu galā ar savu dzīvi. Es tuvošos Dievam. Man ir pašapziņa tāpēc, ka Dievs dzīvo manī. Viņš dos man pareizu attieksmi pret lietām. Mēs reizēm gaidām, ka bagātie, stiprie cilvēki mums izlīdzēs, palīdzēs un visu izdarīs mūsu vietā.
Kad es vēl gāju katoļu draudzē, biju nolēmusi gadu studēt katoļu skolā Altotingā, Vācijā. Altotingas evaņģelizācijas akadēmijā. Lai es tur dzīvotu, man bija vajadzīgas finanses. Mums toreiz nemācīja – kļūsti par savas dzīves līderi, kļūsti par savas dzīves vadītāju. Nopelni naudu, nostājies pats uz savām kājām un apmaksā pats savu skolu. Mūs toreiz mācīja: „Sūti daudzas vēstules sponsoriem un diedelē naudu.” To es arī darīju.
Es toreiz dzīvoju Liepājā, gāju uz Liepājas domi pie kāda augsta vīra un ticēju, ka viņš man dos naudu. Man tur nebija pazīstams neviens cilvēks, bet es sēdēju un gaidīju. Laiks vilkās ļoti ilgi, katra minūte. Es jutos, kā nabadziņš, kas atnācis diedelēt savus divsimt latiņus. Šim deputātam darba laiks jau bija beidzies, viņš nepieņēma mani savā kabinetā, kā pienākas, bet iesēdināja mani savā mašīnā uz pārrunām par to naudu. Es viņam skaidroju, ka gribu mācīties tajā skolā un ka man vajadzīgs sponsors. Divsimt latu jau nav tik daudz, bet viņš tik nevērīgi pret mani izturējās. Ātri nosauca savu telefona numuru un uz redzēšanos. Es uztraucos, ka tikai pareizi būtu pierakstījusi to numuru. Situācija tāda, ka es, nabadziņš un bagātais Liepājas domes onkulis, kurš man sniegs palīdzību. Jā, es to naudiņu dabūju, divi simti latus, bet vienalga, šo naudiņu notrallināju. Vienalga, es nesamaksāju par skolu, kā nākas. Paliku parādā. Kāpēc?
Mana domāšana nebija izmainīta. Es joprojām dzīvoju ar otršķirīgu domāšanu. Ko tad nu es! Es gaidu, ka kāds cits spers soļus manā vietā.
Mācīsimies par vadīšanu, mācīsimies, ka sakārtot savas finanses un kļūt par stipru personību.
Es neesmu aicināta nesamaksāt par pakalpojumu. Es esmu aicināta maksāt savu cenu, nostāties uz savām kājām un kļūt par savas dzīves vadītāju.
Kristiešiem ļoti bieži ir paradums nesamaksāt par pakalpojumu. Mana darba kolēģe ir ļoti lielā un dzīvā draudzē, bet tur ir viens brālis no šīs draudzes, kurš lūdz, lai viņam pārtulko dokumentus vācu valodā. Pie šiem dokumentiem, lai tos iztulkotu, viņa pavadīja dienām un stundām. Un šis brālis viņai par to neko nesamaksāja, bet uzdāvināja humānās palīdzības cepumus.
Lūk, kāda domāšana. Ar tādu domāšanu mēs nekļūsim par stiprām personībām. Mums jāmaina sava domāšana. Mums jāceļ pašapziņa un jākļūst par stipriem cilvēkiem.
Kāpēc es runāju par naudu, par finansēm? Tas ir rādītājs. Kā es attiecos pret finansēm, tā es attiecos pret dzīvi. Tas atspoguļo mūsu domāšanu.
Vēl es piebildīšu kaut ko par humānās palīdzības veikaliņiem. Es nesen iegāju veikalā „Humana”. Skatos, cik maksā krekliņi. Pirmkārt, ir smaka klāt un otrkārt, tās ir lietotas un cena 3,50 lati. Ieeju pēc tam labā firmas veikalā „Meta” un tur jauns krekliņš maksā tieši tos pašus 3,50 latus. Tad kur mums ir problēma? Mums problēma ir šeit, galvā, tajā, ka mūsos nav pašapziņa.
Šeit, no iekšienes, ir jāceļas stipram līderim, stipram vadītājam. Es nesaku, ka vienmēr ir slikti iet pa lietotu apģērbu veikaliem. Runa ir par mūsu domāšanu un attieksmi pret sevi. „Man jau neko nevajag, es jau nabadziņš.”
Bet tu izraugi sev no visas tautas spējīgus vīrus, kas bīstas Dieva, taisnīgus vīrus, kas nav uzpērkami, un iecel tos par priekšniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem. (2. Mozus 18:21)
Mozum ir liela tauta, kas pie viņa nāk prasīt padomus. Viņš ir noguris un viņam ir vajadzīgi palīgi, kas palīdz vadīt Israēla tautu. Tad ciemos pie viņa atbrauc Mozus sievas tēvs Jetrus. Viņš dod Mozum padomu, ieteikumu, lai Mozus izvēlas spējīgus vīrus, kas būs vadītāji pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem.
Tādus, kas bīstas Dievu, kas nav uzpērkami, kas ir taisnīgi. „Šādus vīrus”, viņš saka, „tu iecel par priekšniekiem pār tūkstošiem”.
Viņš izraudzīja spējīgus vīrus no visa Israēla un iecēla tos tautai par priekšniekiem pār tūkstošiem, simtiem, piecdesmitiem un desmitiem. (2. Mozus 18:25)
Spējīgs – nozīmē spēcīgs, produktīvs, ražīgs un arī bagāts un turīgs.
Izmaini savu domāšanu, iegūsti pašapziņu. Ļauj, lai Dievs tevi veido par stipru personību un par savas dzīves un citu cilvēku vadītāju. Āmen! (Aplausi)
